Vāvere

Piecpadsmitā nodaļa dzimtĀ zeme

Klusa, rāma nakts bez mēnesnīcas bezgala plašā laukā. Tās dziļo drūmumu neizkliedē nedz kāda mitekļa laipnā uguntiņa, nedz kāda skanīga dziesma, kurai prieki vai bēdas likuši izlauz­ties no cilvēka sirds. Guļ nerimtīgie putni, paslēpuši galviņas zem siltajiem spārniem. Nelīgojas augstā zāle un ziedi. Visus pa garo dienu nogurdinājusi svelmainā tveice, visus ieaijājis jauks un dziļš miegs.

Nav dusas vienīgi kareivīgajām krācēm. Dienu un nakti tās izmisīgi cīnās ar savu mūžseno ienaidnieci — Dņepru-Slavutiču, spēcīgo un nerimtīgo. Un, jo melnāka tumsa nogulst visapkārt, jo skaļāk krāces sasaucas savā starpā, ar neuzvaramām klinšu blī­vēm un ūdeņu bangotnēm aizšķērsodamas plašo kaujas lauku.

Modinātāja krāce paceļ uz saviem stāvajiem pleciem ūdeņu gāzmas, pārsviež tās sev pāri, lepni izriež krūtis un skaļi, cik vien jaudas, cik vien varoņspēka, uzsauc:

— Ho-ho-ho-ho-hou, Rijīgā krāce, mana vecākā māsa! Kā tev pagāja diena, cīnoties ar Dņepru-Slavutiču? Vai trakie ūdeņi

nenolauza tavus asos akmens pīķus? Vai tie neiedragāja tavas granītbruņas?…

Un, mirkli pierimusi, tā klausās.

— Gul-gul-gul-gul-gū! — bargi atsaucas Rijīgā krāce. — Ko man var padarīt trakie, straujie ūdeņi? Es necīnos ar tiem, bet tikai rotaļājos, dūņas noskaloju no saviem asajiem akmens pīķiem un atdzesēju no savas elpas sakarsušās granītbruņas.

Tālu visapkārt aizdimd vecākās māsas balss. Kaut kur šņāc un šalko mazākās krāces, savas vecākās māsas pārliecinošo vārdu nomierinātas un iepriecinātas.

Rēnā mierā pierimst arī Modinātāja krāce.

Taču tai, nevaldāmajai, apnīk ilgi klusēt. No jauna tā uzsauc vecākajai māsai:

— Ho-ho-ho-ho-hou, Rijīgā krāce, mūsu vecākā māsa! Sen jau neesmu dzirdējusi zirgu zviedzienus, neesmu manījusi ar svil­pieniem auļojošās pečeņegu ciltis. Vai varbūt mēris tās ir iznīdē­jis? Vai arī tās visas kritušas kaujas laukā?

— Gul-gul-gul-gul-gul-gū, — dārdēdama grand Rijīgās krā­ces balss. — Mēris nepiemeklē laupītāju, klaidoņu barus. Tie pa­dzeras no purvainas peļķes un aiz veselības vai plīst. Tie neuzsāk godīgu cīņu. Putekļi vien pajūk aiz viņu tramīgajiem zirgiem, līdzko viņi pamana savu pretinieku.

— Ho-ho-ho-ho-hou, Rijīgā krāce, mūsu vecākā māsa! — nerimstas brāzmainā Modinātāja krāce. — Vai kaut notālēm nav redzami drosmīgie krievi, vai neparādās apvāršņa malā viņu viegl- spārnainie burinieki? Jo man jau pagalam apnikusi šī kauna pilnā cīņa ar nevajadzīgajiem ūdeņiem. Tā gribētos tiku tikām pārmē­roties spēkiem ar drošsirdīgajiem krieviem!

— Gul-gul-gul-gul-gū … — gulgodama dimdina Rijīgā krāce. — Jel nealksti priekšlaicīgas cīņas ar bezbailīgajiem krievu bra­šuļiem! Jebšu tev nav zināmi viņu apslēptie spēki? Gan tu vēl diezgan atskatīsies un izkarosies, gan vēl diezgan izpriecāsies un izbēdāsies. Vienīgi pareģi noskārst un zina, kurš kaujā noliks galvu uz mūžu …

Čalo un grand mūžam nerimstošās krāces, ar savu vareno un valdonīgo sasaukšanos izklaidēdamas drūmo nakti bezgalīgajos stepes klajumos.

Auļo Vāvere pa krastmalu, pieplacis pie zirga krēpēm, ar skaudru skatienu lūkodamies tumsā. Zirgs ir labs, straujš kā bez­delīga: ja ceļā gadās graviņa — pārdrāžas pāri ar joni, paspīd upe — metas peldus un iznes malā.

