Vāvere

Vienpadsmitā nodaļa Ķeizara dienestĀ

Nebija viegli Vāverem apgūt kara māku. Kaut gan mājās viņš reti kuram netika līdzi veiklībā zvēru medībās, tomēr šeit pie­veikt cilvēku, cīnoties ar viņu uz dzīvību vai nāvi, lai arī nevis īstenībā, bet nosacīti, bija daudz grūtāk. Neprata viņš nedz zirgu labi vadīt, nedz ar šķēpu un pīķi rīkoties tik viegli kā rota­ļājoties, nedz ar vairogu aizsargāties pret uzbrukumu.

Kad vakarā puisis pārnāca no apmācībām, visi kauli sāpēja, garšīgu ēdienu negribējās ne mutē ņemt. Viņš pārguris atkrita uz lāvas, gribējās gulēt un necelties, taču nē, līdzko ārā svīda gaisma, bija jāsteidzas uz stalli, lai padzirdītu, pabarotu un notī­rītu zirgu, jāmanās arī sevi savest kārtībā. Vāvere pūlējās cik spēdams, lai viņu no jauna neiekaltu važās.

Priekšniecība, to redzēdama, paslavēja viņu, reizēm pat at­meta dzeramnaudu. Taču viņš vienmēr to atdeva kopīgai priecai, lai nemodinātu biedros skaudību un nezaudētu viņu sirsnību.

No sākuma Vāveri apmācīja melnīgsnējs bulgārs, kas arī tur dienēja un labi runāja grieķiski. Apmācīja bulgāru valodā, kuru Vāvere saprata.

Kad puisis jau bija pārvarējis grūtības, iemācījies visus kara- mākslas paņēmienus, viņam patiešām tie k|uva par rotāju.

Karavīru sacīkstēs viņš pastāvīgi uzvarēja savus sāncenšus. Tad vecākie sāka viņu vest sev līdzi arī sardzē. Nostādīja pie kādas pils vai pie galminieku namu vārtiem — stāvi, turi acis vaļā un neaizmirsti atdot godu, kam pienākas.

Nemaz nebija grūti tais sardzēs, vienīgā bēda, ka dienas vidū mocīja briesmīgs karstums smagajā kaujas tērpā.

Tomēr tas viss bija nieks. Vāveri daudz vairāk nomāca kas cits: domas par nokļūšanu mājās nedeva miera. Viņš gan cerēja, ka sastaps tirgotājus un tie viņu atbrīvos. Bet kas to deva, kā tu viņus sastapsi, ja sēdi šajās mūra pils sienās. Neviens tevi nelaiž aiz vārtiem.

Turklāt večuks viņu neaizmirst, bieži apmeklē un allaž taujā, vai viņam šeit patīk, vai viņš neilgojas pēc dzimtās puses, ar šādām sarunām vēl dziļāk urdīdams dvēseles brūces.

Tomēr Vāvere neliek neko manīt.

— Man nav par ko bēdāties! — viņš saka.

Un vecis ir ļoti apmierināts ar atbildi.

— Tā, tā, nava gan, nava … — viņš tarkšķ vienā gabalā. — Tur tikai purvi un meži, ļaudis dzīvo piekvēpušos mitekļos kā zvēri. Vai maz iespējams salīdzināt tās būdas ar šīm romiešu pilīm?…

Citreiz viņš atnāca jautrs un pļāpīgs, uzmeta pētīgu skatienu Vāverem un bilda:

— Tu tikai uzticīgi kalpo ķeizaram, jo nav nekur lielākas lai­mes kā viņa zemē. Lai arī cik labi man klājās Kijevā, es tomēr ar prieku pārnācu uz šejieni.

— Vai jūs esat no Kijevas, krievs? — Vāvere pat salēcās.

— Nē, nevis krievs, es esmu varjags. Mans tēvs kādreiz senās dienās bija ar kuģi atbraucis no tālajiem ziemeļiem uz Kijevu, sa­līdzis karadraudzē pie Oļega — cerējis kļūt par varenu vikingu. Arī mani maziņu paņēmis sev līdzi. Kad es vēl nemācēju kājām staigāt, tēvs bija nolicis manā tuvumā daudz visādu rotaļlietiņu un arī šķēpu. Tad es uz rotaļlietām neesot pat paskatījies, bet tūliņ paķēris rokā šķēpu … Vispirms, kad biju uzaudzis liels, es dienēju pie Kijevas kņaza. Taču vēlāk dabūju zināt, ka romiešu

ķeizars maksā vairāk par dienestu, tālab es reiz ar tirgotājiem at­braucu uz Cargradu un pārbēgu pie viņa. Un, kā redzi, neno­žēloju.

— Vai jūs nemaz nealkstat redzēt dzimto zemi, savas mājas?

— Dzimtā zeme un savas mājas, brašo zēn, cilvēkam ir tur, kur viņam labāk klājas. Nē, it nekas ne uz kurieni mani nevilina no šejienes.

— Mani arī, — Vāvere izvairīgi sacīja. — Varbūt vienīgi pa­skatīties.

— Veltīgi gan — kad tu šeit pieradīsi, tad arī paskatīties vairs negribēsies.

Pagāja vasara. Pienāca savāda ziema. Uzkrīt mazītiņš snie- dziņš un tūdaļ nokūst. Koki kuplo kā vasarā, lapām nenobirstot, zāle zaļo, ziedi plaukst.

