Telecilvēks

CHRONICLE TELEDUBULTNIEKI — ĀRZEMJU AĢENTU KARA MINISTRIJA PASTIPRINA PRET­GAISA AIZSARDZTBU1

Daudzi pēdējā laikā konstatēti fakti apstip­rina versiju, ka profesora Birminga teiedubultniekus un viņu piekritējus mūsu zemē iesūta no Ferlenas. Šīs valsts stratoplāni izmet Miklanas teritorijā aģentus televīzi­jas iekārtu veidā, un pēc tam Ferlenas slepenajās tele- studijās tiek ieslēgta aparatūra, kas translē biotelepār- raides. Lai darītu galu ārzemju aģentu kaitnieciskajai darbībai un nodrošinātu iedzīvotājiem mieru, kara mi­nistrija devusi pavēli aviācijas izlūkdienesta iznīcinā­tāju eskadriļām, atombumbvedējiem, raķešu nesējām lidmašīnām, kā arī pretraķešu aizsardzības baterijām pastiprināt modrību un aizsargāt mūsu dzimtenes gaisa plašumu neaizskaramību. Sakarā ar pēkšņa uzbrukuma draudiem izsludināta steidzīga kara gaisa spēku rezer­ves virsnieku mobilizācija.

MIKLANIESI, ESIET MODRU

PARĀDĪJUSIES CILVĒKU LAUPĪTĀJI!

KUR ATRODAS PROFESORS BIRMINGS?

Mūsu zemē iekļuvuši ārzemju aģenti! Un, kas vis­bīstamākais, — tie līdzinās mūsu brāļiem, dēliem, drau­giem, kaimiņiem, mūsu durvju sargiem vai sētniekiem kā ūdens lāse ūdens lāsei… Kā gan tas bijis iespē­jams? Ļoti vienkārši: Ferlenas izlūkdienests nolaupa mūsu tautas brāļus un pakļauj tos īpašai ideoloģiskai apstrādei, lai pēc tam ar retranslācijas metodi iesūtītu mūsu zemē viņu teiedubultniekus! Pēc šādas nežēlīgas psiholoģiskas apstrādes mākslīgie cilvēki kļūst spējīgi lietot visādus līdzekļus un bez sirdsapziņas pārmetumiem visrafinētākā veidā kūda cilvēkus un veic neģēlīgu graujošu darbību. Ka augstāk minētais ir taisnība, to neapgāžami pierāda ārkārtējais gadījums Hanstonā.

ĻAUNPRĀTĪGS UZBRUKUMS HANSTONĀ!

Pagājušajā ceturtdienā Hanstona iegrima necaur­redzamā oktobra tumsā. Kas gan nenotiek nakts tum­sas aizsegā! Pilsētas ziemeļu daļā, kas izvietojusies augstienē, iedzīvotājus naktī pēkšņi pamodināja izmi­sīgi kliedzieni un vaimanas. Tie skanēja no Tillija Runa krodziņa puses. Saimnieces izmisīgajām vaimanām un viņas vīra skaļajiem lāstiem pa vidu jaucās sieviešu raudas. Kaimiņi atsteigušies ieraudzīja neparastu ainu. Pie otrā stāva loga bija pieslietas kāpnes, uz kuru aug­šējā kāpiena stāvēja cilvēks garā lietusmētelī, turēdams uz rokām kādu meiteni. Viņš kategoriski atteicās kāpt lejā. Pārbiedētā meiča — tā izrādījās gaišmatainā Gi- zena — aiz bailēm bija gandrīz vai zaudējusi samaņu un bezspēcīgi noliekusi galvu uz laupītāja pleca. No Tillija Runa negantajām lamām kaimiņi ar lielām pū­lēm izdibināja, ka viņa meitu mēģinājuši nolaupīt. Pa­tiešām, netālu stāvēja diezgan vecmodīgs vaļējais auto, kurā pēc zinātāju domām bija ierīkots spēcīgs reaktī­vais motors. «Tik un tā jūsu meita būs mana!» — ne­kaunīgi apgalvojis laupītājs. Meitene šausmās bija zau­dējusi valodu. ..

Sašutušajiem kaimiņiem tomēr izdevās nolaist lejup kāpnes un notvert gangsteri, kurš sāka apgalvot, ka esot atbraucis uz Hanstonu no tālienes un īstenībā strādājot par montētāju uz elektrolīnijas. Kvartāla iedzī­votāji, kas šo cilvēku nekad agrāk nebija redzējuši, to­mēr ir pārliecināti, ka nepazīstamais laupītājs lietus­mētelī nav nekas cits kā ārzemju aģents, kas mēģinājis labi audzināto meiteni ar varu nogādāt slepenā komu­nistu telestudijā. Šī mīklainā notikuma izmeklēšana uz­dota drošības orgāniem.

Viss notikušais dod mums pamatu domāt, ka arī profesoru Birmingu nolaupījuši Ferlenas aģenti, bet no rūpīgi konspirētajām studijām, kas izvietotas komunis­tiskās impērijas milzīgajā teritorijā, tie reproducējuši uz musu zemi profesora teiedubultniekus!

