Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

PAZEMES KALNRAČU VALSTĪBA

Ceļinieki steidzās atstāt kaujas lauku. Drīz ala sāka sašaurināties un pārgāja klinšainā koridorā, kas stāvus veda augšup.

Čarls baidījās tikai no viena: kaut atkal negadītos sastapties ar kādu citu briesmoni, cīņa te būtu bezcerīga. Bet vārna mierīgi lidoja pa priekšu, Totiņš nenervozēja, un jūrniekam bažas pārgāja.

Koridors paplašinājās un izvērtās par plašu, līdzenu laukumu.

— Es esmu nogurusi, tēvoci Čarl, atpūtīsimies, — paziņoja Ella.

Lauva izstiepās uz grīdas, meitene ērti iekārtojās uz viņa mīkstajiem, platajiem sāniem un jau laidās snaudā, bet šajā mirklī Totiņš, kas ložņāja pa caurumu, dusmīgi ierūcās.

Burvju zemē Totiņš rūca ļoti reti, uzskatīdams par labāku sarunāties cilvēku valodā, un viņa rūciens nozīmēja, ka noticis kaut kas ļoti svarīgs.

Ella pietrūkās augšā.

— Totiņ, kas tev ir?

Sunītis stāvēja pie sienas, kurā apmēram triju pēdu augstumā virs grīdas rēgojās caurums, līdzīgs apaļam logam. Totiņš, pacēlis galvu pie cauruma, dusmīgi rūca, un spalva viņam bija sacēlusies gaisā. Meitene jau sen nebija redzējusi suni tā dusmojamies: kā redzams, aiz loga bija briesmas.

Ella pieskrēja pie lodziņa, paskatījās tajā un ieraudzīja pārsteidzošu ainu: viņas priekšā izplētās vesela valstība. Iespaids bija tāds, it kā Ella stāvētu milzīga kalna galotnē un raudzītos lejup. Un tur, lejā, neizmērojamā dziļumā, bija redzamas pļavas, aiz tām pilsēta liela ezera krastā, bet tālāk — ar mežu apaugušu pakalnu grēdas, ietītas zeltītā dūmakā…

Ellai sareiba galva, likās, ka viņa krīt no šausmīga augstuma, un meitene iekliegdamās atsprāga atpakaļ.

— Tēvoci Čarl, aiz sienas ir pazemes kalnraču valstība!

— Kas?! — jūrnieks piecēlās, klibodams piegāja pie cauruma, paskatījās un iesvilpās aiz izbrīna. —Jā, izrādās, peļu karaliene nav melojusi!

Viss aizmirsās: ir nogurums, ir tikko izcīnītā kauja, ir Biedēklis ar Malkas Cirtēju, kas cietuma tornī gaidīja palīdzību… Čarls izvilka tālskati, izbīdīja to, piemēroja acīm…

— Zvēru pie polāro jūru ledus kalniem! — viņš iesaucās. — Tas ir Kaut kas neparasts!

Tālskatis, ar kuru pārmaiņus skatījās jūrnieks un meitene, atklāja viņu skatienam arvien jaunus sīkumus brīnišķīgajā ainavā.

Milzīgā ala izplētās desmitiem jūdžu dziļumā un daudzu jūdžu platumā. Alas pamatne atradās dziļi lejā, bet velvi aizsedza augšā klīstošie zeltītie mākoņi. Šķiet, tie arī apblāzmoja visu telpu ar maigu gaismu, līdzīgu tai, kāda mēdz būt, saulei rietot.

Ainava bija skaista, bet uzvēdīja skumjas, kādas cilvēkam uzmācas vēlā rudenī, raugoties vīstošajā dabā. Biržu un pļavu ieskrāsojumā pilnīgi trūka zaļās krāsas, tās vietā bija tikai bāli dzeltenīgi, sārti un purpura toņi.

Jūrnieka un Ellas uzmanību saistīja pilsēta ezera krastā. To ieslēdza augsts cietokšņa mūris ar tornīšiem stūros un virs vārtiem. Pilsētas centrā pacēlās milzīga, apaļa pils ar visās varavīksnes krāsās zaigojošu jumtu.

— Dīvains jumts! — iesaucās jūrnieks. — Bet pie cietokšņa sienas es redzu rūpnīcu! Un tur ezerā, krasta tuvumā, griežas milzīgs rats, kas, acīm redzot, sūknē ūdeni rūpnīcas ēkas iekšienē. Tātad šis ūdens viņiem dod dzinējspēku darba galdiem… Bet kā viņi griež ratu? Nesaprotu… Paskaties tu, tev asāka redze nekā man.

Meitene pavērsa tālskati, un pēkšņi viņu pārņēma nevaldāmi smieklL

— Ai, tēvoci Čarl… Viņi tur ieslēguši Sešķepaini, ha- ha-ha! Tas griežas kā vāvere ritenī!

Jūrnieks izrāva tālskati, un meitenes smiekliņiem pievienojās viņa basīgie smiekli.

