Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

DZELZS MALKAS CIRTĒJS NOKĻŪST GŪSTĀ

Nākamajā dienā pa ielām atkal staigāja herolds un ziņoja, ka pret tiem Smaragda pilsētas iedzīvotājiem, kas vēlēsies kalpot varenajam Urfinam Džīsam, tas būs visžēlīgs un pieņems galma amatos.

Gribētāju nebija daudz. Bez Rufa Bilāna salasījās vēl daži tādas pašas sugas cilvēki — pilsētā vismazāk cienīti ļautiņi.

Rufu Bilānu iecēla galvenā valsts rīkotāja amatā, bet, kad viņš valdniekam atgādināja solījumu bagātīgi atalgot viņu ar zeltu, Urfins Džīss rādīja ļoti izbrīnītu seju. Klauns droši vien esot kaut ko saputrojis, neko tādu viņš tam neesot licis solīt.

Pārējie, kas pārsviedās Urfina Džīsa pusē, arī dabūja rīkotāju un uzraugu amatus… Bet viņu bija pārāk maz, lai izveidotu greznu galmu, par kādu sapņoja Urfins Džīss. Velti viņš dzenāja sūtņus pie agrākajiem Biedēkļa galminiekiem. Tie, kaut arī bija pieraduši caurām dienām kvernēt pilī, pļāpāt dažādus niekus un apmainīties zobgalībām, pie tam uzskatot, ka aizņemti ar svarīgām valsts lietām, uz Urfina Džīsa aicinājumu tomēr neatsaucās.

Jaunos galminiekus visi nicināja. Sevišķu nicinājumu un pat naidu izpelnījās Rufs Bilāns, jo ļaudis uzzināja par viņa nodevību.

Kopš tā laika viņš iedrošinājās pa pilsētu staigāt tikai divu kokpauru pavadībā. Arī citiem padomniekiem vaja­dzēja pielikt pavadoņus.

Valdnieks uzzināja no Rufa Bilāna, ka Biedēklis aizsūtījis vārnu pēc Dzelzs Malkas Cirtēja. Aprēķinājis, kad Malkas Cirtējs varētu ierasties, Urfins sagatavoja slēpni. Faramanta vietu sargmājiņā ieņēma Rufs Bilāns, šim gadījumam apmainījis grezno galma tērpu pret vienkāršiem svārkiem. Zem vārtu arkas paslēpās vads koka zaldātu kaprāļa Aruma vadībā. Ar virvēm rokās tie gaidīja Malkas Cirtēju…

Kaggi-Karr bija nolidojusi līdz Mirkšķoņu zemei bez kādiem kavēkļiem. Viņa atrada valdnieku uz ceļa ar lielu kalēja āmuru rokās.

Pirms dažiem mēnešiem, kad Mirkšķoņi lūdza Dzelzs Malkas Cirtēju pārvaldīt viņu zemi, tie sacīja tā:

— Tāds valdnieks kā jūs būsiet mums ļoti izdevīgs: ne jūs ēdat, ne dzerat, tātad neapgrūtināsiet mūs ar nodokļiem…

Mirkšķoņi ieguva vairāk, nekā bija cerējuši. Dzelzs Malkas Cirtējs ne tikai neuzlika padotajiem nodokļus, bet vēl pats strādāja viņu labā. Skumdams pēc Ellas, Biedēkļa un Drošsirdīgā Lauvas un nebūdams pieradis dzīvot bezdarbībā, Malkas Cirtējs no rītiem devās uz lauku, skaldīja tur lielos akmeņus un bruģēja ar tiem ceļus. MirkŠĶoņiem bija reizē divi labumi: viņu lauki attīrījās no akmeņiem, un uz visām valsts pusēm stiepās jauki, izturīgi satiksmes ceļi.

