Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

NOSLĒGUMS

Pagāja dažas dienas. Kokpauri, tagad pārvērtušies par jautriem un strādīgiem mežkopjiem, tika nosūtīti uz Gremoņu zemi. Viņiem deva uzdevumu — iznīcināt zobenzobu tīģerus, un viņi to izpildīja.

Ellai un Carlam Blekam pienāca stunda, kad bija jāšķiras no Smaragda pilsētas. Pašlaik, kad ceļš uz Gremoņu zemi bija brīvs, vajadzēja steigties mājup.

Biedēklis, Dzelzs Malkas Cirtējs un Lauva nolēma atvadīties no Ellas pie pilsētas vārtiem. Tādu padomu viņiem deva Čarls Bleks, teikdams, ka tālas pavadas šķirša­nos padarot daudz skumjāku.

Drošsirdīgais Lauva, Malkas Cirtējs un Biedēklis apskauda spārnaino Kaggi-Karr, kas ne tikai taisījās Ellu pavadīt līdz Gremoņu zemei, bet gribēja vēlreiz ar viņu kopā pārlidot tuksnesi.

Smaragda pilsētas valdnieka platmali rotāja liels smaragds, ko viņam bija pasnieguši mīlošie pavalstnieki.

— Ella, — teica Biedēklis, — noņem no manas platmales smailes šo spīdīgo akmeni.

Mazliet izbrīnījusies, Ella izņēma smaragdu un pasnie­dza Biedēklim.

— Nē, — tas sacīja, — atdod to Milzim no aizkalnu zemes, un lai tā būtu mana atvadu dāvana draugam.

Aizkustinātais Čarls Bleks neatteicās un rūpīgi noglabāja! dārgakmeni.

Ella ar asarām acīs glāstīja mīļo uzzīmēto Biedēkļa seju, apskāva Dzelzs Malkas Cirtēja pulēto stāvu, ar pirkstiņiem šķirstīja Drošsirdīgā Lauvas krēpes un teica saviem dārgajiem draugiem laipnus atvadu vārdus.

. Trīs Burvju zemes valdnieki pēdējo reizi apskāva Ellu un Totiņu un paspieda roku Čarlam Blekam. Jūrnieks, Ella un Totiņš draudzīgi atsveicinājās no Vārtu Sarga un nodeva tam zaļās brilles. Faramants tās ielika atsevišķā skapīša nodalījumā, teikdams:

— Es tās glabāšu, kamēr jūs atkal atgriezīsieties.

— Tu domā, ka mēs atgriezīsimies? — jautāja Ella.

— Kas to lai zina? — atbildēja Faramants.