Telecilvēks

IVews Chroiiicle BAILES NO «MĀKSLĪGA CILVĒKA»! PANIKA MOZIKHOLLA! PRIEKŠLIKUMS PAR CILVĒKU DZIMUMA ATJAUNOŠANU

Pēc profesora Birminga sensacionālā paziņo­juma par telecilvēka radīšanu uz policijas iestādēm un avīžu redakcijām nemitīgā straumē plūst ziņojumi par ļaundarībām, kuras it kā esot pastrādājušas izdaudzinātās telebūtnes. Šodien Stenleijas apgabala policijas iecirknī izpūrušiem matiem un uzbudināta atskrējusi kāda ba­gāta tirgotāja kundze H. Role un paziņojusi, ka viņas vīrs esot apmainīts pret mākslīgu cilvēku. Līdz pat pēdējam laikam Roles kungs izturējies nevainojami, bijis arvien uzmanīgs, kaut arī laulāto draugu attiecībās bijis vērojams zināms vēsums. Pēdējais apstāklis izbrīnu nerada, jo laimīgā laulības dzīve ilgst jau divdesmit vienu gadu un sešus mēnešus. Šodien viņš ap pusdienas laiku pārradies mājās pacilātā noskaņojumā un ar svai­gām lūpu krāsas pēdām uz krekla apkaklītes. Kad Roles kundze pilnīgi pamatoti pieprasījusi paskaidro­jumus par tik neparastu izturēšanos, viņš, nepievērs­dams ne mazāko uzmanību kundzes taisnīgajām dus­mām, ieslēdzis savu laulāto draudzeni ciešos apkampienos un rotaļīga (!) tonī sācis pārliecināt, ka viņa esot — debesu eņģelis, burvīgs radījums un, kaut arī tā apberot viņu lamu vārdiem, viņš, Role, tik un tā savu jautro noskaņojumu nemainīšot, jo tagad tam viss esot vienalga, tā sakot, viņš visu sev apkārt redzot rožainās krāsās. Kas tik viss dzīvē nevarot atgadī­ties … Tral-la-lā, tral-la-lā. Bet, starp citu, viņš, Role, līdz šai dienai, kā jau visi lojāli ļaudis, lai būtu cik labā omā būdams, neesot atļāvies dziedāt pat vannas istabā. Ņemot vērā tik neparastas parādības kā cienīja­mam ģimenes galvam nepiedienīgi vieglprātīgu noska­ņojumu, it īpaši vieglu dziesmiņu dziedāšanu, kā ari nezināmas izcelšanās lūpu pomādes traipus, Roles kundze ir cieši pārliecināta, ka viņas vīrs ir komunistu propagandas ietekmē nonākušā profesora Birminga ne­laimīgs upuris. Viņa apgalvo, ka īstais Role smokot kādā moku kambarī vai slēptuvē, no kurienes uz mā­jām pārraidot vienīgi viņa televīzijas attēlu, tas ir, reprodukciju. Sakarā ar šo ārkārtējo notikumu Roles kundze pieprasa nepārtrauktu policijas apsardzību, lai sagādātu viņai personisko drošību, tādēļ ka viņa neris­kējot pārkāpt pati savas mājas slieksni, kamēr tur uz­turoties šis briesmonis. Bez tam viņa pieprasa, lai neka­vējoties tiktu arestēts profesors Birmings un atbrīvots viņas īstais vīrs.

Mūsu korespondents sazinājās ar Roles kungu, kurš gluži kategoriski atspēkoja, kā viņš izteicās, sievas «ārprātīgās izdomas». «Man pat prātā neienāca, ka pāris lūpu krāsas traipu spēj sievai pilnīgi atņemt prātu! Ticiet, es esmu dabīgais, īstais Role, varat par to ne­šaubīties.» Un par pierādījumu godājamais komersants ar spēku iezvēla sev pa krūtīm.

