Telecilvēks

MICLAN'S FUTURE PROFESORA BIRMINGA PAZIŅOJUMS

Nemitīgā un pilnīgi likumīgā sabiedrības prasība plaši izskaidrot tehnisko dokumentāciju, kas sais­tīta ar jaunākajiem sasniegumiem bioelektronu televīzijā, ir gluži dabiska. Es labprāt publicētu visus tehniskos datus, kas attiecas uz manu izgudrojumu, tomēr daži apstākļi pagaidām man liedz šādu iespēju. Jau iepriekš apzinos, ka atradīsies cilvēki, kas pacentīsies mani nosaukt par «dzimtenes nodevēju», tādēļ ka esmu pilnīgi sarāvis saites ar Miklanas valdību. Vēlreiz paziņoju, ka noro­bežojos no tās un turpmāk nevēlos rīkoties saskaņā ar valdību; tikpat kategoriski protestēju arī pret necilvē­cīgajām tieksmēm izmantot manu atklājumu militāriem mērķiem. Tomēr es pilnīgi noraidu jebkurus apvainoju­mus nodevībā, jo savu lēmumu pieņēmu vienīgi patiesu patriotisma jūtu vadīts. Uzsveru, ka Miklanai karš atne­sīs neizmērojamu postu, bet varbūt pat pilnīgu iznīcību.

Kāda ir mana izgudrojuma būtība? Vispārējos vilcie­nos publika to jau pazīst. Tomēr pārjuteklisko molekulu vieliskais sastāvs, kā arī visa eksperimentu tehnoloģija paliek noslēpums. Es to neatklāšu tik ilgi, kamēr Mikla­nas valdība cieši negarantēs, ka tā reproducētos bio- elektronu teledubultniekus izmantos vienīgi miermīlī­giem nolūkiem.

Kas spiež mani izvirzīt tik stingrus noteikumus?

Es ilgāku laiku nodevos teledubultnieka reproducē­šanai ar biostrāvu palīdzību pilnīgā pārliecībā, ka val­dība nedomā manu atklājumu izmantot militāriem mēr­ķiem, kaut gan mani māca zināmas šaubas. Bet tagad esmu galīgi pārliecinājies par valdošo aprindu noziedzī­gajiem nodomiem. Sarunas, kas man šodien pēcpusdienā bija ar valdības pārstāvjiem . ..

«Etvija!» es tūdaļ nodomāju.

… šai ziņā pilnīgi apliecināja manas pārliecības pa­tiesumu. Senāta kara lietu komisijas pārstāvis pazi­ņoja …

«Viņam izdevies izdibināt daudz vairāk nekā man! Man pat prātā nenāca, ka tas ga­rais ir militāro aprindu ieliktenis!»

«.. . Tauta mums uzticas arvien mazāk. Cilvēki ne­grib mums akli ticēt pat tad, kad uzmaucam tiem armi­jas uniformu. Valstij ir nepieciešami ideāli kareivji, kas bez iebildumiem izpilda priekšniecības pavēles.»

Man laimējās izdibināt valdības plānus par telecil- vēku izmantošanu. Tie īsumā ir šādi: novedot kādu cil­vēku līdz augstākajai niknuma pakāpei, līdz pilnīgai nespējai saprātīgi domāt, jāiestāsta tam, ka viņa perso­nisko brīvību un pat dzīvību apdraud uz kolektīvisma principiem dibinātā sabiedrība. Kad šis cilvēks, tam no­ticējis, būs novests līdz galējai robežai, tad jāieslēdz kameras un viņa smadzeņu biostrāvas jāvada uz tele- reprodukcijas aparātiem. Ņemot talkā vajadzīgo skaitu iekārtu, šo mežoni var pavairot līdz desmitiem tūkstošu vai pat miljonu eksemplāriem. Līdz ar to valdība iegūs ideālu armiju, kurai nebūs vajadzīga pat militārā uni­forma! Šī apsēsto armija trakās dusmās metīsies virsū jebkuram ienaidniekam un darbosies «kā viens vīrs», būdama cieši pārliecināta, ka cīnās par personības tiesī­bām un domu brīvību … Bet, ka pretinieks iznīcinās 10 miljonus šo aparātu, nebūs nekāda lielā nelaime! Va­rēs izgatavot nākošos desmit miljonus!