Aust rīts, mākoņi sāk sārtoties. Drīz uzlēks saule.

Priekšā zilgmojas mežs. Vai tikai tā nav tā pati birztala, kur pečeņegi viņu, Vāveri, sagūstīja un aizdzina verdzībā? Jā gan, jā gan — nopriecājās sirds.

Bēglis apturēja zirgu un ieskrēja biezoknī kā izbiedēta stirna. Pašķīra krūmus un skatās — vai neviens nedzenas pakaļ? Nē, neviena neredz. Tad viņš piezagās pie upes — un acīs saskrēja asaras. Viņš pazina šo krastu, kaut arī bija pagājis jau tik daudz laika … Rau, tepat ir baļķiem noklātais ceļš .. . Ehē, palikuši vie­nīgi apdeguļi. Atkal to nodedzinājuši niknie Krievzemes ienaid­nieki — pečeņegi.

Pasmēla saujā vēso ūdeni, kas tek no dzimtās puses, padzērās līdz sātam, un šī velga it kā piešķīra viņam jaunus spēkus.

Vāvere padzirdīja arī pečeņega zirgu un palaida to ganīties. Pēc tam pats ielūkojās ādas tarbās, kuras bija piesietas pie segliem.

Acīm redzams — pečeņegu bija posusi ceļā krietna sieva: visu ko ielikusi atliku likām — gan sieru, žāvētu zirga gaļu, gan kaut kādas grauzdētas sēklas.

Nenosodi mani, piedod, svešā sieva, ka pie tevis neatgriezīsies vīrs, pie bērniem — tēvs! … Diezgan viņš, tavs saimnieks, iz­priecājās par netaisni iegūtu mantu, sirdī nejuzdams žēlastību pret cita nelaimi. Ko gan Vāvere varēja darīt — ja viņš neno­sistu odzi, tā iekostu viņam .. .

Saule jau bija uzaususi, cēlās arvien augstāk un augstāk, ar saviem tramīgajiem staru zaķīšiem spīgodama zaļajās lapās un aicinādama doties gaišajās ārēs.

«Kāda jēga,» bēglis nodomāja, «visu garo dienu kvernēt šajā biezoknī? Labāk paslepšus iešu izlūkot sev naktij ceļu.»

Aizmanījies gar birztalas stūri, viņš četrrāpus uzlīda pakalnā.

Klajš lauks zilgmojās dzidrā dūmakā. Vienīgi putni lidinājās viņam pār galvu. Tepat blakus spīgoja Dņepra-Slavutiča, sudra­bodama ceļu līdz dzimtenei.

Un brašo puisi sagrāba pārgalvīga vēlme:

«Ko man, brīvam cilvēkam, baidīties no šī klaiduma? Ja arī ieraudzīs pečeņegi, iztālēm noturēs par savējo. Man taču ir viņu apģērbs.»

Līko zobenu uzasinājis pret akmeni, bēglis sakārtoja zirgam seglu jostu un aizdrāzās kā uz spārniem. Puķes un zāle viņam vainagus vija ap seglu kāpšļiem, karstā stepes elpa cirtās sejā un krūtīs …

Visu dienu Vāvere auļoja bez apstājas. Pat nemanīja, ka pie­nācis vakars. Sapinis zirgu, viņš palaida to, lai izraugās sev ba­rību pēc patikas, bet pats atlaidās zālītē guļus.

Vai tuvinieki mājās maz noskārst, ka viņš traucas, laižas kā putns pie viņiem? Vai varbūt vairs pat necer redzēt viņu, uz­skata par mirušu? Kur viņi tagad atrodas, kā dzīvo?…

Senāk ap šo laiku, nobārstījusi ar dzeldīgām nātrēm vai da­džiem taciņas līdz akai un lopu laidaram, apbakstījusi ar ērk­šķiem visas ieejas un izejas no pagalma, lai naktī tur neložņātu ļaunie gari, māte gāja uz istabu gatavot vakariņas. Kamēr mal­tīte vārījās un cepās, tēvs vai nu greba koka karotes, vai arī lā­pīja zvejas tīklus, bet Vāvere pina zivju murdus.

Nav vairs viņiem nedz zvejas tīklu, nedz murdu … Nu nekas, tagad būs zirgs. Pārvedīs Vāvere šo pašu pečeņega auļotāju un pieradinās pie darba. Varēs pamazām atkal atjaunot saimnie­cību, vienīgi bažas par tiem nodokļiem … Vai tēvam ir laimējies tos nokārtot? Ak nē, varbūt pa šo laiku gan viņš, gan māte jau kļuvuši par vergiem …

Vāvere zirgā aizjoņos līdz Kijevai, zemu klanīsies Kudeļas priekšā, pielūgsies viņu, lai paglābj no posta, lai aizdod izpir­kuma tiesu, un tad jau kaut kā nokārtos. Vai tiešām tirgotājs atsacīsies palīdzēt?

