Urfins Džīss un viņa koka zaldāti

JAUNAS RAIZES

Kompānija gulēja ļoti ilgi un pamodās tikai pēcpus­dienā. Vajadzēja celties pāri upei. Tā kā Lauva svēra daudz vairāk nekā Čarls, Ella un Totiņš kopā, tad jūrnieks piepūšamo plostu piestiprināja pie četriem resniem, sausiem baļķiem, un pārcelšanās beidzās laimīgi.

Kamēr Carls Bleks izjauca plostu un žāvēja audeklu, meitene apskatīja apkārtni.

Pazīstamas vietas!

Lejup krastā sārtoja viltīgais magoņu lauks, kas gandrīz uz mūžu iemidzināja viņu, Lauvu un Totiņu. Sunīti un meiteni toreiz uz rokām iznesa Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs. Bet Lauva viņiem bija par smagu, un to vajadzēja izvest ratiņos, un tos vilka tūkstoši peļu, ko sasauca peļu karaliene, kuru Malkas Cirtējs izglāba no Meža Kaķa.

Ella pasmaidīja, atcerēdamās, kā bija pūlējušās peles, un aptaustīja svilpīti, kas karājās viņai uz krūtīm. Šo svilpīti viņai uzdāvināja peļu karaliene Ramina pirms gada šajā pašā vietā un teica, ka tā tikai jāpapūš un tūlīt viņa, karaliene, parādīsies Ellas priekšā. Meitene vienreiz bija izmantojusi svilpienu, kad nomaldījās, atgriežoties uz Smaragda pilsētu pēc uzvaras pār Bastindu. Tad Ramina, kas pati piederēja pie feju cilts, tiešām nostājās Ellas priekšā un palīdzēja. Bet Kanzasā meitene ne vienreiz vien bija papūtusi svilpi, un tomēr nekādas jēgas no tā nebija. Tur arī nav ko brīnīties, Kanzasā taču brīnumi nenotiek.

"Interesanti, vai svilpīte būtu saglabājusi savu spēku un vai atkal izsauks peļu karalieni?" domāja Ella.

Pārcelšanās pār upi bija notikusi pēc pusdienām, un ceļinieki ilgi apspriedās, vai ir vērts tūlīt iet tālāk vai palikt tepat līdz naktij. Galu galā nolēma gaidīt vakaru, jo, lai gan koka zaldāti tumsā redz tikpat labi kā gaismā, tomēr prātīgāk ceļot naktīs un nevis pa lielo, bet pa nomaļu ceļiem. Kamēr pārējie atpūtās biezā birzē, Kaggi-Karr devās izlūkgājienā. Viņa lidoja ilgi, atgriezās nogurusi, bet apmierināta. Desmit jūdzes uz priekšu viņa ne uz ceļa, ne fermās nebija saskatījusi nevienu koka zaldātu, tātad šonakt varēs mierīgi iet pa dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu.

Jūrnieks, kas labi pārzināja kara viltības, sprieda, ka blēdīgais Urfins Džīss, atstādams zemi bez apsardzes dienā, var izsūtīt posteņus tieši naktī. Tāpēc, kad ceļinieki, savā­kuši savas nedaudzās mantiņas, devās ceļā, Čarls lika Lauvam iet pa priekšu. Lauva taču bija nakts zvērs un lieliski redzēja tumsā.

Lauva klusu zagās ar savām samtainajām ķepām, ievilcis nagus spilventiņos, un vērīgi lūkojās uz priekšu un apkārt. Aiz viņa tipināja Totiņš, uzmanīgi ošņādams nakts smaržas.

Kaggi-Karr sēdēja jūrniekam uz pleca, un drīz vien viņu pieveica nepārvarams miegs. Ellai vajadzēja paņemt vārnu uz rokām. Drīz vien arī meitenei sagribējās gulēt, bet viņa pretojās miegam un soļoja, turēdamās Čarlam pie rokas.

Tā viņi nogāja dažas jūdzes, un pēkšņi Lauva apstājās, bet Totiņš nosēdās uz pakaļkājām un pagrieza purniņu atpakaļ.

— Es jūtu krāsas un koka smaku, — viņš nočukstēja.

Ellai acumirklī pārgāja miegs, un viņa izbiedēta piespiedās klāt Čarlam.

Vajadzēja noskaidrot, vai daudz zaldātu ir priekšā. Ja būtu divi trīs, tad varētu kauties, bet, ja vesels vads, — jāatkāpjas.

Totiņš, pieplakdams pie zemes un gandrīz saplūzdams ar to savas melnās spalvas dēļ, līda uz priekšu. Viņš atgriezās pēc dažām minūtēm.

— Tur ir divi zaldāti, — viņš stāstīja. — Un vēl kāds trešais i līdzīgs, i nelīdzīgs tiem. Tas arī ir no koka, tikai tievāks, kājas tam garas un likās, bet rokas līdzīgas zirnekļa ķepām…

— Fu! — riebumā nočukstēja Ella.

Totiņš turpināja savu stāstu.

— Acis tam zaļas, bet ausis milzīgas, taurveidīgas. Dzird, es domāju, labāk par kaķi. Es jau tā tik klusi kustējos, bet viņš tūlīt sāka ausīties. Pēc tam viņš aizgriezās, bet es līšus aizlīdu atpakaļ!

Kaggi-Karr sacīja, ka tas varējis būt tikai policists.

Čarls kļuva domīgs.

— Muļķīgi, — viņš teica. — Ar muļķa zaldātiem tikt galā ir nieks, bet policistu mums nenoķert. Tas aizbēgs, sacels trauksmi, un tad mums klāsies plāni.

Par laimi tuvumā bija zemu, ļoti biezu, ērkšķainu krūmu briksnājs. Krietni saskrāpējusies, atstājusi pie dzeloņiem apģērba un spalvu skrandas, kompānija ielīda tur iekšā. Carls ar zāģīti nogrieza dažus krūmiņus, atbrīvodams vietu teltij, un drīz vien jūrnieks un Ella gulēja ciešā miegā Lauvas un Totiņa apsardzībā.