Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

CEĻŠ KALNOS

Rītā Kaggi-Karr uzsāka stāstu par Biedēkļa un Dzelzs Malkas Cirtēja nedienām. Vārna nezināja visus sīkumus par Urfinu Džīsu un nemācēja paskaidrot, kā atdzīvojušies viņa taisītie koka zaldāti.

Pēc Kaggi-Karr vārdiem iznāca, ka Urfins Džīss ir varens burvis, un cīņa ar to klausītājiem iztēlojās ļoti grūta. Bet viņi no visas sirds ienīda skaudīgo un cietsirdīgo diktatoru.

Par Rufa Bilāna zemisko nodevību visi izjuta vislielāko nicināšanu.

Toties Biedēkļa un Dzelzs Malkas Cirtēja varonīgā nostāja Ellu aizkustināja līdz asarām, bet jūrnieks teica, ka tādus drosmīgus puišus viņš katrā laikā ņemtu līdzi bīstamos jūras braucienos. Dina Hiora un Faramanta uzticību un vīrišķību Čarls Bleks un Ella novērtēja ļoti atzinīgi.

— Lūk, kā tas viss gadījās, — pabeidza savu stāstu Kaggi-Karr.

— Un kas notika ar Garbārdaino Kareivi un Vārtu Sargu?

— Kad viņi pēc pilsētas ieņemšanas nokļuva gūstā, es viņus vairs netiku redzējusi. Bet mans paziņa pilsētas zvirbulis stāstīja, ka viņus turot pagrabā un barojot diezgan ciešami. Acīm redzot, Urfins Džīss cer viņus pārvilināt savā dienestā.

— Tas nu gan nekad nenotiks! —pārliecināti iesaucās Ella.

— Es arī domāju tāpat, — piekrita vārna.

— Jā, šis Urfins Džīss ar savu koka karaspēku ir nopietns pretinieks, — domīgi teica vienkājainais jūrnieks.

— Mēs tiksim ar vinu gala, tēvoci Čarl? — jautāja Ella.

— Tu aizmirsti gudro likumu: vispirms vienas rūpes, tad otras. Kad pāriesim kalnus, tad arī domāsim par cīņu ar Urfinu Džīsu.

— Kaggi-Karr, bet kā tev laimējās mani sameklēt? — pajautāja Ella.

— Nu, man jāsaka, tas nebija viegls uzdevums, — atbildējā vārna, piepūzdamās aiz lepnuma. — Es pārlidoju tuksnesi ar labu ceļa vēju, un tad sākās galvenās grūtības. Jūs saprotat, es taču nevarēju pajautāt pirmajam pretim­nācējam: "Kur te iet ceļš uz Kanzasu?" Man vajadzēja piezagties cilvēkiem, noklausīties to sarunas, uzzināt vietu nosaukumus… Klejojumos pagāja vairākas nedēļas. Spriediet paši, cik liels bija mans prieks, kad beidzot es izdzirdu pazīstamo vārdu "Kanzasa". Kopš tā laika es ar katru dienu tuvojos mērķim. Un, lūk, es ieraudzīju un iztālēm pazinu tevi, Ella, kaut redzējusi biju tikai vienu vienīgu reizi, kad tu noņēmi Biedēkli no mieta. Aiz sajūs­mas es pazaudēju parasto piesardzību un pielaidu sev pārāk tuvu to pretīgo puišeli ar akmeņiem…

— Kaggi-Karr, tu esi veikusi neparastu varoņdarbu! — dedzīgi iesaucās Ella. — Ne par velti Biedēklis un Malkas Cirtējs sūtīja tieši tevi.

— Var jau būt, ka tā, — ar liekuļotu vienaldzību piekrita vārna un piebilda: — Tagad jūs atpūtieties, bet es aizlaidīšos pameklēt ceļu pāri kalniem.

Viņa pacēlās gaisā un aizlidoja. Čarls Bleks lika Ellai spēcināties miegā, bet pats sāka gatavoties grūtajam pārgājienam.

Vienkājainais jūrnieks izmakšķerēja pāris desmitus kroksu, iztīrīja tos un pakāra žāvēties karstā saulē. Uz citas aukliņas viņš sakāra sulīgos vīnogu ķekarus, lai tie pārvērstos rozīnēs.

Pēc tam viņš ķērās pie apaviem, savam zābakam un Ellas kurpēm viņš piesita rādzes, lai tie uz klintīm un ledus neslīdētu, bet savā koka kājā iedzina spēcīgu naglu ar aso galu uz leju. Totiņam jūrnieks uztaisīja stipras kurpītes no mīkstas koka mizas, lai sunītim nesaltu kājas, kad būs jāiet pa ledāju.