Jā … Diez vai Lianai nāks par labu, ja pēc visa tā viņu redzēs manā sabiedrībā! Jau tāpat viņai bijis pietiekami daudz nepatik­šanu. Nekavējoties jātiek pie ministra. Gal­venais — nepamanītam nokļūt līdz mašīnai, tur varēs aizvilkt priekšā aizkariņus. Ātrāk, kamēr nav beidzies disputs! Jā, bet kā lai pierāda ministram, ka tieši es esmu īstais Birmings? Beidzamos vārdus es, acīm redzot, izkliedzu, jo krustmāte Firra izbailēs pavērās manī platām acīm.

Rokā ir! Personas apliecība! Manam tele- dubultniekam taču nav nekādu dokumentu! Un es sāku drudžainā ātrumā rakņāties pa kabatām.

Nolādēts! Man nebija klāt nekādu doku­mentu. Tie bija palikuši žaketē, ko novilku, pirms braucu uz pilsētu.

Ātrāk mājup! Kavēties vairs nedrīkst!

7

Kamēr nokļuvu mājās, nervu sa­spīlējums pieauga līdz galējai robežai. Nervi saspringti kā stīgas, kas ik brīdi var pārtrūkt. Un detonators tomēr iedarbojās: nogranda sprādziens. Nebiju vēl paguvis atvērt sava kabineta durvis, kad jau piepeši izdzirdu «viņa» balsi.

Savu paša balsi. Viss pēdējo dienu sasprin­dzinājums mirklī izzuda. Baigās priekšnojau­tas pagaisa bez pēdām. Kaut kur izkūpēja nomāktība, pat nogurums nebija vairs tik ļoti jūtams … Mani pārņēma tāda noskaņa, it kā būtu pagājusi secen neizbēgama nelaime, un nu var brīvi atvilkt elpu.

— Varbūt cigareti? — teledubultnieks pie­klājīgi piedāvāja.

Mēs stāvējām, nenolaizdami viens no otra ciešos, saspringtos skatienus.

— Nē, pateicos, — es atturīgi atbildēju.

— Kā vēlaties, — viņš noteica tikpat pie­klājīgi, aizsizdams etviju.

Sākumā nesaskatīju savā dubultniekā ne­kādu dīvainību, ne mazāko pazīmju, ka viņā kaut kas būtu mākslīgs, lai gan, jāatzīstas, ka nopētīju tik vērīgi kā vēl nevienu savā mūžā.

— Jūs nepaņēmāt pats sev cigareti, — es piezīmēju, kaut agrāk diez vai būtu to ievē­rojis.

— Arī es nesmēķēju, — viņš gluži mierīgi paskaidroja.

«Ahā!» es ar ļaunu prieku nodomāju. «Tā jau ir pirmā loģiskā kļūda: nēsā līdzi etviju, bet nesmēķē!» Taču tūdaļ attapos: «Pie velna! Aparāts nespēj izdarīt loģisku kļūdu!»

Teledubultnieks nenovērsa no manis pētī­jošo skatienu. Viņš raudzījās manī ar tādu pašu ziņkāri kā es viņā.

— Etviju nēsāju līdzi tāpat vien, ja tā ir klāt, tad vieglāk sarunāties, — mans dubult­nieks apgalvoja.

«Lūk, kāpēc etvija saistīja manu uzma­nību: vizīte pie ministra … Etvija, ko atrada zem galdauta…»

— Nu, godātais, kādā notikumā tad jūs esat paredzējis mani tagad iejaukt? — es naidīgi pablenzu uz teledubultnieka pusi. Viņš acīm redzami nobālēja.

— Iespējams, ka jums, profesor, tas viss šķiet vienīgi uzjautrinošs notikums, taču man tā ir traģēdija. Jā, jā, traģēdija, kas man draud ar nāvi!

— Ar nāvi?

— Jūsu izgudrojums pārspējis visu gai­dīto. Iedarbojoties biostrāvām, manas, ja tā varētu teikt, substances viela, kas sastāv no pārjutekliskām molekulām, spēj reproducēt visas emocijas, kādas piemīt cilvēkam. Tā ka no neizbēgamā nav iespējams izvairīties.

Tātad viņš tomēr atzīst, ka ir tikai zināt­nieka radošas domas materializēts iemieso­jums? Kādēļ tad viņš uzdevās par pašu izgud­rotāju? Vai tiešām tādēļ, lai glābtos? Bet kāda tad ir viņa dzīve?

— Atklāti sakot, kāpēc mēs nevarētu ap­sēsties? — ar rūgtumu ierosināja mans du­bultnieks.

Mēs apsēdāmies.

— Pēc manām domām mums būtu laiks … dažā ziņā izskaidroties, — es iesāku, viņu uzmundrinādams. Nezinu kādēļ man kļuva nabadziņa ļoti žēl. Kur pazudis mans nik­nums? Biju spējīgs dusmoties uz kuru katru, tikai ne uz viņu …

— Mans laiks drīz beidzas, — telecilvēks brīdināja.

Acīm redzot, viņš baidījās, ka es varētu viņu atvienot. Taču visbrīnišķīgākais bija tas, ka ilgi gaidītā iespēja nu man vairs neli­kās tik vilinoša. Domās es pūlējos sevi at­taisnot: «Vispirms viņš pamatīgi jāizjautā, jānoskaidro, kas viņam zināms par «atdzīvo- šanās» sākotnējo momentu, un vispār viss jāuzzina. Interesanti, kādas «cilvēciskas jū­tas», pēc viņa uzskatiem, ir bijušas visas viņa darbības dzinējspēks?»