Ja telecilvēkiem pārraida tikai daļu no smadzeņu biostrāvām, tad viņu spējas domāt var ne vien ierobe­žot, bet arī ievirzīt tā, lai tās izpildītu noteiktas funk­cijas. Nervu sistēmai tomēr nav iespējams atņemt vienu no tās svarīgākajām īpatnībām, — es te domāju sāpju sajūtas. Tas nozīmē, ka desmit miljonu cilvēku bojā eja katram no tiem būs fiziska nāve ar tai raksturīgajām

mokām un pārdzīvojumiem! Kurš gan ticēs, ka iznīcinā­šanas karā cilvēki, kas raduši iedzīvoties no citu cieša­nām un asinīm, ierobežosies vienīgi ar šo nelaimīgo teledubultnieku bojā eju!

Tādēļ es publiski paziņoju: līdz tam laikam, kamēr Miklanas valdība visas pasaules un savas zemes sabied­risko organizāciju priekšā neatteiksies no saviem necil­vēcīgajiem plāniem, es neatklāšu jaunā izgudrojuma noslēpumu. Atsacīdamās uzņemties šādas saistības, val­dība pati piespiež mani lauzt līgumu, ko biju ar to no­slēdzis, un uzskatīt šo līgumu par spēkā neesošu.

Denijs Birmings

Pēkšņi manā priekšā nostājās Dāvids.

— Ieradušies korespondenti, profesora kungs.

— Papūlieties tikt no viņiem vaļā, Dāvid! Sakiet, ka manis nav mājās.

Pēc brīža Dāvids atgriezās.

— Profesora kungs, viņi paziņoja, ka gai­dīs jūs atgriežamies. Sasēdās uz kāpnēm pie parādes durvīm, un cauri.

— Nu, lai sēž vien! Varbūt paēst vaka­riņas?

Taču šovakar Dāvids vakariņas būtu va­rējis arī nelikt galdā …

+

Atklāti sakot, es, protams, pieļāvu tādu iespēju, ka mans izgudrojums varētu tikt iz­mantots militāriem mērķiem. Ja reiz karš nav novēršams, lai tad labāk karo aparāti, es prā­toju. Vismaz lielākā daļa cilvēku tad paliks dzīvi. Bet kas attiecas uz mana teledubult- nieka apgalvojumu, it kā harmonisku perso­nības attīstību spējot nodrošināt vienīgi sa­prātīgi organizēta sabiedrība, tad man jāat­zīstas, ka ideja par tādu sabiedrību, kura pamatojas uz kolektīvisma garu, arvien manī ir izraisījusi neapzinātas bailes. Visi, kas tic bezkonfliktu sabiedrībai, kurā cilvēku starpā valda pilnīga vienprātība, man šķita bez­cerīgi utopisti. Un vai tad «reproducētā Birminga» dumpis neliecina, ka man tais­nība?

Diezin vai maz jāstāsta, cik daudz uztrau­kumu man sagādājusi pret manu gribu brī­vībā izkļuvušā teledubultnieka uzvedībai Tiesa gan, eksperimentu laikā man gadījās dzirdēt viņa prātojumus un vērot, kā viņš rī­kojas. Viņš arvien precīzi atdarināja manu izturēšanos kameru priekšā. Kā gan viņš ieguva savu atšķirīgu domāšanas veidu, un kāpēc viņa dzīve neizbeidzās, kad tika pār­traukta pārraide? Šie jautājumi mani visu

laiku nomocīja, un man katrā ziņā vajadzēja tikt skaidrībā par visu, turklāt iespējami āt­rāk. Ļoti satraukts, degdams nepacietībā, es dienu no dienas gaidīju paziņojumu, ka «re­producētais Birmings» ir notverts un es varu mierīgi turpināt pārtraukto darbu. Paniskās baumas par mākslīgo cilvēku radīšanu mani arvien vairāk pārliecināja, ka, neizpauzdams sava atklājuma noslēpumu, acīm redzot, esmu rīkojies apdomīgi.