Taču tas viss neiepriecina Vāveri, tikai modina smagas skum­jas. Viņš atceras savas dzimtās puses ziemu …

… Viņš vēl ir mazs puisēns. Arā sasnidzis sniegs, vējš brāzmo aiz durvīm. Tēvs, ieziedis zābakus ar lāča taukiem, paņem luģes un aiziet medībās. Māte apkopj lopus. Tikmēr viņi abi ar vectēvu sēž istabā pie karstas cepļa uguns vai arī pārmaiņus maļ graudus ar mazām akmens dzirnām. Mīksti rudzu milti pamazām birst koka bļodiņā, izplatīdami istabā tīkamu smaržu.

Pavasarī un vasarā dažkārt viņu pat sauktin nevar iesaukt dū­mainajā istabiņā. No rīta līdz vakaram viņš skraida ar tādiem pašiem knauķiem kā pats gar upi, pa pļavām un biezokņiem, ka­mēr no Teterevas sāk celties palsa migla, bet mežā sabiezēt dziļa iumsa. Vienīgi, ja izsalkuma dēļ viņš ieskrien uz brīsniņu, paķer maizes donu un atkal laižas prom, ko kājas nes. Vai arī, kad uz­nāk pērkona negaiss, tad cik vien iespējams ātri viņš drāžas uz mājām — vajag taču kaut kur patverties!

Izpriecu tai laikā zēnam bija, cik uziet. Te viņš joņo apkārt vai šūpojas šūpolēs, te kāpj kokos un izvanda putnu pērkļus, te zvejo zivis, te sit nost čūskas, vaf arī vēro, kā bites ievāc savas nodevas no ziediem. Dažkārt viņš pat gribēdams nespēj rimties uz vietas.

Toties tagad, ziemā, puisēns dabū līdz apnikumam izsēdēties istabā.

Viņam ir skumji bez draugiem, bez spožās saules, dzidrās de­bess, zaļajām pļavām. Vienīgais iepriecinājums — vectēva stāsti. Viņš jau ir izstāstījis gan par lāčiem, gan mājas gariem, gan par bargo dievu Pērkonu, kas no debesīm uz zemi sviež ugunīgas bultas.

Nupat vectēvs stāsta arī par dievieti Djudu'.

«Pavei, kad putni aizlaižas uz siltajām zemēm,» viņš palēnām iesāk, piemezdarris ugunī malkas šķilu, «un kokiem nobirst lapas, tad viņa, apvilkusies lāčādas kažoku, atbrauc līdzi Salavecim pie mums ar losām ķēvēm. Viņa ceļ sev ledus tiltus pāri upēm un ezeriem, pārklāj zemi ar sniegu. Pēc tam izlaiž no maišeļa savus nešķīstos garus, puteņus un viesuļus, un tie blandās ap mājām, klaudzina pie durvīm, auļo pa jumtu, modinādami cilvēkus, lai tie drīzāk kurina uguni. Bet tad kā plēsti aizjož uz klaju lauku un tur draiskojas savā vaļā. Turpretī pati dieviete klīst pa mežu, bār­stīdama no piedurknēm sarmu uz koku zariem . . .»

«Vai vadātājs viņai nestājas ceļā?» Vāvere brīnās, pārstājis griezt dzirnakmeni.

«Kas vadātājam par daļu! Viņš jau rudenī ieveļas zemes klēpī un tur guļ.»

Puisēns, aizmirsis, ka viņam jāmaļ milti, iegrimst domās un ilgi sēž kā sastindzis. Bet vecis tikmēr jau ir iemidzis.

«Vai tas tiesa, vecotēv, ka mežā nedrīkst svilpot?»

«Ko tu saki?» Vectēvs uzmostas un pagriež ausi pret mazdēlu.

«Vai tiesa, es vaicāju, ka mežā nedrīkst svilpot?»

«Nuka, nuka, tiesa gan. Ja tu pamodināsi vadātāju no miega, viņš var sadusmoties un sagādāt nelaimi: vai nu iemānīs tevi meža biezoknī un nomušīs ar kutināšanu, vai arī ievedīs akacī.»

Un vectēvs jau turpina stāstīt, it kā nupat nebūtu bijis iesnaudies:

«Vadātājs allaž ir laipns, ja viņu aplam netraucē. Tad viņš ij zvērus padzen medniekiem pretī, ij bitēm liek smaržīgu medu vākt dorēs; meža gars spēj cilvēkam atņemt arī slimību. Tikai

viņš ir gaužām kārs uz dāvanām. Vienreiz es aizgāju medībās, noliku viņam uz celma maizes riecienu, apkaisītu ar sāli. Nepa­spēju pat necik tālu atiet nost, kad jau dzirdu — krūmi vien žvīkst aiz manis, sausi zariņi brīkšķ. .Tur viņš, viltnieks, jau zagās pie celmal Nogaidīju mazu brīsniņu, tad atgriezos atpakaļ — no rieciena vairs ne ziņas, ne miņas.»

«Kāpēc jūs nenolūrējāt, kāds tas vadātājs izskatās?»

«O nē, to nedrīkst darīt, meža gariem nepatīk, ka viņus kāds novēro.»

«Bet vai laumiņas ir viņa meitas?» puisēns jautā.

«Jā, gan meitas, gan sievas. Cilvēki tās ir redzējuši. Laumiņas allaž šūpojas uz zariem, sukā savus garos matus un starp kokiem izkarina sidraba pavedienus. Vai esi redzējis, kā lido šie baltie pavedieni? Raug, še, kad viņas pašas iet gulēt ziemas miegu, tad tos palaiž vējā …»

Vāvere klausās, elpu aizturēdams. Bet sniegputenis grabina un grabina pie durvīm, dvesdams aukstumu un pastāvīgi atgādinā­dams, ka jāuztur uguns.

Zēns izraugās no kaudzītes dažas prāvas, sausas bērza paga­les, uzmanīgi, lai neapdedzinātu rokas, ieliek malku ugunī un at­kal taujā vectēvam:

«Vai nāras ir laumiņām māsas?»

