Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

RĪKOJUMS NAV IZPILDĪTS

Līdz mežam, kur valdīja Drošsirdīgais Lauva, vārna nolidoja bez piedzīvojumiem. Uzzinājis bēdīgo vēsti par Biedēkļa un Dzelzs Malkas Cirtēja sagūstīšanu, Lauva ļoti uztraucās un pat apraudājās, slaucīdams asaras ar astes pušķīti. Bet ziņa par Ellas ierašanos viņu nomierināja. Atstājis par savu vietnieku valstībā Tīģeri, Drošsirdīgais Lauva devās ceļā. Tā kā Kaggi-Karr varēja attālumus pārvarēt daudz ātrāk, viņa nolēma pa ceļam dažas dienas uzkavēties Smaragda pilsētā.

Vispirms vārna aizlidoja uz cietuma torni pie Biedēkļa un Dzelzs Malkas Cirtēja. Sen pazudušās vēstneses parādī­šanās draugiem sagādāja mežonīgu prieku: tik ilgi tā bija projām, ka viņi uzskatīja Kaggi-Karr par bojā gājušu un sagatavojās visļaunākajam.

Un te nu Kaggi-Karr rīkojās ārkārtīgi nesaprātīgi. Viņa aizmirsa, ka saņēmusi stingru priekšrakstu turēt noslēpumā Ellas ierašanos Burvju zemē. Atkal redzēdamās ar vecajiem draugiem pēc ilgas šķiršanās, Kaggi-Karr pazaudēja galvu un aiz priekiem izpļāpāja to, par ko nedrīkstēja runāt.

Vai gan vārna varēja nepalielīties ar to, ka spīdoši izpildījusi uzdevumu un atvedusi palīgā ne tikai Ellu, bet arī viņas tēvoci Čarlu Bleķu, pieredzējušu ceļotāju un neparasti veiklu dažādu izgudrojumu meistaru.

Aiz sajūsmas draugi gandrīz nospieda Kaggi-Karr savos apskāvienos, un tikai pēc tam viņa apķērās, ka izdarījusi šausmīgu muļķību, bet nu jau bija par vēlu. Lai kaut cik izlabotu notikušo, vārna lika draugiem apsolīt, ka lielais noslēpums paliks starp viņiem un vairāk neviens to neuzzinās.

Biedēklis cienīgi atbildēja:

— Paļaujies uz manām gudrajām smadzenēm: tās zina, kas ir noslēpumi un kā tos glabāt. Un zini, Kaggi- Karr, man arī ir svarīgs jaunums: Malkas Cirtējs man iemācīja skaitīt un veikt galvā visas aritmētiskās darbības līdz tūkstotim. Tas aizdzina garlaicību un man ļoti noderēs, kad es atkal uzkāpšu Smaragda pilsētas tronī.

Vārna izklaidīgi apsveica Biedēkli ar tādiem panākumiem un smagu sirdi devās uz pilsētu. Cik bēdīga izskatījās pilsēta! Tā vairs nemirdzēja iztālēm brīnišķīgajā zaļaganajā smaragdu gaismā.

Smaragdi bija izrauti gan no pilsētas vārtiem, kur tie pārsteidza pirmo reizi atnākuša ceļinieka aci, gan no torņu galotnēm un pils smailēm. Pat no māju sienām un bruģa, kur nebija smaragdu, bet vienkārši kristāla gabali, visi rotājumi bija izņemti. Pilsēta izskatījās skumja un drūma, strūklakas parkā nešļāca gaisā daudzkrāsainas strūklas, greznās puķu dobes bija izkaltušas, parka zālāji novītuši.

Pie pils sienas, kur kādreiz spīdošās bruņās dižojās Dins Hiors ar krāšņo bārdu, ar kuru lepojās ne tikai viņš ats, bet arī visi pilsētas iedzīvotāji, tagad kvernēja oranžā oka zaldāta nejēdzīgā figūra ar aplupušu krāsu uz krūtīm un muguras.

Kaggi-Karr bija izsalkusi pēc ilgā pārlidojuma šajā dienā un tāpēc vispirms devās uz pili. Viņa cerēja tur sameklēt savu draugu pavāru, kas kādreiz bija kalpojis Gudvinam, bet pēc tam bagātīgi pacienājis Kaggi-Karr Biedēkļa Gudrā valdīšanas laikā. Viņa nekļūdījās aprē­ķinos: pavāram Baluolam bija pietrūcis spēka šķirties no lieliskās pils virtuves ar tās garšīgajiem gardumiem, un tāpēc ar sažņaugtu sirdi viņš palika tirāna dienestā.

Resnītis Baluols priecīgi saņēma veco paziņu un cēla priekšā kaudzi pusdienas palieku. Kamēr Kaggi-Karr mielojās, pavārs, nogarlaikojies vientulībā, pārstāstīja tai jaunumus.

Labi neklājās Smaragda pilsētai kopš tā laika, kad Urfins Džīss sagrāba varu. Agrāk Smaragda pilsētas iedzīvotāji bija visbezbēdīgākā un jautrākā tauta pasaulē. Bet tagad viņi rūgti nožēloja, ka nav devuši ienaidniekam prettriecienu, no viņu sirdīm bija pazudis prieks, ko saindēja ļauni un sīkumaini valdītāja nedarbi.

Bet, pēc Baluola vārdiem, arī Urfinam pašam, kļūstot par Smaragda pilsētas pavēlnieku, nebija daudz prieka. Pasniegdams ēdienus, pavārs novērojis, kā diktators sēd galda galā, drūmi klausās galminieku lišķīgās runas, un bija jūtams, ka viņš nav mazāk vientuļš nekā tad, kad bija vienkāršs galdnieks Gremoņu zemē. Droši vien toreiz viņš būtu vieglāk varējis pievilkt cilvēku sirdis nekā tagad, kad visi vinu neieredzēja vai arī tikai izdabāja pašlabuma dēļ.

