Vāvere

Četrpadsmitā nodaļa pĒc dzimtenes pat kauli smeldz

Vāverem patikās krietnie darba vīri, taču viņš nedrīkstēja zau­dēt laiku ar viņiem. Vajadzēja steigties uz Krieviju, padot brīdinā­juma vēsti saviem tautasbrāļiem.

Puisis sprieda tā: ir vasaras laiks, viņš no ceļa nenomaldīsies — ies gar Dņepru-Slavutiču, tā viņu aizvadīs līdz pašai Kijevai un dos arī dienišķo iztiku. Jāpaņem līdzi tikai kāds tīkls, drusku sāls, ar ko apsālīt svaigās zivis, bez tam sausiņi uzkodām — tik vien to raižu.

Trīs dienas viņš baroja knišļus, vilkdams tīklus no upes, bet ceturtajā griezās pie zvejniekiem vakariņu laikā:

— Mani draugi, jūs klusībā uzlūkojat mani, bet paši varbūt domājat: «Kas tas par svešinieku mums piesities?»

— Kāpēc lai mēs tā domātu? — Ļubens brīnīdamies paskatī­jās uz Vāveri. — Tīklus tu velc tāpat kā mēs, ēd ar mums no viena katla un arī kausu, kā redzējām, nelaid mutei garām, tātad esi mūsējais. Ko vēl vairāk vēlēties?

— Tas tiesa. Taču, ja kurpe spiež, tad grūti klusēt.

— Varbūt esi pārlieku piekusis? Tad pagūli, atpūties. Bet, ja savārdzis, mēs tev uzvārīsim dziedinošu zāļu tēju, kļūsi vesels.

— Mana nelaime nav tik viegli novēršama, — Vāvere nodūra galvu. — Vai esat dzirdējuši sakāmvārdu: «Pēc dzimtenes pat kauli smeldz»?

— Esam gan dzirdējuši …

— Ilgi es nīkuļoju romiešu nebrīvē, tik tikko izrāvos no tās. Tagad meklēju sev ceļu uz Kijevas Krievzemi. Tālab esiet tik laipni un žēlsirdīgi, neatsakiet man, atlaidiet brīvībā.

— Tad tā arī būtu sācis, bez visādiem ievadiem! — Ļubens neapmierināts sacīja. — Bet kā tu aizkulsies līdz turienei?

— lešu gar upi, tā mani aizvedīs mājās.

— He, — Ļubens zobgalīgi attrauca. — Aizvest jau aizvedīs, tikai nevis tur, kur gribi … Vai tu nezini, ka tur ir pilns ar pe- čeņegiem? Nonāksi viņu nagos.

— Es iešu pa naktīm, bet dienā slēpšos.

— Nē, tas nekur neder! Vienalga kaut kur sagūstīs.

— Ko tad man darīt? — Vāvere nelaimīgi iesaucās.

— Paliec vēl pie mums, kas zin, kāds no jūsējiem brauks ga­rām un paņems tevi sev līdzi.

— Es nevaru gaidīt. Man jānogādā Kijevai brīdinājuma vēsts. Ķeizars skubina pečeņegus negaidīti uzbrukt Krievijai.

— Ja tā, tad tev taisnība, tu nedrīksti kavēties, — Ļubens bija vienis prātis. — Kur rast izeju?

Visi kopā ilgi domāja un prātoja, kādā veidā palīdzēt Vāve­rem grūtā brīdī, un izdomāja.

— Vai zini, ko, — Ļubens sacīja, — ņem mūsu vienkoci, no kura mēs metam upē vadu, un brauc uz savu Kijevu. Mēs kaut

kā iztiksim bez tā, ja būs vajadzīgs, aizņemsimies no kaimiņiem, bet tev tas varbūt izglābs dzīvību. Pečeņegi ūdenī nelīdīs!

— Mani draugi! — Vāvere priecīgi izsaucās.

