Vāvere

Astotā nodaļa gŪstĀ

Dung-dung-dung-dung-dungs… — neciešami dunēja ausīs.

Dung-dung-dung-dung-dung … — grandēja zeme, it kā pa to zvalstītos kāds milzīgs radījums.

«Tie ir murgi, tie pāries,» Vāvere domāja pusneatmaņā.

Kaut kas nošņācās virs viņa. Puisis atvēra acis: viņu apošņāja kāds melns, pinkains nezvērs.

Vāvere nodrebēja aiz bailēm un atkal aizvēra acis.

Nezvērs nosprauslojās, apšļākdams viņu ar siekalām, un at­kāpās.

Vāvere bailīgi paraudzījās visapkārt.

Augšā zilgmoja rīta debesis, blakus mīņājās zirga kājas. Dobjā dunoņa skaidri nāca no krācēm.

Puisis gribēja piecelties, pakustējās — viss augums notirpis. Mēģināja izstiept rokas — tās bija atlauztas aiz muguras, nejūtī­gas. Kājas arī sasietas. Sāpēja galva, rīkle izkaltusi gluži sausa.

«Kas gan ar mani noticis?» sasprindzinājis pēdējos spēkus, Vāvere pagriezās uz sāniem.

Viņš ieraudzīja nomīdītu lauku, teltis, zirgus, mājlopus, kas ganījās pa visu nometni. Blakus gulēja vairāki sasaistīti cilvēki. Netālu sēdēja, atbalstījies pret pīķi, kāds pečeņegs un snauda.

«Esmu gūstā!» Vāvere saprata.

No lielas melna voiloka telts iznāca vairāki vīrieši līkām kā­jām, spalvainos apģērbos un lapsādas cepurēs. Tikai priekšējam, varbūt viņu vecākajam, bija mugurā garš, vai līdz papēžiem, daudzkrāsaina auduma krekls un galvā tūbas cepure, izšūdināta ar sarkanām, zilām un zaļām pērlītēm un citiem spīguļiem. Šo vīru

pulciņš devās pie viņiem. Kad tie pienāca klāt, sargs ar pīķi rokā uzlēca kājās. Pečeņegi apskatīja gūstekņus, atraisīja viņiem kājas un dzina tuvāk pie teltīm.

Pienāca pie Vāveres. Vīrieši kaut ko dedzīgi stāstīja tam, kurš bija puķainajā kreklā, māja ar rokām, pietupās uz papēžiem, krita gar zemi, it kā cīnīdamies ar neredzamu ienaidnieku, un arvien rādīja ar pirkstiem uz jauno puisi.

Vecākais ar izbrīnu noraudzījās viņā šķībām, kā ar grīsli iešķeltām acīm, augstu raukdams uzacis.

Te pēkšņi viens no stāstītājiem izrāva no maksts garu dunci un nikni pagrozīja to virs Vāveres, it kā tēmēdams, kur durt.

Vāvere, zobus sakodis, paskatījās viņā tik cieši, ka tas pat atrāvās atpakaļ.

Pēc tam, mazliet pavilcinājies, pečeņegs aizbāza dunci aiz jostas un, tikai nedaudz vaļīgāk atlaidis auklas ap Vāveres kā­jām, pavēlēja viņam piecelties.

Viņu aizdzina pie pārējiem gūstekņiem, kuru vidū Vāvere jau notālēm pazina paveco airētāju Siņku, kurš bija braucis pa priekšu tirgotāja Višatiča laivā, bez tam vēl dažus paziņas. Puisis mek­lēja ar acīm Putjatu, bet viņa šeit nebija.

Pie teltīm, nikni brēkdama, Vāverem uzbruka sieviete izspū­rušiem matiem, sita un raustīja viņu, plēsa apģērbu skrandu skrandās.

Pečeņegu vīri tikai ar grūtībām atvairīja uzbrucēju, bet Vāveri iegrūda gūstekņu barā.

Aizveduši gūstekņus nostāk no sievietēm, pečeņegi lika viņiem apsēsties.

Vāvere piemetās blakus Siņkam. Gribēja parunāties ar viņu, bet sargs uzšāva ar pletni pa muguru.