— Jūs vēlaties iet projām? — es vaicāju.

«Reproducētā Birminga» acīs pavīdēja ne­slēpta interese, kamēr bālajai sejai tāpat kā līdz šim bija uzspiests dziļa domīguma un at­svešināšanās zīmogs.

— Vai tad jūs mani laidīsiet?

Es atbildēju izvairīgi:

— Līdz šim jūs man atļauju neesat pra­sījis.

Pēkšņi viņš piecēlās. Es izbijies pielēcu kājās līdz ar viņu.

— Redziet nu! Jūs velti bažījaties — es nespēju aiziet.

Sabāzis rokas kabatās un noliecis galvu, viņš skraidīja pa istabu uz priekšu un atpa­kaļ. Un es piepeši pavisam skaidri iztēlojos, ar kādu dedzību viņš runāja no Bodienas kongresa tribīnes!

Teledubultnieks turpināja:

— Ceru, ka jūs esat uzminējis, kādēļ es vēl arvien esmu brīvībā? Jūs taču par mani ziņojāt ministram. Valdības aģentiem izdevās tūdaļ nokļūt man uz pēdām. Viņi dienu un nakti bez mitas sekoja man, taču arestēt to­mēr neuzdrošinājās.

— Kāpēc?

— Vai tad jūs domājat, ka ir tik vienkārši arestēt profesoru Birmingu? Ievērojamo zi­nātnieku, divkārtējo Nobeļa prēmijas lau­reātu, pasaules zinātnes lepnumu un nācijas mīluli? Pieņemsim, ka mani notvertu, bet jūs paliktu brīvībā. Tūdaļ būtu gluži skaidrs, ka eksistē divi Birmingi. Pēc tam, kad es Bo- dienā, visiem dzirdot, paziņoju, ka biotele- reprodukcijas ceļā ir iespējams radīt māk­slīgu cilvēku, valdība nonāca grūtībās. Sā­kumā mēģināja izsludināt profesoru Birmingu par ārprātīgu. Valdošās aprindas par katru cenu gribēja noslēpt sabiedrībai jūsu izgud­rojumu, atspēkot manu paziņojumu par to. Ja noskaidrotos, ka ir divi Birmingi, tad būtu pierādīts, ka teledubultnieks nav izdoma, bet reāls fakts. Un turklāt noskaidrotos, ka ek­sistē tieši divi Birmingi! … Vai nu jums skaidrs? Jūs, īsto Birmingu, viņi baidījās arestēt un tādēļ gaidīja, kamēr jums pietrūks pacietības un jūs iziesiet no mājām …

— Būtībā mani turēja mājas arestā.

•— Tieši tā! Par ko tad jūs apvainojat mani?

— Es neapvainoju, vienkārši gribu visu līdz galam noskaidrot. ..

— Ko tad jūs esat izdomājis?

— Visur to vien runā, ka neviens no mums neesot īsts. Ja jau esot viens mākslīgais cil­vēks, tad to varot būt arī vairāk.

— Tur jau ir tā nelaime! Padomājiet ti­kai — jūsu paziņojums par izgudrojumu kā bumerangs vērsās pret jums pašiem! Varas iestādes par katru cenu grib novērst sabied­rības uzmanību no plāniem, kas pieņemti jau sen: izraisīt agresīvu karu, karu, kura ugunīs ies bojā miljoniem cilvēku dzīvību. Jūsu iz­gudrojums nāca īstajā laikā: tagad valdošās

* aprindas pūlas visus pārliecināt, ka starptau­tisko miera kustību vadot roboti! Cilvēki automāti, saprotat? Tautu grib iebaidīt ar šiem šausmoņiem!

Mirkli klusējis, viņš jau mierīgāk turpi­nāja:

— Tagad viņi kliedz uz visiem stūriem, ka reproducētie cilvēki, turklāt vēl pavairoti neierobežotos daudzumos, ir pilnīgi iespē­jami! Taču tie slēpjot sevī nāves briesmas, tādēļ pret viņiem esot nepieciešams aizsar­gāties. Bet aizsargāties — tas nozīmē bru­ņoties!

— Iznāk, ka vienu un to pašu faktu var aplūkot dažādi, viss atkarīgs no tā, kāds iz­skaidrojums ir izdevīgāks, — es ironiski pie­zīmēju.

— Fakti, profesor, ir stūrgalvīgi, bet lēt­ticīgus cilvēciņus gan vēl šobaltdien izdodas apmānīt. Starp citu, vai jūs nebūsiet pār­steigts, ja te pēkšņi parādīsies policijas aģenti? Viņi var ierasties kuru katru brīdi… Policijai tas pašlaik būtu ļoti izdevīgi: ir iespējams nošaut divus zaķus uzreiz — no­tvert abus Birmingus!

Man atkal pazibēja doma — vai nebūtu jāatvieno dubultnieks?

— Mans laiks tuvojas beigām, — viņš klusi teica. — Bet pagaidām esmu jūsu rīcībā!

— Piedodiet, ko nozīmē «tuvojas beigām»?

— Tieši to, ko es teicu.