Zvejnieki savīkšīja Vāveri tālajam ceļam. Sadeva tik daudz pārtikas, ka viņš teju, teju pielūdzās biedrus pusi ņemt atpakaļ, lai priekšlaicīgi nenogremdētu vienkoci.

— Laimīgu ceļu! — Ļubens apkampa Vāveri, kad visi jau bija atvadījušies. — Taču, ja tev mājās apniks, tad zini, kur mūs meklēt. Piesardzību neaizmirsti, pārāk netuvojies krastam, lai kāds pečeņegs tevi neapveltī ar bultu.

Kā Vāvere paņēma airus, tā ūdens vien sāka mutuļot aiz borta!

Cauru nakti viņš neizlaida airus no rokām, krekls mirka vienos sviedros. Tikai uz brīdi apstājās, apslacīja sakarsušo augumu ar vēso ūdeni, paklausījās un airēja atkal tālāk.

Apvāršņa malā rožaina saulīte uzsmaidīja savam jaunākajam brālim, apaļvaidzim mēnesim, uzvēdīja viegls vējiņš. Upes ūdens spīgoja un laistījās, it kā apbārstīts ar bezgala daudzām zelta naudas ripiņām.

Vāvere jau bija galīgi zaudējis spēku, smags gurdenums pār­ņēma viņu. Puisis apskatījās visapkārt, kur varētu piestāties, lai atpūstos.

Kreisais krasts stāvs, mālains. Pats vēl kaut kā uzķepurotos augšā, paslēptos zālē, bet nav kur likt laiviņu.

Labais — apaudzis ar kārkliem un zaļoksniem grīšļiem.

Bet tad pagadījās arī kluss līcītis. Uz ūdens tik daudz ziedu, it kā meitenes tur būtu sasviedušas savus vainagus.

Iebraucis tajā, puisis saplūca grīsli, saklāja sev guļvietu vien- kocī un nolikās uz auss. Vajadzētu nosnausties, uzkrāt spēkus, bet viņš nekādi nespēja iemigt. Visu laiku acu priekšā vīdēja tālā Kijeva, dzimtais ciemats, tēvs un māte, un draugi, Jana …

Tad nu gan būs pārsteigums, kad viņš ieradīsies! Ak vai, tikai — neba ar priecīgu vēsti viņš dodas uz mīļo tēvzemi.

Šoreiz viņš tā arī neiemiga. Brīdi atpūties, pamērcēja ūdenī kādu sausiņu, ieturēja nelielu azaidu un atkal laidās ceļā.

Brauca gar krastu, kur cita pie citas bija sazēlušas augstas niedres, neizbrienami meldri ar ziedu vālēm kā saslietām lapsu astēm.

Putnu šais biezokņos mitinājās veseliem iērumiem — vēl nekad Vāvere nebija redzējis tik pulka! Ja tos iztraucēja, tie pacēlās gaisā, kā padebess aizsegdami sauli. Tiem šeit brīva vaļa, droši vien kopš mūžības neviens tos nebija tramdījis. Vāvere paraudzī­jās uz tiem un arī pats sajutās līdzīgs brīvam putnam, kas pava­sarī no tāla ceļojuma atgriežas savā mīļotajā dzimtajā pusē.

Ne vienreiz vien pienāca zeltzvaigžņota nakts, ne vienreiz vien to nomainīja dzidra diena, iekams Vāvere aizsniedza ar mežiem apaugušo salu, kas upi sadalīja divās daļās. Te nu viņš dabūja krietni pasvīst. Straume brāzmaina, varena, airus rauj ārā no ro­kām, laivu griež riņķī kā skaidu. Kaut arī gar pašu salu tā plūst rāmāka, toties tur no vienas vietas ir zāļu puduri un siekstas. Ar lielām grūtībām puisis novakarē aizairējās līdz salas galam.

Izvilka vienkoci no ūdens, mazliet uzelpoja, tad pārlaida ska­tienu salai.