Uzzinājis no Kaggi-Karr, ka Biedēklim draud briesmas, Dzelzs Malkas Cirtējs nekavējās ne mirkli. Viņš nosvieda āmuru, aizskrēja uz pili pēc cirvja un devās ceļā. Vārna uzmetās viņam uz pleca un sīki izstāstīja bēdīgos jaunumus.

Mirkšķoņi berzēja acis un skumji mirkšķināja, pava­dīdami savu mīļoto valdnieku.

…Malkas Cirtējs tuvojās Smaragda pilsētai. Apkārtnē valdīja miers. Urfina Džīsa nometne bija pazudusi, vārti aizslēgti kā parasti.

Malkas Cirtējs pieklauvēja pie vārtiņiem, un mazajā lodziņā parādījās Rufa Bilāna sarkanā seja.

— Bet kur ir Faramants? — Malkas Cirtējs brīnījās.

— Viņš saslimis, es esmu viņa vietā.

— Kas te pie jums notiek?

— Nu tā, nekas sevišķs. Ienaidnieki uzmācās, bet mēs tos atsitām, un ar lieliem zaudējumiem viņi atkāpās.

— Kā klājas Biedēklim?

— Mundrs un priecīgs, gaida tikšanos ar jums, cienījamais Malkas Cirtēja kungs! Lūdzu, nāciet iekšā!

Rufs Bilāns atvēra vārtiņus. Un, tiklīdz Dzelzs Malkas Cirtējs iegāja arkas tumsā, no viņa rokas tika izrauts cirvis, bet rumpi apvija virves. Pēc īsas un sīvas cīņas Dzelzs Malkas Cirtēju nogāza zemē un sasēja. Kaggi-Karr ar griezīgu kliedzienu "Nodevība!" paguva izvairīties no kokpauriem un uzlaidās uz mūra.

Kaggi-Karr redzēja, kā atbruņoto Malkas Cirtēju sasietām rokām aizveda uz pili. Pilsētnieki pa pusatvēr­tajiem logiem noskatījās uz viņu līdzjūtīgi un ar nožēlu.

Vārna notālēm sekoja bēdīgajam gājienam un apmetās uz pils karnīzes pie troņa zāles atvērtā loga. No šejienes viņa redzēja un dzirdēja visu, kas tur notika.

Urfins Džīss greznā mantijā sēdēia uz smaragdiem rotātā troņa; viņa drūmās acis zem kopā saaugušajām uzacīm spīdēja triumfā. Nelielais galminieku bariņš bija sapulcējies ap troni. Zāles malās kā statujas stāvēja dzeltenie un zaļie koka zaldāti, mirdzinādami svaigos ielāpus.

Ieveda Dzelzs Malkas Cirtēju; viņš gāja mierīgi, un rakstainais parkets līgojās zem viņa smagajiem soļiem. Viņam nopakaļ divi zaldāti stiepa milzīgu, mirdzošu cirvi.

Urfins Džīss nodrebēja, iedomājoties, ko būtu varējis viņa armijai nodarīt šis spēka vīrs, ja to nebūtu noķēruši ar viltu. Dzelzs Malkas Cirtējs bezbailīgi sastapa diktatora pētošo skatienu. Urfins pamāja Rufam Bilānam, un nodevējs rikšiem izskrēja no zāles.

Pēc dažām minūtēm ieveda Biedēkli. Dzelzs Malkas Cirtējs paskatījās uz viņa saplēstajām drēbēm, no kurām rēgojās salmu kušķi, uz viņa nevarīgi nolaistajām rokām, un viņam kļuva neizsakāmi žēl drauga, nesenā Smaragda pilsētas valdnieka, kas lepojās ar Gudvina iedotajām lieliskajām smadzenēm.

No Dzelzs Malkas Cirtēja acīm sāka plūst asaras.

— Uzmanīgāk, tev taču nav klāt eļļas kanniņas! — izbijies iesaucās Biedēklis. — Tu sarūsēsi!

— Piedod, draugs! — teica Dzelzs Malkas Cirtējs.

