Telecilvēks

(CHRONICLE, 1968. gada 15. oktobrī.) VAI BIRMINGS - DIEVS? VAI TELECILVEKU RADĪJIS DIEVS?

(Fragments no Miklanas baznīcas galvas kardināla Spella vēstījuma, kas izsūtīts visām draudzēm.)

«Mūsu baznīca ar īsti kristietisku dedzību nolād ķe­cerus, kas apgalvo: dievs esot nonācis zemes virsū, lai nodibinātu kārtību mūsu dzīvē. Dziļā godbijībā pret Denija Birminga mocekļa nāvi Miklanas baznīca aplie­cina cieņu zinātnieka pīšļiem par tiem patiešām pasau­les mēroga sasniegumiem zinātnē, ar kuriem pēc vis­augstākā žēlastības viņš darījis mūs bagātākus visā savas dzīves laikā, taču mēs ar krustu gaiņājam prom to velnu, kas mūs kārdina un mūs paskubina, lai go­dinām Birmingu kā dievu, jo viņš esot radījis cilvēku! Mēs svinīgi pasludinām: Deniju Birmingu nekādā ga­dījumā nevar pielīdzināt dievam, jo viņa radītie cilvēki nav dzimuši paradīzē, no viņu ribām nav radīta ne­viena Ieva un čūskas nav tos kārdinājušas ar aizliegto augli, tāpat tie nav ari krituši grēkā.

P. S. Miklanas baznīca neliedz savu svētību tiem,

kas, izceļoties svētajam karam, gribēs brīvprātīgi iestā­ties armijā, jo šādā rīcībā baznīca saskata cildenu tiek­šanos pēc grēku izpirkšanas.»

SPECIĀLĀ KONGRESA KOMISIJA STĀJUSIES PIE DARBA

Valdības komisija, kas sastāv no izciliem elektronu smadzeņu psiholoģijas speciālistiem, kā arī kongresa deputātiem, vakar sāka pārbaudīt valdības aparātu. Ko­misija darbojas kongresu pils Marmora zālē, un pirmais tās priekšā stājās Valsts 3. zinātniski eksperimentālās bāzes vadītājs 2. Monsens. Viņa nopratināšanas proto­kols pilnībā vēl nav publicēts, taču daži izvilkumi iekļu­vuši presē:

— Kā jūs sauc?

— 2oahs Monsens.

— Kopš kura laika?

— Kopš esmu nācis pasaulē.

— Vai esat pārliecināts, ka jūs esat īstais Zoahs Monsens?

— Nešaubos par to.

— Kādēļ jūs par to esat tik ļoti pārliecināts?

— Nesaprotu.

— Kādas tiesības jums ir tik pašpārliecināti uzdo­ties par īsto Zoahu Monsenu? Vai tas nav izskaidrojams ar to, ka tādu kā jūs ir ļoti daudz?

— Piedodiet, es nesaprotu.

— Es gribu tikai teikt, ka no jums ir noņemtas dau­dzas kopijas, tādēļ ari jūs esat tik pārliecināti par sevi. Jūsu ir daudz, tādēļ jūs vairs ne no kā nebaidāties.

— Kurš nebaidās?

— Jūs.

— Kādi «mēs»?

— Jūs visi.

— No manis vēl neviens nav ņēmis kopiju.

— Kā jūs to zināt?

—Līdz šim neesmu dzirdējis, ka būtu vairāki Zoahi Monseni.

— Kas jums zināms par Birminga eksperimentiem?

— Esmu dzirdējis, ka eksperimenti notiek, taču par to rezultātiem man nav ne jausmas.

— Vai ar to jūs atzīstat, ka eksistē vairāki Monseni?

— Kā tad tā?

— Viens Monsens zināja par eksperimentiem, bet otrs caur pirkstiem skatījās uz šo eksperimentu varbū­tējām sekām?

— Neesmu vienīgais, kas bija par tiem informēts.

— Kurš tad vēl?

— Atbildīgi ministrijas darbinieki…

—Vai jūs ar to vēlaties teikt, ka ministrijas dar­binieki ir mākslīgi cilvēki?

— Es to nepavisam negribu apgalvot.

— Tātad to apgalvo kāds cits?

— Kurš tad īsti?

— Kāds cits Monsens?

— Nesaprotu, uz ko jūs tēmējat…

— Toties tas otrs droši vien saprot.

— Kurš otrs?

— Otrs Monsens.

Nopratināšana turpinājās vairāk nekā divas stundas. Kad tika aplauzts šis laikraksta numurs, komisijas sēde vēl turpinājās.

(CHRONICLE, J968, g. 17. oktobrī.)

— Tātad, vai jūs atzīstat sevi par teledubultnieku?

