Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

ATKAL ZAĻĀS BRILLES

Tuvojoties Smaragda pilsētai, Čarls Bleks, pateicoties savam lielajam augumam, pirmais ieraudzīja pie tās vārtiem ļaužu pūlīti dīvainās pozās. Tuvāk pieejot, kļuva redzams, ka šie cilvēki stāv uz ceļiem, bet pēc tam varēja tajos pazīt bijušā karaļa rīkotājus un padomniekus. Jau iepriekšējā vakarā, uzdzirduši par Urfina Džīsa armijas sagrāvi, viņi bija nolēmuši padoties labprātīgi un ar grēku nožēlu atvieglot savu likteni.

Tagad nodevēji stāvēja uz ceļiem vecos, nodriskātos apģērbos, zemu noliekuši kailās galvas un apbēruši tās ar pelniem. Bet starp viņiem nebija visnekrietnākā nodevēja Rufa Bilāna, kurš pirmais nodeva dzimto pilsētu, ielaizdams tajā ienaidnieku.

Nopratināšanā noskaidrojās, ka Rufs Bilāns nozudis jau vakarā. Zēni, kas spēlējušies pie vārtiem, redzējuši, ka Bilāns aizskrien cietuma torņa virzienā. Acīm redzot, viņš bija paslēpies tur.

Dzelzs Malkas Cirtējs, jūrnieks Čarls un Lestars devās turp ziņkārīgo pulka pavadībā. Uz laukumiņa un torņa iekšpusē bijušo karaļa rīkotāju neatrada. Bet pēc drēbju skrandām, kas bija aizķērušās durvju caurumā, kļuva skaidrs, ka nodevējs izlīdis pa caurumu un paslēpies pazemes ejā, par kuru uzzinājis, izmeklējot lietu par Biedēkļa un Malkas Cirtēja bēgšanu.

— Es viņu panākšu, — teica Dzelzs Malkas Cirtējs, piedauzīdams ar cirvja kātu pie zemes.

— Es iešu tev līdzi, — pieteicās Čarls Bleks.

— Es arī, — paziņoja Lestars.

Bet Malkas Cirtējs atteicās no palīdzības.

Viņš gāja pa pazīstamo eju, pa kuru tie bija bēguši pēc atbrīvošanas no cietuma torņa.

Pagājies pa garo koridoru, Malkas Cirtējs iesoļoja Sešķepaiņa alā. Viņa dzelžainie soļi dunēja zem klinšainajām velvēm. Un viņš, tumsā redzēdams tikpat labi kā gaismā, pamanīja, ka tālumā svaidās maza, resna cilvēka figūra.

Aklas, neprātīgas bailes trieca Rufu Bilānu uz priekšu.

Malkas Cirtējs, dzīdamies tam pakaļ, sauca:

— Nāc atpakaļ, trakais cilvēk! Tur tevi gaida nāve!

Bet bēglis nogriezās kaut kur sānis un nozuda šauro

akmens eju labirintā. Malkas Cirtējs to meklēia ilgi un bez panākumiem. Tad viņš griezās atpakaļ, un kopš tā laika Rufa Bilāna liktenis ilgi palika nezināms.

Kopā ar galveno rīkotāju pili bija atstājis ūpis Huamoko. No uzvarētājiem viņš negaidīja nekā laba. Pilsētā uzskatīja, ka Huamoko palīdzējis Urfinam Džīsam viņa ļaunajās burvībās, kaut gan īstenībā Urfins pēdējos mēnešos nebija griezies pie ūpja pēc padomiem.

Sēdēdams uz Rufa Bilāna pleca, Huamoko šļupstēja:

— Es vienmēr uzskatīju, ka no šī cilvēka jēdzīgs ļaunais burvis neiznāks. No kurienes tevī radīsies ļaunums, ja tu katru dienu neēd peles, zirnekļus, dēles? Gingema šajā ziņā bija priekšzīmīga burve. Bet Urfins gluži vienkārši vēja zieds…

Sekot Bilānam cietuma tornī Huamoko atteicās: viņš pacēlās no viņa pleca un, smagi vicinādams spārnus, aizlaidās uz tuvējo mežu.

