Telecilvēks

BIRMINGS GRIEZ KAŽOKU UZ OTRU PUSI!

Apmēram stundu pēc pēkšņās aiziešanas profesors Birmings atkal parādījās Beklahema klubā. Tērpies savā parastajā darba uzvalkā, viņš izskatījās gluži apmulsis un pat satraukts. Sākumā cenzdamies izvairīties no daudzajiem žurnālistu jautājumiem, Birmings tomēr bija spiests paziņot: «Nemaz neprasiet! Es pats neko nezinu!» Un jau pielaidīgākā tonī piebilda: «Lekcija kā jau lek­cija. Nekā sevišķa nebija.» Vai ši piezīme nenorāda, ka profesors Birmings lekciju nolasījis afekta stāvoklī?

Atceroties tagad tā nozīmīgā va­kara notikumus, man pavisam objektīvi jāat­zīst, ka es patiesi atstāju tādu iespaidu kā cil­vēks, kas atrodas afekta stāvoklī. Spried pats, lasītāj: vai gan cilvēks ar veselu saprātu var pūlēties izdibināt patiesību, interesēdamies par to, ko pats darījis vai teicis un kurp devies. Bet es taču nevarēju atzīties, ka tas Birmings nemaz neesmu bijis es. Tā nu man vajadzēja uzņemties šo tik neglīto lomu un nospēlēt to līdz galam. Es devos pa sava «dubultnieka» pēdām, cerēdams nepieļaut, ka viņš pastrādā tādus darbus, kas man — īstajam Birmin- gam — varētu draudēt ar neparedzētām sekām.

Kad nonācu pie Lianas, viņa bija ne mazāk pārsteigta par Nilu, bet pēc tam nomierinā­jās, nospriedusi, ka es aiz prieka par tik iz­cilu zinātnisku atklājumu esmu mazliet sa­jucis.

— Hallo, profesor! Jūs taču gribējāt likties uz auss? — viņa zobgalīgi uzņēma manu pa­rādīšanos.

— Kā tad jūs to zināt, mīļā?

- Vai tad jūs pats man nesen neteicāt, ka pēc visiem uztraukumiem jums katrā ziņā vajagot atpūsties?

— Atpūsties? Kur?

Liana uzmeta man pārsteiguma pilnu, zob­galīgu skatienu:

— Protams, savā paša mājā.

— Jā, jā! Jums taisnība … Piedodiet tik vēlu apmeklējumu … Tik daudz uztraukumu! Man patiešām laiks doties mājās.

— Dārgais profesor, vai tikai jūs nedomā­jat līdzīgi vēzeklim svārstīties starp Kreti prospektu un manu māju?

— Nejokojiet, Liana, man šodien bija tik daudz pārdzīvojumu …

— Es vismaz zinu par jūsu pārsteidzoša­jiem eksperimentiem. Jūs tik dedzīgi par tiem stāstījāt!

—• Tiešām? — es izbrīnā pārprasīju.

Lianas tumšajās acīs iekvēlojās nemiers.

— Es likšu, lai uzvāra stipru kafiju, jā?

Viņa jau pastiepa roku pēc zvana, taču es

to atturēju. Pieskāries Lianas rokai, jutu, kā dreb manĻpirksti.

— Lūdžu^ jūs, Liana, izstāstiet visu pēc kārtas.

— Ko tad, mans dārgais?

— Par kādiem eksperimentiem es stāstīju?

— Atceros, jūs teicāt, ka cilvēce kļuvusi bagātāka ar izcilu, laikmetīgu atklājumu — ar kolosālu mūsdienu civilizācijas sasnie­gumu, kas spēs paātrināt progresu, piešķirt tam vēl neredzētu vērienu… Bet, dieva dēļ, kas jūs tā satraucis?

— Liana, man draud neglābjama nelaime.

— Vai tikai kāds nav piesavinājies jūsu izgudrojumu?

— Vēl daudz sliktāk. Galvenais, ka es pats vien esmu vainīgs. Taču, lūdzu, turpiniet.