«Nē, viņas nav māsas. Viņas ir slīkones. Kura meitene no­slīkst, tā kļūst par nāru.»

«Vai viņas dzīvo ūdenī?»

«Kā tad citādi. Pa ziemu, tāpat kā laumiņas, guļ, bet pava­sara un vasaras naktīs, kad spīd mēness, tās iznāk krastā, iet dažādās rotaļās un dzied. No kurienes, pēc tavām domām, rodas tās dziesmas un dejas, kuras mūsu meičas un puiši dzied un dejo? No nārām un laumām. Viņi tās aizgūst no meža un ūdeņu mei­tenēm. Paslepus noklausās, noskatās un liek aiz auss.»

«Un viņi nebaidās?»

«No kā nebaidās?»

«Noklausīties un noskatīties?»

«Bez šaubām, baidās, jo nāras, kolīdz pamana kādu, tūliņ ievilina, iemāna pie sevis un nokutina. Sensenos laikos, kā stāsta, tās ievilinājušas vienu meiteni arī no mūsu ciemata. Viņa, tā mei-

fene, pārlieku iemīlējusi nāru dziesmas un bieži gājusi naktī uz lielo mežezeru tās klausīties. Bet tur bijis un arī tagadīt ir daudz nāru. Tad nu vienreiz tās paslepus sagaidījušas viņu, saķērušas un nu tikai kutināt. Ja vēl brīsniņu ilgāk, tad būtu pagalam nokuti- nājušas. Taču, par laimi, meitenes smieklus padzirdējis ūdens gars un izniris no ezera, lai paraudzītos, ko tur nāras kutina. Piegājis klāt, paskatījies uz viņu un palicis stāvam kā zemē iemiets, jo meitene bijusi bezgala skaista, nekad viņš vēl nebija redzējis tādu daiļavu. Tad nu viņš patriecis nāras un sacījis: «Nāc, meitenīt, manā ūdens valstībā. Būsi mana pirmā sieva.» Bet viņa klusējusi. Kur gan tas dzirdēts — iziet tautās pie tik ērmīga, briesmīga veča, kāds ir ūdens gars! Un vēl tādai skaistulei! «Nepretojies,» tas lūdzies, «jebšu, ja tu negribēsi, tad tev tūdaļ būs beigas — manas ūdensmeitas nokutinās tevi līdz nāvei.» Ko citu varēja da­rīt nabadzīte — bija ar mieru. Ūdens gars paņēma viņu sev līdzi, parādīja savu valstību, zemūdens pili un neskaitāmus dārgumus. «Visa šī bagātība,» viņš sacījis, «tagad pieder mums abiem.» Skaistule varētu visu mūžu tur dzīvot greznībā un labklājībā, bet nē, tūliņ sākusi skumt un bēdāties. Gan ūdens gars pūlējies pie­glaimoties viņai, nesis visādas dāvanas, cik spēdams manījies uz­jautrināt, taču nekas nelīdzējis. Daiļava bēdājusies vienā gabalā, nedz glāstu no viņas, nedz laipnu vārdu. «Kāpēc tu tāda?» viņš sācis prašņāt. «Kā tev trūkst? Vai tevi kāds ir apvainojis, jeb vai kāda kaite piemetusies?» — «Neviens nav mani apvainojis, un nekādas kaites man nav,» meitene atbildējusi. «Es šeit garlaikojos. Gribu tikt mājās.» Ūdens gars noskaities: «Vai tev mājās labāk nekā pie manis? Tur jāstrādā smags darbs, ne maizes, ne aizdara, turpretī šeit, paskat, kādā krāšņumā tu dzīvo!» — «Tas tiesa,» meitene atbildējusi, «labi ir šeit, ļoti labi, tomēr ne tā kā mājās. Esi tik laipns un palaid mani pie mīļās māmiņas un tēva, pie brā­līšiem un māsiņām, pie manām draudzenēm.» Ilgi ūdens gars ne­atlaida meiteni, cerēja, ka viņa ar laiku pieradīs pie viņa valstī­bas. Taču nē, pagājusi diena pēc dienas, bet meitene arvien vai­rāk bēdājusies, izdilusi vāja. Ūdensvīram kļuvis žēl skaistules, jo bijis gaužām iemīlējis viņu, tālab kādā naktī izvedis meiteni krastā un sacījis: «Nu tad ej, mana drostaliņ, pie mīļās māmiņas un tēva, pie brālīšiem un māsiņām, pie savām draudzenēm. Pa­

dzīvo pie viņiem un atkal atgriezies pie manis. Es gaidīšu.» Kopš tā brīža pagājuši daudz gadu. Skaistule jau sen kļuvusi veca un nomirusi, bet ūdens gars vēl šobaltdien viņu gaida. Arvien vēl cer, ka meitene atgriezīsies. Tikai reizumis viņu pārņem negants satraukums no sāpīgajām ilgām. Tad, lai drīzāk atvilinātu skais­tuli pie sevis, viņš sakuļ ezeru bangās, piegrābj pilnu riekšu ar visādiem saviem dārgumiem un pasviež uz augšu, bet viļņi tos iz­nes krastā. Taču daiļava nenāk tos uzlasīt. Naktī tos uzlasa nāras. Viņas nez kāpēc nepievāc vienīgi ugunīgo dzintaru. Tas tiek ļaudīm. Vai atceries, kādreiz arī mēs ar tevi atradām tur, pie ezera, dažus akmentiņus, pret kuriem no tirgotāja iemainījām vai desmit bultu?»

«Atceros,» Vāvere pamāj ar galvu.