Senāta militārās komisijas priekšsēdētājs ar pašapmierinātu izteiksmi sejā jautājumus uzdeva loti tiešus, bridi pa brīdim ar troksni atgrūzdams sēdekli un izstiepdams savas ne­samērīgi garās kājas.

— Jūs ļoti labi zināt, ka esmu Denijs Bir­mings.

— Denijs Birmings nav spējīgs izdarīt no­ziegumu. Jums neizdosies man iestāstīt visā­das pasakas.

— Jūs esat rupjš un nekaunīgs!

— Dumpinieks! — sarāvies kā no sitiena, viņš izgrūda.

— Vai tiešām?

— Tas bijāt jūs, kas nogalināja Deniju Birmingu! — viņš ļauni nošņāca.

— Klausieties, jūs man esat apnicis.

Stīvi raudzīdamies galdā, viņš izgrūda:

— Slepkavību ar iepriekšēju nodomu soda pēc visbargākajiem likumiem.

— Bet, ja varam ticēt avīzēm, tad abi Bir­mingi ir neīsti.

Senāta pārstāvis atkal runāja laipni:

— Ja jūs būtu karavīrs …

— Bet es esmu zinātnieks, — es viņu pār­traucu.

— … jūs spētu atšķirt stratēģiju no tak­tikas.

To teikdams, viņš uzmeta man pētījošu skatienu, it kā gribētu izbaudīt to iespaidu, kādu atstāja viņa vārdi.

Es nepagodināju viņu ar atbildi.

— Tātad, — viņš pēc nelielas pauzes tur­pināja, acīm redzami apmulsis, — pieņem­sim, ka jūs esat īstais Birmings. Diez vai jūs tādā gadījumā atbalstīsiet kolektīvistiskos uzskatus, kādus sludina biorobots …

— Biorobots, — es viņu pārtraucu, — ir visai nosacīts jēdziens, kas jālieto ļoti pie­sardzīgi.

— Papūlieties nepārtraukt!

«Pret mani vēl neviens nebija izturējies tik nekautrīgi, bet ko es varēju darīt — šo­reiz biju arestanta lomā.»

— Tātad es gribēju teikt, — senāta pār­stāvis laikam attapās, ka ir izrunājies tā, kā nevajadzēja, — ja jūs esat īstais Birmings, tad jau jūs to no sabiedrības neslēpsiet!

— Pats par sevi saprotams!

Mazliet pieliecis galvu, viņš dziļdomīgi noraudzījās savu kurpju purngalos.

— īstais Birmings pazīstams kā personības brīvības aizstāvis.

— Gluži pareizi. Es cienu personības tie­sības aizstāvēt savas intereses. Bet cilvēkiem taču ir arī kopīgas intereses.

— Jūsu vārdi lieku reizi apstiprina manas aizdomas — jūs neesat īstais Birmings.

— Redziet nu, viens pats jūsu teikums sa­šķobīja manu pārliecību.

— Sašķobīja?… — garais «izmeklētājs» ieurbās manī ar skatienu.

— Protams. Man tagad jāatrisina sarež­ģīta dilemma: vai cilvēks, kas atzīst personī­bas brīvību, var atzīt tiesības turēt kādu aiz­domās?

— Jūsu joki ir nevietā.

— Tā gan, arī tas dod jums tiesības uz­skatīt, ka es neesmu īsts.

— Un tomēr jums ir iespēja glābties pat tad, ja jūs patiešām nebūtu tas, par ko uzdo­daties.

Atzīstos, šie vārdi lika man mazliet pado­māt, kaut gan, šķiet, es nojautu, uz kuru pusi viņš velk.

— Kā, jūs būtu ar mieru palaist brīvībā mehānisku konstrukciju? — es iejautājos, cerēdams, ka man izdosies iedzīt viņu strup­ceļā un izdabūt tiešu atbildi. Taču jau tūdaļ dabūju pārliecināties, ka šo slīpēto zelli ar kailām rokām uzveikt nevar.

— Ahā, tātad jūs atzīstaties, ka esat me­hāniska konstrukcija? — viņš ātri noprasīja.

— To es neesmu teicis. Jūs esat tas, kurš tā spriež. Es tikai turpinu jūsu domu.

Spēji parāvis kājas zem krēsla, viņš nikni uzsita ar plaukstu pa kaulaino ceļgalu, it kā par kaut ko izšķīries.

— Labi, lai paliek tā, tomēr jūs varat iz­glābties, ja jums patiesi ir tādas pašas zinā­šanas kā profesoram Birmingam.

— Jums nav iemesla par to šaubīties.

— Ir gan, un turklāt diezgan pārliecinošs. Ja jūs varētu turpināt savu darbu, es gribēju teikt — profesora Birminga zinātniskos eks­perimentus, tā būtu pavisam cita lieta.