— Nerunājiet mīklās!

— Labi, papūlēšos izskaidrot. Cilvēks dzīvo tik ilgi, kamēr atrod tam kādu jēgu …

— Tātad jūs neredzat dzīvei jēgu?

Dubultnieks tikko manāmi pamāja ar

galvu. «Ko tas nozīmē,» es apmulsu, «piekri­šanu vai noraidījumu?»

— Cilvēkam katrā ziņā ir vajadzīgs kāds mērķis, viņam noteikti jādzīvo darbībā. Bet man nekas cits vairs neatliek kā nomirt. Un es miršu.

Šie pēdējie vārdi mani satrieca. Viņš ne­teica «pazudīšu» vai «noiešu no skatuves», — nē, viņš gluži skaidri sacīja: «Es miršu.»

— Klausieties, kādēļ jums jāmirst? Iekārtu jebkurā laikā var ieslēgt no jauna…

Reproducētais Birmings apsēdās.

— Jūs, profesor, vēl arvien negribat sa­prast, ka iekārtas jums vairs nav.

Es pat aizmiedzu acis.

— Notikusi absorbcija, tas ir, pilnīga uz- sūkšana, — viņš turpināja, nepievērsdams man uzmanības. — Biostrāvu iedarbības re­zultātā viela, kas sastāv no pār jutekliskām molekulām, pieņēmusi cilvēka formu.

— Kādā veidā?

— To jūs zināt labāk, — teledubultnieks mierīgi atbildēja.

— Vai jūs gribat teikt, ka kopš tā kritiskā momenta jūs esat pilnvērtīga dzīva būtne? Citiem vārdiem sakot — cilvēks?

— Jūs neesat uzmanīgs. Es taču gluži skaidri teicu: biostrāvu iedarbības rezultātā pār jutekliskā viela pieņēma cilvēka formu. Viss pārējais radās nedaudz vēlāk. Lai jums būtu saprotama mana doma, es minēšu pie­mēru: kā jūs domājat, vai var uzskatīt par pilnvērtīgu cilvēku tikko piedzimušu mazuli, kura dzīvības procesu norisi sākumā nosaka vienīgi instinkti.

— Bez šaubām.

— Bet es taču nācu pasaulē jau kā pie­audzis cilvēks. Tādēļ es arī saku, ka maz­bērna vecumā esmu bijis tikai dažas minūtes.

— Kā tad jūs varējāt secināt, ka… ar vārdu sakot, ka jūs neesat īsts, bet mākslīgi radīts Birmings?

— Es to nekad neesmu apgalvojis.

Mēs paskatījāmies viens otram acīs.

— Neesat apgalvojis?

— Nekad!

— Bet nupat taču jūs pavisam nepārpro­tami paziņojāt, ka, biostrāvām iedarbojoties, iekārta … tātad jūs esat tikai…

—- Jūs jaucat divas pavisam dažādas lie­tas. īstais Birmings esmu es.

Aiz niknuma es pielēcu kājās:

— Jūs laikam mani uzskatāt par manis paša izgatavoto aparātu!

— Profesor, nomierinieties …

Sasprindzinājis visus spēkus, es apvaldīju

dusmas.

— Klājiet vaļā …

— Pilnībā par dzīvu cilvēku es kļuvu tajā brīdī, kad jūs bijāt jūs pats, tas ir — īstais, nekādu nosacījumu nesaistītais Birmings. Šīs jūsu īstās rakstura īpašības es tad arī esmu mantojis.

Viņš apklusa un tikai lēni bungāja pa galdu, it kā negribēdams izpaust kādu sle­penu domu.

— Beklahema klubā es jūsu vietā nolasīju lekciju tieši tā, — viņš beidzot teica, — kā lasītu arī jūs pats, ja vien būtu kaut ne­daudz drosmīgāks. Tas gan laikam nav īstais vārds. Pareizāk sakot, ja jūs nebūtu tik ļoti noguris.

— Pagaidiet, pagaidiet, jūs taču tikko pa­ziņojāt, ka savu raksturu esot pārņēmis no manis. Bet tobrīd, kad jūs «nācāt pasaulē», es patiešām biju ļoti noguris. Kā tad varēja gadīties, ka mans nogurums nepārgāja uz jums?

— Saprotu, profesor. Bet jūs taču bijāt no­guris no savas pēdējā laika dzīves, kamēr es biju apņēmies sākt visu no jauna. Mūsu dzī­ves saista tikai viens vienīgs posms, proti, tas impulss, kuram pateicoties, jūs man devāt dzīvību. Saprotiet taču beidzot, ka es neesmu nekas cits kā vien akumulētās enerģijas sa­biezējums. Arī mana jaunība izrādījās bez­gala īsa. Kaut arī es domāju tāpat kā jūs, taču pasauli redzēju gaišās, varavīksnes krā­sās, un tas lika manai sirdij satraukumā gai­dīt kaut ko vēl neizjustu…

— Vai tas nozīmē, ka jūsu personā es redzu savu jaunību?

— Ja jaunības degsmi un ticību papildi­nātu ar bagātu dzīves pieredzi, tad varētu uz­skatīt, ka manī tās abas sintezējušās. Jūs jautāsiet, ko es saprotu ar dzīves pieredzi? Manuprāt, tā ir tāda iespaidu un zināšanu summa, kas cilvēkam dod iespēju ticēt, ka dzīve patiesībā ir pārāk īsa un cilvēks gluži vienkārši nepagūst novecot.