Cik daudz savā ilgajā mūžā pārdzīvojis un pieredzējis vec­tēvs! Taču kādreiz viņš bijis tik spēcīgs un drošsirdīgs! Pat ja gadījies sastapt lāci, arī no tā nebaidījies, stājies tam pretī krūti pret krūti. Bijis Oļega karadraudzē, cīnījies par Cargradu. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka vectēvam nekad netrūka ko stāstīt, bet Vāverem allaž patika klausīties.

Tikai vienu ziemu puisēnam prāts nenesās uz vectēva nostās­tiem — viņš smagi saslima. Gulēja apsegts ar kažoku, klepus viņu smacēja, aukstums saldēja.

Atveda pie viņa pūšļotāju, tas ilgi kaut ko murmināja, nolie­cies pār slimnieku, deva dzert avota ūdeni, kas bija nostādināts uz dažādiem augiem, kūpināja smārdīgus dūmus, no kuriem Vā­vere pusi dienas šķaudīja, pēc tam pūšļotājs apgalvoja, ka Mo­rēna uzsūtījusi viņam ļauno garu: nepieciešams, sacīja, apziest puisēnu no galvas līdz kāju pēdām ar krējumu un likt, lai suns vai kaķis nolaiza, lai tie līdz ar krējumu apēstu arī ļauno garu.

Vēl tagad Vāverem šermuļi skrej pār muguru, atceroties, kā toreiz viņa augumu laizīja suns.

Laikam taču tas bija aprijis ļauno garu, jo pēc tam Vāvere tiešām sāka atspirgt.

Tomēr Morāna acīmredzot bija gaužām apvainojusies, jo arī vēlāk neatkāpās no viņiem; drīz vien aizsauca vectēvu pie sevis. Un ko tikai ļautiņi nedarīja ar viņu: gan apkūpināja, purpinādami: «Vācies prom, slimība, no mājas ar dūmiem, no sētas ar vēju,» —

gan nesa pār degošu ugunskuru un zibeņa pāršķeltu koka stum­bru, lika dzert dieviem ziedotu dzīvnieku asinis — nekas nelī­dzēja …

Vectēva miesas sadedzināja uz sārta, lai šķīstītu no visa ļauna. Savāca pelnus podā un apraka birztalā pirms saulrieta, lai ne­laiķa dvēsele neaizmaldītos nakts tumsā.

Tagad vectēvs jau dzīvo zaļajā līcī, kur puķes nemūžam ne­novīst un putni dzied vienā dziedāšanā.

Mājās viņš ierodas tikai vienreiz gadā, kad ļaudis piemin mi­rušos. Un tad arī viņš nav redzams. Māte tajā dienā allaž no rīta izkurināja pirti, pakarināja tur uz vadža tīru dvieli, nolika visādus ēdienus. Pēc tam atvēra durvis un lūdza visus senčus mazgāties un cienāties.

Vāverem ārkārtīgi gribējās redzēt vectēvu, bet nedz māte, nedz tēvs negāja skatīties, un puisēnu nelaida tur ne tuvumā. Tikai nākamajā dienā viņi iegāja pirtī un meklēja pelnos pēdas, ko tur ieminuši senči. Māte ikreiz tās uzgāja un rādīja puisēnam, taču tās nemaz nebija līdzīgas cilvēku pēdām. Reiz Vāvere pa­manīja suni ietekām pirtī. Vēlāk māte rādīja tā pēdas un sacīja, ka tās esot vectēva …

… Kā gan tagad tēvs un māte tur dzīvo bez viņa, Vāveres? Varbūt badā nenomirs, jo kaimiņi viņiem palīdzēs, bet, ja šoziem tjūns nedabūs nodevas, no verdzības jūga viņiem neizbēgt.

Kudeļa, kas zin, jau sen ir atgriezies Kijevā. Un Putjata arī, jo viņam droši vien laimējies izglābties — nebija taču kritis gūstā. Bet varbūt aizgājis bojā?

Kad Jana uzzinās, ka tirgotājs pārradies mājās, viņa tūdaļ aiz­skries pie tā. Cerēs tur ieraudzīt viņu, Vāveri, un neieraudzīs …

Kaut vismaz tas izrīkotājs, kas darbojas pie Donas upes, pa­dotu ziņu uz Kijevu, ka viņš ir sveiks un vesels, tikai nelaimes piemeklēts. Tad varbūt Jana arī gaidītu. Pretējā gadījumā viņa pa- bēdāsies, pabēdāsies un aizmirsīs …

Līdzko Vāvere paliek viens, tūdaļ viņam uzmācas smeldzīgas skumjas, visādas domas nāk un iet cita pēc citas, un nav tām nedz gala, nedz malas.

Citkārt pēkšņi viņam uzvēdījas dzimtās mājas siltums, nāsīs iesitas rudzu maizes smarža. Vai arī viņš sadzird meža šalkas.

Turklāt tik skaidri un precīzi, ka šajās šalkās var atšķirt gan ozolu vareno dūkoņu, gan liepu maigo sanu, gan bezgala jaukos kalna k|avu švīkstus un liegos ošu zumzus.

Un tomēr varjagam taisnība: Vāverem arī posta daudz nācies pieredzēt mājās. Bija vasaras, kad nedz druvas devušas ražu, nedz meži medījumus. Tad cilvēki ēda bērzu gremzdotās mizas un dažādu zāli, lai kaut kā izdzīvotu. Un kur tad vēl slimības, ko ciematam uzsūtīja ļaunie gari… Vai maz iespējams salīdzināt Vāveres pašreizējo dzīvi ar agrāko? Tagad dienesta pienākumi ir viegli, ēdiens sātīgs, guļvieta tīra un apģērbs glīts. Tikai nezin kāpēc tā iznāk, ka visi šie labumi svešumā viņam ir tikpat netī­kami, cik netīkama bija greznības pilnā dzīve zemūdens valstībā tai skaistajai meitenei, par kuru stāstīja vectēvs.