Tālāk korespondents ziņo:

«Šovakar Polo, nomaļā Austrummiklanas pilsētiņā, kas mūsu zemei dāvājusi pazīstamo arheologu E. Diardesu un mūsdienu detektīvromāna pamatlicēju A. Indelenas kundzi, atgadījās sensacionāls notikums, kas visos sacēla vislielāko paniku. No sākuma viss risi­nājās ļoti mierīgi, kā tas mēdz būt arvien. Ielās iede­gās laternas. Pilsētas bulvārus un skvērus pildīja ļau­dis, kas bija iznākuši pastaigāties, lai izbaudītu jauko rudens vakaru. Mūzikholla parters un visu balkonu ga­lerijas bija kā bāztin piebāztas. Pie galdiņiem apmeklē­tāji, dzerdami koka-kolu un citus dzērienus, ar nepacie­tību gaidīja ansambļa «Mirdzošās zvaigznes» uzstāšanos. Dejotāju parādīšanās uz skatuves visā skatītāju zālē iz­raisīja sajūsmas pilnus izsaucienus un draudzīgus ap­lausus. Iedārdējās džezs. Vienā taktī ar orķestra neval­dāmo ritmu ugunīgā virpulī griezās kailas sieviešu kājas un pleci, ap kuriem vijās tabakas dūmu grīstes, kas prožektoru gaismā ieguva brīnišķīgu nokrāsu. Mūzikas skaņas saplūda kopā ar glāžu šķindoņu un klusinātiem smiekliem. Bet tad Bibs 2enns sāka nevaldāmi dauzīt ar bungu vālītēm, un visi juta, ka pienācis nakts uzveduma kulminācijas brīdis — programmas nagla ar intriģējošu nosaukumu «Zvaigznes nomet tērpus». Vīrieši, elpu aiz­turējuši, kā apburti urbās skatuvē kāriem skatieniem. Skatītāju zālē atmosfēra kļuva arvien svelmaināka. Šķita jau, ka nevis Bibs Zenns rīkotos ar vālītēm, bet tās pašas trakā niknumā, histēriskā ekstāzē raustītu bun­dzinieka rokas. Bungu rībieni pēkšņi apklusa, un klu­sums, kas iestājās, skatītājus gluži apdullināja. Orķes­tris sāka klusi spēlēt, un, maigai, gaistošai melodijai skanot, divpadsmit dejotājas, drudžaini locīdamās, sāka mest nost tērpus, nekautrīgi atsegdamas savus ķermeņus. Tabakas dūmu mutuļos, kas kļuva arvien biezāki, dejo­tāju augumi izplūda, zaudēja formu, un skatītāju sejas dīvaini saplūda neskaidrā jūklī. Prožektori raidīja uz skatuvi dažādu krāsu gaismas kūļus: violetus, zeltaini dzeltenus, zilgi zaļus … Rampas apgaismojums mainījās arvien straujāk, un drīz vien visu mūzikholla ēku ieskāva spilgtas, plandošas liesmas. Šķita, ka liesmu mēles mestu skatuvē un skatītāju zālē neskaitāmus sīkus zibšņus. Gan uz skatuves ņirbošie kailie sieviešu ķermeņi, gan tiem pievērstie, uzbudinātie apmeklētāju skatieni — viss sa­griezās mežonīgā virpulī. Bet, kad orķestris sāka spēlēt bravurīgu maršu un dejotājas pazuda aiz kulisēm, nez no kurienes izlauzās sirdi plosošs kliedziens:

— Karš! Sācies karš!

Izmisīgais sauciens satricināja visu zāli. Cilvēki pa­nikā lēcā augšā no savām vietām un pa galvu pa kaklu metās uz izeju, notriekdami cits citu gar zemi un mī­dīdami kājām. Izcēlās drausmīga drūzmēšanās. Rampas ugunis vienā mirklī nodzisa. Teātra personāls pameta savas vietas. Rezultātā četri cilvēki dabūja nopietnus miesas bojājumus. Taču kad aiz bailēm gluži prātu zau­dējušie skatītāji saplosītās drēbēs izskrēja uz ielas, viņi savām acīm pārliecinājās, ka dzīve joprojām rit ieras­tajās sliedēs. Cilvēki ilgi nevarēja nomierināties. Kāda Rimeri kundze pie teātra izejas zaudēja samaņu. At­steidzās ātrā palīdzība un nogādāja viņu uz slimnīcu smagā stāvoklī. Mašīnā nākusi pie samaņas, viņa ietie­pīgi apgalvoja vienu un to pašu: «Karš! Sācies karš! Mēs visi sadegsim kara ugunīs!» Mūsu korespondents apmeklēja Rimeri kundzi slimnīcā. Būdama vēl arvien pārdzīvotā iespaidā, nelaimīgā sieviete drebošā balsī pa­stāstīja: viņai esot licies, ka mūzikholla zāle pilna ar nikniem telereprodukcijas ceļā radītiem ļaundariem, kas gatavojušies tur sarīkot mežonīgu slaktiņu.»