Viņš atkal apklusa. Laikam vajadzēja kaut ko atbildēt, taču es vienkārši nezināju, kā lai iesāk runāt. Gluži apmulsis, es noteicu:

— Tagad gan es laikam labprāt uzsmēķētu kādu cigareti.

— Laipni lūdzu, — viņš tikpat pieklājīgi kā pirmīt pasniedza etviju.

Es aizsmēķēju. Teledubultnieks kāri no­skatījās uz kūpošo cigareti.

«Akumulētas enerģijas sabiezējums…»

Mēs abi turpinājām klusēt.

8

Pirmais sāka runāt teledubultnieks.

— Mans neapzinātais stāvoklis turpinājās tikai pāris minūtes …

— Sakiet, kad jums radās doma, ka eksistē vēl viens Birmings? — Tagad es biju piesar­dzīgāks un rūpīgi izvēlējos vārdus.

— Es to zināju ne sliktāk par jums jau no paša savas apzinīgās eksistēšanas sākuma, — viņš mierīgi atbildēja. — Jūs taču nešaubījā­ties par tā eksistenci?

— Bet tad taču jums vajadzētu justies aiz­vainotam, ka jūs uzskata par ierīci…

— Nepavisam. Tieši otrādi, es to uztvēru kā kaut ko ārkārtīgi interesantu. Galu galā, — viņš kļuva rosīgāks, — cilvēks taču ir visbrīnišķīgākais un vispilnīgākais mehā­nisms, kādu vien radījusi daba. Un jums ar īpašas, ārkārtīgi oriģinālas metodes palīdzību ir izdevies nokopēt dabas radījumu. Taču es atkārtoju: nokopēt.

— Atļaušos piezīmēt, ka es arī agrāk iz­darīju ar jums mēģinājuma seansus …

— Zinu.

— Kā jūs to uzzinājāt?

— No jūsu pierakstiem, aprēķiniem… un no jūsu pašu atmiņas.

— No manas atmiņas?

— Protams! Es taču jau reiz teicu: es esmu — jūs.

— Hm …

— Es saprotu jūsu noskaņojumu, profesor. Tik bieži jau cilvēkam negadās atklāti paru­nāties ar savu paša «es». Vai jūs ko gribē­jāt teikt?

— Kad notika reproducēšanas eksperi­menti, tas ir …

— Pabeidziet savu domu.

— … aparāts arvien kopēja tikai to, ko es darīju telekameru priekšā. Lai kā es pūlē­jos, man neizdevās atrisināt problēmu, kā likt tam darboties pašam. Viss šķita ideāli noregulēts: biokameras darbojās lieliski, no­raidīdamas centrālās nervu sistēmas biostrā­vas. Uztveres aparāts ieguva jūsu ķermeņa kontūras, ārējo izskatu, taču spēju patstāvīgi just un domāt neieguva. Aparāts tikai mehā­niski kopēja, tiesa gan, ārkārtīgi precīzi, to­mēr tas arī bija viss.

— Tā ir, profesor, nevajag pārāk zemu no­vērtēt ari šo ārkārtīgi svarīgo, es pat teiktu, fenomenālo sasniegumu. Lai gan, taisnību sakot, ja domā par to, kādas sekas var būt jūsu lieliskajam atklājumam, tad kļūst baigi.

— Vilks ar ārā, lai cik es lauzu galvu, taču līdz šim nevaru aptvert, kas aparāta darbības pēdējā stadijā izraisīja tik negaidītas pār­maiņas!

— Baidos, ka neko lielu nevarēšu jums palīdzēt, jo es taču, gluži dabiski, neatceros pašu manas tapšanas mirkli. Nav ko slēpt, arī es esmu domājis par šo mīklu. Saprotu, profesor, cik ļoti esmu kaitējis visas pro­blēmas atrisinājumam, paņemdams līdzi vi­sus jūsu pierakstus un aprēķinus. Nenoso­diet mani pārāk bargi, jo zinātkāre taču jau­nībai ir raksturīga …

— Jāatzīstas atklāti, — es viņu pārtraucu, — ka arī pats degu ziņkārē. Un kā dzinēj suns sekoju katram jūsu solim, katrai rīcībai.

Teledubultnieks sadrūma.

— Tā vēl nebūtu liela nelaime, bet kad dzinēj sunim seko bruņoti policisti…

Man mute kļuva sausa.

— Jūsu ziņkārību es saprotu, — viņš tur­pināja. — Jūsos pamodās pastiprināta inte­rese par savu paša dzīvi. Un šo interesi izraisīju es. Jā, es pats sev devu tādu uzde­vumu un esmu izpildījis to.

— Kur tad jūs saskatāt dzīves jēgu?

Viņš uzmeta man asu skatienu.

— Jūs atkal runājat savu? Bet es uzska­tīju, ka jums šis periods jau aiz muguras. Sakiet, profesor, kur jūs ņēmāt tādu skepti­cismu? Jūsu priekšā sēž būtne, kurai par savu eksistenci jāpateicas jums! Saprotiet, vienīgi jums! Un vai daudz ko neliecina jau tas vien, ka šī būtne spriež ar jums par dzī­ves jēgu? Vai tiešām arī ar to vēl jums ir par maz?