Vāvere gan skumst un bēdājas, tomēr degunu nenokar. Die­nestu pilda, kā pienākas. Kaut arī zina: cerēt, ka šādā veidā viņš varētu izpelnīties brīvību, ir tas pats, kas cerēt, ka pūcei aste uz­ziedēs.

Nē, Vāverem ir cits nodoms. Viņš grib iegūt ķeizara ierēdņu un karavīru uzticību, lai tie nebaidītos viņu izlaist aiz cietokšņa mūriem. Puisis ir pārliecināts, ka reiz viņš satiks krievu tirgotājus vai vismaz paziņos viņiem par sevi. Tad, cerams, tirgotāji viņu ne­atstās šeit. Bet varbūt viņam pašam izdosies aizmukt. Arī vienu otru naudas ripiņu viņš ir paslēpis no dienesta biedriem, iešūdams jostā, — gan noderēs.

Pienāca kaut kādi svētki.

Plašā zāļainā laukumā, ko grieķi sauca par hipodromu, tika sa­rīkotas dažādas karaspēles. Meta šķēpus mērķī, cīkstējās, sacen­tās augstlēkšanā, skriešanā, jāšanā. Ļaudis ar gavilēm sagaidīja uzvarētājus, apmētāja ziediem un apdāvināja viņus.

Vāvere arī piedalījās šajās karaspēlēs. Lai gan skriešanā dažs viņu apsteidza un dažs arī augstlēkšanā pārspēja, toties cīkstēša­nās mākā neviens nebija pārāks par viņu un arī šķēpu neviens ne- aizmeta tālāk. Kad Vāvere meta šķēpu pret biezu dēli, uz kura bija uzzīmēta ripa, tas pašā ripas vidū izurbās cauri.

Sacensību rīkotāji lika viņam vēlreiz mēģināt. Un atkal viņš trāpīja tajā pašā vietā.

Visi aiz sajūsmas auroja kā negudri.

Pēc šīs veiksmes augstmaņi jo vairāk uzticējās Vāverem. Pa­gāja kāds laiciņš, un viņu sūtīja apsargāt ķeizara mītni.

Tad, lūk, Vāvere nonāca gandrīz īstā pasakā.

Šīs pilis bija dižas un augstas. Ja gribēja saskatīt jumtu, vaja­dzēja galvu atgāzt un ķiveri pieturēt, lai nenokrīt. Logu daudz, un tiem visiem nezin kāpēc priekšā dzelzs stieņi. Droši vien tāpēc, lai neviens neielīstu pa logiem iekšā. Sienas apgleznotas ar ro­miešu dieviem un svētajiem. Tur bija gan bārdaini vīrieši, gan sē­rīgas sievietes ar mazuļiem uz rokām, gan tukli bērneļi ar putnu spārniem. Katram ap galvu mirdz aplis kā zeltaina saule. Pagalmā starp ēkām plati celiņi izklāti daudzkrāsainiem akmeņiem — gluži kā ar paklājiem, — pat bail soli spert uz tiem; zeļ puķes un ne­parasti koki, strūklakas no zvēru rīklēm šļāc varenas ūdens šaltis vai līdz mākoņiem.

Tur Vāvere pirmo reizi redzēja arī pašu romiešu valdnieku — ķeizaru Romānu[14].

Gadījās, ka tobrīd brašais puisis stāvēja sardzē pie pils, kurā dzīvoja ķeizars. Vecākie komandieri atveda gvardus1 , nostādīja viņus divās rindās iepretī galvenajai ieejai. Saskrēja arī ķeizara kalpi, un atklimta vecais varjags.

Drīz vien atvērās sudrabkaltās durvis. Gvardi tūdaļ izslējās un sastinga kā koka dievi. Tāpat augstmaņi un karakalpi palika ne­kustīgi stāvam kā stabi.

Vāvere saprata: gaida ķeizaru.

Puisis domāja, ka ieraudzīs pašu Pērkondievu, bet iznāca ne­izskatīgs vīrelis garā purpura apmetnī. Galvā apaļa zeltīta ce­purīte, kājās ziediem un krustiem izšūdinātas kurpes.

Sardzes karavīri stāvēja kā sastinguši, bet visi augstmaņi un līdz ar viņiem vecais varjags nometās ceļos. Neviens nebilda ne pušplēsta vārda, vienīgi bija dzirdami ķeizara apmetņa čauksti un apavu zoļu švīksti uz akmens klona.

Vārgs un drūms, nepaskatīdamies ne uz vienu, ķeizars iegāja dārzā. Pēc tam viņam sekoja arī miesassargi.

Vāvere savām acīm nespēja ticēt — kāpēc valdniekam, kas dzīvo tādā slavā un cieņā, jābūt tik īgnam?…

Romiešiem gaužām patika izklaidēties ar dažādām spēlēm, bet jo sevišķi viņus aizrāva sacīkstes braukšanā ar viegliem kaujas ratiem, kuras bieži notika hipodromā, netālu no Lielās pils.

Cargradā bija kādas četras bagāto pilsētnieku apvienības, kas deva sacīkstēm zirgus un braucējus. Tām visām bija savi staļļi, savi ietekmīgi aizstāvji un savi piekritēji, tāpat arī savi īpaši no­saukumi. Apvienībām nosaukumus deva saskaņā ar viņu kaujas ratu krāsu. Ja rati bija zili, tad — zilā apvienība, ja zaļi — tad zaļā, ja balti — baltā.