Un, lūk, vēl viens ziņojums:

«Šodien Budžeta asignējumu resorā ar lūgumu iera­dās kāds Dž. Fogins, Grohoumas apgabala iedzīvotājs. Savā lūgumā Fogins uzstāj, lai viņam piešķir valsts ilg­termiņa aizdevumu, ar ko zem viņam piederošās mājas izbūvēt drošu pretatomu patvertni un apgādāt to ar īpašu iekārtu.

«Nākošajā kodoltermiskajā karā cilvēce neglābjami ies bojā,» viņš raksta, «bet es pavairošu sevi pēc pro­fesora Birminga metodes un tā sagādāšu cilvēcei iespēju izdzīvot un saglabāties. Pēc kara visa zemeslode kļūs par vienu pašu impēriju; to nosauks par Foginiju. Cil­vēki aizmirsīs nesaskaņas, ķildas, brāļu karus, tādēļ ka zemeslodi apdzīvos vienīgi man līdzīgas būtnes. Grie­žos pie jums ar lūgumu nodot profesoram Birmingam manus vislabākos novēlējumus un visdziļāko atzinību. Ar savu ģeniālo izgudrojumu viņš deva man lielisku ideju, kam ir vispasaules nozīme. Es esmu mūsdienu Ādams, nākošās cilvēces ciltstēvs!

Pēc iepriekš izdarītiem aprēķiniem man vajadzēs ap­mēram desmit miljonus, lai varētu rekonstruēt manu patvertni, nostiprināt tas pārsegumu un paplašināt to. Papildus būs vajadzīgi 25 miljoni, ar ko nopirkt, ka­meras, aparātus, speciālās iekārtas un citas ierīces. Bez. tam lūdzu pieprasīt no profesora Birminga instrukciju, kā visas viņa ierīces un aparāti lietojami, kā arī to uzbūves sīku aprakstu un norādījumus, kā novērst de­fektus un visus iespējamos traucējumus un trūkumus. Mani interesē arī, uz cik ilgu laiku Birmings garantē savu ierīču nepārtrauktas darba spējas? Un cik stabilas ir šīs ierīces? Pretējā gadījumā katra kļūme var novest pie cilvēku dzimuma pilnīgas izmiršanas, pie visas Fogi- nijas bojā ejas! Taču cilvēce izbēgs no šāda likteņa, ja man tiks piešķirti 15 miljoni papildu asignējumu rezer­ves daļu izgatavošanai un pašreizējo ierīču, aparātu un iekārtu kapitālajam remontam. Kopsummā lūdzu Resoru piešķirt man augstāk minētajiem mērķiem pavisam 50 miljonus. Tas ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, cik valdībai izmaksās jauns pasaules karš! Kāds milzums naudas tiks izkaisīts vējā! Un cik daudz zaudējumu sagādās atombumbas, kas pārvērtīs drupās visas mūsu zemes pilsētas! Turpretī es prasu tikai nieka 50 miljo­nus! Vai ir vērts riskēt ar cilvēku likteņiem un Fogi- nijas uzplaukumu tāda sīkuma dēļ kā 50 miljoni? Pa­ļaudamies uz to, ka jūs spriedīsiet valsts labā, un uz jūsu veselo saprātu, palieku optimistiski noskaņots.»

Pēc saņemtajām ziņām Budžeta asignējumu resors nodomājis tuvākajā laikā izskatīt šo mazliet oriģinālo, taču katrā ziņā vērtīgo priekšlikumu. Tiesa gan, pēc labi informētu aprindu domām, pašreizējais līdz galējai robežai pārslogotais budžets rada visai nelabvēlīgus ap­stākļus 50 miljonus liela ilgtermiņa kredīta piešķirša­nai. Tika izteikts uzskats, ka šī projekta apspriešanas gaitā varētu rasties zināmas šaubas par to, kam tieši Fogins aizdevumu atmaksās, ja jau visai cilvēcei ii lemta bojā eja. Tai pašā laikā tika atzīmēts, ka, ja Fo- gina oriģinālā pieredze vainagosies panākumiem, tad ar viņa aizmuguriski reproducētajiem līdziniekiem pie­tiks arī Budžeta asignējumu resoram. Viņi nodrošinās parāda dzēšanu un visas kredīta summas atdošanu.»

Noslēgumā man gribētos sniegt tā paziņo­juma tekstu, kas parādījās atklātībā ar manu parakstu, bet kuru netiku rakstījis, kaut arī principā biju vienis prātis ar ministru, ka tādu vajadzētu publicēt.