— Tas nu ir veikli, ho-ho-ho!… Re, re, viņš rāpjas uz pakāpieniem, lai izbēgtu no ūdens, bet ūdens visu laiku dzenas tam pakaļ! Tas gan ir joks!

Sešķepaiņa spēka un viņa masīvā ķermeņa smaguma asprātīgā izmantošana tā sajūsmināja jūrnieku, ka viņš ilgi nevarēja atrauties no uzjautrinošā skata.

— Interesanti, ar ko viņi baro tādu nezvēru?

— Varbūt ar zivīm, — sprieda meitene.

Jūrnieks un Ella sāka minēt, kā pazemes kalnračiem būtu izdevies savaldīt tādu briesmīgu zvēru, bet tajā pašā laikā vērsa tālskati gan uz pļavām ar sarkano un dzelteno zāli, gan uz tālajiem brūnajiem pakalniem…

Bet pārējie draugi sāka dumpoties, un vajadzēja atbrīvot tiem vietu pie loga. Uz Lauvu ainava lielu iespaidu neatstāja, bet Totiņš ilgi rūca un ierējās, drebēdams no uztraukuma. Kaggi-Karr izteica vēlēšanos laisties izlūkos noslēpumainajā zemē, lai pēc tam pastāstītu draugiem, ko tur uzzinās. Bet, ieraudzījusi zem mākoņiem aizdomīga izskata tumšu kustīgu plankumu, viņa saprātīgi atteicās no sava nodoma. Un ļoti labi darīja.

Kad, nomainījusi Kaggi-Karr, Ella paskatījās caurumā, viņa šausmās iekliedzās. Pat bez tālskata meitene ieraudzīja, ka taisni uz viņu lido spārnots briesmonis, līdzīgs tūkstošām reižu palielinātai ķirzakai.

Lidojošais zvīņnesis ātri tuvojās. Tas vēcināja milzīgus, ādainus spārnus, platā rīkle bija atplesta, un tajā starp gariem, asiem zobiem šaudījās sarkana mēle, dzeltenās šķīvja lieluma acis līdz pusei klāja necaurspīdīga plēve. Izskats briesmonim ar melno muguru un netīri dzelteno, zvīņaino vēderu, zem kura karājās spēcīgas nagainas ķetnas, bija briesmīgs un atbaidošs.

Bet vispārsteidzošākais bija tas, ka uz šī briesmoņa muguras sēdēja cilvēks.

— Zvēru pie ūdenskritumiem! — nočukstēja jūrnieks, kas kopā ar Ellu vēroja pūķa lidojumu. — Šie kalnrači ir braši puiši! Padomā tikai — pieradināt Sešķepaini un šo mīlīgo putniņu!…

Uz zvīņneša lidojošais cilvēks brūnās drēbēs, zilu augstu cepuri galvā, izskatījās ļoti kareivīgs. Tam bija gara, bāla seja ar līku degunu, cieši sakniebtas lūpas, milzīgas, plaši ieplestas melnas acis… Un šīs acis ar nepie­lūdzamu niknumu raudzījās Ellā!

Meitene atcerējās Raminas brīdinājumu, ka pazemes kalnrači nevar ciest ieskatīšanos viņu azīvē.

Gaisa sargs izrāva no aizmugures garu loku.

— Tēvoci, glābies! — iespiedzās meitene un pieplaka pie akmens grīdas, novilkdama sev līdzi jūrnieku.

Tas tika izdarīts īstā laikā. Bulta nosīca pār viņu galvām un, atsizdamās koridora pretējā sienā, sašķīda gabalos. Totiņš atnesa zobos bultas uzgali. Tas bija no rūdītas dzelzs, un smaile nebija notrulusi pat no trieciena pret akmeni.

— Rifi un sēres! — iesaucās jūrnieks. — Ar šiem pazemes iedzīvotājiem sapīties ir bīstami.-Slikti klātos Gremoņiem un Mirkšķoņiem, ja šī pazemes kuģa komanda sadomātu uzkāpt augšā. Tomēr nekavēsim laiku, ejam tālāk!

— Tēvoci Čarl, mēs taču vēl neesam visu izskatījušies. Bez tam kalnracis jau aizlaidās…

— Aizlaidās? Hm… Paraudzīsim.

Jūrnieks uzlika cepuri uz ceļa spieķa, iebāza caurumā… un, trāpīgas bultas cauršauta, cepure nolidoja zemē.

— Redzēji? Kaut tikai viņš nepielavītos cieši pie loga!…

Nesarunādamies un gandrīz neelpodami, ceļinieki

atstāja bīstamo laukumiņu. Un tikai pēc tam sāka runāt, cits citu pārtraukdami, dalīdamies iespaidos par neparasto piedzīvojumu.

— Jā, tā tiešām ir Brīnumu Zeme! — iesaucās Čarls Bleks. — Un tās brīnumi ir neizsmeļami!

Jūrnieks soļoja gājiena priekšgalā, pārējie viņam sekoja.

Pēc dažiem simtiem soļu kompānija nonāca pie biezām, cieši noslēgtām durvīm.