Tur viņš apmetās milzīga ozola dobumā un pieprasīja vietējiem ūpjiem un pūcēm, lai tie maksātu viņam nodevas, citādi viņš, Gingemas māceklis, uzsūtīšot viņiem nepie­redzētu postu. Izbiedētie putni padevās un sāka centīgi nest klāt Huamoko peles un putniņus, bet viņš laba garastāvokļa brīžos pulcināja ap sevi lielu baru klausītāju un dalījās ar tiem bagātīgajās atmiņās par savu burvja pagātni.

Kad Dzelzs Malkas Cirtējs un pārējie atgriezās pie vārtiem, viņus sagaidīja visiem, izņemot Čarlu Bleķu, pazīstamais, bet aizmirstais milzīgo smaragdu mirdzums, juveliermeistari, stāvēdami uz augstām kāpnēm un karādamies augšā kurvjos, iestiprināja vārtos un mūrī dārgos akmeņus, kas tika izvilkti no pils noliktavām. Smaragda pilsēta atkal kļuva smaragdaina!

Zem arkas ienācējus sagaidīja Vārtu Sargs ar zaļu somiņu pie sāniem.

— Lūdzu uzlikt zaļās brilles! — strupi noteica Fara­mants, atvērdams ar brillēm pildīto somu. — Bez zaļajām brillēm ieeja Smaragda pilsētā aizliegta — tāda bija Gudvina Lielā un Šausmīgā pavēle! Aizlidodams pie sava drauga, lielā burvja Saules, Gudvins mūs brīdināja, ka pilsētas iedzīvotājiem nekad nevajag noņemt zaļās brilles un ka šī likuma pārkāpšanai sekos liels posts. Likums tika pārkāpts, un mūs pārsteidza liels posts!

Visi bez kurnēšanas uzlika brilles. Tās uzlika ari Čarls Bleks, un viņa acu priekšā viss sāka zaigot un laistīties burvīgos visdažādākos zaļās krāsas toņos.

— Zvēru pie pūķa zobiem, — iesaucās sajūsminātais jūrnieks, — tagad es ticu Ellai, kas man stāstīja, ka Smaragda pilsēta esot visskaistākā pilsēta pasaulē!

Dzelzs Malkas Cirtējs un viņa draugi staigāja pa vēsajām, līksmojošu ļaužu pilnajām pilsētas ielām un izgāja pils laukumā, kur jau šalca mirdzošas strūklakas.

Grāvis ap pili, tāpat kā agrāk, bija pildīts ar ūdeni, bet tilts pacelts. Un, tāpat kā bijušajos laikos, uz mūra stāvēja Dins Hiors un ar zelta ķemmīti sukāja savu krāšņo bārdu.

— Din Hior! — iesaucās Lestars. —Atver vārtus!

Nekādas atbildes. Dins Hiors aizmirsies lūkojās

spogulītī un tīksmi kārtoja bārdas šķipsnas.

— Din Hior! — kliedza visi atnācēji, bet Dzelzs Malkas Cirtējs no visa spēka klauvēja ar cirvja pietu pa žoga margām.

Dins Hiors nekā nedzirdēja. Trokšņa pievilkta, no loga izspurdza Kaggi-Karr un iekliedza feldmaršalam ausī:

— Mosties! Tur lejā ir draugi!

Attapies Dins Hiors paraudzījās lejā.

— A, tie esat jūs? — viņš teica. — Liekas, es biju mazliet novērsies…

Tagad, kad Džīsa armija bija sakauta un Smaragda pilsētai vairs nedraudēja briesmas, Garbārdainais Kareivis atkal pārvērtās par agrāko izklaidīgo savādnieku.