Visas šīs rūpes un raizes jūrniekam aizņēma visu dienu. Kaggi-Karr atgriezās vēlu vakarā, stipri nomocījusies.

— Ir gan kalni, — vārna gurdi nokrekstēja, nolaidusies zālē. — Ne velti runā, ka tiem pāri neesot pārgājis neviens cilvēks. Bet no manis tie neizmuks, nē, nē! Šodien es lidoju uz rietumiem no nometnes, rīt došos uz austrumiem.

Ceļiniekus iemidzināja ūdenskrituma šalkoņa. Tas gāzās lejā no kalniem.

Ellai visu nakti sapņos rādījās Urfina Džīsa zaldāti, kas ar koka kājām klabināja dzeltenā ceļa ķieģeļus.

Nākamajā dienā vārna atkal nozuda kalnos.

Klaiņodams pa ieleju, Čarls atrada meža ķirbjus, izskatā līdzīgus lieliem bumbieriem. Jūrnieks ļoti nopriecājās par atradumu. Dažiem gatavajiem augļiem viņš nogrieza augšgalus, izkasīja ārā mīkstumu un sēklas, apžāvēja augļus saulītē, un no tiem iznāca jaukas ūdens blašķes, vieglas un izturīgas. Čarls izdrāza no korķozola mizas aizbāžņus, un nu blašķes ar ūdeni varēja ievietot mugursomās.

Kaggi-Karr atgriezās, kad saule vēl stāvēja augstu virs apvāršņa. Viņai bija triumfējošs izskats.

— Atradu! Atradu! — jau no tālienes viņa sauca. — Veltīgi kalni gribēja mani pievilt, es izrādījos viltīgāka!

Kāri rīdama lielus cepta kroksa kumosus, vārna stāstīja:

— Taciņa, protams, nav no vislabākajām, bet izspraukties pa to var. Un labi, ka tā iet pa pāreju, kas stipri zemāka par galveno grēdu. Teikšu bez lielīšanās, tēvoci Čarl, ka ne katrs putns būtu atradis šo pāreju starp grēdu un virsotņu sablīvējumiem…

— Zvēru pie visām pasaules vārnām, es no pirmā acu uzmetiena, Kaggi-Karr, sapratu, ka tu esi neparasts putns, — apgalvoja jūrnieks.

Ella piemetināja:

— Ne jau velti tieši tu ierosināji Biedēklim domu dabūt smadzenes.

Kaggi-Karr jutās ļoti apmierināta ar uzslavām un teica:

— Rīt, gaismiņai austot, dodieties ceļā, jo ceļš būs tāls un grūts.

Čarlam nebija speciālu rīku kāpšanai kalnos: ne kāšu, ko iecirst klintīs, ne virvju kāpņu un cita, bet to arī nevaja­dzēja. Vārnas vadībā viņi izvairījās no slīpumiem, apgāja bezdibeņus, kuru dziļumos dobji šalca ūdens straumes.

Bīstamās vietās Bleks un Ella sasējās ar virvi, un meitene paņēma Totiņu uz rokām.

Bija jau noieta ceļa lielākā daļa, kad gadījās nepare­dzēts šķērslis: dziļa plaisa klintī. Plaisa bija tik plata, ka pārlēkt tai pāri nevarētu pat Ella, nemaz nerunājot par Čarlu ar viņa koka kāju.

Apmulsušie ceļinieki apstājās. Kaggi-Karr apjuka vairāk par visiem: viņa taču bija vainīga — pārlidodama kalnus, viņa nebija piegriezusi vērību šai plaisai, kas no augšas izskatījās pēc tieva diedziņa. Ko darīt?

— Paskatīšos, vai nevar apiet apkārt, — pateica vārna un aizlaidās izlūkot.

Pēc pusstundas viņa atgriezās vīlusies.

— Visapkārt tādas klintis un bezdibeņi, ka izspraukties cauri nav iespējams, — viņa ziņoja.

Skumji smaidīdama, Ella atcerējās:

— Mans draugs Biedēklis teiktu: "Lūk, dziļa bedre, pār kuru nepārlēksi. Bedres pāriet pa tiltiem. Tātad jāuzceļ tilts."

Jūrnieks Čarls pietrūkās ar apskaidrotu seju.

— Ella, tu man pateici lielisku ideju. Mēs uztaisīsim tiltu!

— Tēvoci Čarl, te nav neviena koka! Vai tiešām tu gribi atgriezties Brīnumaino vīnogu ielejā?