Kad pečeņegs pagāja mazliet nostāk, Siņka nepakustēdamies pameta aci uz Vāveri.

— Kāpēc viņa tik nikna uz tevi?

— Es ar cirvi nogalināju vienu no viņējiem. Kazi, viņas vīru …

Airētājs tikai pamāja ar galvu.

— Saki, labais cilvēk, kā tas gadījās, ka viņi tik daudz mū­sējo saņēmuši gūstā? — Vāvere čukstus jautāja.

— Kā lai nesaņemtu, ja tirgotāji vairāk rūpējas par Savu preci nekā par ļaudīm. Paši palika pie laivām un karavīrus arī tur paturēja, bet mūs aizsūtīja uz mežu bez apsardzes. Tad pečeņegi piezagās pa gravu un sagūstīja mūs. Kas gan viņus var panākt: viņi zirgos, bet mūsējie — kājnieki.

Abi paklusēja, kamēr sargs pagāja garām.

— Neņem ļaunā, tēvoci, ka tev vēl kaut ko jautāšu … Vai aizmukt no šejienes nekādi nav iespējams?

— Redzu, ka tu esi vēl pavisam jauns un zaļš, — Siņka čuk­stēja. — Pat nelauzi galvu par to! Pečeņegiem mēs esam visdār­gākā prece, viņi mūs sargā kā savu aci pierē. Mūs pārdos kaut kādiem pircējiem, bet tie tālāk aizdzīs vai aizvedīs, padarīs par vergiem savā zemē. Es piecus gadus nomocījos Grieķijā, iekams tirgotājs izpirka mani.

— Acīmredzot Kudeļa sacījis taisnību, ka Grieķija ir brīniš­ķāka par visām pasakām, ja tu no jauna devies uz turieni?

— Kaut tā izčibētu! — Siņka pikti atcirta. — Jāatstrādā par izpirkšanu, par velti taču nevienu neatlaiž brīvībā! Grieķija, mīļo zēn, vilina pašus tirgotājus: tur viņi pārdod savas preces un no­pērk, kas vajadzīgs, turklāt vēl peļņu ādas jostās pārved mā­jās, — lūk, kāds viņiem labums. Turpretī mēs, airētāji, pasauļoja- mies kuģu piestātnē, pārtikdami no nabagu maizes, un atkal dze­nam laivas pāri jūrai. Ar kādu mantību esi aizbraucis, ar tādu arī atgriezies. Vienīgais ieguvums — tulznas un līka mugura.

— Bet mans tirgotājs tik ļoti lielīja braucienu, ka es biju ar mieru doties viņam līdzi. Viņš sacīja: tu visādus brīnumus dabūsi redzēt un pārvedīsi dāvanas …

— O jā, tagad tu dabūsi redzēt brīnumus, ja vien iepriekš tevi nenogalēs par to, kuru tu ar cirvi nobeidzi … Visi tirgotāji jauki ar mēli maļ, bet mums tas! viss bijis nebijis … — Pavecais gūsteknis apklusa, nokāris galvu.

Izmisums sagrāba Vāveri.

«Ko tad, ja pečeņegi mani tiešām … kā sacīja Siņka …»

Sāpīgi sažņaudzās sirds. Aiz bailēm viss augums saguma. Pui­sis atgūlās augšpēdu un aizvēra acis.

«Vai tiešām beigas?» Vāvere pat ievaidējās, pats nedzirdē­dams savu vaidu.

Siņka pacēla galvu, uzlūkoja viņu un sāka mierināt:

— Bet tu nebaidies. Ja līdz šim viņi nav tevi nobendējuši, tad tagad vairs neaizskars.

Drīz gūstekņus aizveda pie netīras dūksts, no kuras parasti dzēra lopi, un atļāva viņiem remdēt slāpes.

Pēc tam aizdzina atpakaļ, pasvieda viņiem skābu jo skābu sieru un kādus pārdesmit saulē kaltētus asarus.

Vāverem mute neņēma ēdienu pretī, viņš šķībi vēroja peče- ņegu nometni.

Viņiem bija pienācis laiks ieturēt azaidu. No visām teltīm izlīda vīrieši (Vāvere tikai tagad redzēja, cik to ir daudz), piegāja pie lieliem, apkvēpušiem katliem, vilka no tiem ārā karstus gaļas ga­balus, apsēdās uz maura un kārīgi locīja iekšā.