Tilts nolaidās, vārti atvērās, un Dzelzs Malkas Cirtējs ar saviem ceļa biedriem iegāja pils troņa zālē, kur kādreiz Gudvins Lielais un Šausmīgais bija viņa priekšā nostājies daudzrokaina, daudzacaina briesmoņa izskatā.

Tagad uz troņa cienīgi sēdēja Biedēklis, viņam līdzās stāvēja Ella sudraba kurpītēs un zelta cepurē, gulēja Drošsirdīgais tauva un Totiņš ar spīdīgām zelta kakla siksnām, uz trdņa atzveltnes sēdēja Kaggi-Karr.

Zāles sānos, cits citu pazobodami un sačukstēdamies, pulcējās galminieki — tie, kas nebija iestājušies Urfina Džīsa dienestā. Tagad viņi šausmīgi lepojās un izrādīja savu padevību Biedēklim Gudrajam un gaidīja par to balvas.

Biedēklis nokāpa no troņa un pagājās viesiem pretim piecus soļus, ko galminieki uzskatīja par vislielākās labvē­lības zīmi no viņa puses.

Bet pēc tam zālē ienesa garus galdus, apkrautus ar visdažādākajiem dzērieniem un ēdieniem. Sākās dzīres, jautras un priecīgas, un turpinājās tās līdz pašam vakaram.

Iedzīvotāji staigāja krāšņās drēbēs, un Urfina Džīsa valdīšanas laiks viņiem likās ļauns murgs.

Pēc dažām dienām tiesāja Urfinu Džīsu. Smaragda pilsētas iedzīvotāji ierosināja nosūtīt viņu uz raktuvēm.

— Draugi, — teica Čarls Bleks, — bet vai labāk nebūtu atstāt šo cilvēku vienkārši vienu pašu vienatnē?

— Pareizi, — sacīja Ella, — tas viņam būs vissmagākais sods, lai viņš padzīvo starp tiem cilvēkiem, kurus gribēja sev pakļaut, lai viss viņam atgādina par viņa briesmīgajiem nolūkiem un darbiem.

— Ella, to tu vareni pateici! — iesaucās Biedēklis. — Es tev piekrītu!

— Es arī, — teica Dzelzs Malkas Cirtējs.

— Es arī, — teica Drošsirdīgais Lauva.

— Es arī, — piebilda Totiņš.

Kaggi-Karr gribēja kaut ko iebilst, bet šajā brīdī Smaragda zemes iedzīvotāji tik skaļi izkliedza: "Urā! Lai dzīvo Ella un viņas draugi!" — ka vārnai vajadzēja klusēt.

Bet Urfins Džīss, sardzes atbrīvots, aizgāja, kur deguns rāda, un viņu pavadīja pilsētnieku un fermeru svilpieni un skaļa ņirgāšanās.

Tagad vajadzēja izlemt, ko darīt ar Urfina Džīsa koka zaldātiem un policistiem.

— Sadedzināt! — iekliedzās Kaggi-Karr.

Biedēklis pielika pirkstu pie pieres un palūdza netraucēt viņam domāšanu. Iestājās vispārējs klusums.

Pēc ilgām pārdomām Biedēklis Gudrais teica:

— Mēs viņus nededzināsim. Tas nav saimnieciski. No kokpauriem vajag iztaisīt krietnus darbiniekus, kas strādātu sabiedrības labā. Bet darba mūsu zemē ir daudz. Ja reiz kokpauri ir no koka, tad viņiem visvairāk nojēgas būs par kokiem. Lai viņi kļūst par dārzniekiem un mežkop­jiem! Gan viņi labāk par visiem kops kokus! Labi vēl būtu ielikt viņiem smadzenes, bet žēl — viņu galvas nav tukšas.

Biedēklis teica garu runu un slepenībā bija ar to ļoti apmierināts.

Runa tika uzklausīta ar vislielāko uzmanību.

Dzelzs Malkas Cirtējs sacīja:

— Koka zaldātiem vajadzētu ielikt jaunas, labas sirdis.