Tā, nu ir skaidrs, ko no manis grib. Un tomēr iespēja turpināt pārtraukto darbu, kaut arī iegūta šādā veidā, bija tik kārdinoša, ka es nevilšus atžirgu. Pamanīdams manu in­teresi, senāta pārstāvis nekavējās to izmantot.

— Tad tā, sagatavojiet jūsu izgudrojuma visu tehnisko datu sīku aprakstu un bez tam

publicējiet presē attiecīgu paziņojumu. Pēc tam varat vākties uz visām četrām debess pusēm.

— Tas nozīmē publiski atzīt, ka mans tele­dubultnieks man vairs nepakļaujas, pilnīgi norobežoties no viņa un paziņot, ka esmu tas pats agrākais Birmings, vairāk par visu cienu personības brīvību un savus uzskatus neesmu mainījis. Vai tā?

— Tieši tā. Taču tas vēl nav viss. Savā pa­ziņojumā jums vajadzēs izdarīt noteiktus secinājumus. Jums būs jāapliecina, ka sa­biedrība, kas organizēta uz kolektīvisma principiem, apdraud indivīdu, un jāaicina cilvēki aizstāvēties personības brīvības vārdā.

— Citiem vārdiem sakot, man jāpiekrīt, ka telecilvēki tiks izmantoti kara vajadzībām?

— Gluži pareizi. Ja jau īstiem vīriešiem, kas radušies no miesas un asinīm, ir jāaizstāv dzimtene, kādēļ tad šiem mehānismiem jābūt izņēmumam? Mēs taču nedomājam no viņiem izveidot priviliģētu kastu!

— Ak, vai tad par to ir runa! Kāds bries­mīgs noziegums! …

— Pilnīgi solidarizējos ar jums. Karš tie­šām ir briesmīgs. Tādēļ jau mēs cīnāmies par mieru.

— Par mieru?!!

— Protams. Vai tas jūs pārsteidz?

— Zināmā mērā — jā.

— Iedomājieties šādu situāciju: vairs nav pieprasījuma pēc kara materiāliem, demobi­lizē simtiem tūkstošiem kareivju, kara rūp­niecībā strauji samazinās strādnieku skaits, pārmērīgi pieaug bezdarbs. Vai tādos apstāk­ļos ir iespējams ilgstošs miers? Tas novedīs vienīgi pie masveida streikiem un pieaugs neapmierinātība…

— Ak par tādu mieru jūs spriedelējat?

— Tieši par tādu. Es ar to domāju mierī­gus apstākļus valsts iekšienē. Vai tad pastāv vēl kāds cits miers?

— Domāju, ka pastāv gan. Un tas ir daudz labāks par jūsu attēloto. Tas ir miers vārda īstajā nozīmē.

— Piedodiet, kā tas saprotams?

— Lūk, tā. Pienāks laiks, kad cilvēki mieru neuzskatīs vis par īslaicīgu pagaidu stāvokli starp kariem, bet ar vislielāko nopietnību ga­tavosies mierīgai līdzās pastāvēšanai. Kopī­giem spēkiem viņi spēs piepildīt dzīvē cil­denus sapņus, grandiozus plānus, kurus reali­zējot ar degsmi strādās daudzas paaudzes.

— Vai jūs ticat plānošanai?

— Bet vai tad jūs neizstrādājat nekādus plānus?

— Par tiem te nav runa, jūs taču stāstāt par plānveidīgu saimniecību!

— Neesmu ekonomists. Un tas šeit nav svarīgākais.

— Prasu vēlreiz, vai jūs apņematies sniegt tādu paziņojumu?

— Un ar to pašu atzīt, ka miera saglabā­šanai nepieciešams priekšnoteikums ir karš?

— Varat to formulēt citādi. Pēc manām domām, vienkārši jāpaziņo, ka mieru nepie­ciešams saglabāt ar visiem līdzekļiem, kādi vien ir mūsu rīcībā.

— Tā, tā, saprotu.

Manam sarunu biedram izlauzās atvieglo­juma nopūta.

— Šai paziņojumā jūs, protams, nosodīsiet brīvības un īstā miera ienaidniekus.

— Ko īsti?

— Visus, kas atbalsta profesora Birminga teledubultnieku.

— Ak tā! Vai tiešām tie ir miera ienaid­nieki?

— Katra kaitnieciska darbība apdraud mieru. Miers — tā ir kārtība un rāms gars, — viņš pamācīja.

— Tātad man jāuzstājas pret tiem, kas, riskēdami, ka tiks vajāti un represēti, nostā­jušies profesora Birminga pusē!