Viņš piecēlās un piegāja pie loga. Es klu­sēdams gaidīju. Bridi domājis, dubultnieks lēnām pagriezās pret mani.

— Jums būtu laiks saprast, ka mūsu eksis­tences jēga ir pati dzīve. Bet par pilnvērtīgu, līksmu, cilvēka cienīgu dzīvi ir jācīnās. Cil­vēkiem vajadzētu karot nevis citam ar citu, bet cīnīties par cilvēku labklājību visas cil­vēces augstāko ideālu vārdā. Tā ir dzīves jēga.

Atbalstījis galvu pret durem, viņš apsēdas un ar visu augumu sasvērās uz priekšu, it kā gribētu izkustināt kādu smagumu. Pēc tam viņš atkal piecēlās un izslējās visā augumā.

— Piedodiet, es mazliet aizrāvos. Tomēr, ja atļaujat, es turpināšu. Mēs drīz beigsim. Jums nav skaidrs, kā es ieguvu patstāvību. Vai atceraties, kā eksperimentējot jūs. allaž koncentrējāt visu uzmanību vienam konkrē­tam uzdevumam? Šādā nolūkā jūs lasījāt spe­ciālo literatūru, prātojāt, kā atrisināt zināt­nisko problēmu, un konsultējāt savus

līdzstrādniekus. Un tikai tajā brīdī, kad es «kļuvu dzīvs», jūs uz mirkli nebijāt tik ļoti nodevies vienam mērķim vien. Jūsu prāts un griba nebija koncentrējušies kādai noteiktai problēmai, jūs prātojāt par dzīves jēgu vis­pār un par savas dzīves jēgu it īpaši. Vārdu sakot, jūsu domas lidoja tālumā.

— Vai jūs ar nolūku uzsverat «lidoja tā­lumā»?

— Jā.

— Tātad tieši tā ir izskaidrojams, ka jūs pats kaut kur «lidinājāties»?

— Tā ir.

Teledubultnieka sejai pārlaidās ēna, bet tikko manāmais smaids šķita skumīgs.

— Vai nu jūs nomierinājāties, profesor? Esat beidzot sapratis manas izcelšanās jēgu?

— Ne gluži.

— Tai brīdī jūs atminējāties senu dienu notikumus, atcerējāties visu pārdzīvoto … Tieši šādā stāvoklī jūs sākāt pārraidīt man savu smadzeņu biostrāvas. Vai atceraties telerekordieri?

— Protams.

_— Pirms sākāt programmēt savu lekciju, jūs ieslēdzāt telerekordieri. Vai tā bija?

— Gluži pareizi. Gribēju fiksēt attēlu.

— Redziet nu! Tas izdevās,.jūs paši par to pārliecinājāties. Un tātad otrs faktors, kas noteica neparasto efektu un kas dod atslēgu atminējumam, — ir telerekordieris. Kad jūs ieslēdzāt programmatisko ierīci, man vaja­dzēja pazust no ekrāna. Vai tā bija?

— Jā, jā … viss skaidrs!

— Taču tas nenotika, jo telerekordiera lentē fiksētais attēls tika pakļauts pārraidāmo biostrāvu iedarbībai.

Es nodzēsu cigareti. No tabakas dūmiem mutē bija rūgtena garša, nebiju radis smē­ķēt, tādēļ uznāca nelabums. Tieši tāpat kā toreiz, kad es kā desmitgadīgs puišelis biju sadomājis, tēvam nezinot, pieliekamajā uz­smēķēt, taču mani notvēra nozieguma vietā. Vēl šodien atceros viņa vārdus: «N-nu, jau­nais cilvēk, — viņš sacīja, — cigarete ne­garšo? Tad varbūt pamēģināsim Havannas cigāru? …»

— Šķiet, es tagad saprotu, kāpēc jūs nolē­māt sākt nevienlīdzīgo cīņu, taču… — es sastomījos.

— Turpiniet, — teledubultnieks aicināja.

— Neapvainojieties, taču kolektīvisma ideja … Neatceros, ka man jaunībā būtu bi­juši tamlīdzīgi uzskati.

— Kolektīvisma vai arī komunisma ideja ir tādas sabiedriskās iekārtas ideāls, kas di­binās uz tiesībās vienlīdzīgu sabiedrības lo­cekļu solidaritāti un vienprātību.

— Bet vienprātība, tas ir, pilnīga uzskatu identitāte… vai tā cilvēkus nepadarīs par automātiem? Ceru, jūs saprotat, ko gribu teikt? Lūdzu, nedomājiet, ka runāju par jums: man nepavisam negribētos jūs aiz­vainot.

— Nekas. Mēs taču jau noskaidrojām, ka būtībā esmu tikai jūsu radošā enerģija aku­mulētā veidā, tātad esmu spējīgs aplūkot arī šo problēmu no zinātnes viedokļa. Jūs, pro­fesor, protams, esat kaut kas mazāks un reizē arī lielāks par mani… Jūs vēl neesat nonā­cis līdz racionāli organizētas sabiedrības ide­jas izpratnei, taču jau apzināties, ka dažos noteiktos jautājumos nav pieļaujami dažādi uzskati un izskaidrojumi.