— Bet viņiem taču arī sirds nav, — iebilda Biedēklis.

— Nu, tad es ari nezinu, ko ar viņiem iesākt, — noskuma Malkas Cirtējs.

Biedēklis atkal palūdza laiku pārdomām. Šoreiz viņš domāja vairāk nekā stundu un tik saspringti, ka viņa galva kļuva saraina no adatiņām un kniepītēm. Pūlis noraudzījās savā valdniekā ar godbijīgām šausmām.

Un tad Biedēklis iesita sev pa pieri.

— Es izdomāju! —viņš iesaucās, un laukumu pāršalca priecīga nopūta. — Ja koka zaldātiem nav ne smadzeņu, ne sirds, tad viss raksturs tiem iezīmēts sejā. Ne velti Urfins Džīss tiem izgrieza tādus zvērīgus purnus. Vajag tikai pārtaisīt viņu sejas jautras un smaidīgas, un viņu uzvedība kļūs pavisam citāda.

Biedēkļa priekšlikums šķita lietišķs. Katrā ziņā derēja pamēģināt.

Nolēma izmēģinājumu izdarīt pie ģenerāļa Lana Pirota. Viņu atveda un nostādīja tiesas galda priekšā.

— Klausieties, ģenerāli, — Biedēklis viņam jautāja. — Vai jūs atzīstat sevi par vainīgu visos tajos noziegumos, ko esat izdarījis?

— Nē, neatzīstu! — braši noskandēja ģenerālis. — Es tos izdarīju pēc sava karaļa pavēles.

— Bet, ja jūs palaistu brīvībā un dotu jums zaldātus, ko jūs darīsiet?

Ģenerālis sašķobīja seju tik niknā grimasē, ka bērni, kas stāvēja pūlī, izbijās un sāka raudāt, bet Totiņš — apdullinoši iekvankšķējās.

— Ko es darīšu? — piesmakušā balsī pārjautāja karavadonis. — Es karošu, laupīšu — tā ir visa mana dzīve!

— Aizvest viņu! — norīkoja Biedēklis.

Ģenerāli aizveda uz pils darbnīcām, kur viņu jau gaidīja vissmalkākais Smaragda pilsētas kokgriezējs. Darbs vilkās ilgi, stundas trīs, bet neviens cilvēks negāja no laukuma projām, visiem gribējās zināt, ar ko beigsies šis apbrīnojamais izmēģinājums.

Un lūk — no tilta nokāpa jautrs, smaidīgs cilvēks, kurā Lanu Pirotu varēja pazīt tikai pēc palisandra koka rakstiem uz viņa galvas.

Lans Pirots dejas solī izgāja caur pūli, kas pašķīrās, un nostājās pie tiesnešu kolēģijas galda.

— Jūs, liekas, gribējāt mani redzēt? — viņš pajautāja skaņā, patīkamā balsī.

— Jā, — teica Biedēklis. — Kas jūs esat?

— Kas es esmu?… Jā, tiešām, kas es esmu? Goda vārds, nezinu.

Pārmainījis seju, Lans Pirots bija pārmainījis arī raksturu un pilnīgi aizmirsis visu savu pagātni.

— Jūs saucaties Lans Pirots, — teica Biedēklis.

— Nu, protams, mani sauc Lans Pirots, kā es varēju to aizmirst!

— Un jūs esat deju skolotājs, — sacīja Ella, kurai ļoti patika Lana Pirota jaunās, smalkās manieres.

— Jā, jā, es esmu deju skolotājs! Kur mani skolnieki? Ak, kā es vēlos pasniegt viņiem pirmo stundu!

Un Lans Pirots dziedādams un dejodams steidzās uz laukumu, bet viņam līdzi skrēja vesels bars jautru zēnu un meiteņu.

Kad baismas bija daudzmaz izklīdušas, pūlis vienbalsīgi nolēma piešķirt Biedēklim šādu titulu:

"Biedēklis, trīskārt Visgudrais Smaragda pilsētas valdnieks".