— Vai tu aizmjrsi, ka man mugursomā atrodas vispār- vērtīgais audekls? Šodien tas mums pārvērtīsies par tiltu!

Čarls sameklēja stipras auklas kamolu, atritināja garu pavedienu un, salicis divkārt, pārsvieda pār plaisu, cenzda­mies aizmetināt aiz klints izciļņa. Kad tas bija izdevies, viņš stingri novilka abus auklas galus un nostiprināja savā pusē. Operācija tika atkārtota vairākas reizes, un pār bez­dibeni nostiepās stipri savilktās auklas.

Ella skatījās neizpratnē.

— Tēvoci Čarl, pa tādu aukliņu var noiet tikai zvirbulis!

— Nesteidzies, meitenīt, tie mums būs tikai tilta balsti, bet pats tilts — lūk, šis!

Jūrnieks sadabūja vispārvērtīgo audeklu, blīvi piepūta to, un milzīgs, ciets spilvens uzgūlās uz auklām, izveido­dams drošu pāreju. Ella pat sāka lēkāt aiz sajūsmas.

Čarls uzmanīgi pārrāpoja pār tiltu, palīdzēja pārkļūt Ellai un Totiņam. Gaiss no audekla tika izlaists, audeklu novietoja mugursomā, jūrnieks savilka auklu, atjautīgi aprē­ķinātie mezgli atraisījās, un Čarls satina auklu.

Kompānija devās tālāk.

Drīz vien viņi pārgāja pāreju, apkārtne kļuva piemī­līgāka, nogāzes vairs nebija tik klinšainas un stāvas, un tajās jau sāka parādīties koki. Te ceļinieki pārnakšņoja.

Nākamajā rītā viņi nonāca kalna piekājē. Viņu priekšā pavērās Zilās zemes plašumi.

Ella no pirmā acu uzmetiena pazina skaisto Gremoņu zemi.

Jā, tur biia tās zaļās pļaviņas, ko ieskāva koki ar gataviem, sulīgiem augļiem un greznoja baltu, zilu un violetu puķu dobes. No kokiem smalkās, dīvainās balsīs Ellu apsveica zeltainzili, sarkankrūtaini papagaiļi. Dzidros strautos lēkāja sudrabainas zivtiņas.

Neparasti skaistā ainava Ellai un Totiņam bija pazīs­tama, bet jūrnieks Čarls nonāca neaprakstāmā sajūsmā. Viņš bija apmeklējis daudzas zemes, redzējis daudz skaistu vietu, bet kaut ko tik lielisku nekur nebija sastapis.

Un, tāpat kā iepriekšējā reizē, aiz kokiem parādījās visjocīgākie un mīlīgākie cilvēciņi, kādus tikai var iedomāties. Ella pazina Gremoņus, kas bija ģērbušies gaišzilos samta svārciņos, šaurās biksēs un stulmu zābakos ar atlokiem. Gremoņiem galvā bija smailas platmales ar kristāla bumbiņām galā un maigi šķindošiem zvārgulīšiem gar platajām malām.

Gremoņi draudzīgi uzsmaidīja Ellai, nolika platmales zemē, lai zvārgulīši ar savu šķindoņu netraucētu sarunāties, un vecākais no viņiem teica:

— Apsveicam tevi un tavu ceļa biedri mūsu zemē, Nositēja Namiņa Feja! Mēs priecājamies, ka tu atkal mūs apmeklē. Bet ar ko tu šoreiz atlidoji?

— Es kājām pārnācu pār kalniem un ļoti priecājos jūs atkal redzēt, mani mīļie draugi!

Viens no Gremoņiem neuzticīgi iejautājās:

— Vai tad Fejas staigā kājām?

Ella iesmējās.

— Bet es taču jums jau toreiz teicu, ka esmu visparastākā meitene!

Vecākais Gremonis pārliecināti iebilda:

— Parastās meitenes neatlido Nositējā Namiņā un nenosēstas — krak! krak! — ļaunām burvēm uz galvas. Parastās meitenes neaizlido uz mums nezināmo Kanzasu ar sudraba burvju kurpītēm!

— Es redzu, ka jums labi zināmi mani piedzīvojumi, — brīnījās Ella. — Nu, labi, jūs jau nepārliecināšu, lai tad es arī būtu Feja. Bet, lūk, mans tēvocis Čarls. Viņam nav kreisās kājas, un tomēr viņš ir vislabākais, visjaukākais tēvocis pasaulē!

Gremoņi, kas jau bija paguvuši uzlikt platmales, zemu paklanījās jūrniekam, un zvārgulīši melodiski ieskanējās.