Paēdusi līdz kaklam, vārna pateicās Baluolam un atvadījās no viņa līdz nākamajai dienai. Bet šoreiz viņa saprātīgi turēja mēli aiz zobiem un ne ar vārdu neizpauda savas ierašanās mērķi Smaragda pilsētā.

Vārna klaiņoja pa pilsētu, nometās uz palodzēm un atvērtu durvju sliekšņiem un noklausījās pilsētnieku sarunas. Viņa pārliecinājās, ka Smaragda pilsētas iedzīvotāji nosodīja savu vienaldzību pret Biedēkļa aicinājumiem tai laikā, kad ienaidnieki bija aplenkuši pilsētu. Tagad viņi mīlēja pazaudēto brīvību un bija gatavi ziedot visu, lai to atgūtu.

Kaggi-Karr kļuva skaidrs arī tas, ka, ieslogot Malkas Cirtēju un Biedēkli augstajā tornī tā, lai tie būtu redzami no visas pilsētas, Urfins Džīss kļūdījies savos aprēķinos. Viņš cerēja, ka, tos uzskatot, pilsētnieki sāks slavināt viņa spēku un augstsirdību. Notika tieši otrādi. Tie nolādēja viņa viltību, bet Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis viņu acīs kļuva varoņi.

Pastāstīdama to Biedēklim, Kaggi-Karr izdarīja jaunu kļūdu.

Biedēklis ārkārtīgi salepojās ar savu vīrišķību. Kareivīgs gars viņu pārņēma tādā mērā, ka viņš nespēja to saturēt salmu krūtīs. Ieraudzījis lejā ļaužu pūlīti, viņš izbāza galvu caur būra stieņiem un uzsauca, lai tie sapulcina vairāk tautas: viņš gribot teikt runu.

Vēsts par to ātri aplidoja pilsētu un apkārtējās fermas. Zem torņa salasījās liels pūlis, kas būtu izbrīnījis sargus, ja viņu koka galvās spētu iespiesties izbrīns.

Biedēklis teica kvēlu runu. Atgādinājis pilsētas iedzīvotājiem viņu kaunpilno izturēšanos ienaidnieku uzbrukuma laikā, viņš aicināja visus tagad parādīt drosmi un visādi pretoties iebrucējiem. Turklāt, aizmirsis par noslēpumu, viņš paziņoja, ka drīzumā viņu un Dzelzs Malkas Cirtēju no nebrīves izglābšot Ella, kas jau atrodoties Gremoņu zemē.

Veltīgi Dzelzs Malkas Cirtējs un Kaggi-Karr centās viņu apklusināt. Biedēklis turpināja izkliegt Urfinam Džīsam adresētus apvainojumus un draudus.

Kokpauri nekā nesaprata, bet, kā par nelaimi, lejā parādījās Rufs Bilāns. Izdzirdis Biedēkļa lielīšanos, galvenais rīkotājs tūlīt saprata, kādu svarīgu vēsti viņš varēs paziņot diktatoram. Pavēlējis koka zaldātiem izdzenāt pūli, Rufs Bilāns rikšiem aizskrēja uz pilsētu.

Ieradies pie Urfina Džīsa, Bilāns ziņoja, ka Biedēklis no torņa noturējis musinošu runu un tajā paziņojis meitenes Ellas ierašanos Burvju zemē, tās pašas Ellas, kas pirms gada iznīcinājusi ļaunās burves Gingemu un Bastindu!

Urfina Džīsa seja kļuva pelēka aiz bailēm, bet viņš izlikās mierīgs un norīkoja:

— Dumpinieku Biedēkli uz trijām dienām ieslēgt pazemes karcerī, bet skuķēnu Ellu noķert un nogādāt Smaragda pilsētā, te es ar viņu izrēķināšos!

Pēc tam kad zaldāti ar nūjām bija aizdzinuši pūli no torņa, Kaggi-Karr pārmetoši teica:

— Pārāk īsu laiku tavas gudrās smadzenes glabāja noslēpumu, Biedēkli!

Biedēklis drūmi klusēja. Starp citu, vārna viņu nelamāja: viņa saprata, ka pie visa vainīga pati. Tagad jādomā par to, kā glābt stāvokli. Bet tajā brīdī, kad draugi sāka apmainīties domām, kāpnēs atskanēja smagi soļi: tur kāpa augšā koka sardze, lai saņemtu ciet Biedēkli.

Pirmie divi zaldāti, Dzelzs Malkas Cirtēja spēcīgo roku mesti, nolidoja no laukumiņa lejā. Nebija viegli viņu pievarēt, un vajadzēja izsaukt pastiprinājumu. Kad kokpauri bija piepildījuši visu kāpņu telpu un augšā uzlīdušajiem vairs nebija kur krist, ienaidnieki saspieda Dzelzs Malkas Cirtēju ar savu masu un sasēja viņam rokas.

Biedēkli aiznesa uz karceri un tur pakāra uz sienā iedzītas naglas. Biedēklis nicīgi pasmīnēja un sāka galvā risināt aritmētiskās darbības.

Kaggi-Karr ar savu spēcīgo knābi atbrīvoja Malkas Cirtējam rokas un ieteica nedumpoties, līdz vina atgriezīsies ar Ellu.

Citādi tu arī sēdēsi sasiets! Es taču došos uz Gremoņu zemi. Cik žēl…

Kā īsti vārnai bija žēl, viņa neizteica, bet Malkas Cirtējs viņu saprata. Viņa nožēloja, ka palaidusi mēli un ievedusi kārdināšanā nesavaldīgo Biedēkli.