Vai tā nebija tā pati, pie kuras krievu kuģotāji mēdza apstā­ties pēc krācēm, lai atpūstos, salabotu savus bureniekus un zie­dotu dieviem zem svētā ozola?

Tur jau tas kuploja. Rau, cik daudz melnu izdeguma vietu starp zāli, kur kādreiz dedzināti ugunskuri! Visapkārt mētājas darvainas pakulas, šķipeles un salauzti airi. Bet te, rau, stāv elku dieva tēls, sniegdamies ar savu kuplo matu cekulu augstu gaisā.

Nekustīgi stāvēdams, Vāvere uzmanīgi paklausījās un tūda| arī sadzirdēja klusu, nemitīgu dunu, it kā vienā laidā grandētu tālīns pērkons.

Nē, nē, jaunais brašulis zināja: tie nav nekādi tālīnā pērkona grandi! Te atbalsojās tuvo Dņepras krāču duna!

Ek, nu gan viņš atpūtīsies šeit gods godam: meža biezoknis — zaļa pils, nakts tik silta kā pie māmuļas krūtīm, krāču duna — šūpļadziesma, bet, ja ieķērksies kāds putns, — aizbaidīs visus ļaunos garus.

Taču Vāverem neizdevās atpūsties arī šoreiz. Viņš paskatījās uz kreiso krastu un gandrīz pamira.

Pa kraujas augšu kādi treji desmiti pečeņegu jādelēja ar zir­giem. Rokas pacēluši virs acīm, tie vēroja viņu un kaut ko sauca.

«Esmu uzdrāzies nelaimei virsū …»

Pečeņegi padrasēja, pagrozījās barā, tad aizauļoja kaut kur projām, atstādami par sargu vienu no savējiem.

Pienāca krēslas stunda. Nakts tuvojās mākoņaina un tumša. Pie debesīm — ne zvaigznes.

Guļ Vāvere uz zemes kā sastindzis, domas mācas virsū melnas kā šī nakts. Tagad pečeņegi pieķersies viņam kā dadžu pogaļas kažokam, pavadīs līdz pašām krācēm. Taču tur gribot negribot jāizkāpj krastā. Bet varbūt viņi uzbruks jau agrāk. Droši vien uz­bruks pirms krācēm, uzklups viņam kā kraukļi.

Ko darīt, kā izglābties no viņiem? Vai doties atpakaļ? Pa nakti varētu tālu aizmukt. Bet Vāverem briesmīgi negribas atgriezties, bez tam uzglūnētāji taču viņam sekotu. Kaut varētu izkāpt pretējā krastā un tikt nelaimei garām ar līkumu, bet tur kā nepārvarams mūris stāv meldri, tālu sniedzas akačaini purvi un muklāji. Kolīdz tur spersi soli, tūliņ ļaunie gari tevi ieraus dziļumā.

Velti, ai, velti viņš priekšlaicīgi priecājās, tāpēc arī bija ne­apdomīgs, ieskrēja zvēram tieši rīklē. Kāpēc vajadzēja pa dienu braukt, vai ar nakti nepietiktu? Tagad vairs neaizkļūt līdz sa­vējiem, nepadot brīdinājuma vēsti, un varbūt no jauna būs jāat­vadās no brīvības.

Tomēr nē, viņš vairs nekritīs pečeņegu nagos. Labāk mirt nekā nonākt gūstā …

Bet krāces notālēm šalko un grand, vai gabalos plosīdamas sirdi.

Vāvere pacēla acis pret krasta krauju. Tur rēgojas zirgs, bet pečeņegs nav redzams, laikam tas nolicies guļus un uzmana salu.

«Lai notiek kas notikdams!» Vāvere sadūšojās, kad pār Dņepru bija nolaidusies tumsa. «Pārcelšos uz to krastu, kur pečeņegs glūn.»

legūlies laiviņā, viņš palaida to šķērsām pa straumi. Pat nepie- skārās airiem, tikai ar plaukstu palēnām īrās, virzīdams vienkoci pa labi.