Sardzes karavīri, kuri pastāvīgi piedalījās sacīkstēs, vienmēr brauca krāsainos ratos. Viņu aizstāvis un priekšnieks bija ķeizara dēls Feofilakts, kuru sešpadsmit gadu vecumā Romāns iecēla par pat­riarhu, padarīdams dēlu par otro valdnieku pēc sevis visā Grieķija. Taču Feofilakts vairāk interesējās par zirgiem un sacīkstēm nekā par garīdzniecības un baznīcu jautājumiem. Katrām sacīkstēm zir­gus un braucējus izvēlējās pats patriarhs. Un, ja kāds no karavī­riem attaisnoja viņa cerības, sacīkstēs gūdams uzvaru, tad Feofi­lakts priecājās kā bērns un bagātīgi viņu apdāvināja.

Tiesa gan, romieši apdāvināja un cildināja visus sacīkšu uzva­rētājus. Vislabākos braucējus Cargradā pazina gan pieaugušie, gan bērni. Par viņiem dzejnieki sacerēja odas, rakstīja veselas grāmatas. Arī ķeizari viņus cienīja, reizēm pat ielūdza uz savām dzīrēm.

Vāvere jau sen, kopš tām dienām, kad bija iedalīts ķeizara pils sardzē, piedalījās arī kara spēlēs, vadīdams divjūga kaujas ratus, tomēr viņš vēl ne reizi nebija sūtīts uz lielajām sacīkstēm. Zirgi viņam bija jauni, neiebraukti, bieži niķojās, un, bez šaubām, viņš pats vēl neprata tos vadīt, kā nākas.

Taču ar laiku viss izmainījās. Pieraduši pie sava pavēlnieka, zirgi nomierinājās, kļuva padevīgi. Tāpat Vāvere bija šo to izpra­

tis, iemācījies, kā rīkoties sacīkstēs. Un tā, lūk, pēdējo spēļu laikā viņš aizsteidzās priekšā visiem sāncenšiem, kaujas ratu braucējiem, sagādādams pārsteigumu gan augstmaņiem, gan patriarham. Feo­filakts, uzslavējis Vāveri, apsolīja, ka ļaus viņam piedalīties nāka­majās sacīkstēs hipodromā.

Pēc sena paraduma, pirmie plašajā hipodroma laukumā iz­brauca sarkanie kaujas rati. Pēc tiem — zilie, tad zaļie un baltie. No katras apvienības pa pieciem.

Visapkārt laukumam bija izvietoti pulka garu solu, uz kuriem sēdēja daudzum daudz ļaužu. Blakus hipodromam atradās sprosti ar plēsīgiem zvēriem — lauvām, tīģeriem un vilkiem.

«Kāpēc tie šeit novietoti?» Vāvere domāja. «Vai tiešām tāpēc, lai ar rēcieniem un rūkšanu baidītu zirgus? Bet varbūt ļaužu iz­priecai? Laikam gan izpriecai.»

Senāk gar laukuma malām, kā stāsta, bijis plats un dziļš grā­vis, pilns ar ūdeni, kurā peldējuši ērmīgi briesmoņi — milzīgas, par cilvēkiem lielākas ķirzakas gariem zobiem, upju zirgi un cū­kām līdzīgas zivis. Tagad tur šādu briesmoņu vairs nebija, vie­nīgi stāvēja sprosti ar zvēriem.

Arī ķeizars ar savu ģimoni gandrīz katru reizi noskatījās sacīk­stes. Viņam hipodromā bija ierīkota ērta loža uz divdesmit čet­riem akmens stabiem, no tās slepena eja veda uz Lielo pili. Abpus ložas stāvēja grezni tērpti ķeizara kalpi un apsardzes gvardi.

Līdzko ložā ieradās ķeizars Romāns purpura mantijā (viņam vienīgajam visā valstī bija tiesības valkāt tādu tērpu), sacīkšu vadītājs deva zīmi braucējiem un sacensības sākās. Viņi uzšāva ar pātagām zirgiem, un kaujas rati gandrīz vienlaikus traucās uz priekšu.

Hipodromā tūdaļ sacēlās negants troksnis. Skatītāji pietrūkās no soliem, māja ar rokām un auroja, uzmundrinādami savus brau­cējus un zobodamies par viņu sāncenšiem.

Šajā dienā Vāvere sagādāja vēl lielāku pārsteigumu galma ļaudīm un patriarham. Un ne tikai viņiem vien. No sacīkšu sākuma līdz pašām beigām viņš bija braucēju priekšgalā.

Tiesa kas tiesa, visbīstamākajā vietā, pagriezienā, kur abpus brauktuves bija iedzīti zemē mieti, norādīdami vietu, kur rati jā­pagriež atpakaļ, Vāvere gandrīz apgāzās. Taču, par laimi, viss

noritēja gludi. Braucējs cik spēdams noliecās sāņus, spiezdams lejup kaujas ratu saslējušos malu, tādējādi izlīdzinādams to gaitu.

Kā uzvarētājam Vāverem lika nesteidzīgi braukt pa skrejceļu visapkārt laukumam, lai viņu, brašo puisi, varētu labi apskatīt sa­nākušie ļaudis un ķeizars ar savu ģimeni.

— Vivat! Vivat! Slava! Slava! — sajūsminātie pilsētnieki sauca, kamēr viņš brauca apkārt hipodromam.

Nepaguva Vāvere ne zirgus ievest stallī, kad atskrēja vecais varjags. Tik jautrs un priecīgs, it kā nevis Vāvere, befl viņš pats būtu uzvarējis. Uzsita ar plaukstu brašajam puisim pa muguru un ņēmās slavēt.