Varētu palūgt arī Janas tēvam. Bet vai viņam ir ko dot, jo paši acīmredzot nedzīvo diez cik grezni. Bez tam, kas zin, arī Jana būs jau aizmirsusi, — pagājis taču tik ilgs laiks. Ja ir aiz­mirsusi, tad labāk viņai ne acīs nerādīties … Vispirms Kijevā būs jāuzmeklē Putjata, tas droši vien palicis dzīvs, un jāiztaujā par visu.

Treji lāgi Varenais Saules dievs aizgāja atdusēties savā pilī, treji lāgi Vāvere apstājās, lai pārnakšņotu, treji lāgi viņš agri jo agri trūkās augšā, lai ar joni steigtos tālāk. Viņš auļoja gar krastu, tikai gar krastu un raudzījās tālē, pavērsis savas krūtis ar vaļā atrauto kreklu pret svaigo vēju, pilnu ar lauku ziedu smaržām. Bet tāle bija dzidra un bez nevienas dzīvas dvēseles. Kaut šāds ceļš viņam būtu līdz pašām mājām!

Taču nē, kas nu to deva … Ceturtajā dienā Vāvere pamanīja, ka biezā stepes zāle ir nomīdīta, brūnā zeme zirgu pakavu iz­vandīta. Un, lūk, arī kraukļu bari lidinās un krauc virs plašas ielejas, it kā gatavodamies laisties prom pirms ziemas. Tikai kraukļiem nav parasts bažīties par ziemu! Vai gadījumā tur nav notikusi kāda kauja?

Piejājis tuvāk, Vāvere izbijās: attālā ieplaka bija pilna ar ne­skaitāmiem pečeņegu pūļiem. Tomēr kagans padevies grieķu ķei­zara pierunām — tagad pulcina savu karaspēku, lai gluži kā siseņu bars pēkšņi uzbruktu Krievzemei.

Vai mīļotā tauta zina par šādu nelaimi? Vai gatavojas pienā­cīgi saņemt šos nelūgtos viesus?

Pagrieza Vāvere savu zirgu, lai ar līkumu pajātu garām iepla­kai, iecirta tam piešus sānos. Vienā stiepienā zirgs atrāvās no vietas, šķita, pat zemei nepieskārās ar pakaviem, traucās kā putns — ašāk par vēju … Taču tas nespēja apsteigt tumšo nakti: paklupa pret kādu cini un pārguris novēlās kā akmens garajā zālē. Nogāzās arī Vāvere bez spēka, kritienā apkampdams zemi…

Viņu atmodināja dzestrais pirmsausmas vējš. Bēglis paskatījās: zirgs stāv blakus, tīkodams doties ceļā, un tepat, tapat pa labi plūst plašā Dņepra, tajā ietek neliela upīte, bet stūrī starp Dņepru un šo upīti paceļas augsts kurgāns, aiz kura melnojas silu svēdra.

Vai tie nav tie paši sili, kur ir dzimtās zemes robeža? Vai tas nav tas pats kurgāns, kur krievu apsardzes vīri dienu un nakti, ne acu neaizvērdami, uzmana apkaimi?

Jā gan, tas pats! … Rau, kur arī sargs kapkalna augšā tik tikko saredzams. Tā jau ir dzimtā zeme, savi pašu cilvēki …

Vāveri pārņēma tāds prieks, ka asaras saskrēja acīs.

Uzlēcis zirgā, izjoņoja no biezās, augstās zāles. Un pēkšņi viņam iekārojās dziedāt. Kopš bija kritis gūstā, viņš ne reizes ne­bija dziedājis jautru, skanīgu dziesmu. Vienmēr tikai bēdīgas, skumjas un arī tad klusām, lai neviens nedzird.

Gar za|u birztaliņu Dzen meiča pīlēniņu. To ganot pazaudēja, To saucot, apkārt skrēja … Ai, dai-da, ai, Lada, — To saucot, apkārt skrējal

Tā gāja ceļu garu, Kur mīļais lauku ara. Pār arkla balstiem gumis, Pēc meitenes viņš skuma … Ai, dai-da, ai, Lada, — Pēc meitenes viņš skuma!

Taču par agru šī dziesma bēglim izlauzās no krūtīm. Tā uz­modināja pečeņegu sardzi, kas bija paslēpusies zālē pie Kriev­zemes robežas. Ieraudzījuši vientuļo jātnieku, pečeņegi pa galvu pa kaklu steidzās pie viņa.