Piecēlusies no krēsla, Liana sāka nemierīgi staigāt pa istabu. Mīkstais paklājs pilnīgi no­klusināja viņas soļu troksni, un tas mani satrauca vēl vairāk, padziļinot jau tā mocošo klusumu. Es jau iepriekš zināju, ko viņa tūlīt jautās, un ļoti labi sapratu, ka vislabāk būtu atklāti pašam visā atzīties. Varbūt mums divatā arī būtu izdevies atrast izeju. Taču ļoti negribējās iejaukt Liānu šai notikumā: tas, kam uztic kādas krimināllietas noslē­pumu, gribot negribot kļūst par nozieguma līdzzinātāju.

— Denij, kāpēc mēs nevarētu parunāt at­klāti? — Lianas vārdi pēkšņi izskanēja nepa­rasti svinīgi. Man pat uz mirkli likās, it kā

viņa atrastos uz skatuves. Bet mana baiss skanēja dobji kā aizsmakušam suflierim.

— Liana, es jūs lūdzu, esiet iecietīga. Man tas viss ir ļoti svarīgs, viss līdz pēdējam sī­kumam. Ko es jums vēl teicu par savu izgud­rojumu?

Visu laiku bija sevi jākontrolē, lai neizpļā­pātos par šķietamo Birmingu, nenosauktu viņu trešajā personā, citiem vārdiem sakot, bija jāuzņemas uz sevis viss, lai ko viņš būtu pastrādājis vai sarunājis. Diezgan kuriozs solidaritātes izpausmes piemērs!

Liana uzreiz it kā saduga. Apklususi tā ap­sēdās, un viņas seja pēkšņi kļuva skumja.

— Jūs, Denij, esat ne tikai ievērojams zi­nātnieks vien, bet arī talantīgs aktieris. Jums piemīt neparastas spējas pārvērsties, kā arī māka pārsteidzoši ātri mainīt garastāvokli. Vēl nupat jūs te sēdējāt uzvaras spārnots, bet nu… Kas gan varēja notikt tik īsā laika sprīdī?

— Ar laiku uzzināsiet. Bet nu pastāstiet taču beidzot, ko es jums teicu par savu at­klājumu?

-— Denij, kāpēc tas jūs tik ļoti uztrauc? Ne­saprotu, kādas briesmas jums var draudēt?

Izbeidziet šo nopratināšanu. Jūs taču atgrie­zāties, lai dalītos ar mani savā priekā, vai ne?

Nu bija pienākusi mana kārta soļot no viena kakta otrā. Man par katru cenu vaja­dzēja noskaidrot, kas tam otrajam Birmin- gam bija zināms par manu izgudrojumu. Bet kā to izdarīt tā, lai Lianai nerastos aizdomas?

— Liana, dārgā, jūs mani pazīstat jau sen… Un droši vien labāk par kuru katru no savām lomām.

— Profesor, es jūs nespēju izprast, jūs esat sarežģītāks nekā visgrūtākā loma.

— Liana, vai es stāstīju, kāda ir mana at­klājuma būtība?

— No jūsu sajūsmas pilnajiem vārdiem varēju saprast vienīgi to, ka ir runa par kaut ko ievērojamu, grandiozu, līdz šim nepiere­dzētu … Bet kas tad ir cēlonis jūsu bažām?

— Bet vai par ierīces darbības principu es arī runāju?

— Jūs apgalvojāt, ka televīzija atrodas uz varenas tehniskas revolūcijas sliekšņa, tādas revolūcijas, kas, bez šaubām, izdarīs kolosālu pavērsienu visas cilvēces dzīvē. Bet kā tad lai saprot jūsu izteicienu, ka pats vien esat vainīgs?

— Tā, ka es par savu atklājumu izstāstīju kādam cilvēkam, kas to piesavinājās kopā ar visu tehnisko dokumentāciju.

— Kurš tad tas ir?

— Es pats, Liana.

Pēc viņas sejas izteiksmes nopratu, ka esmu izdarījis jaunu aplamību. Par laimi, Liana pa­steidzās nākt man palīgā, pamezdama glābša­nas riņķi kā slīcējam. Viņa maigi ievaicājās:

— Denij, vai tu ļoti baidies, ka tavu atklā­jumu varētu izmantot pavisam citiem mērķiem?

Ar «tu» mēs viens otru uzrunājām tikai visintīmākajos mirkļos.

— Jā, jā, Liana.

— Bet ja tas tevi tik ļoti baida, tad taču tu nepieļausi, ka notikumi iegūst tādu vir­zienu …

— Ak, dārgā, dažkārt viss nemaz nav no mums atkarīgs.

