Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

BRĪNIŠĶĪGO VĪNOGU IELEJA

Ieleja starp divām uz priekšu izvirzītām kalnu atradzēm izskatījās priecīga un laipna: pa vidu tecēja strauja upīte, kas sākās augstu kalnos mūžīgo sniegu apvidū. Tās krastos auga augļu koki. Aizsteigušies pie upītes, ceļinieki nodzērās vēso, garšīgo ūdeni, pēc tam iegāja zaļā pļavā, kuru izraibi­nāja spilgtas, neparastas puķes. Un tad notika kas dīvains.

Vārna ceremoniāli palieca galvu uz sāniem un kaut kādā īpašā, ļoti skaidrā balsī pateica:

— Kaggi-Karr!

— To jau mēs esam dzirdējuši! — ne visai laipni atsaucās Totiņš.

— Dzirdējāt, bet nesapratāt, — atcirta vārna. — Tas ir mans vārds. Man ir tas gods stādīties priekšā: Kaggi-Karr, pirmā pils virtuves ēdienu nogaršotāja Smaragda pilsētas valdnieka Biedēkļa Gudrā galmā!

— Ak, piedodiet! Ļoti patīkami iepazīties! Mani sauc Toto! — sunītis pieklājīgi palocījās.

Jūrnieks Čarls, sēdēdams zemē un klausīdamies šajā sarunā, galīgi apstulba, bet Ella līdz asarām smējās par viņa izbīli.

— Tēvoci Čarl! Attopies taču! — viņa raustīja jūrnieku aiz piedurknes. — Es taču tev vai simt reižu esmu stāstījusi, ka Burvju zemē dzīvnieki un putni sarunājas!

— Otra stāsts ir viena lieta, bet dzirdēt paša ausīm — pavisam kas cits, — iebilda jūrnieks. — Tātad mēs tiešām esam iekļuvuši Burvju zemē. Tomēr, kā tad tas iznāk, ko?

Čarls vēl nevarēja attapties no pārsteiguma. Platām acīm viņš uzlūkoja gan vārnu, gan Totiņu.

— Tas viss ir ļoti vienkārši, — sacīja vārna. — Tur nav ko brīnīties. Tūlīt var redzēt, ka jūs esat ieradies no zemes, kur nepazīst burvības.

— Nu, ja tu esi sākusi runāt, Kaggi-Karr, tad pastāsti mums, ko nozīmē mīklainā vēstule, kas mūs aicināja šajā grūtajā ceļojumā.

— Jā, jā, Kaggi-Karr, — piebalsoja Ella, — atklāj mums vēstules noslēpumu.

— Mans stāsts būs ļoti garš, — atbildēja vārna, — un es labāk to atliktu uz ritu. Bet, lai jūs nomierinātu, es pateikšu, ka Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis toreiz, kad es izlidoju pie jums uz Kanzasu, bija sveiki un veseli. Gluži vienkārši, viņi sēd cietumā augstā torņa galotnē…

— Gluži vienkārši! — ar asarām acīs iesaucās Ella.

— Kā redzams, tev viņu nemaz nav žēl!

Kaggi-Karr apvainojās. Viņa ilgi klusēja, pēc tam sarūgtināta teica:

— Protams, man viņu nemaz nav žēl! Es vienaldzīgi atstāju viņus nelaimē, neņēmu viņu vēstuli, nelaidos ar to pāri trejdeviņām zemēm, kur man draudēja neskaitāmas briesmas…

Ella sakaunējās.

— Mīļā, labā Kaggi-Karr, piedod man! Kā es varēju tev pateikt kaut ko tādu!

Vārnai pārgāja dusmas.

— Labi iau, labi, citā reizē padomā par saviem vārdiem. Taa tā, es teicu, ka viņi sēd tornī, bet nepateicu galveno: ienaidnieks, kas viņus ieslodzīja, draud mūsu draugus iznīcināt, ja viņi nepadosies tā gribai…

Ella pietrūkās augšā.