— Es iekļuvu neliešu lamatās un nevarēju tevi paglābt.

— Nē, tu piedod man, ka es tik neapdomīgi sūtīju pēc tevis, — iebilda Biedēklis.

— Pietiek maigo sarunu! — rupji uzkliedza Urfins Džīss. — Tagad nebūs runas par to, kurš no jums kura priekšā vainīgs, bet par jūsu likteni. Vai jūs esat ar mieru man kalpot? Es jums došu augstus posteņus, iecelšu par saviem vietniekiem, un jūs, tāpat kā līdz šim, pārvaldīsiet zemes, bet tikai manā virsvaldībā.

Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs saskatījās un vienā balsī atbildēja:

— Nē!

— Jūs vēl neesat attapušies no savas sakāves un nesaprotat, ko runājat, — dusmīgi teica Urfins Džīss.

— Padomājiet par to, ka es varu jūs iznīcināt, un atbildiet man vēlreiz!

— Nē! — atkārtoja Malkas Cirtējs un Biedēklis.

Zaldāti sarkansejainā kaprāļa vadībā izveda gūstekņus, un Kaggi-Karr aizlaidās uz savu kviešu lauku iestiprināties. Ak vai! Šis lauks vairs nepiederēja viņai. Vārna ieraudzīja, ka pāris desmiti vīriešu un sieviešu violeto zaldātu uzraudzībā novāc no tā ražu.

Saniknotā Kaggi-Karr aizlidoja uz mežu un tur kaut kā noremdināja badu. Nākamajā rītā viņa uz pils karnīzes gaidīja, kad gūstekņus atkal ievedīs troņa zālē.

Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis atkal atbildēja Urfinam Džīsam ar noteiktu noraidījumu.

— Nē, nē un nē! — bija viņu galīgais lēmums.

— Par-r-reizi! Ur-r-rfins ir dr-r-raņķis! — no loga puses atskanēja gavilējošs sauciens.

Kaggi-Karr nevarēja neizteikt savas domas. Uz Urfina pavēli galminieki metās ķert vārnu, bet veltīgi. Kaggi-Karr ar izsmējīgu ķērcienu uzlidoja uz loga augšējās dzegas.

— Lūk, mans lēmums! — teica Urfins Džīss, un zālē iestājās pilnīgs klusums. — Es būtu varējis Biedēkli sadedzināt un Dzelzs Malkas Cirtēju pārkait naglās, bet es atstāšu tos dzīvus…

Galminieki sāka skaļi cildināt augstsirdīgo valdnieku.

Urfins turpināja:

— Jā, nekaunīgie spītnieki, es atstāšu jūs dzīvus, bet tikai uz pusgadu. Ja pēc sešiem mēnešiem jūs nepakļausieties manai gribai, jūs gaida bojā eja! Bet pagaidām jūs atrādīsieties ieslodzījumā un nevis pagrabā, bet augstā tornī, kur katrs var jūs redzēt un redzēdams pārliecināties par Urfina Džīsa varenību. Aizvest viņus! — pavēlnieks griezās pie sardzes.

Skaļi dimdinādami kājas, kokpauri aizveda gūstekņus.

Netālu no Smaragda pilsētas atradās vecs tornis, ko sensenos laikos bija uzcēlis kāds valdnieks vai burvis. Kad Gudvins tur nodibināja pilsētu, viņš torni izmantoja par novērošanas posteni. Tornī vienmēr stāvēja sargi un vēroja, vai pilsētai netuvojas kāda ļauna burve. Bet kopš tā laika, kad Ella iznīcināja ļaunās burves un Gudvins aizbrauca no šīs zemes, tornis bija zaudējis savu nozīmi un stāvēja vientuļš un drūms, kaut arī vēl stiprs.