— Piedodiet, bet kā gan var runāt par harmonisku saskaņu cilvēku starpā, ja katram indivīdam ir citādākas vēlēšanās un tiek­smes? Vai tad šīs dažbrīd tieši pretējās indi­viduālās intereses galu galā nenonāks līdz neizbēgamai sadursmei? Kas gan sagaida at­sevišķu indivīdu tādā sabiedrībā, kur cilvēku atšķirīgās vēlēšanās un tieksmes būs nonive­lētas?

Teledubultnieks uz mirkli nolaida acis, it kā cenzdamies noslēpt no manis savu pētījošo skatienu.

— Cilvēkam savas vēlēšanās pa lielākai daļai tieši tādēļ neizdodas piepildīt, — viņš iebilda, — ka ļaudis, kā jūs pareizi aizrādī­jāt, bieži vien stājas cits citam ceļā. Ikdienas dzīves drūzmā viņi ar elkoņiem lauž sev ceļu uz gardo pīrāgu, pūlēdamies nolauzt pēc iespējas lielāku gabalu. Ko visu gan cilvēks nav spējīgs izdarīt, pašlabuma skubināts! Tas neapstādamies sabradās savu tuvāko un, ja vajadzīgs, pat pilnīgi iznīcinās to. Katrs tie­cas pēc labākas dzīves. Vai tad tas ir ne­dabiski?

— Protams, nē.

— Bet ja cilvēks sapratīs, ka ir tikai viens ceļš uz patiesi laimīgu dzīvi — apvienošanās un solidaritāte? Ja tas apzināsies, ka bez per­soniskās brīvības nav un nevar būt pilnvēr­tīgas dzīves? Saprotiet, pilnvērtīgas!

— Jā, — es domīgi noteicu un, brīdi klusē­jis, piebildu: — Un tomēr es uzskatu, ka jūsu viedoklis ir mazliet ideālistisks.

— Ko jūs ar to domājat?

— Jūs neņemat vērā tādu ļoti svarīgu fak­toru kā cilvēka daba.

— Vai patiešām manai atmiņai piemistu kāds trūkums?

Un viņš pusbalsī pateica dažus vārdus. Pir­majā mirklī man šķita, it kā būtu pārklausī­jies. Taču viņš gluži skaidri atkārtoja: «N-nu, jaunais cilvēk, cigarete negaršo? Tad var­būt pamēģināsim Havannas cigāru?»

Es nesapratu, ko lai atbild, un tikai no­teicu:

— Tātad jūs… meklējat ideālas cilvēku savstarpējās attiecības …

Teledubultnieks mani pārtrauca:

— Bet vai tad jūs neesat ideālists? Vai jums tiešām nav nekādu ideālu? Vientulība arī ir sava veida ideāls. Cilvēks noslēdzas pats sevī un mēģina dzīvot saskaņā ar saviem ideāliem atrautībā no apkārtnes. Viņš dzīvo vientuļi, izvairīdamies no sabiedriskās dzī­ves un ikdienas burzmas. Vai varbūt jūs pa­tiesi ticat, ka nepavisam nelīdzināties man? Starp mums gan tiešām ir būtiska atšķirība: jūsu ideālisms ir nepamatots. Jo vairāk cil­vēks noslēdzas sevī, jo bezpalīdzīgāks tas kļūst, ir lielākā mērā atkarīgs no citiem un tam vairāk vajadzīgs citu atbalsts. Vientu­lība un ilgas pēc cilvēkiem — tās ir esamības divas pretējās puses. Tikai vientulība ir vi­sai riskants ceļš, kam var būt liktenīgas se­kas. Tā nesniedz apmierinājumu.

Pēkšņi viņš plati iepleta acis, it kā negai­dot atcerējies kaut ko ļoti svarīgu.

— Man uznāca nepārvarama vēlēšanās iz­darīt kaut ko tādu, ko vēl nekad neesmu darījis, — viņš negaidot sacīja.

— Piemēram, ko?

— Pats īsti nezinu. Varbūt izdzert kausu veca, laba vīna. Vai varbūt nosnausties kādu stundiņu atzveltnes krēslā. Vai arī pastaigā­ties kopā ar kādu, ieelpot svaigu gaisu … Varbūt izsmēķēt kādu cigareti. Vārdu sakot, mācas virsū visādas neapzinātas vēlēšanās … Cik ātri paskrējis laiks! Atmiņā taču tas viss saglabājies vienīgi man …

Viņš brīdi klusēja.

— Kā šodien atceros tabakas aromātu un pieliekamā patīkamo vēsumu, dzīvokļa mājī­guma izjūtu…

Mani no jauna pārņēma neveiklības sa­jūta, kādu biju izjutis teātrī, runājot ar Do­tij u par Nilu. Tomēr šoreiz tā nebija tik asi jūtama. Sirds bija nemiera pilna. Nāca prātā teledubultnieka vārdi: «Jūs, profesor, esat

kaut kas mazāks un reizē arī lielāks par mani.»

Viņš piecēlās un paraudzījās pulkstenī kā cilvēks, kas cieši apņēmies saņemt sevi rokās.

Jutu, ka vajadzētu viņam kaut ko pateikt.

