MELNĀ AKMENS GŪSTĀ

Kad Čarls pabeidza darbu, bija jau nakts, pār tuksnesi iedegās mirdzošas zvaigznes. Šajā naktī Čarls Bleks nevarēja gulēt tik bezrūpīgi kā parasti. Viņš valstījās no vieniem sāniem uz otriem, cenzdamies izdomāt paņēmienu, kā padarīt nekaitīgu pēdējo vecās Gingemas burvību.

Jūrnieks nevarēja neko izdomāt, aizmiga tikai rītausmā un atmodās, kad Ella sauca viņu brokastīs.

Pēc brokastīm jūrnieks teica:

— Neko darīt, ja mūsu kuģim tik ļoti iepatikusies šī osta, ka viņš negrib to atstāt, mēs dosimies tālāk kājām.

— Mēs atstāsim kuģi? — izbijusies iesaucās Ella.

— Vajadzēs pamest. Bet tu nebaidies, meitenīt! Līdz kalniem atlicis ne vairāk par divdesmit jūdzēm, un tās mēs noiesim pusotrā divās dienās.

Čarls Bleks salika mugurmaisā pārtikas un ūdens rezerves, paņēma telti un nepieciešamos darba rīkus. Visu pārējo pameta uz kuģa klāja. Pēdējo reizi atskatījušies uz kuģi, ceļinieki mundri aizsoļoja projām no viltīgā akmens. Apmēram simt soļu viņi nogāja viegli un brīvi, bet pēc tam kāds noslēpumains spēks sāka sasaistīt viņu kustības, traucēja iešanu.

Katrs nākamais solis prasīja arvien lielākas pūles. Likās, it kā neredzams, elastīgs, līdz pēdējai iespējai savilkts diegs vilktu gājējus atpakaļ. Un beidzot viņi nespēkā nokrita gar zemi.

— Neko darīt, iesim atpakaļ, — nopūzdamies teica Čarls Bleks.

Un… brīnums! Pietika pagriezties pret akmeni, kad kājas pašas viņus nesa, solis arvien paātrinājās, un apmet­nes vietā viņi pieskrēja tik ātri, ka tik tikko spēja apstāties.

— Rādās, ka akmens mūs nelaidīs projām, — sadrūmušā balsī teica jūrnieks.

Ella nodrebēja.

— Tomēr nevajag zaudēt dūšu, — Čarls turpināja. — Padomāsim, un varbūt mums izdosies pārvarēt Ginge- mas burvības…

Visa diena pagāja mokošos mēģinājumos. Ne vienreiz vien ceļinieki nopūlējās atiet no akmens: gan atmuguriski, gan rāpus… Veltīgi! Burvības spēks nebija pārvarams, un, nogurdināti nevienādā cīņā, jūrnieks un meitene atgriezās nometnē. Pusdienu un vakariņu ēdiena un ūdens porcija tika divkārt samazināta.

— Jo ilgāk mēs te aizkavēsimies, — teica Čarls, — jo vairāk iespējamību, ka mūs izglābs kāda laimīga nejaušība. Tāpēc savilksim jostas ciešāk.

Nākamais rīts neatnesa nekā jauna. Atkal neauglīgs mēģinājums piekrāpt akmeni un gurda atgriešanās… Bet Ellu izbrīnīja vārnas uzvešanās. Putns plosījās būrī un kliedza tik izteiksmīgi, it kā gribētu izrunāt: "Palaidiet mani brīvē!"

Meitene teica:

— Tēvoci Čarl, izlaidīsim vārnu laukā, kāpēc nabadzītei jāmocās līdz ar mums!

— Nabadzīte! — noņurdēja jūrnieks. — Šī nabadzīte mūs ievilināja nelaimē, bet pati grib aizmukt!

— Nu, tēvoci Čarl, neizliecies tik cietsirdīgs, tu taču esi labiņš.

Čarls, atvēris būri, pasvieda vārnu uz augšu:

— Laidies, viltīgais radījum, ja burvju akmens tevi neatturēs.

Vārna uzmetās Ellai uz pleca un kaut ko ieķērca viņai ausī. Pēc tam viegli uzspurdza augšā un nozuda tālē. Jūrnieks izbrīnījies noteica:

— Zvēru pie burvjiem un raganām, viņa viegli aizgāja pēc kursa. Bet kā tas gadījās, ka akmens viņu atlaida?

Padomājusi Ella teica:

— Bet kāpēc viņu aizturēt, ja viņa ir Burvju zemes iedzīvotāja?

Čarls neviļus pasmaidīja, bet meitene turpināja:

— Un, manuprāt, vārna ieteica mums nezaudēt cerību.

— Kad dzīvosim, tad redzēsim, — skumji atbildēja jūrnieks.

Pārtikas krājumi un ūdens plaka ātri. Sausajā tuksneša gaisā cilvēkus mocīja neciešamas slāpes. Čarls centās ierobežot dienas devas, bet Ella tik žēli lūdzās dzert, ka vecā jūrnieka sirds neizturēja, un viņš iedeva meitenei dažus malkus ūdens. Un, kad viņa tos ar lielu baudu izdzēra, Totiņš nosēdās jūrniekam priekšā uz pakaļkājām, skatījās uz viņu un vārgi kustināja astīti. Nācās dot ūdeni arī viņam.

Palielinādams porcijas Ellai un Totiņam, vienkājis jūrnieks samazināja savu. Viņš novājēja un sažuva, āda uz viņa sejas sakrunkojās un nokarājās.

Загрузка...