— Tad tev atklājums līdz īstajam laikam jātur noslēpumā!

Ai, cik daudz pūļu man vajadzēja, lai no­turētos neizsaucies: tur jau ir tā nelaime, ka tagad tas vairs nav iespējams; mans tele- dubultnieks, tas ir, — es pats un tajā pašā laikā tomēr ne es, maskējas ar manu vārdu!

Viņš zina visu to, kas ir zināms man pašam, manā dzīvoklī ierodas kā savās mājās, vārdu sakot, ir īsts Denijs Birmings! Turklāt viņš ne par ko neatbild, jāatbild par visu būs man. Šī doma lika man nodrebēt: tātad īste­nībā viņš var darīt, kas ienāk prātā, kā indi­vīds, kura rīcību neierobežo ne cilvēki, ne apstākļi! Viņa varā ir mani apkaunot un diskreditēt, pilnīgi ar mani nerēķināties …

— Vai tagad tu saprati, Liana, ka esmu pilnīgi izsists no sliedēm. Atceries, vai es šodien neminēju kādas tehniskas ziņas un vai neizskaidroju aparāta uzbūves principu? Vai nerunāju par to, kas īsti ir atklājuma būtība?

— Tu man netici, Denij? Vai tiešām tu no­pietni domā, ka spēju tevi nodot? …

— Dievs sargi, dārgā, man nepieciešams vienīgi sakopot domas.

— Tu apgalvoji, Denij, ka saki man to, ko atļaujies teikt vienīgi sev pašam, — Liana lēni noteica.

Mūsu skatieni sastapās … «Vienīgi sev pašam?» Tas mani nemaz nepārsteidza. Pēc visa notikušā šāds mana dubultnieka teiciens bija pilnīgi izskaidrojams un sagaidāms. Taču interesanti, kādu nozīmi ieguva mana rīcība un vārdi tieši tagad, kad darītājs un runātājs nemaz nebiju es …

— Tā tas arī ir, Liana. Nu, un tālāk?

— … ka uzticies man vairāk nekā pats sev.

Kā gan sev var uzticēties tāds, kas būtībā nemaz nav viņš pats?!

— Tas viss, Liana, ir taisnība… Bet es laikam sarunāju milzumu aplamību. Tādā stāvoklī, kādā es atrados… Diez vai tev radās skaidrs priekšstats par visu.

— Denij, es taču nekad neesmu pat mēģi­nājusi lūgt, lai tu mani iepazīstinātu ar savu darbu vairāk, nekā atzīsti par vajadzīgu.

— Bet es jau tikpat neslēpu, kas man bija uz sirds. Vai nav tiesa?

— Jā, Denij. Tu teici brīnišķīgus vārdus …

— Vai tu tos atceries?

— Vai gan to var aizmirst? Tu teici, Denij, ka reiz jau esot izbaudījis vilšanās rūgtumu un neesot varējis pat iedomāties, ka pēc Lusijas spēšot vēlreiz kādu iemīlēt uz mūžu… Un pašu dzīvi tu iztēlojies kā acu­mirklīgu uguns uzliesmojumu, kam seko plē- nēšana un apdzišana… Taču pēc tam tu saprati, ka nekas šai pasaulē nav mūžīgs, ka viss pāriet, arī vilšanās sajūta. Denij, dārgais, es tev atgādinu to tādēļ, ka man šķiet, tu atkal esi tāds kā agrāk: zinātkārs, šaubu pilns un gudrs! Atceries, vēl nupat tu apgalvoji, ka gudrība — tā ir ticība kaut kam.

— Vai es tā teicu?

— Jā, jā, Denij, un neizliecies, it kā tu būtu visu aizmirsis. Tas viss taču bija tik nesen.

Nabaga Liana! Viņa nojauta, ka es no tās kaut ko slēpju. Viņa būtu daudz ko devusi, lai varētu mani redzēt atkal tādu, kādu bija redzējusi to otro Birmingu «vēl tik nesen», kā pati teica.

— Es lūdzu, dārgā, turpini.