Sievietes ar bērniem arī pameta teltis un nedroši tuvojās kat­liem, bet ēdienu nez kāpēc neņēma. Tikai vēlāk, kad vīrieši bija sātīgi paēduši, viņas čalodamas steidzās notiesāt atlikušo maltīti.

«Bet kur ir tas, daudzkrāsainajā paltrakā?» Vāvere atcerējās to cienīgo pečeņegu, kurš bija piegājis pie viņa. «Varbūt šajā vis­lielākajā un visglītākajā būdā?»

Viņš paskatījās uz prāvo telti. Tās ieeja bija plaši atvērta, un varēja labi redzēt, kas tajā notiek. Vāvere tur ieraudzīja arī pe­čeņegu daudzkrāsainajā apģērbā. Viņš sēdēja kopā ar trim grezni tērptiem vīriešiem uz koša paklāja, apkrauta ar spožiem traukiem. Šie ļaudis ēda nesteidzīgi, bieži uzdzerdami kaut kādu dzērienu no augstiem kausiem.

Pēc azaida lielākā daļa pečeņegu atkal nozuda teltīs, bet daži sāka gatavoties ceļam: apskatīja zirglietas, asināja līkos zobenus, uzvilka lokiem jaunas stiegras no vēršu dzīslām.

Sievietes sukāja ar lielām kaula ķemmēm zirgiem krēpes, iepina tajās sarkanas lentes, lika ādas tarbās pārtiku ceļam.

Pusaudži skraidīja ap gūstekņu baru un šaustīja malējos ar pletnēm.

Viņi rimās tikai tad, kad klajajā laukā jau metās vakara krēsla un pie teltīm iedegās kizjaka ugunskuri.

Sargi arī sev iekūra sārtu, jo tuvojās auksta nakts. No Rijīga­jām krācēm atplūda miklums, ielejās klājās reta, palsa migla.

Gūstekņi ilgi nespēja iemigt. Saspiedušies ciešā pulciņā, viņi tādējādi sildījās un stāstīja katrs par savām gaitām. Tikai tās vi­siem bija vienlīdz drūmas: ej kur iedams, dari ko darīdams, visur uzglūn posts. Nabaga |audīm to sagādā gan kņazs un bajāri, gan vojevodas un viņu tjūni, gan tirgotāji un, lūk, arī pečeņegi …

Siņka visu laiku klusēja. Tikai beigās, kad visi bija izkratījuši savas sirdis, viņš pastāstīja, kā pirmoreiz kritis gūstā, par nedie­nām, kādas viņš dabūjis izciest svešā zemē, svešu ļaužu vidū.

Desmit gadi pagājuši, kopš pečeņegi pirmoreiz sagūstīja Siņku šeit pat, pie Dņepras.

Kad kuģotāji bija tikuši pāri krācēm un piestājuši pie lielās sa­las, lai atpūstos, salabotu laivas un sakrautu zem svētā ozola zie­dojumus dieviem, karavīri, paņēmuši sev līdzi airētājus, devās uz lauku medībās. Viņi allaž tā rīkojušies. Medījumi lieliski bagāti­nāja uzturu ceļotājiem.

Karavīri ar lokiem un pīķiem sastājās taisnā rindā krasta tu­vumā — bultas lidojuma atstatumā cits no cita. Airētāji aizbrida pa biezo, garo stepes līgu tālu klajumā, tur viņiem vajadzēja izvērsties puslokā un ar ūjināšanu un svilpieniem visiem reizē do­ties atpakaļ uz upmalu, dzenot turpu iztraucētos zvērus. Airētā­jiem nebija nekādu medību ieroču, viņi tikai kalpoja karavīriem par dzinējiem.

Puiši jau sāka izklīst puslokā, kad pēkšņi pamanīja gar uz­kalnu, uz kura rēgojās akmens sieva, straujos zirgos tuvojamies vairākus pečeņegus.

