Ziemeļu ostas pārvaldes priekšnieks H. Vosdems paziņojis mūsu korespondentam:
«Pēdējā laikā uz ostas ēku sienām sistemātiski parādās lozungi, kuru dēļ mums rodas ļoti daudz nepatikšanu. Nav šaubu, ka visa šī kūdīšana (piemēram: «Uzpūstais kara budžets gulsies uz darbaļaužu pleciem!» vai arī «Tvaikoņu komandas, atsakieties pārvadāt ieročus!») notiek ar nodomu panākt, lai matroži un dokeri
sadumpotos. Mūsu pārvalde daudzkārt mēģinājusi ļaundari atklāt. Šonakt beidzot izdevās tikt tam uz pēdām. Ap pusnakti kāds nepazīstams mētelī ģērbies vīrietis ar spaini un krāsotāju otu rokās devās uz krodziņu «Jūras lācis». Nepazīstamais, kurš iebēga krodziņā, izrādījās neviens cits kā izdaudzinātais profesors Birmings.»
Sniedzam fragmentus no šai sakarā nopratinātā aģenta izteikumiem:
— Kā jums izdevās sazīmēt profesoru Birmingu?
— Pēc fotogrāfijas policijas izmeklēšanas cirkulārā.
— Kādēļ jūs viņu neaizturējāt?
— Birmingu mēs pamanījām pie pašām krodziņa durvīm un tūdaļ metāmies viņam pakaļ, taču viņš pa to laiku bija iejucis dokeru pūlī.
— Kādēļ tad jūs viņu tur nearestējāt?
— Dokeru bija daudz vairāk nekā mūsējo, turklāt tie bija diezgan agresīvi noskaņoti.
— Ko viņi darīja?
— Dzēra, dziedāja.
— Vai neievērojāt, ko īsti viņi dzēra?
— Kā tad ne, džinu un alu.
— Un Birmings turēja viņiem līdzi?
— Jā.
— Vai arī viņš dziedāja?
— Jā, kādu nebēdnīgu dziesmiņu par matrožu draudzeni.
— Tātad viņš vainojams ne vien musinošu uzrakstu triepšanā, bet arī tikumības graušanā?
— Tieši tā.
— Vai spainis un ota bija viņam klāt?
— Spainis bija nolikts uz grīdas, bet ota pieslieta pie galda.
•— Ko jūs uzsākāt?
— Vispirms paziņojām posteņa sargam, taču tas atrunājās, ka slikti jūtoties. Tad aizskrējām uz ostas pārvaldnieka kunga dzīvokli, un viņš mūsu klātbūtnē piezvanīja policijas priekšniekam.
Nakti ostas teritorijā pamanītā Birminga teledubult- nieka meklēšana turpinās.
Kā vēstī ziņojums, ko saņēmusi Iekšlietu ministrija, pa mācību gaisa trauksmes laiku galvaspilsētā ticis pamanīts Birminga teledubultnieks. Lūk, ko mēs uzzinājām no zobu suku firmas komivojažiera O. Guntsena: «Gāju pašlaik pa Tulpju skvēru, kad piepeši sāka gaudot gaisa trauksmes sirēna. Atcerējies, ka pēc priekšraksta katram pilsētas iedzīvotājam, lai kur tas atrastos, triju minūšu laikā jāslēpjas pretgaisa patvertnē, steidzos uz tuvāko metropolitēna staciju. Pārbiedētais pūlis bija aizsprostojis eskalatoru. Te nu es ievēroju kādu solīda izskata vīrieti, kurš, neskatoties uz drūzmu, pūlējās izlauzties pretējā virzienā. Tikko mēs nonācām blakus, es viņu tūdaļ pazinu: tas bija profesors Birmings. Man sejā gan laikam izpaudās ārkārtēja izbrīna, jo viņš negaidot griezās pie manis ar steidzīgu jautājumu: «Piedodiet, vai jūs nevarētu parādīt, kur te ir tuvākā pasta nodaļa?»
Acīm redzot, viņš arī citiem bija uzmācies ar tādiem pašiem muļķīgiem jautājumiem, jo ievēroju, ka, neraugoties uz neiedomājamo spiešanos, daudzi noskatījās viņam pakaļ un neizpratnē nogrozīja galvu. Es, protams, būtu nekavējoties ziņojis policijai, taču neuzdrošinājos pārkāpt priekšrakstu par gaisa trauksmi. Tā kā esmu ģimenes cilvēks, uzskatīju, ka man nav tiesības izdot soda naudu, kādu paredzēts iekasēt par instrukcijas pārkāpšanu.»
(RAPPER, 1968. gada 9. oktobrī.)