_

Toreiz es vēl nenojautu, kādēļ valdība ne­steidzās arestēt Pseidobirmingu.

10

Tagad, kad esmu jau spējīgs vis­pusīgi izanalizēt savu izturēšanos tajās die­nās, nevilšus visos sīkumos nāk prātā šī sen­sacionālā notikuma sarežģītie līkloči un seci­nājumi, kādus galu galā izdarīju. Es mēģināšu, lasītāj, pēc iespējas objektīvāk notēlot savu toreizējo noskaņojumu.

Jāpiebilst: es vairs nešaubījos, ka «repro­ducētais Birmings» spēj pilnīgi patstāvīgi do­

māt un rīkoties. Visa viņa izturēšanās un rīcība liecināja par vienu: teledubultnieks bija pilnīgi pārņēmis manu uzkrāto zināt­nieka pieredzi un zināšanas. Pēc manām do­mām, viņam trūka vienīgi parastās dzīves pieredzes. Patiesi, mesties pa galvu pa kaklu visriskantākajās avantūrās var vienīgi cil­vēks bez jebkādas dzīves pieredzes. Tāds «cilvēks» izrādījās arī mans «dubultnieks», kura rīcību vadīja vienīgi akumulēta ener­ģija.

Es ar sarūgtinājumu atcerējos, kādu trie­cienu man sagādāja šis nemiernieks. Bet vai gan liktenis man nebija līdzīgus triecienus devis arī agrāk, un vai es pats tādus netiku devis citiem? Cilvēku dzīves man arvien ir atgādinājušas apļus, kādi aizlīgo pa ūdens virsmu no iemesta akmentiņa. Bērnībā es bieži mēdzu sēdēt krastā un mest oļus Zaļajā ezerā, kura tuvumā mēs dzīvojām. Savādi, ka divi ūdenī sviesti akmeņi nekad' neiekrita vienā un tajā pašā vietā, bet apļi, kas radās uz ūdens virsmas, galu galā noteikti krusto­jās. Daudz vēlāk es kaut ko tamlīdzīgu novē­roju arī cilvēku savstarpējās attiecībās. Lai kā mēs pēc tā censtos, mūsu likteņi nekad nebūs pilnīgi vienādi. Ceļi var sanākt kopā, var krustoties, mēs varam nostāties kādam ceļā, ar savu egoistisko raksturu sagādāt sā­pes saviem tuviniekiem, rēķinādamies tikai ar personiskajām interesēm. Vai tad nav labāk noiet malā, ierauties sevī, lai nejauši nekļūtu par cēloni citu cilvēku pārdzīvoju­miem? Man ienāca prātā Liana… Cik bieži gan biju pret viņu netaisns, nepelnīti apvai­noju, un tomēr es viņu patiesi un dziļi cie­nīju.

Patiesību sakot, man tagad vajadzētu prie­cāties, jo negaidītie panākumi bija pārspē­juši vispārdrošākos sapņus: mans gara bērns, mana saprāta un fantāzijas auglis rīkojās patstāvīgi un saprātīgi, ko nemaz nebiju gai­dījis! Taču katrai lietai ir divas puses. Līdz nejēdzībai samezglojušies apstākļi un nepa­redzētie notikumi mani nomāca, piespieda nīkt bezdarbībā. Cīņā uzvar stiprākais. Vājo samin. Uz ko gan var cerēt profesors Bir­mings, uzsākdams nevienlīdzīgu cīņu ar vis­vareno Miklanas valdību? Ja A nebūtu ra­dījis atombumbu, to būtu izdarījuši B vai C! Agri vai vēlu tā tomēr parādītos. Ja Birmin- gam savu atklājumu izdosies saglabāt noslē­pumā, tad tādu pašu atklājumu, kaut nedaudz vēlāk, izdarīs kāds cits …