Tad vēl nebija bijuši tādi gadījumi, ka pečeņegi kaut reizi uzbruktu kuģotājiem, jo viņi līdz tam laikam stingri ievēroja miera līgumu starp kņazu un savu vadoni. Dažkārt viņi sastapās, paru­nājās ar žestu palīdzību, laivu braucēji pacienāja viņus ar kaut ko vai arī apmainīja kādu savu priekšmetu pret viņējo un izšķī­rās. Tālab arī šoreiz, pamanījuši pečeņegus, airētāji nemaz ne­izbijās, pat māja viņiem, lai jāj garām ar līkumu un netraucē me­dības.

Taču pečeņegi neklausīja, aujoja tieši uz viņiem. Tiklīdz bija klāt, aši nolēca no zirgiem, satvēra dzinējus, sasēja viņus kopā ar garu virvi un aizdzina tālāk stepē.

Airētāji gan kliedza un sauca savējos palīgā. Cerēja, ka bei­dzot karavīri pamanīs vai attapsies, kur palikuši dzinēji, un steig­sies viņus meklēt rokā. Taču veltīgi. Karavīri neatbrīvoja viņus no gūsta.

Vakara pusē pečeņegi pārcēlās ar gūstekņiem uz Dņepras kreiso krastu, pārnakšņoja meldros uz kādas saliņas un pēc tam visu laiku cejoja uz austrumiem, līdz nokļuva pie tikpat lielas upes kā Slavutiča — tā bija Dona.

Pie Donas atrodas hozāru pilsēta Sarkela, kurp sabrauc tirgo­tāji no malu malām. Tur tad arī pečeņegi pārdeva gūstekņus mauru[10] tirgotājiem. Tie tūliņ iekala viņu kājas važās, iejūdza ratos vēršus, sakrāva vezumā savas mantas un devās ceļā uz dienvidiem.

Stepes klaids līdzens kā galds, tikai izdzeltējis saules tveicē. Debesis augstas, dzidras.

Siņka noraugās uz debesīm, tur lidinās brīvi putni — kurp grib, turp arī laižas. Kaut viņam būtu spārni! … Viņš nopūšas un klimst līdzi vezumam, skubinādams vēršus, bet važas šķind vi­ņam ap kājām, atgādinādamas, ka viņš nav brīvs.

Ne vienu reizi vien gūstekņi domāja par bēgšanu. Bet kā lai aizbēg, ja viņus dienu un nakti modri uzmana mauri, ja ap kājām ir važas, bet rokas tukšas.

Drīz plašajā klajumā parādījās pauguri, un, jo tālāk, jo aug­stāki un augstāki. Pēc tam sākās kalni. Visur starp šiem pauguriem un kalniem atradās ciemati ar mājām, kuras apņēma mūra žogi un stādītas birztalas. Saimniecībās brangi zirgi, pamatīgi vērši. Tur dzīvoja kasogu, jasu un abhāziešu ciltis1 .

Bet tad kādā rītā, kad saule vēl nebija uzlēkusi, Siņka ierau­dzīja: priekšā paceļas milzīgs, sniegos tīts kalns. Viņš nolēma, ka tas tikai rēgojas. Ieskatījās vērīgāk — tik tiešām — apsnidzis kalns. Bet aiz tā vēl citi. Un sniedzas šie kalni tik tālu, ka vairs pat nevar atšķirt vienu no otra. Gūstekņi bija ļoti pārsteigti:

— Sniegs šādā gada laikā?

— Tīrie brīnumi!

— Savējie nekad tam neticētu …

— Bet tu pamēģini nokļūt pie savējiem un pastāstīt, — kāds gūsteknis drūmi attrauca, jo saruna par brīnumainajiem kalniem izraisīja tikai skumjas.

Tad piepeši kalnos sāka celties migla, aizsegdama tos pavi­sam, un debesis aizvilga ar mākoņiem.

Gājiens nonāca kādā ciematā. Tajā, tāpat kā iepriekšējos, bija mūra mājas.

Ļaudis saskrēja no malu malām — acis visiem melnas un pē- tīgas. Sievietēm matu pīnes sniedzās līdz papēžiem, apkārstītas ar sudraba zvārgulīšiem, ap pleciem plati apmetņi. Vīrieši ģēr­bušies garos kažokos bez piedurknēm, ar vilnu uz āru, apāvušies zābakos, ikvienam duncis aiz jostas. Sievietes dod gūstekņiem miežu plāceņus, cienā ar avju pienu, kaut ko laipni saka, tikai neviens nevar viņas saprast.