Kad laiviņa atdūrās pret cietu grunti, viņš piecēlās un uzmanīgi klausījās.

Visapkārt klusums. Vienīgi kāds putns pa miegam iepīkstas meldros vai kāda zivs izlec, it kā ar plaukstu kāds uzsistu pa ūdeni, vai peldoša sieksta ar plunkšķi apveļas otrādi, vai izskalo- juma vietā nobrūk zemes blāķis, nobrīkšķēdams pakrastē, un at­kal iestājas klusums.

Uz kurieni tagad? Varbūt paslēpties zālē, bet vēlāk, kad pe­čeņegi būs aizjājuši prom, steigties tālāk gar Dņepru? Taču vai viņš, kājām iedams un neapbruņots, sasniegs Kijevu?

Ek, kaut viņam būtu straujš zirgs, tad pat vējš nepanāktu viņu!

«Kā būtu, ja ..» pēkšņi doma iešāvās prātā.

Paķēris airi, bēglis izbrida no ūdens, pieplaka pie zemes un uzmanīgi zagās pa krastu. Gabaliņu parāpoja, apstājās, paklau­sījās un atkal līda uz priekšu.

Straume varbūt tālu aiznesusi laivu, jo Vāvere jau ilgi rāpjas, bet pečeņega un zirga kā nav, tā nav.

Bet tad beidzot priekšā kaut kas nočabēja, nodipēja.

Ak jā, zirgs ganās. Tātad kaut kur tuvumā jābūt arī saim­niekam.

Aiz uzbudinājuma Vāverem sažņaudzās krūtis, šermuļi skrēja pār muguru.

Dzirdīgais zirgs nosprauslājās, pārstāja ganīties, droši vien sajuta svešinieka tuvumu.

Vāvere norima uz vietas.

Ilgi gulēja nekustēdamies un pēc tam tālāk līda uz vēdera, bez mazākā trokšņa locīdamies pa zāli kā ķirzaka. Katru smil­dziņu, katru stiebriņu viņš uzmanīgi pielieca ar roku, lai tas ne- čaukstētu un nenodotu viņu. Viņu sāpīgi durstīja ērkšķi, sausas celmu šķembas savainoja augumu.

Kamēr tika kraujas augšā, viņš mirka vienos sviedros.

Tagad tikai daži soļi atdalīja Vāveri no pečeņega. Rau, kur tas gul, ar krūtīm pieplacis pie zemes uz pašas krants, un, lai gan varbūt nekā nesaredz šādā tumsā, tomēr cieši raugās uz salas pusi.

Viņa zirgs jau ir paēdis un apgūlies zālē atpūsties tepat netālu.

Vāvere, domās palūdzis no Pērkona palīdzību un apsolījis viņam par to ziedojumu, sasprindzināja visu ķermeni, pat aiztu­rēja elpu.

Tad, strauji pietrūcies kājās, viņš vienā mirklī uzlēca uz krants un gluži kā ar spriguli pa labības kūli — no visa spēka iebelza pečeņegam ar airi.

Tas pat neiekliedzās.

Smagi elsdams, Vāvere uzspīlēja sev mugurā pečeņega drē­bes. Nekustīgo ķermeni nogrūda Dņeprā.

Kas to zina, kāpēc dažreiz naktī ūdens nošļakst? Varbūt kāda zivs palecas vai peldoša sieksta apgriežas otrādi, vai izskalojuma vietā nobrūk zemes blāķis …

Tad, paķēris no zemes līko zobenu, loku un maksti ar bul­tām, bēglis tuvojās zirgam.

Izbaidītais zirgs atšņiepās, sajuzdams uz skausta svešu roku, bet Vāvere aši ielika tam dzelžus mutē, ielēca seglos, iecirta pie­šus sānos un aizauļoja tumsā.