— Ko tad mēs vēl sēdam? Nekavējoties jāsteidzas viņus glābt!

— Tu atkal neļāvi man pabeigt, — pārmeta vārna.

— Viņiem piešķirti seši mēneši pārdomām, bet no šī laika nav pagājusi ne puse. Tātad laika mums vēl atliku likām.

— Bet4 saprotams, mums nav ko kavēties, — sarunu noslēdza Carls Bleks. — Rīt pat dosimies tālāk ceļā, bet šodien pienācīgi jāatpūšas. Vakariņām jāsadabū kaut kas pamatīgāks. Vai šajā upītē ir zivis?

— Ir, tēvoci Čarl, un ārkārtīgi garšīgas! — atsaucās vārna. — Kas attiecas uz mani, tad man ļoti garšo jēlas zivis.

— Bet man — ceptas! — teica Ella.

— Bet man — vārītas! — teica Totiņš.

Čarls Bleks sāka taisīt makšķeri. No matroža cepures oderes viņš izvilka aukliņu un āķi, ar vienu no sava naža asmeņiem nogrieza garu maiksti kātam, pludiņu pagatavoja no meldra.

— Vajadzīga ēsma! — viņš sacīja.

Starp kokiem lidinājās neparasti krāšņas un spilgtas nokrāsas vaboles: smaragdzaļas ar sarkaniem un zeltītiem lāsumiem. Bet tās bija tik izveicīgas, ka jūrnieks nevarēja nevienu noķert. Arī Ella veltīgi izskrējās pēc vabolēm. Palīgā nāca Kaggi-Karr. Ar savu spēcīgo knābi tā lidojumā iecirta vienai vabolei, otrai, trešai… Ella nejaudāja tās uzlasīt vien.

Ceļinieku apmetnes tuvumā upīte bija izplūdusi kā plašs dīķis, kurā auga ūdensrozes. Tur krastā arī apsēdās Čarls ar makšķeri, uzdodams Ellai salasīt sausus zarus ugunskuram.

Uz košanos nebija ilgi jāgaida. Pludiņš tūlīt nogrima, Čarls piecirta, un aukla saspringa līdz pēdējai iespējai. Ar drošu roku jūrnieks izvilka lomu, un uz krasta drīz vien spārdījās liela zivs, līdzīga līnim, ar gaišzilām zvīņām.

-Šo zivi pie mums sauc par kroksu, — paskaidroja Kaggi-Karr, kas ar interesi bija noskatījusies makšķerēšanā.

Pusstundā Čarls izmakšķerēja desmit kroksu, bet apmetnē jau kūpēja dūmi: Ella bija iekurinājusi ugunskuru.

Savā sulā izceptie kroksi tika noēsti ar milzīgu apetīti. Saldajam ēdienam noderēja vīnogas un lieli rieksti ar plānu čaumalu, zem kuras atradās maigs, smaržīgs mīkstums.

Paēduši vakariņas, ceļinieki tīksmi atlaidās sulīgajā zālē.

— Kaggi-Karr, — teica jūrnieks, — pastāsti mums, kur tu sadabūji burvju vīnogas, kas mūs paglāba no bojā ejas?

Vārna saslējās un cienīgi iesāka:

— Jūs, cilvēki, esat ārkārtīgi neapķērīgi. Kad jūs sagūstīja apburtais Gingemas akmens, es, jāatzīstas, šausmīgi dusmojos, ka jums neienāk prātā izlaist mani no būra. Un tikai Ella aptvēra, ka akmenim nav varas pār mani, Burvju zemes iemītnieci…

Ella nosarka par nepelnīto uzslavu un teica:

— To es aptvēru vēlāk, bet brīvībā tevi palaidu, lai tu neaizietu bojā līdz ar mums.