— Malacis! Malacis! Es tūdaļ noskārtu, ka tu uzticīgi kalposi viņa gaišībai, paša dieva izredzētajam vasilevam. Tāpēc jau es ieteicu tevi pieņemt karadraudzē … Diženais patriarhs Feofilakts ar tevi ir ļoti apmierināts. Viņš lika pēc sacīkstēm aizvest tevi pie viņa. Novieto zirgus un pārģērbies!

Pēc tikšanās ar patriarhu večuks aiz prieka staroja. Un kā tad ne! Turpmāk viņa aizbildināmais brauks ar paša valdnieka zir­giem, — ar tik lielu labvēlību ķeizars un viņa dēls apveltīja Vā­veri par uzvaru šīsdienas sacīkstēs.

— Redzi nu, redzi nu, — vecais izsaucās aiz uzbudinājuma drebošā balsī, kad viņi gāja prom no patriarha, — vai es tev nesacīju, ka nav nekur rodama lielāka laime kā romiešu zemē! Šeit tu saņemsi gan sirsnību, gan nedzirdētu labvēlību. Vai nav tiesa?

— Tiesa gan, — Vāvere noburkšķēja.

Vecis aši paskatījās uz viņu un viltīgi pasmaidīja.

— Proties godu, brašo zēn, tad varbūt tiksi dažam priekšā ne vien zirgu sacīkstēs, bet arī ķeizara dienestā. Tikai pielūko, — vecais padraudēja ar kaulainu pirkstu, — tad neaizmirsti to, kas paliks tev iepakaļ, kas darījis tev tik daudz laba! Saki: vai ne­aizmirsīsi?

— Labdarus nemēdz aizmirst.

— Kā tad, kā tad. Es zinu: tu mūžam atcerēsies mani …

Pirms Vāvere nokļuva sardzes nodaļā, gvardes karavīri iz­skaidroja viņam, kāda tur ir kārtība, kādā veidā jāapsargā ķei­zars. Viņi lika Vāverem to visu atkārtot un veikt dažādus uzde­vumus, iztēlojoties sevi par sardzes locekli.

«Ak, nebūs viegls, kā rādās, šis jaunais dienests,» Vāvere no­domāja. «Ja būtu zinājis, ka tā notiks, es tik ļoti necenstos hipo­dromā …»

Katru dienu Vāvere gāja uz patriarha staļļiem.

Valdniekam bija daudz zirgu, bet vēl vairāk apkopēju pie tiem. Dažs sukāja rumakiem spalvu, dažs baroja tos, cits vadāja pa pagalmu, piesietus garos grožos — mācīja skriet. Arī Feofi­lakts ilgiem lāgiem rosījās tur. Viņu pazina visi zirgi, jo viņš ar­vien tos cienāja ar garšīgiem zemesriekstiem un saldām rozīnēm. Līdzko ierauga — zviedz un raujas pretī kā negudri.

Pret Vāveri Feofilakts izturējās laipni. Kā ar sev līdzīgu viņš ar jauno puisi gāja staļļos, rādīja, kurš zirgs jāiebrauc, pie tam lūdza, nevis pavēlēja būt pret kumeļu saudzīgam.

Kamēr Vāvere aprada un iegaumēja apsardzes noteikumus un likumus, pagāja pāris nedēļu. Pēc tam viņu apģērba tāpat kā pārējos gvardus, iedeva apaļu, smagu vairogu, garu pīķi un aiz­veda kopā ar pieciem desmitiem ķeizara sargiem uz lielo pili.

Viņus bez iebildumiem ielaida pa visiem vārtiem un durvīm līdz pašai troņa zālei. Tur Vāveri un trīs sargus atstāja pie ieejas — pa diviem katrā pusē. Pārējos nostādīja gar sienām.

Zāle bija milzīga. Tik daudz sardzes vīru bija sanācis, bet tā palika tikpat kā tukša. No augstajiem griestiem gluži kā irbenāju ķekari nokarājās lustras. Tajās dega sveces — resnas un garas kā vāles.

Gar sienām divās ailēs akmens kolonnas. Grīda arī izlikta no akmeņiem. Gluda kā rāms ūdens. Pavisam līdzīga tam, jo — tāpat kā ūdens — visu atspoguļo sevī: lustras, kolonnas, durvis un cil­vēkus.

Zāles galā uz paaugstinājuma spīd un laistās ar dārgakme­ņiem, zelta un sudraba izšuvumiem rotāts ķeizara tronis. Blakus — apzeltīts koks, kura zaros sēž bezgala daudz putnu, izkaldinātu no bronzas. Pie troņa pamatnes guļ divi vareni lauvas, arī apzel­tīti.

Pēkšņi ieradās ķeizars savu padomnieku pavadībā.

Šoreiz viņš bija ģērbies ārkārtīgi grezni. Viņa tērps — zils linu šķiedru krekls, tumši violets apmetnis, sarkana cepurīte — kronis, zābaki purpura krāsā, — viss koši spīdēja un laistījās. No kroņa pāri vaigiem sniedzās plati varavīkšņaini piekari, no kakla uz krūtīm krita gara zalgojošu dārgakmeņu virtene, bet rokās viņš turēja zelta lodi, virs kuras mirdzēja krusts.

No saraukto uzacu apakšas pārlaidis lēnīgu skatienu visapkārt zālei, ķeizars devās uz troni.

Kad viņš bija apsēdies, viens no viņa augstmaņiem devās uz izeju, kur sardzē stāvēja Vāvere. Durvis tūliņ atvērās un izlaida ķeizara kalpu. Drīz viņš atgriezās zālē, vezdams sev līdzi vai­rākus tumšādainus vīriešus, droši vien mauru sūtņus, jo viņi bija ģērbušies tāpat kā tie mauri, vergu pircēji, par kuriem reiz stās­tīja Siņka. Gari, svītraini krekli, ap galvu satīti dvieļi.