— Jums vēl daudz kas priekšā … gan pa­spēsiet atgūt visu ko …

— Jūs tā domājat? — viņš skeptiski vai­cāja.

«Velns un elle! Izturas kā uz nāvi notiesā­tais,» es noskaitos. «It kā es būtu bende, kam jāizpilda spriedums!»

— Paklausieties, vai tikai jūs nedomājat, ka es jūs atvienošu… gluži vienkārši iz­slēgšu dzīvu cilvēku?

Viņa sejai pārslīdēja tikko pamanāms rūgts smaids.

— Jūs, profesor, esat aizmirsis, ka tas vairs nav iespējams.

— Sasodīts, kāpēc tad jūs krītat izmisumā? Kas jums par nelādzīgu paradumu činkstēt?

Nu viņa smīns kļuva atklāti ironisks.

— Kā jums radušās tādas domas? Tas man nenāk ne prātā. Vienkārši esmu noguris. Ak kungs, vai tad jūs tiešām neesat sapratis, par ko es visu laiku runāju? Enerģija izbeidzas.

Drīz būs izsīkuši visi mani resursi. Vai, pēc jūsu domām, es tiešām ar to niecīgo biostrāvu krājumiņu, kas man vēl atlicis, varu nodzī­vot tikpat ilgi kā jūs? Tikai pašas dabas ra­dīts cilvēks spēj nepārtraukti ražot biostrā­vas. Pirmoreiz nonācu izmisumā banketa laikā. Iedomājieties, es taču nevaru ēst, kaut arī ēdiena garšu mutē jūtu! Vēlāk pieradu un atrunājos, ka nejūtos labi. Kad visa pilsēta iegrima miegā, arī man acis vērās ciet, jo mani pārņēma agrāko laiku atmiņas par saldo miegu un patīkamajiem sapņiem …

Tad tur tā nelaime! Manas neskaidrās ba­žas bija pilnīgi attaisnojušās: izrādījās, ka «reproducētais Birmings» nav bioloģiska, bet gan enerģētiska būtne! Jā, īstenība reizēm apgāž visu mūsu abstrakto zinātnisko izdomu.

— Viss man ir iespiedies atmiņā, vienīgi noguruma sajūta man nebija pazīstama, —• viņš turpināja. — Ko lai dara, nu esmu iepa­zinis arī to.

— Birming, — es viņu pirmoreiz nosaucu uzvārdā.

Bija dīvaini izrunāt pašam savu uzvārdu, taču man neatlika citas iespējas. Viņš mani tomēr saprata bez vārdiem.

— Jums, profesor, jāatceras, ka es nemiršu tā, kā parasti mirst cilvēki. Mana centrālā nervu sistēma nepazīst nāvi. Ja gribētu izteikties skaidrāk — jūs turpināsiet to, ar ko es beigšu …

— Vai esat par to pārliecināts?

— Protams. Jo jūs — tas taču esmu es. Visa jūsu pēdējo dienu izturēšanās lieku reizi apliecina, cik patiess ir enerģijas nezū­damības likums. Man izdevies jūs pārlieci­nāt, ar to nu ari mana misija beigusies. Bet, kas attiecas uz mani pašu… Kādu laiku pēc «nāves» es atkal atgūšu agrāko veidu: pār­vērtīšos par aparātu. Ja šāda metamorfoza izraisa jūsos šausmas, tad atcerieties, ka ari miris ķermenis atstāj nepatīkamu iespaidu. Tā nav nejaušība, ka Lunaparka apmeklētā­jiem skelets iedveš šausmas. Tā tas mēdz būt, profesor. Nāve mūs baida jau ar savu ārieni vien. Mans «skelets» tomēr nedaudz atšķirsies no parastajiem. Tieši tas node­rēs par jūsu alibi izšķirošo, lietišķo pierā­dījumu … Jums jāpaliek brīvībā …

Viņš apklusa.

Gribēju viņam pateikt, ka vēl viss nav zaudēts, kad pēkšņi lejā atskanēja troksnis.

Dubultnieks daudznozīmīgi paskatījās: «Viņi jau klāt.»

Istabā ienāca policijas inspektors ar sirmām ūsām. Pienācis pie manis, viņš stingri pazi­ņoja:

— Jus esat arestets.

— Uz kāda pamata?

— Tāda ir pavēle.

— Es esmu Denijs Birmings.

— Jūs gribat teikt — reproducētais Denijs Birmings.

— Nē, īstais… — Es sastomījos. Inspek­toram tas nepalika nepamanīts. Viņš pie­miedza acis:

— Tātad?

— Atkārtoju — es esmu īstais Denijs Bir­mings.

— Kur tad ir jūsu dubultnieks?

Te nu es ievēroju, ka tas bija bez pēdām pazudis, iekritis kā akā!

Policijas inspektoram nenāca ne prātā, ka noticis kaut kas neparasts …

9

Pirms turpinām publicēt profesora Birminga memuārus, uzskatām, ka ir vietā — galvenokārt ārzemju lasītāju dēļ— pievienot

papildu nodaļu, kas sastāvēs no Mikla­nas presē publicētajiem rakstiem un dažiem dokumentiem. Šī nodaļa var dot uzskatāmu priekšstatu par mākslīgi sakurināto kara psihozi.