Telecilvēks

PĒDĒJA BRĪDĪ

Šodien, ap dienas vidu, profesors Birmings atgriezās galvaspilsētā, kur, kā viņš paziņoja, gribot turpināt sa­vus eksperimentus.

«Nu, ko teiksiet?» — es saskatīju mēmu jautājumu savu sarunu biedru acīs, kaut arī neviens to skaļi neizteica.

— Esmu pieradis godbijīgi izturēties pret savu ienaidnieku pārliecību un pacietīgi uz­klausīt viņu viedokli. — Kaut ko taču man vajadzēja teikt!

— Par ko jūs runājāt? — ministrs pikti noprasīja.

Bija manāms, ka viņš ļoti nervozē un ik mirkli uzbudinās arvien vairāk.

— Par avīzes rakstu, protams.

— Bet par kādu ienaidnieku un par kā viedokli tad jūs runājat?! Nepietiek ar to, ka esat izpaudis pilnīgi slepenas ziņas, kas ir valsts noslēpums, un ar to pašu pārkāpis no­teikumus, kas tika izvirzīti, kad slēdzāt ar mums kontraktu. Jūs vēl palielināt savu vainu, izmantodams slepenos materiālus pret- valstiskas, naidīgas propagandas nolūkos! . . . Un pēc tam jūs uzdrošināties mācīt mums, kas ir domu brīvība? Protams, nav nolie­dzami jūsu izcilie zinātniskie nopelni, mēs cienām jūsu autoritāti zinātnes pasaulē. Bet visam ir robežas. Laupīt prestižu Miklanas valdībai mēs neļausim nevienam! Jūs spēlē­jat pārāk bīstamu spēli, profesor, ka tikai jums nenāktos nožēlot!

Raug, cik tālu šī lieta bija nonākusi, cienī­jamo lasītāj! Iedzīts strupceļā, neredzēdams citas izejas, es nolēmu ar vienu cirtienu pār­cirst Gordija mezglu:

— Bet es taču neesmu bijis Bodienā!

Viņi laikam uzreiz neizprata manu vārdu jēgu. Pirmais attapās senāta pārstāvis, izstīdzējis, pasīvs cilvēks ar asām, pētošām un šaudīgām ačtelēm.

— Kā tas saprotams, — nebijāt Bodienā? Avīzē taču melns uz balta stāv rakstīts jūsu vārds! Denijs Birmings — tas taču esat jūs? Vai arī te atgadījusies kāda kļūda?

— Kļūdīties ir cilvēcīgi, mēs neviens ne­esam pasargāts no kļūdām, — Monsens ne­noteikti izmeta.

— Šoreiz jūs patiešām dziļi maldāties, — es viņiem piekritu.

— Kā tad tas jāsaprot? — ministrs stingri noprasīja.

— Jums varētu likties, ka esmu sajucis prātā. Un ne jau jums pirmajam radies tāds iespaids.

— Lai cik bēdīgi tas būtu, taču jūs, profe­sor, atstājat tieši tādu iespaidu, — ministrs novilka caur zobiem.

Monsens pūlējās glābt stāvokli:

— Pēc tādiem galvu reibinošiem panāku­miem nav brīnums …

— Vai to jūs arī noraidāt? — ministrs at­vēra citu avīzi. — Reportieris apgalvo, ka dabūjis no jums ļoti amizantu interviju! Lūk, papriecājieties.