Tomēr Siņkam kļuva vieglāk ap sirdi: kā redzams, it visur dzīvo arī labi ļaudis, kaut gan viņiem ir citāda valoda, savi para­dumi un pēc izskata viņi pavisam atšķirīgi.

Mauri šeit pameta vezumus, nomainīja vēršus pret zirgiem, uzsēja tiem mugurā nastas un devās ar gūstekņiem uz dienvidu pusi pa akmeņainu taku gar kalna pakāji.

Lejā plūst upe. Tā gan nav dziļa — zirgam līdz vēderam, un nav arī plata — kukurzni var pārsviest pāri, bet toties strauja jo strauja. No tās garaiņi ceļas līdz kalna virsotnei un tur pārvēršas mākoņos. Sie mākoņi kļūst arvien lielāki, biezāki un pret vakaru jau aizsedz arī sauli. Nogrand pērkons, nozib zibeņi.

Gājiens nonāca tumšā aizā, kas bija izgrauzta kalnā. Turp no­griezās arī upe. Tā brāzmojas, šalko, triec bangas pret akmeņiem, teju, teju pārplūdinās taku. Odeņu krācieni tik skaļi, ka nav iespē­jams sadzirdēt savu balsi. Tur tad arī gājiens apstājās, lai pār­nakšņotu. Siņka pieplaka pie kāda akmens — skumīgs un pār­guris, un tā arī iemiga.

Pamodās: debesis virs aizas ir dzidras, neredzamā saule sārti apmirdz kalnu virsotnes, bet lejā gluži kā bedrē — aukstums, visu pārklāj zilga dūmaka.

Taka arvien augstāk un augstāk vijas kalnā. Iet zirgi, katru akmeni pārbauda ar kājām, nastām bružājoties gar akmens sienu. Blakus melnojas aiza, kam dibenu nevar matīt, ja tu tur ievel­tos — ne kauliņus salasīt.

Iznākuši ielejā, visi kļuva možāki. Šeit arī bija izvietojies cie­mats netālu no sniegiem klāta kalna. Abpus ciemata pletās miežu druvas. Pie jūras jau sen labība nokulta, bet šeit tā nule riesa vārpas.

Atkal ļaudis saskrēja ap viņiem, cienāja gūstekņus ar plāce­ņiem, un atkal Siņkam ielīksmojās sirds no šādas laipnības.

Ieleja tālāk sašaurinājās, taka vijās stāvus augšup, vajadzēja pieliekties, lai nenokristu atmuguriski. Un, jo augstāk viņi rāpās kalnā, jo saltums kļuva bargāks. Bet, kad bija sasnieguši virsotni, šķita — rudens kas rudens: visnotaļ necaurredzami mākoņi slīd tik zemu, ka gandrīz vai galvu aizķer, vējš gāž no kājām gar zemi, ledains lietus ar krusu cērtas sejā, visu aizsedz spokaina migla.

Siņka bija ragā sasalis, zaudējis dūšu. Acīmredzot būs jāiet bojā šajā drausmajā pasaules malā …

Bet tad nozibeņoja vienreiz, otrreiz … Atmirdzēja saule, iz­kliedēdama miglu, un taka nu vijās lejup; visapkārt te kuploja zaļa zāle, gluži kā bērtin piebērta ziediem; priekšā atkal pletās ieleja ar zaļoksniem krūmājiem, uz turieni no kalniem putodams gāzās sudrabains strauts. Debesis bija skaidras, dzidras.

Siņka atžirga, it kā brīvību sajuzdams.

Gājiens nonāca ielejā. Upe tur vijās tik balta kā piens.

Siņka pieplaka pie ūdens.

Nē, ūdens kā ūdens, pat auksts un garšīgs, tikai samaisījies ar baltiem māliem.

Pēc tam taka kļuva par iebrauktu ceļu. Abpus tā arvien biežāk parādījās apdzīvoti ciemati. Tad pagadījās arī kāda prāvāka pil­sēta starp plašām nogāzēm. Caur dārziem un pagalmiem tur plūda nelieli izrakti strauti, mājas bija sablīvētas cita pie citas — ka ne spraugas.