— Labi, es turpināšu, ja tas tev patiešām palīdzēs sakārtot domas. Tu teici, ka par savu atklājumu esi pateicību parādā šai ticī­bai, jo darbs —■ tā nav atsacīšanās no dzīves; radošs darbs ir pati dzīve, kuras gaišajai būtī­bai cilvēkam vajag ticēt…

Mūs iztraucēja telefona zvans. Liana no­cēla klausuli. No pusvārdiem varēju noprast, ka prasa pēc manis. Liana patiešām nodeva klausuli man. Un kaut gan balss vada viņā galā pārgāja čukstos, es to tūdaļ pazinu: tā bija mana paša balss.

— Runā Denijs Birmings, — noskanēja apspiesti čuksti. — Vai jūs esat profesors Birmings?

—-Jā. Klausos. — Ak šausmas! Šos vārdus es izrunāju tikpat klusi kā tas otrs «Bir­mings» …

— Vai bez jums neviens cits mani nedzird?

— Nē, turu klausuli pie pašas auss, — es atbildēju, mazāk brīnīdamies par viņa vār­diem nekā par to, ka pats vēl biju spējīgs iz­runāt kaut ko sakarīgu.

— Nedusmojieties, ka es čukstu, — turpi­nāja balss vada viņā galā, — es ar nolūku runāju tik klusi, lai Lianai nerastos aizdomas. Man gribētos jums pavēstīt, ka esmu paņē­mis pāris jūsu uzvalku un tāpat no čeku grā­matiņas izplēsis dažas neaizpildītas blankas. Neņemiet ļaunā šo patvarīgo rīcibu. Tādu nu jūs esat mani uzkonstruējis, esmu spiests pa­rūpēties par to, lai būtu respektabls. Un vēl viens lūgums: necentieties man sekot. Kad būs vajadzīgs, es pats ieradīšos pie jums.

— No kurienes jūs runājat? — man pa­spruka.

— No Kreti prospekta, protams. Vai esat pārliecināts, ka bez jums neviens cits mani nedzird?

— Pilnīgi, — es atbildēju.

— Tādā gadījumā uz redzēšanos, profesor! Novēlu jums visu labāko. Man jābeidz.

Tikko sadzirdams klakšķis apliecināja, ka saruna beigusies.

— Kas tas bija? — Liana ievaicājās.

— Kāds paziņa, — es atteicu mākslotā mierā.

5

Nezin vai ir vērts sīki attēlot iespaidu, kādu mana izturēšanās atstāja uz vi­siem apkārtējiem. Kaut uz mirkli iedomājie­ties sevi mana sulaiņa Dāvida vietā, kuram vajadzēja atbildēt uz šādiem jautājumiem: «Atgādiniet, Dāvid, uz kurieni man bija jā­iet?» vai arī «Vai es jums gadījumā neteicu, kad atgriezīšos mājās?» Noskaidrojās, ka «es» neko neesmu teicis, tomēr patukšotais drēbju skapis un čeku grāmatiņa, kas glabājās rakstāmgalda atvilktnē, atstāja diezgan spē­cīgu iespaidu.

Kļuva pilnīgi skaidrs, ka pēc iespējas ātrāk jātiek «telecilvēkam» uz pēdām. Gluži izmi­sis es traucos pa visiem stāviem, pārmeklē­dams visas telpas, visus kaktus un stūrīšus. Taču «reproducētais Birmings» nebija atstā­jis manā mājā ne mazāko pēdu. Kad biju jau pilnīgi zaudējis cerību, pēkšņi savā kabinetā uz žurnālu galdiņa atradu ar maniem parak­stiem aprakstītu papīra lapu. Pārlaidis acis zīmītei, pārliecinājos, ka nekad neesmu tādu rakstījis. Uz tās steigšus lakoniskā stilā bija uzrakstīts burtiski sekojošais: «1968. gada 2. oktobrī. Pēc bezgalīgiem eksperimentiem, pateicoties laimīgam gadījumam, pētījumi negaidot vainagojās panākumiem. Esmu kļu­vis dzīvs! Dzīve ir lieliska! Es cīnīšos! Rīt kongress. Tra-ta-ta-ta! Taures lai skan, visus kopā lai sauc!»

Gluži bez spēka es atšļuku sēdeklī. Bet tūliņ attapies pielēcu kājās un, Dāvida neizpratnes pilnā skatiena pavadīts, pa galvu pa kaklu metos lejup pa kāpnēm. Ielēcis mašīnā, es ar vislielāko ātrumu drāzos uz laboratoriju un apņēmos neaiziet no «Stereoskopiskā efekta pils», iekāms nebūšu atklājis lietas būtību.

