Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

GREMOŅU ATBRĪVOŠANA

Lauva gulēja zālē ar vēderu gaisā, izplētis ķepas, un Ella tās ierīvēja ar dziedinošo eļļu. jūrnieks Čarls ieveda kārtību savā mugursomā, salikdams pa kabatām instru­mentus, naglas, auklu kamoliņus…

No viņa rokām izslīdēja plakana, apaļa kārbiņa un nokrita zemē līdzās Ellai. Meitene, sniegdamās pēc eļļas pudelītes, uzmina kārbiņai, nospiedās kāda podziņa, un pēkšņi… no kārbiņas izšāvās spīdoša lente un dūkdama drāzās uz Lauvu!

Lauva, būdams straujš kā visi meža zvēri, izlocīdamies taisīja milzīgu lēcienu, un pēc divām sekundēm varēja saredzēt tikai viņa izbiedēto purnu rēgojamies no tuvējā biezokņa.

— Kas tev notika? — jautāja Ella.

— Čūska!… Tur bija čūska… — murmināja Lauva, bailīgi vērdamies uz spožo lenti, kas tagad gulēja nekustīgi.

Ella sāka skaļi smieties.

— Mīļais Lauva, tā taču ir tēvoča Čarla mērlente, — viņa paskaidroja, atguvusi runātspēju. — Nu, saproti, tā ir tērauda lente ar iedaļām, ar to mērī attālumus.

— Un tā… tā nav dzīva?

— Nu, ko tu!

Ella paņēma mērlenti aiz gala un pienesa Lauvam klāt. Viņam vajadzēja saņemt visus spēkus, lai nebēgtu projām.

— Bet kāpēc tā dūca?

Ella satina lenti, un atkal tā izlidoja no kārbiņas dūkdama. Lauva notrīcēja pie visām miesām, bet drosmīgi nostāvēja uz vietas: ne velti viņš bija saņēmis no Gudvina drosmi!

Pagāja dažas dienas. Tagad varēja doties ceļā, jo Lauvam ķepas bija sadzijušas. Bet visiem, sevišķi jūrniekam

Čarlam, negribējās Gremoņu zemi pamest alkatīgā Kabra Gvina un viņa koka zaldātu varā.

— Zvēru pie ceļa vēja! — skaidroja Čarls. — Jaukos Gremoņus vajag atbrīvot! Bez tam kara zinātne, ar kuru es iepazinos jūrās, māca, ka nedrīkst ienaidnieku atstāt aizmugurē: tas var tev uzbrukt no muguras.

Galvenās grūtības bija tādas, ka Čarls nevarēja cīnīties ar visiem koka zaldātiem reizē, bet varēja tos pieveikt tikai pa vienam. Bet kā lai uzglūn katram atsevišķi, ja tie vienmēr staigā viss vads kopā un sarkansejaina kaprāļa vadībā?

Pēc neilgas prātošanas, apspriedies ar Gremoņiem, jūrnieks izdomāja labu plānu. Viņš īstā laikā atcerējās, ka kādreiz pratis veikli rīkoties ar laso — ne sliktāk par pieredzējušu kovboju.

Vakarā, kad saule laidās uz rietu, Prēma Kokusa muižā, kur dzīvoja Urfina pārvaldnieks Kabrs Gvins, ieradās aizelsies Gremonis un lūdza satikšanos vienatnē.

— Augsti godājamais pārvaldnieka kungs, — Gremonis klusu ierunājās, — vai neviens nenoklausīsies noslēpumu, ko gribu jums atklāt?

— Runā!

— Man izdevās uzzināt, ka vienam bagātam tirgonim mājā paslēpts maiss ar zeltu…

Kabra Gvina acīs iedegās iekārīgs spīdums.

— Kur šis tirgonis dzīvo?

— Augsti godājamais kungs, atklājējam pienākas desmitā daļa…

— Tu to dabūsi, — norēca Kabrs Gvins. — Rīt aizvedīsi mūs uz šo māju.

— Augsti godājamais kungs, tirgonis gatavojas šonakt mantu aprakt mežā, un tad to neviens vairs neatradīs…

— Iesim tūlīt!

Gājiens virzījās šādā kārtībā: pa priekšu kaprālis veda pavadoni, turēdams to cieši aiz rokas, aiz viņiem soļoja vads, bet visiem no muguras gāja pārvaldnieks.