Kam piederēja šī pilsēta, to viņi nedabūja zināt, jo mauri, līdzko bija nonākuši tajā, tūdaļ sadzina gūstekņus kā aitas garā mūra nožogojumā, bet tālāk bija jādodas jau pirms saules lēkta.

Nebija līksmāks arī šis ceļš. Visapkārt lauki gluži kā izdeguši, neviena kociņa, kur rast paēnu, tikai šur un tur čabēja izkaltušas zāles puduri. Saule, kad uzlec, ir pilnestīga un jauka, bet, tiklīdz paceļas augstāk, kļūst maza, žilbinoša, nokaist un nežēlīgi cepina. Uzpūš vējš — tikpat kā no cepļa. No sākuma viņi gāja gar upīti, kas brīnumainā kārtā nebija izžuvusi šai stepē. Tālāk sniedzās tuk­snesīgs klaidums: nedz ezeriņu, nedz zāles, nedz putnu, nekā cita kā tikai saule, smiltis un kaili akmeņi. Pa dienu šis tuksnesis — kā nokarsēta panna, visi mirkst vienos sviedros, bet pienāk nakts — aiz aukstuma nezin kur dēties, no miega ne vēsts.

Taču vislielākā nelaime — ūdens trūkums. To ved līdzi tāpat kā preces — ādas maisos uzkrautu mugurā ērmīgiem radījumiem, kas iemainīti pret zirgiem. Ne nu īsti zvēri, ne mājlopi: kājas kā stabi, galva kā čūskai, kakls kā zosij, uz muguras divi kupri, un arī pavada nav vis apņemta ap kaklu, bet izvērta caur nāsīm. Tā­pat arī ūdens neparasts, sajaukts ar miltiem: tas tev reizē dzēriens un ēdiens.

Gūstekņi gluži kā saindējušies ar tvanu, galva reibst, elpot grūti, kājas tik tikko var pavilkt. Dažs jau pavisam bezspēcīgs pa­krīt smiltīs, tad mauri to kā tādu nastu uzveļ mugurā tiem pašiem ērmīgajiem radījumiem, paved neilgu laiciņu un atkal nolaiž zemē. Turpretī viņiem pašiem it kā nekas nekaitētu, acīmredzot pieraduši pie tveices, jo arī apģērbs viņiem ir silts un garš, galvas aptītas ar dvieļiem.

Visizturīgākais no gūstekņiem bija Siņka. Lai gan arī viņam nenācās viegli ceļot pa tuksnesi, tomēr viņš ne reizi nepaklupa, nesaļima gar zemi, bet, paskat, vēl citam piepalīdzēja.

Viņš gaužām bēdājās tikai par vienu. Visapkārt šai tuksnesī tik daudz cilvēku, zvēru un mājlopu kaulu baloja saulē. Tāpat varbūt arī viņa kauli mētāsies šeit, svešumā, un neviens no tuvi­niekiem pat nezinās, kur viņš gājis bojā. Siņka ļoti nožēloja, ka nebija mēģinājis aizbēgt no pečeņegiem. Varbūt būtu laimējies, kaut kā arī mājās nokļūtu, bet tagad … Jau sen mauri gan va­žas noņēmuši gūstekņiem no kājām, gan arī neapsargā viņus tik stingri kā agrāk. Zina: tik un tā neviens nebēgs. Uz kurieni šeit lai bēgtu — visapkārt uzglūn nāve.

Kur vien skaties, visur tikai smiltis, bet Siņka savās domās

skata rāmus, vēsus ūdeņus un kuplus, ēnainus kokus. It kā sa­dzird jautras putnu čalas, laipnas un mīļas cilvēku sarunas. Viņš pats vairs nezina, vai kādreiz to visu ir redzējis un izjutis, vai tie ir tikai murgi.

Neviens vairs neskaitīja, cik reižu karstā dienvidu saule bija uzaususi un norietējusi, cik reižu viņi apstājušies pēc smagā ceļa uz īsu nakts atpūtu, lai pirms rīta gaismas atkal dotos tālāk. Šķita, nebūs ne gala, ne malas tuksnesim.