Torņa pakājē bija durvis, no tām šauras un putekļainas vītņu kāpnes veda uz augšējo laukumiņu. Uz valdnieka pavēli laukumiņu nosedza ar kārniņu kupolu. Urfins Džīss negribēja, lai lietū Malkas Cirtējs sarūsētu un Biedēklis pazaudētu seju, — tas traucētu viņiem iestāties jaunā valdnieka dienestā.

Kokpauri uzveda tornī Biedēkli un Dzelzs Malkas Cirtēju, kuram vēl arvien bija sasietas rokas. Cietumsargi, zinādami viņa spēku, baidījās pat no atbruņota Malkas Cirtēja.

Vieni palikuši, draugi pavērās visapkārt. Dienvidos bija saredzamas dārzu un lauku ieskautās fermeru mājiņas, un starp tām locījās un pie pilsētas vārtiem izbeidzās daudzo notikumu un piedzīvojumu liecinieks — dzelteniem ķieģeļiem bruģētais ceļš.

Ziemeļos pletās Smaragda pilsēta. Tā kā tās mūris bija zemāks par cietumtorni, tad varēja saskatīt namus, kuru jumti gandrīz saskārās virs šaurajām ielām, galveno laukumu, kur agrāk virda strūklakas; bija saredzamas arī milzīgiem smaragdiem rotātās pils smailes.

Biedēklis un Malkas Cirtējs ievēroja, ka strūklakas vairs nedarbojas, bet pa smailēm ložņā kaut kādi stāvi, līzdami pie smaragdiem.

— Priecājaties? — atskanēja asa balss.

Biedēklis un Malkas Cirtējs pagriezās. Viņu priekšā stāvēja Kaggi-Karr.

— Kas tur notiek? — jautāja Biedēklis.

— Vienkārša lieta, — zobgalīgi atbildēja vārna.

— Pēc jaunā valdnieka pavēles visus smaragdus no torņiem un sienām noņem, un tie nonāks Urfina Džīsa personīgajā valsts kasē. Mūsu Smaragda pilsēta vairs nebūs smaragda. Lūk, kas tur notiek!

— Nolādētie! — iesaucās Dzelzs Malkas Cirtējs.

— Kā es gribētu vaigu vaigā sastapties ar šo Urfinu Džīsu un viņa koka stumburiem un kaut manā rokā būtu cirvis! Tāda gadījuma dēļ es gan aizmirstu, ka man ir mīksta sirds!

— Tad vajag rīkoties, nevis sēdēt ar sasietām rokām, — dzēlīgi noteica vārna.

— Es mēģināju atraisīt Malkas Cirtējam rokas, bet man nepietika spēka, — mulsi atzinās Biedēklis.

— Ak tu! Paskaties, kā tas jādara!

Kaggi-Karr izrīkojās ar savu spēcīgo knābi, un pēc dažām minūtēm virves no Malkas Cirtēja noslīdēja.

— Cik labi! — Malkas Cirtējs tīksmi izstaipījās. — Es biju tikpat kā sarūsējis… Tagad kāpsim lejā? Esmu pārliecināts, ka spēšu izlauzt durvis.

— Veltīgi, — teica vārna. — Tur stāv sardzē koka zaldāti ar vālēm. Jāizdomā kaut kas cits.

— Kas attiecas uz izdomu, tad vārds Biedēklim, — noteica Dzelzs Malkas Cirtējs.

— Ehē, es vienmēr tev esmu teicis, ka smadzenes ir pārākas par sirdi, — iesaucās glaimotais Biedēklis.

— Bet sirds arī ir vērtīga lieta, — iebilda Malkas Cirtējs. — Bez sirds es būtu nekur nederīgs cilvēks un nespētu mīlēt savu līgavu, kas palika Zilajā zemē.

— Bet smadzenes… — Biedēklis sāka no jauna.

— Smadzenes, sirds, sirds, smadzenes! — vārna dusmīgi pārtrauca. — To vien tikai no jums dzird! Te nav ko strīdēties, te jārīkojas.