— Kāpēc jūs par profesoru Birmingu ru­nājat trešajā personā? Jūs taču parakstīsiet šo paziņojumu, un jums jāizturas tā, it kā jūs patiešām būtu Birmings! Nedrīkst radīt ne mazākās šaubas. Cilvēkiem jānotic, ka jūs esat īstais zinātnieks!

Mani sāka dīdīt nelabais. Galvā iešāvās doma: «Vai viņš arī sajēdz, ko runā?» Ar iz­smieklu paraudzījos senāta pārstāvī.

— Vai domājat, ka tas būs viegli?

— Kādas grūtības gan te varētu rasties? Cilvēkiem taču nav ne jausmas, ka ir iespē­jama tik … pilnīga konstrukcija.

— Pateicos par komplimentu. Ir patīkami dzirdēt tik glaimojošu atsauksmi! Iedomājie­ties, cilvēkam jāpriecājas, ka viņu uzskata par īstu! «Vai tas ir tīrs zelts? — Jā, ser, te ir raudze, pārliecinieties, lūdzu!»

Viņš uz mirkli apjuka.

— Jūs ar to domājat mūsu darījuma mer- kantilisko raksturu?

— Atjaujiet jautāt, par ko īsti jūs mani turat?

— Cik laika jums vajadzēs tehnisko datu apstrādei? — viņš vaicāja, nomierinājies un atkal izstiepis savas garās kājas.

— Daudz.

— Labi, kā vēlaties. Neaizmirstiet sagata­vot paziņojumu presei. Pieminiet arī Nilu Kersenu.

— Starp citu, ko inkriminē Kersenam?

— Neko sevišķu.

— Nu, tomēr?

— Jums jāpastāsta visiem par Kersena lomu biotelevīzijas ceļā reproducētā Bir­minga radīšanā.

— Ak tā gan, bet kāda loma tad viņam šai pasākumā bija?

— Izšķirošā! Viņš ir kreiso organizāciju biedrs, visu laiku uzturējis sakarus ar arod­biedrībām un Jaunatnes savienību.

— Un kas par to?

— Var viegli pierādīt, ka viņš slepeni ievadījis aparātā pats savu smadzeņu bio­strāvas. Nav nekāds brīnums, ka Telebir- mings domāja tāpat kā Kersens.

— Ak dievs, kāda bezjēdzība!

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka šādā gadījumā telecilvēks būtu zinājis nevis to, ko zinu es, bet to, ko zina Nils Kersens! Kur tad paliek mana vispusīgā pieredze, plašās zināšanas, kas uz­krājušās daudzajos zinātnisko pētījumu ga­dos, vārdu sakot, tas viss, ko izmantoja arī teledubultnieks? Turklāt Kersens neko nesa­prata no bioelektronikas, tā nav viņa nozare. Blēņas! Jūsu versijai nenoticēs pat muļķa bērns!

•— Tas ir mazāk svarīgi. Mums galvenais ir, lai jūs ticami un viegli saprotamā veidā izskaidrotu cilvēkiem, kā profesors Birmings no visu cienīta zinātnieka kļuva par sociāli bīstamu aģitatoru! Secinājumam jābūt nepār­protamam: profesors kļuvis par kolektīvistu ļaunprātīgas sazvērestības upuri. Kā tad pa­liek: vai jūs rakstīsiet šādu paziņojumu?

— Nē! — es asi atteicu.

Pēkšņi mani sagrāba nepārvaramas ilgas būt brīvībā. Cietuma kameras sienas manā iztēlē pašķīrās, smagās, apkaltās durvis at­vērās, logā iemirdzējās saules stars . . .

— Jums vēl ir laiks pārdomāt.

— Labi, es to izmantošu, — es atbildēju.

— Tur, brīvībā, spoži spīd saule, — un

viņš pastiepa roku pret cietuma logu, kura krita tikko jaušama gaisma.

— Redzu.

— Visdārgākā uz pasaules …

— Par ko jūs runājat?

— Par saules gaismu. Jūs naivi uzskatat,

ka tā tiek dota par velti!

*

Te profesora Birminga dienasgrāmata ap­raujas …

Ференц Кашшаи ТЕЛЕЧНЛОВЕК Фантастическая хроника Издательство «Мир» Москва 1965 Издательство «Лиесма» Художник И Звагузио На латышском языке

Redaktore M. Danneberga. Māksi, redaktors V Veide. Tehn. redaktore Z. IvanJne. Korektore D. Ergle. Nodota salikšanai 1966. g. 30. jūlija. Parakstīta iespie­šanai 1966. g. 30. decembrī. Papīra formāts 60X 90'/jj. 7,4S fiz. iespiedi.: 7.45 uzsk. Iespiedi.: 7.68 izdevn. I. Metiens 30 000 cks. Maksā 39 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 20468-D35. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 2. tipo­grāfijā «Sovetskaja Latvija» Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr 2419. AlUng)