Pēc pusstundas gājiena viņi no lielceļa nogriezās uz taciņas, kur kokpauri varēja iet tikai pa vienam. Taciņa noveda pie upītes, pār kuru bija pārmests baļķis. Kaprālis palaida pavadoni pa priekšu. Aiz upītes celiņš tūlīt nogriezās pa labi un pa stāvu nogāzi ieveda koku ieskautā pļaviņā.

Baļķis bija glums, sarkansejainais kaprālis uzmanīgi lika savas koka kājas, bet Gremonis pārskrēja ātri un veikli. Izgājis pļaviņā, kaprālis atvēra muti, lai pasauktu nozudušo pavadoni, bet šajā mirklī no krūmiem svilpdams izlidoja laso, cilpa apvija kaprāļa kaklu un norāva viņu lejā.

Kaprālis kūleņodams izlaida no rokām zobenu, nori­poja pa nogāzi, un tajā pašā brīdī no koku starpas izskrēja vairāki Gremoņi un ievilka viņu mežā. Lai zvārguļu šķin­doņa neizdotu viņu atrašanos tuvumā, Gremoņi, iziedami bīstamajā pasākumā, bija noņēmuši cepures. Viss tika izdarīts tik ātri un veikli, ka kaprālis nepaguva pat muti atvērt.

Bet jūrniekam Čarlam jau bija rokās otrs arkāns. Pļaviņā parādījās zaļais kokpauris — jauns laso sviediens, un atkal jauns gūsteknis jaunā Gremoņu grupā.

Desmit minūtēs viss bija paveikts, Kabrs Gvins pazau­dēja savus aizstāvjus. Kaa viņš, vēl neko nenojauzdams, pārgāja pār baļķi, pie viņa klibodams pienāca Carls un ar ironisku smaidu aplūkoja to no sava auguma augstumiem.

— Jūsu dziesmiņa nodziedāta, bijušais pārvaldnieka kungs, — aukstasinīgi pateica Čarls. — Atdodiet savu dunci, citādi vēl, ko var zināt, sadursieties!

Kabrs Gvins, acis izbolījis, mežonīgi iebļāvās:

— Kokpauri! Palīgā!

— Nepūlieties piesaukt zaldātus, viņi jau sagūstīti.

Pārliecinājies, ka pretošanās būtu veltīga, Kabrs Gvins padevās.

Nākamajā rītā Prēma Kokusa muižā, kurš jau bija atjaunots valdnieka amatā, notika tiesa pār Kabru Gvinu. Plašajā pagalmā sapulcējās simts vīriešu un sieviešu.

Visvairāk saniknotie Gremoņi prasīja nodevējam nāves sodu, citi izteicās par mūžīgu ieslodzījumu, trešie uzskatīja, ka bijušo vietnieku vajag nosūtīt kalnos uz raktuvēm pie dzelzs rūdas rakšanas.

Vārdu palūdza jūrnieks Čarls.

— Bet es domāju, — viņš mierīgi iesāka, — ka Kabru Gvinu vajadzētu palaist uz Smaragda pilsētu pie viņa pavēlnieka Urfina Džīsa… Mēs viņu palaidīsim bez zaldātiem, lai viņš viens dodas uz Smaragda pilsētu pa dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu…

Kabrs Gvins saprata, un viņa acis pārgriezās baltas aiz bailēm. Viņš sāka kliegt neprātīgā balsī:

— Iet vienam caur Tīģeru mežu? Nē, nē, nē! Labāk sūtiet mani uz raktuvēm, es strādāšu no visa spēka!

Uzjautrinātie Gremoņi kliedza:

— Bet mēs taču tevi palaižam vaļā!

— Zobenzobu tīģeriem apēšanai?… Gribu uz raktuvēm!

Atbruņotos un sasaistītos kokpaurus sakrāva kā pagales Prēma Kokusa pagalmā līdz tam laikam, kamēr izdomās, kā tos izlietot.

Ella un viņas biedri devās ceļā. Atkal, tāpat kā pirms gada, Ellas kurpītes klaudzēja uz cietā ceļa dzeltenajiem Ķieģeļiem, tikai šoreiz nevis sudraba burvju kurpītes, bet parastās, kazādas, ar cietām ādas zolēm.

Un atkal Ellai līdzās soļoja milzīgais Lauva un tecēja jautrais Totiņš, bet Biedēkļa un Dzelzs Malkas Cirtēja vietā gāja vienkājis jūrnieks Čarls, un uz viņa pleca sēdēja Kaggi-Karr. Un viņiem līdzi devās daži spēcīgi, jauni Gremoņi, kas nesa pārtiku un ceļinieku mantas.