Mašīna paklausīgi iegriezās Bari avēnijā. Kaut gan jau bija vēls, pa ielām klaiņāja trokšņaini ļaužu bari. Spilgtās reklāmu ugu­nis aicināja nakts staigātājus, solīdamas tiem neizbaudītus priekus. Uz mirkli iedomājos sevi par tādu nejaušu bāra apmeklētāju, kas neveikli apsēdies uz augstās taburetes, no kuras tik bezpalīdzīgi lejup nokaras kājas … Nekad agrāk dzīves likstas nebija mani tik bezgala nomākušas kā tagad, kad muļķīga gadījuma dēļ izrādījos nokļuvis tā «cilvēka» varā, kurš pieņēmis manu ārējo izskatu, lieto manas drēbes un tomēr ir man pilnīgi svešs, pat naidīgs, kaut gan manā mājā ierodas gluži kā pats savā un, pēc visa spriežot, ma­nas mantas uzskata par savu likumīgu īpa­šumu!

Mēģinājumi pārraidīt bioelektriskās strā­vas pa televīziju tika izdarīti jau sen, tomēr līdz šim rezultāti bija gaužām nenozīmīgi.

Mašīna iebrauca pa Monsena zinātniski pētnieciskā telecentra vārtiem. Automobiļa prožektoru gaismā iemirdzējās laboratorijas platie logi. Bremzēm nočīkstot, mašīna ap­stājās Stereotelevīzijas studijas priekšā. No sardzes telpas paraudzījās laukā samiegojies durvju sargs.

Tagad, kad rakstu savas atmiņas, ar jaunu spēku manu acu priekšā atdzīvojas šīs draus­mīgās nakts ainas: atkal viss šķiet kā vel­nišķa apmātība, kā baismīgs murgs. Tai brīdī es jutos gluži nespēcīgs.

Ātrgaitas lifts vienā mirklī mani uzrāva četrpadsmitajā stāvā. Lūk, šeit pie kāpnēm man iesita pa galvu, tas ir, «es» pats sev iesitu. Un, rau, kur studija, stereotelevīzijas uztveres stacijas zāle, laboratorija. Šeit gla­bājās visi pieraksti ar tehniskajām aplēsēm, formulām, aprēķiniem un izgudrojuma ap­raksts.

Taču parastajā vietā pierakstu nebija un nekādus materiālus atrast neizdevās. Es me­tos pie tālruņa:

— Hallo! Vai Nila Kersena dzīvoklis?

Atsaucās miegaina, man nepazīstama vī­rieša balss:

— Kersens ir aizlidojis kopā ar profesoru Birmingu.

— Vai jūs nekļūdāties?

— Es taču skaidri sacīju: aizlidojis kopā ar profesoru Birmingu!

— Uz kurieni?

—■ Uz kongresu.

— Uz kādu kongresu?

— Uz pretkara kongresu Bodienā,

— Kad viņi izlidoja?

— Tieši pusnaktī.

Tas tik bija pārsteigums! Taču tajā naktī, sagatavojies uz visu, es vairs ne par ko ne­brīnījos.

Tuvojās rīts. Uz mājām vairs nebraucu un neizģērbies atlaidos uz dīvāna atpūtas istabā, kas atradās blakus laboratorijai.

6

No rīta laikrakstiem guvu galīgu pārliecību, ka esmu iekļuvis ārkārtīgās ne­patikšanās, no kurām nebūs tik viegli iz­kulties.

Ar avīžu pārskatiem iepazinos mazliet ne­parastā situācijā — Zinātnisko pētījumu valsts komitejā, ministra kabinetā. Tas notika pēc tam, kad man uz laiku izdevās pārlieci­nāt ministru, ka manas gara spējas — ak vai! — nav visai labā stāvoklī, tiesa gan, no manis neatkarīgu apstākļu dēļ.

Agri no rīta ieskanējās tālruņa zvans un kāds visai pieklājīgi, tomēr tādā tonī, kas necieš iebildumus, palūdza mani tieši pulk­sten divos pēc pusdienas ierasties Zinātnisko pētījumu komitejā uz konsultāciju ar val­dības locekļiem kādā ļoti steidzamā jau­tājumā.