Mazie cilvēciņi raudzījās uz Čarlu Bleķu ar zināmām bailēm: salīdzinot ar viņiem, jūrnieks likās īsts milzis, kaut īstenībā viņš bija normāla vidēja auguma.

Čarls tikai tagad saprata, kāpēc šos cilvēciņus sauca par Gremoņiem. Viņu apakšžokļi visu laiku kustējās, it kā viņi kaut ko gremotu. Starp citu, Čarls Bleks drīz pierada pie šis viesmīlīgo cilvēciņu īpatnības un drīz vien to vairs neievēroja.

— Kā jums klājas, mīļie draugi? — Ella apjautājās.

— Slikti! — atbildēja Gremoņi un sāka rūgti raudāt.

Un, lai zvārgulīši ar savu šķindoņu netraucētu raudas,

viņi atkal noņēma platmales un nolika tās zemē.

— Tu mūs atbrīvoji no viltīgās Gingemas, bet viņas vietā ieradās ļaunais burvis Urfins Džīss, — stāstīja vecākais Gremonis. — Viņš atdzīvināja lāčādu un briesmīgos koka zaldātus. Urfins Džīss nogāza mūsu izvēlēto valdnieku Prēmu Kokusu un sagrāba varu pat pār Smaragda pilsētu.

— Bet tā taču ir tālu no jums, kāpēc gan jums ir slikti? — jautāja Ella.

— Urfins atsūtīja uz mūsu zemi savu pārvaldnieku Kabru Gvinu ar kādiem desmit koka zaldātiem. Viņš staigā ar kokpauriem pa mūsu mājām un atņem visu, kas viņam iepatīkas.

— Es pazīstu šo Kabru Gvinu, — teica Kaggi-Karr. — Viņš ir viens no tiem nodevējiem, kas iestājās Urfina Džīsa dienestā.

— Sargieties, žēlīgā Fejas kundzene, lai Kabrs Gvins neuzzina par jūsu ierašanos šajā zemē, citādi jums klāsies slikti, — brīdināja vecākais Gremonis.

— Nē, zvēru pie dienvidjūru pirātiem, lai viņš pats piesargās! — saniknots iesaucās jūrnieks Čarls. — Viņam pašam klāsies slikti!

Sadusmotā milža izskats mazajiem Gremoņiem izlikās tik briesmīgs, ka viņi sāka trīcēt aiz izbīļa.

— Mēs ieradāmies pie jums, lai atbrīvotu Burvju zemi no Urfina Džīsa un viņa zaldātiem, — paskaidroja Ella.

Gremoņus pārņēma sajūsma un vispārēji smiekli. Zvār­gulīši pie platmalēm, kuras tie paņēma rokās, skaļi iešķin- dējās.

Kalnu piekājē nebija ļaužu mitekļu, un Kabrs Gvins ar savu sardzi te nerādījās. Tāpēc Čarls Bleks nolēma sākumā apmetni ierīkot šeit. Viņš uzcēla telti jaukā augļu koku birzē.

Gremoņi nekad nebija redzējuši teltis un šausmīgi izbrīnījās, kad zem kokiem dažās minūtēs parādījās mājiņa. Pametuši draugus iekārtojamies nakts guļai, Gremoņi aizgāja.

Rītā viņi ieradās atkal un atnesa tik daudz pārtikas, ka Čarls palūdza lielāko daļu nest atpakaļ. Vecākais Gremonis pastāstīja, ka vēsts par Nositēja Namiņa Fejas atgriešanos jau aplidojusi visu zemi un ka starp Gremoņiem neatradīšoties neviena nodevēja, kas jauno vēsti izpaustu Kabram Gvinam.

Aizsūtījuši Gremoņus mājās, Čarls, Ella, Kaggi-Karr un Totiņš noturēja kara padomi. Šajā apspriedē visi vienojās, ka viņu spēki vēl ir pārāk vāji tālam un bīstamam ceļojumam uz Smaragda pilsētu. Bet viņiem ir spēcīgs sabiedrotais un uzticams draugs — Drošsirdīgais Lauva. Dzīvodams savā tālajā mežā, Lauva diez vai zina, kāda nelaime uzbrukusi viņa draugiem. Tika nolemts, ka Kaggi- Karr dosies pie viņa un ataicinās to uz Gremoņu zemi. Drošsirdīgā Lauvas pavadībā ceļot būs vieglāk un mazāk bīstami.

Vārnai tika stingri norādīts nevienam, izņemot Lauvu, neatklāt noslēpumu par Ellas un viņas ceļa biedru ierašanos Burvju zemē.

Vārna apsolīja glabāt noslēpumu un aizlaidās.