— Tas dara godu tavai labajai sirdij. Tikusi brīvībā, es lidoju uz kalniem un visu laiku domāju, kā jums palīdzēt. Bet ko es, vienkārša vārna, varēju izdarīt pret varenās fejas burvībām? Un tad man ienāca prātā doma griezties pēc palīdzības pie Villinas. "Villina ir stiprāka par Gingemu," — es domāju. "Viņa taču savaldīja viesuli, viņa uzsvieda mājiņu ļaunajai burvei virsū. Droši vien Villina zinās, kā pārspēt akmens burvestības…" Un es lidoju uz Dzelteno zemi. Veselas sešas diennaktis es lidoju uz turieni. Vietējās vārnas man parādīja ceļu uz Dzelteno Villinas pili. Kalpotāji mani tūlīt ieveda pie labās burves. Aizkustināta noklausījusies manu stāstu, Villina jautāja:

"Ella? Tā ir meitene, kas pagājušajā gadā bija te un atmaskoja Gudvinu?"

"Jā," es atbildēju, "Ella ieradusies glābt savus draugus Biedēkli un Dzelzs Malkas Cirtēju."

"Ellai jāpalīdz," teica Burve, "viņa ir laba un drosmīga meitene."

Villina izvilka no savas mantijas krokām mazmazu grāmatiņu, uzpūta tai un…

— Un tā pārvērtās par milzīgu sējumu! — nobeidza Ella.

— Pareizi, — piebalsoja vārna. — Villina sāka šķirstīt burvju grāmatu. Viņa murmināja:

"A… ananāsi, armija, argus… B… balons, baklažāni, banāni… V… vāceles, vafeles, vāzes… Atradu: vīnogas! Klausies, Kaggi-Karr: bambara, čufara, skoriki, moriki, turabo, furabo, loriki, joriki… Lielā tuksneša malā

Appasaules kalnu ielejā aug burvju vīnogas. Tikai tās var atņemt spēku apburtajiem akmeņiem, ko Gingema salikusi ceļā uz savu valstību."

Grāmata saruka un nozuda burves apģērba krokās. Villina jautāja:

"Vai daudz ūdens palika taviem draugiem, kad tu aizlidoji?" — "Ceturtdaļmuciņas," es atbildēju.

"Tad šodien pret vakaru tavi draugi būs pagalam," — teica burve. "Tuksnesis viņus nonāvēs."

Mani pārņēma šausmīgas bēdas.

"Vai tiešām nav nekāda līdzekļa, lai viņus glābtu?" es izmisumā iesaucos.

"Neskumsti, tāds līdzeklis ir," mierīgi noteica burve.

Viņa uzkāpa uz savas pils jumta, paslēpa mani zem savas mantijas, skaļi noskaitīja buramos vārdus, ko es neiegaumēju, un, kad atkal izvilka mani no mantijas, mēs jau atradāmies šajā pašā ielejā, pie vīnogulāja, no kura nokarājās burvju vīnogu ķekari.

Villina ieteica man iestiprināties, es apēdu kādas desmit ogas un sajutu neparastu spēku pieplūdumu. Burve norāva lielu ķekaru un pasniedza man.

"Tagad lido un nekavējies," viņa pavēlēja.

"Bet kāpēc jūs, kundzene, nevarētu vienā acumirklī aizlaisties pie maniem mirstošajiem draugiem?" — es jautāju. "Novediet līdz galam cēlo darbu, ko jūs tik labi iesākāt."

"Tu muļķa putns," burve iebilda. "Mani buramvārdi nevar mani pārnest pāri Burvju zemes robežām, bet, ja es iešu kājām, tas prasīs pārāk daudz laika."

Es visu sapratu, pateicos burvei un lidoju pie jums. Pārējo jūs jau zināt, — bikli pabeidza vārna.

Kaggi-Karr stāsta satricināti, cilvēki ilgi klusēja. Pēdīgi jūrnieks ierunājās:

— Jā, Kaggi-Karr, tu esi īsts draugs, un es izlūdzos tev piedošanu par ļaunajām domām, kas man par tevi iekrita prātā. Un zvēru pie kompasa, ja tu kalpotu uz mana kuģa, es tevi ieceltu par bocmani!

Jūrnieka lūpās tā bija augstākā uzslava.