Mani ieveda plašajā, komfortablajā minis­tra kabinetā. Tomēr šoreiz ne platais ādas dīvāns, ne dziļie sēdekļi, ne durvis, kas bija apsistas ar skaņu necaurlaidīgu audumu, nedz arī ar bieziem aizkariem aizsegtie logi neradīja manī mājīguma un pilnīgas nošķir­tības ilūziju. Tas bija izskaidrojams ne vien ar to, ka bez ministra kabinetā atradās vēl kāds man nepazīstams cilvēks, bet galveno­kārt ar to, ka ministra ciešajā skatienā pa­manīju kaut ko noraidošu, nelabvēlīgu, gan­drīz neslēptas dusmas. Sākumā tomēr saruna risinājās pieklājīgā veidā. Ieraudzījis mani, ministrs piecēlās, panācās galda priekšā un, pastiepis roku, teica:

— Pirms stādu jūs priekšā mūsu viesim, atļaujiet no sirds apsveikt, cienījamo pro­fesor!

— Piedodiet, ministra kungs, ar ko īsti?

Ministrs plati iepleta muti, it kā grasītos

ar mēli izgrūst zobos ieķērušos gaļas ga­baliņu.

— Nu, nu, nekautrējieties! Protams, ar iz­cilo, epohālo atklājumu, profesora kungs.

Pēc tam, neļāvis man izrunāt ne vārda, viņš stādīja priekšā nepazīstamo, kas atradās kabinetā. Mēs paspiedām viens otram roku. Ministrs ar rokas mājienu aicināja mūs pie galda, uz kura rindās stāvēja spīguļojošas kristāla glāzes un viskija pudeles.

Pieliedams glāzes, ministrs ieminējās:

— Senāta pārstāvja klātbūtnē jūs varat būt pavisam atklāts.

— Vaļsirdīgi sakot, man nav skaidrs, ko īsti no manis vēlas dzirdēt. ..

Piepeši durvis plaši atvērās un kabinetā burtiski iedrāzās Monsens. Viņa izspūrušie mati un dārdošais bass tūdaļ pa daļai iz­kliedēja sasprindzinājumu.

— Lūdzu piedošanu, kungi! Aizkavējos re­vīzijas komisijas sēdē, bija atskaite, ap­sprieda finanses … Velns lai parauj, profe­sor, esat gan jūs ievārījis putru!

Pamanījis, ka visi klusē kā smagi slimo palātā, Monsens pārtrauca savus vārdu plū­dus un pārmetoši paskatījās manī.

Ministrs pacēla glāzi:

— Par jūsu izgudrojumu, profesor!

Aiz pārsteiguma es tik vien attapu kā iz­saukties:

— Ko jūs par to zināt?

Monsens sarauca savas pinkainās uzacis:

— Dārgais Birming, galu galā jūs diezgan ilgi eksperimentējāt mūsu telecentrā par mūsu naudu, un es uzskatu, ka …

— Taču viss sasniegtais — ir tikai fikcija.

— Fikcija? — Ministrs iepleta acis.

— Protams, no spraustā mērķa mēs vēl esam tālu.

— Bet vai tad jūs pats pērkona dārdiem līdzīgā balsī nepaziņojāt, ka eksperimenti spīdoši pabeigti.

— Es?

Visi trīs stīvi noskatījās manī. Monsens pa­berzēja pieri, pārējie, juzdamies neveikli, sagrozījās savos sēdekļos.

Ministrs nolika glāzi.

— Tātad, profesora kungs, jūs noliedzat pats savus vārdus?

— Vispirms man gribētos zināt, ko īsti esmu teicis.

Ministrs spēji pagriezās, apgāzdams glāzi ar zeltaino dzērienu.

— Neņemiet ļaunā, cienījamo profesor,

taču jūsu vārdi… mums rodas tāds iespaids, ka jūs, piedodiet, neesat pie pilna… vārdu sakot, jūs droši vien esat par daudz pārpū­lējies.

— Tā tas ir, — es dzīvi piebalsoju.

— Man liekas, mēs esam sākuši drāzt iesmu, kamēr mednis vēl kokā? — nepazīs­tamais nievīgi izmeta.

— Lūdzu jūs izteikties skaidrāk, — es aicināju.

— Lasiet avīzes, — tur pateikts pietiekami skaidri, — ministrs atteica un, paņēmis pašu jaunāko laikrakstu no žūkšņa, kas gulēja uz rakstāmgalda, pastūma to man.