Piegājuši pie troņa, sūtņi nokrita uz ceļiem un sāka klanīties ķeizaram tik zemu, ka pieres skārās pie akmens grīdas.

Tieši šai brīdī zālē notika kaut kas neticams. Apzeltītajā kokā pēkšņi sakustējās putni un sāka dziedāt katrs savā balsī, varenie lauvas kulstīja astes, atplētuši rīkles, kārstīja mēles un drausmīgi rēca, bet tronis nodrebēja un pacēlās vai līdz griestiem ar visu ķeizaru.

Vāvere aiz pārsteiguma, izbrīna un bailēm gandrīz izlaida no rokām pīķi un vairogu. Laikam gan ne mazāk bija pārsteigti un izbijušies mauri. Viņi mitējās zemu klanīties, apstulbuši raudzīda­mies uz šo neparasto skatu.

Beidzot ķeizars pamāja ar galvu. Sākās pieņemšana.

Pats ķeizars klusēja. Viņa vārdā sarunas veda viņa padomnieki. Vispirms viņi saņēma prāvu lādi ar dāvanām no mauru sūtņiem, ilgi ar tiem par kaut ko sarunājās, pēc tam apveltīja arī viesus ar ķeizara dāvanām — ar dažādiem zelta un sudraba spīguļiem. Mauri vēlreiz paklanījās un devās uz izeju.

Tronis atkal nolaidās lejā. Ķeizars piecēlās no tā un izgāja no zāles ar saviem padomniekiem pa sānu durvīm …

Agrāk Vāverem likās: cik laimīgi visi dzīvo ķeizara pilīs! Bet tad pavēroja: kas nu tā par laimi. Nedzird ne smieklus, ne jokus, cilvēki sarunājas tikai čukstus un arī tad muti aizsedz ar delnu.

Piemēram, kaut vai padomnieki, ķeizara kalpi un augstākie karavīri. Šķiet, ka viņiem ir itin viss — gan liels gods, gan grezns apģērbs, gan garšīgas maltītes. Visi sastopas, laipni paklanās cits citam, bet, līdzko novēršas, viebjas un acis vien neganti no- blisina. Kā redzams, starp viņiem pastāv kāds ienaids …

Pat ķeizars, šķiet, baidās no kaut kā. Viņš reti parādās ļaudīs, pilīs viņu visu laiku apsargā gvardi, augu nakti guļamtelpās deg uguns, pa tumšiem kaktiem un ejām ķeizara kalpi okšķerē ar dar­vas lāpām, vai tur gadījumā nav paslēpies kāds ļaundaris. Bez tam ikviens, kas pieņemts ķeizara sardzē, nāk no citas zemes, un viņiem liek dzīvot atsevišķi, lai neiedraudzētos savā starpā. Grieķu valodā māca saprast tikai pavēles. Bet cik daudz viņam sardzes vīru! Droši vien ne mazumu ļauna nodarījis, ja tik ļoti baidās …

Dienests jauns, taču, kad pierada pie tā, Vāverem tas nebija grūts, bet nepatīkams gan. Tas pastāvīgi nomāca viņu. Tomēr puisis izturēja visas grūtības, cerēdams, ka varbūt kādreiz pie ķeizara ieradīsies arī Kijevas kņaza sūtņi. Tad Vāvere darīs tāpat, kā reiz darījis Siņka. Viņš nokritīs uz ceļiem sūtņu priekšā un sirsnīgi lūgs izpirkt viņu no nebrīves.

Taču no kņaza Igora sūtņiem vēl arvien nav ne miņas, ne zi­ņas, lai gan jau pagājis ilgs laiks.

Uz tirgotājiem Vāvere vairs nelolo cerības. Varbūt tie no jauna ir atbraukuši uz šejieni (un, protams, ir, jo vienreiz viņš redzēja ķeizara greznajos namos ienesam zvērādas, kādas iegūs­tamas tikai Krievzemē), bet vai tu, cilvēk, dabūsi viņus redzēt aiz šiem mūriem? Kamēr Vāvere atrodas šeit, viņš ne reizi nav iz­laists ārpus pagalma.

Nenocieties, it kā garām ejot, viņš vienudien ievaicājās veca­jam varjagam par krievu sūtņiem un tirgotājiem.

— Aizmirsti viņus, nepiemini vairs, — večuks neapmierināts attrauca. — Neba šeit kāds priecājas par viņu ierašanos … Jūsu Oļegs, kādreiz guvis uzvaru pār Cargradu, piespieda šejieniešus maksāt nodevas Krievijai un pieņemt tās tirgotājus. Taču apkau­notā Cargrada nav aizmirsusi par atmaksu. Ja pašas roka šādai atriebei par īsu, tad pret atlīdzību atradīsies cita… Paskat, ķeizars ar pečeņegu palīdzību jau ir patramdījis jūsu tirgotājus, bet tagad pienācis laiks tikt pavisam vaļā no viņiem …

— Tikt vaļā pavisam? — Vāvere neviļus izsaucās.

— Nu, protams, pavisam. Tuvākajās dienās valdnieks Romāns dosies uz Bulgārijas robežām, tur viņš sastapsies ar pečeņegu vadoni un pierunās to lauzt miera līgumu, kas noslēgts ar Igoru, un ar visiem saviem karapulkiem pēkšņi uzbrukt Kijevai… Tev nu būs jauka izdevība — tu pavadīsi ķeizaru, varēsi apskatīt ro­miešu zemi …