Kaggi-Karr bija mazlietiņ īdzīgs putns, bet lielisks biedrs. Juzdami, ka viņai taisnība, draugi neapvainojās, un Biedēklis sāka domāt.

Viņš domāja ilgi, stundas trīs. Aiz sasprindzinājuma adatiņas un kniepītes tālu izspraucās no viņa galvas, un Malkas Cirtējs pat sāka bažīties, vai tas draugam nav kaitīgi.

Vārna, kas pa to laiku bija saldi snaudusi, pamodās un teica:

— Runā!

— Vajadzētu nosūtīt vēstuli uz Kanzasu Ellai. Viņa ir ļoti apķērīga meitene, noteikti kaut ko izdomās.

— Laba doma, — vārna izsmejoši novilka. — Intere­santi tikai, kas to vēstuli aiznesīs?

— Kas? Protams, tu! — atbildēja Biedēklis.

— Es? — brīnījās Kaggi-Karr. — Man būtu jālido pāri kalniem un tuksnešiem uz svešu zemi, kur putniem atņemtas runas dāvanas? Labi izdomāts!

— Ja tu nepiekriti, — teica Biedēklis, — mēs neuz­spiedīsim. Mēs sūtīsim uz Kanzasu kādu citu vārnu, kas par tevi jaunāka.

Kaggi-Karr sašuta.

— Citu? Jaunāku? Ja man palikuši tikai simt divi gadi, jūs mani gribat jau saukt par veceni? Tad ziniet, ka mums, vārnām, tāds vecums vēl ir īstā jaunība. Un ko izdarīs cita vārna? Pirmkārt, tā apmaldīsies un līdz Kanzasai nenokļūs. Otrkārt, tā Kanzasā neatradīs Ellu, jo nav to redzējusi. Treškārt… vārdu sakot, vēstuli aiznesīšu es.

Dzelzs Malkas Cirtējs teica:

— Vēstulei vajadzīga mīksta, bet stipra koka lapa, kuru varētu aptīt ap tavu kāju. Un bez tam vajadzīga adata.

— Adatu es varētu izvilkt no savas galvas, — sacīja Biedēklis, — adatu man tur pietiek.

Vārna aizlaidās un atgriezās ar lielu, gludu lapu. Biedēklis pasniedza lapu un adatu Dzelzs Malkas Cirtējam.

— Raksti!

Tas bija pārsteigts:

— Bet es domāju, ka rakstīsi tu. Jo tu taču izdomāji vēstules nosūtīšanu!

— Kad es to izdomāju, es paļāvos uz tevi. Pats es vēl neesmu iemācījies rakstīt.

— Man arī vēl nav bijis laika valsts lietām, — atzinās Malkas Cirtējs. — Ko nu iesāksim?

— Nerakstīsim vēstuli, bet uzzīmēsim! — attapās Biedēklis.

— Es nesaprotu, kā var vēstuli uzzīmēt, — teica Dzelzs Malkas Cirtējs.

— Vajag uzzīmēt mani un tevi aiz restēm. Ella ir gudra meitene, viņa tūlīt sapratīs, ka mēs esam nelaimē un lūdzam palīdzību.

— Pareizi, — nopriecājās Malkas Cirtējs. — Zīmē!

Bet Biedēklim nekas neiznāca. Adata izslīdēja no mīkstajiem pirkstiem, viņš nevarēja uzvilkt visvienkāršāko līniju. Tad pie darba ķērās Dzelzs Malkas Cirtējs. Viņš pat necerēja, ka izdosies tik labi: acīm redzot, viņam bija iedzimts zīmētāja talants.

Biedēklis izrāva no savu svārku malas garu pavedienu, aptina lapu ap Kaggi-Karr kāju, cieši piesēja, vārna atvadījās no draugiem, izlīda cauri sprosta stieņiem, savicināja spārnus un drīz nozuda zilajā tālē.