Šovakar Beklahema klubā profesors Bir- mings nolasīja lekciju «Zinātne un cilvēces nākotne», kas tika gaidīta ar milzīgu nepacietību. Pārpildītajā •duba konferenču zālē varēja sastapt mūsu galvaspilsētas visievērojamākos ļaudis un izcilākos darbiniekus, kas bija atbraukuši uz visā pasaulē pazīstamā zinātnieka priekšlasījumu. Klausītāju vidū bija senāta vicepriekš- sēdētajs Moress K. Erestons ar kundzi. Erestona kundze bija ģērbusies fosforiscējoša auduma vakara tērpā, kas uz klātesošajiem atstāja kolosālu iespaidu. Raugoties tajā no dažādām pusēm, audums, laistīdamies spilgtās krāsās, iegūst nevien visdažādākos toņus, bet arī pavisam jaunu piegriezumu un fasonu. Tomēr vislielāko sensāciju radīja profesora Birminga uzstāšanās. Parasti lojālais, allaž ar veselīgu saprātu apveltītais zinātnieks, kas turējās tālu no politikas un bija plaši pazīstams ar savu humānismu un neatkarīgajiem spriedumiem, kas neļāva viņam piekļauties nevienai no politiskajām partijām, šoreiz atstāja novārtā savus principus un atļāvās ārkārtīgi asus izlēcienus pret Miklanas sabiedrisko iekārtu.
l.ūk( ko paziņoja Birmings: «Mūsu dienās daudz runa par karu. Atrisinot jautājumu — būt vai nebūt karam, daudz kas ir atkarīgs no zinātnes. Zinātniekiem nav tiesību stāvēt nomaļus no tautu cīņas par miera nostiprināšanu, viņu pienākums ir atklāti uzstāties plašas sabiedrības priekšā. Ir svarīgi cilvēkiem izskaidrot, ka interešu pretrunas uri sadursmes, dažādu indivīdu, grupu, tautu un valstu nostāšanās vienai pret otru nebūt neizriet no paša cilvēka dabas, tas šai dabai nepavisam nav raksturīgs. ..
Mums, zinātnes darbiniekiem, jāizpilda cildena misija: jāpavēsta tautai taisnība, ja mēs gribam attaisnot zinātnieka augsto nosaukumu. Zinātne arvien aktīvi cīnās par progresu, ari mums nemitīgi jāizrāda šī aktivitāte! Mums jārada tāda sabiedrība, kas balstītos uz visas cilvēces kopējo interešu atzīšanu. Mūsu dienās cilvēces vislielākā laime — stingrs miers. Bet kara un miera jautājuma izlemšana nedrīkst būt atsevišķu personu privilēģija. Citiem vārdiem sakot, tiesības izlemt tautām vitāli svarīgus jautājumus nedrīkst ar varu savās rokās sagrābt atsevišķas personas līdzīgi tam, kā tās rīkojas ar savu privāto īpašumu. Privātīpašuma kundzībai tuvojas gals!»
Profesora Birminga vārdi burtiski apstulboja sapulcējušos. Viņi uzņēma zinātnieka runu ar kapa klusumu (ja neskaita atsevišķu cienītāju šķidros aplausus). Taču atmosfēra zālē pamazām kļuva saspīlētāka un sasniedza kulminācijas punktu, kad klausītāji sāka lektoram uzdot jautājumus.
— Vai jūs varbūt esat kļuvis sarkanais? — bez aplinkiem noprasīja pazīstamais baņķieris Higens.
Profesors Birmings, uzacis saraucis, kādu brīdi pārdomāja atbildi, pēc tam ironiski atteica:
— Jūs tik atklāti uzsvērāt savu nicināšanu, baņķiera Kungs, it kā šaubītos, vai man bankā ir noguldījums. Uzdrošinos jums apliecināt, ka ir, tikai ne jūsējā. Ceru, atbilde jūs apmierina?
Birminga atbilde zālē izraisīja nosodošu kurnēšanu.
Dž. Akhims, Vidusmiklanas štata valdības galva, pavaicāja:
— Vai jūsu uzstāšanās, profesor, nozīmē, ka esat :ādas sabiedrības piekritējs, kas dibināta pēc kolektīvisma principa?
— Es esmu katras saprātīgas idejas piekritējs! — zinātnieks atcirta.
Atbildējis vēl uz pāris jautājumiem, profesors Bir- mings negaidot paziņoja, ka šobrīd viņam neesot laika _n uz pārējiem jautājumiem viņš labprāt atbildēšot nākošajā reizē.
Tik nekautrīga aiziešana vēl vairāk padziļināja klausītāju sašutumu. Musu speciālkorespondents griezās pie dažiem sabiedriskiem darbiniekiem, kas klausījās lekciju, ar lūgumu izteikt savas domas par šo nedzirdēto uzstāšanos. Sniedzam viņu atbilžu izvilkumus:
S. Redi (Dienvidaustrumu naftas kompānijas direktors): «Pēc manām domām profesors Birmings cenšas mūs pārsteigt ar politiskām sensācijām, par cik ar zinātniskiem atklājumiem viņš vairs pasauli pārsteigt nespēj. Nedomāju, ka viņa atklātību vajadzētu uzņemt nopietni.»
G. Rihards (senāta izglītības komisijas priekšsēdētājs, universitātes profesors): «Es jau sen pazīstu kolēģi Deniju. Birmingu un uzskatu viņu par talantīgu zinātnieku. Viņam, bez šaubām, piemīt izcilas spējas. Taču niez vai es kādu pārsteigšu, apgalvodams, ka viņš nav politiķis. Profesors Birmings ir humānists. Es varētu citēt viņa paša vārdus no tikko nolasītās lekcijas «Zinātne un cilvēces nākotne» (citē pēc atmiņas): «Nevienam nav dotas tiesības runāt visas cilvēces vārdā, tādēļ ka ikviens cilvēks ir tikai atsevišķs indivīds. Tātad uzstāties visas cilvēces vārdā pēc būtības nenozīmē neko citu kā runāt atsevišķas personas, atsevišķa indivīda vārdā. Jebkura koncepcija, kas izriet no kolektīvisma principa, slēpj sevī nopietnus draudus personībai. Ir pieļaujama tikai viena veida sabiedriskā ideja: tāda vienošanās cilvēku starpā, saskaņā ar kuru tie pārstās uzspiest cits citam savas idejas un savu gribu.» Profesora Birminga šodienas uzstāšanās ir kliedzošā pretrunā ar tiem uzskatiem, kādus viņš atzina līdz šim, un man liekas, ka šī pretruna izskaidrojama ar manu zinātņu kolēģa politisko nenobriedumu.»
Ziņojums, kas tika saņemts pec tam, kad augstak sniegtais materiāls jau bija aplauzts: