Telecilvēks

MĒMAIS GAIŠREĢIS PASLUDINA: «MĒS VISI ESAM MĀKSLĪGI CILVĒKI!»

Mindenhauzā atgadījies visai interesants notikums, kas tūdaļ pievērsis sev vispārības uzmanību: labi pa­zīstamais Kingstons, ko dēvē par Mēmo Gaišreģi, pie­peši sācis runāt. Hari lūgšanu namā viņš dievkalpojuma laikā sācis mežonīgi sisties pret grīdu, ar kājām izda­rīdams pavisam neiedomājamas kustības; ar savām kon­vulsijām un krampjiem viņš gandrīz novedis ekstāzē dievlūdzēju pūli. Taču ticības brāļi jutušies gluži satri­cināti, kad «mēmais» pēkšņi sācis runāt:

«Tas kungs noņēmis man uzlikto pārbaudījumu. Nu varu teikt jums sprediķi, jo biju izredzēts skatīt patie­sību. Radītājs svētīja mani un lika mana prāta gaismas starus mest jūsu sirdīs. Visuvarenā priekšā mēs visi esam līdzīgi, un man nav tiesību noklusēt jums dieva vārdu, kas glābs jūsu dvēseles. Tad uzklausiet: mēs visi esam mākslīgie cilvēki! Vai gan tas nebija radītājs, kurš laida mūs pasaulē, kad viņš debesīs stājās pie kameru objektīviem un pavairoja pats sevi, radīdams mūs? Pasaulīgajā dzīvē uz grēcīgās zemes mēs savā lepnībā bijām gatavi iedomāties, ka pasaule griežas ap mums, ka mēs esam Visuma ass un pasaules centrs. Kādas apgrēcīgas iedomas! Radītājs devis mums savu garu, un mums mūžīgi mūžam jāpilda tas, ko viņš mums vēlējis darīt. Tādēļ savaldiet savu iekāri, grēcīgās domas un miesas! Veltīgi ir visi pūliņi un vārdi! Mums nav jātiecas saprast citam citu, bet gan viņu! Uzklau­siet tā kunga balsi, neceliet elles kņadu, neaizvainojiet viņa ausis. Atcerieties: mēs esam tie radījumi, bet ne tie radītāji! Viņš vienīgais spēj sniegt mums paradīzes priekus viņā saulē, kur mums būs ļauts savienoties ar viņu, ja būsim viņa uzticīgie kalpi. Un nu uzspiedīsim zīmogu savām lūpām! Āmen!»

Jaunuzradies gaišreģis tikko paguva pabeigt savu atklāsmi, kad dievlūdzēji sāka dejot. Skanēja vaidi un ap­spiestas elsas. Dejas ātrums pamazām pieauga — arvien straujāk un straujāk, un, lūk, jau visi vīrieši un sievie­tes, krampjaini locīdamies un raustīdamies, sāka skraidīt pa lūgšanu namu, vārtīties pa grīdu. Izskatījās, it kā plo­sītos ārprātīgie vai raganas svinētu savus svētkus…»