Tomēr viņu ceļojumam pienāca beigas. Kādā pievakarē, pēc ārkārtīgi svelmainas dienas, pie apvāršņa parādījās baltas mājas, aiz tām zilgmoja ezers, no turienes uzvēdīja vēsums, un pārgu- rušie gūstekņi, saņēmuši savus pēdējos spēkus, steidzās turpu.

Tā bija liela pilsēta, kur dzīvoja mauru tirgotāji.

Gūstekņi tālā gājiena laikā bija novājējuši, karstajā saulē tumši iedeguši, visiem no deguniem un lūpām lobījās nost āda, kājas bija noberztas jēlas un uztūkušas. Tagad viņus ilgi turēja aizžogo­jumā, neapgrūtināja ar darbu un devīgi ēdināja. Kad viņi bija nedaudz atkopušies, brūces aizdzijušas, tad viņus pat uzposa: apcirpa matu cekulus, apgrieza nagus, nomazgāja un no galvas līdz kājām ieberzēja ar kaut kādu ziedi, no kuras visiem āda kļuva maiga, gluda un gurkstīga. Dažam gaišos matus nokrāsoja melnus, dažam, gluži otrādi, melnos padarīja par gaišiem vai sarkanīgiem. Citiem vēl lika košļāt sīvus graudiņus, no kuriem lū­pas, mēle un smaganas pietvīka sārtas jo sārtas.

— Kāpēc viņi tā dara? — Siņka jautāja kādam pieredzēju­šam gūsteknim, kam arī iesirmos matus mauri bija nokrāsojuši pavisam rudus, tāpēc viņš izskatījās it kā jaunāks.

— Lai pircējus apmuļķotu. Lai vecu cilvēku pārdotu par jau­nekli, savārgušu — par veselu.

Siņku mauri tikai kārtīgi nomazgāja, apgrieza nagus, apcirpa matus un glīti sasukāja.

Agri sākās darbdiena dienvidu zemē. Saule vēl nebija paspē­jusi uzaust, kad šaurās ieliņas jau bija ļaužu pilnas. Tirgotāji iz­vietoja savas preces, amatnieki šķindināja veserus.

Savādi koki auga šai pilsētā: stumbrs garš un pavisam kails, tikai virsotnē izslējies kāds desmits prāvu lapu, kas atgādina da­džus. Un cik daudz šeit bija to ērmīgo dzīvnieku ar čūsku gal- vāml Tie visi, apkrauti dažādām precēm, soļoja tieši cauri ļaužu drūzmai. Un zirdziņi te bija mazi, garām ausīm, ne lielāki par ku­meliņiem, bet rēca kā dulli. Ļaudis ar tiem jāja, kājas vilkdami pa zemi. Ciešāk ielūkojoties, šķita, ka nupat, nupat šiem lopiņiem pār- lūzīs muguras. Vīrieši valkāja garus kreklus, ap galvu bija aptinuši dvieļus, bet kājas — basas. Taču visi steidzās, gribēja nokārtot savus darījumus, kamēr nebija iestājies dienas karstums.

Siņkam bija kauns stāvēt kailam tirgus laukumā, kurp mauri viņu kopā ar pārējiem gūstekņiem bija atveduši, lai pārdotu. Labi vēl, ka neviens neņirgājās par viņiem. Pienāca klāt, apskatīja no visām pusēm, pataustīja locekļus un, kaut ko pajautājuši mauriem, atgāja nost.

Gūstekņiem blakus stāvēja arī tādi cilvēki, kādus Siņka savā mūžā vēl nebija redzējis: melnum melni, gluži kā ar kvēpiem no­triepti, tikai acis un zobi pazib balti, lūpas biezas un zilgansārtas, deguni plati, bet uz galvas sprogojas tāda kā jēru vilna. Viņi arī bija izstādīti pārdošanai.

Viens no viņiem paskatījās uz Siņku un pasmaidīja, ka zobi vien nozibēja, pabakstīja ar pirkstu sev pie krūtīm, tad pret sauli. Pēc tam viņš pacēla roku sev virs galvas. Siņka saprata, ka mel­nais cilvēks rāda, no kurienes viņš ir. Sak, Varenais Saules dievs spīd viņiem virs pašas galvas. Savukārt Siņka parādīja, kur saule iet viņa zemē. Melnais pagrozīja galvu, tad, žēli nopūties, saguma sevī. Arī Siņka nopūtās un nodūra galvu.

Siņku un vēl divus gūstekņus nopirka kāds romiešu tirgotājs. Viņš ilgi un uzmanīgi aplūkoja tos. Gan paskatījās mutē, gan iedeva dunku sānos un paspaidīja ādu starp pirkstiem, gan pie­lika ausi te pie krūtīm, te pie muguras un kaut ko klausījās.

Siņka ievēroja, ka šim pircējam bija laba sajēga par ļaudīm, viņš nepaņēma nevienu no tiem, kam mauri bija pārkrāsojuši ma­tus un devuši košļāt sīvos graudiņus.

Sis vīrs samaksāja un veda gūstekņus sev līdzi. Viņiem bija žēl šķirties no savējiem. Pulciņā vismaz nebija tik baigi. Bet ko tu padarīsi?

Atkal Siņka gāļa tālu ceļu, tagad jau uz romiešu zemi, uz Grieķiju.

Līdzko bija nonākuši Cargradā, tirgotājs divus gūstekņus savu­kārt pārdeva kādam citam. Siņku viņš paturēja sev, jo viņam bija' vajadzīgs kalējs, bet šis puisietis prata kalēja amatu, viņam kād­reiz pat bijusi Kijevā, Počajas krastmalā, pašam sava neliela kalvīte.

Septiņus gadus Siņka nokalpoja saimniekam. Viņš kala šķēpus un pīķus, ko pārdot. Dzīvoja kā alā. Viņam bija noliegts iziet no pagalma, sarunāties vai pat acīs rādīties kādam svešiniekam.

Bet tad vienreiz Siņka, strādādams kalvē (tai brīdī viņš kala zobenu), izdzirdēja pagalmā pazīstamu balsi. Kaut gan tas, kam tā piederēja, runāja grieķu valodā, vienalga, balss viņam tādēļ ne- pārmainījās. Viņš runāja gausi, šļupstēja, it kā būtu pavisam bez zobiem, vai arī turētu mutē nesakošļātu ķiļķenu.

«Kam tā balss? Kas viņš tāds? Varbūt esmu pārklausījies? Jeb vai es maldos?» Siņka satraukts domāja.

Vēl brīdi paklausījās.

«Nē, es nemaldos. Balss tiešām ir pazīstama, ļoti pazīstama. Bet kad un kur dzirdēta? Jā, esmu to dzirdējis, turklāt ne reizi vien. Bet kur, no kā mutes?»

Un pēkšņi… Aizmirsis par stingro aizliegumu, aizmirsis, kas viņš pats šeit ir, iemeta zobenu toverī ar ūdeni un izskrēja no kalves.

Pagalmā ar saimnieku, romieti, sarunājās Kijevas tirgotājs Vi- šatičs, ar kuru kopā Siņka bija kuģojis pa Dņepru uz Cargradu.

Siņka nokrita uz ceļiem tik negaidītās tikšanās pārsteigtā tirgo­tāja priekšā un lūgtin lūdzās, lai tas izpērk viņu no verdzības, līdz pēdīgi Višatičs iežēlojās un solījās palīdzēt.

Romietim ne pagalam negribējās zaudēt strādīgo kalēju, savu vergu, bet neko darīt, bija jāpiekāpjas. Viņu ķeizaram ar Kijevas kņazu bija noslēgts līgums, ka gūstekņi ir jāatlaiž mājās: romieši uz Grieķiju, bet krievi — uz Krievzemi.

Višatičs par Siņku samaksāja saimniekam, cik nu tur nācās, un paņēma puisieti sev līdzi.

Trīs gadi Siņkam vajadzēja kalpot tirgotājam, lai atlīdzinātu par izpirkšanu. Divus gadus jau bija nostrādājis, bet trešo nepa­guva.

Kurp tagad liktenis viņu aizvedīs? Un vai laimēsies kādreiz no jauna izglābties?

Atskaitot Siņku, visi gūstā saņemtie airētāji bija jauni, bet jau­nie, kā zināms, allaž lolo cerības uz vislabāko. Tāpēc arī Siņkas stāstījums modināja viņos gaišu ticību, ka nākotne nesīs brīvību.