Vāvere

Septītā nodaļa DŅepras krĀces

Tagad jau brauciens apstājās uz īsu nakts atpūtu attālu no krasta. Uz sauszemes neviens neizkāpa. Visi gulēja laivās. Airētāji piegura un novājēja bez silta ēdiena.

Kad priekšā parādījās klinšaina, ar mežu apaugusi sala, visi kļuva priecīgi. Beidzot varēs ij maltīti izvārīt, ij bezrūpīgi pār­nakšņot.

Līdzko laivas piestāja krastā, Vāvere paņēma no vienkoča že­bērkli ar trejiem zariem un uzlīda vecā vītolā, zemu nolīkušā pār upi.

Saule vēl bija augstu gaisā un labi izgaismoja ūdeni caur zariem.

Lūk, lēnām aizpeldēja melnmugurains asaris, jocīgi kustinā­dams sarkanās spuras, it kā dižodamies ar tām. Tad parādījās ve­sels bars sudrabainu zivtiņu.

Zivtiņas ilgi virmuļoja uz vienas vietas, līdz tajā vietā uzradās milzīga līdaka. Gluži kā bulta, izšauta no loka, tā izdrāzās caur baru, skrējienā satverdama zivteli ar saviem briesmīgajiem žok­ļiem. Bars nozuda, kā vēja aizpūsts.

Drīz atpeldēja vēl viena tikpat pamatīga līdaka. Varbūt at­griezās tā pati. Droši vien cerēja vēl šeit dabūt gardu kumosu. Līdzko līdaka pietuvojās žebērklim, Vāvere manīgi iedūra tā za­rus zivs mugurā. Plēsoņa mežonīgi raustījās, taču nespēja tikt nost no žebērkļa.

Izsviedis līdaku sausumā, Vāvere no jauna nekustīgi lūkojās ūdenī.

Ilgu laiku neviena zivtiņa nerādījās pie vītola. Puisim pat roka notirpa. Izraudzīdamies ērtāku vietu, viņš neviļus norāva no zara lapiņu, un tā, mazliet pavirpuļojusi, iekrita ūdenī. Tūliņ no dzi­ļuma iznira sams un, grozīdams savas ūsas uz nesamērīgi lielās, melnās galvas, kluncīgi piepeldēja pie lapas.

No sākuma Vāvere pat satrūkās, šķita, ka pats ūdens gars lien pie viņa, bet tas ilga tikai vienu mirkli. Atvēzējies ar žebērkli, viņš aši ietrieca to samam galvā.

Kamēr Vāvere ķēra zivis, Kudeļa ar Putjatu no jauna pārsēja kravu.

— Kāpēc tas vajadzīgs? — Vāvere jautāja, nolikdams zemē caur žaunām uz klūdziņas savērtos samu un līdaku. — Ūdens taču ir rāms.

— Rāms gan, rāms, bet no nelaimes jāpiesargās, — tirgotājs nīgri atbildēja. — Uzskriesi uz staba, viss aizlidos pār bortu … Ek, loms ir lielisks! — Kudeļa nopriecājās, ieraudzījis zivis.

— Ūdenī stabs? — Vāvere neticīgi pasmīnēja. — Šeit taču nav zeme!

— Tur tā nelaime, ka nav zeme, — tirgotājs nopūtās. — Uz zemes var apbraukt apkārt, bet šeit .. . Priekšā būs akmeņi vis- pāri upei. Ja uzdrāzīsies uz kāda, tad tikai skambas vien paliks pāri no laivas.

Maltīti gatavoja pats Kudeļa. Notīrīja zivis, apsālīja un ietina tādās kā dadžu lapās — smaržīgās un dzīslotās, tad ierušināja smiltīs un virsū sakūra uguni. Iznāca tik garšīgas vakariņas, ka viņi vienā reizē notiesāja ir samu, ir līdaku.

Turpmāk viss brauciens noritēja citādāk. Viņi laidās ceļā nevis līdz ar rītausmu, bet nogaidīja, kamēr kļuva pavisam gaišs. Pa­klanījās Saulei, nolika ziedojumus ūdensgariem, lai tie negāztu ap­kārt laivas, nepagrūstu klinšu šķautnes zem to dibeniem, neuz- nestu uz akmeņiem un neierautu atvaros, un tad ar mazliet ierēvē- tām burām kuģi devās uz priekšu cits aiz cita.

Kuģotājiem gar abām pusēm vēl pagadījās gan lielākas, gan mazākas salas, bet pie tām viņi vairs neapstājās. Upe kļuva šau­rāka, straume plūda ašāk.

Vāverem sāka tā kā dūkt ausīs.

«Laikam peldoties tajās iegājis ūdens,» puisis nodomāja.

Viņš papurināja galvu, pielicis plaukstu pie auss. Taču dūk­šana kļuva arvien skaļāka.

— Nolieciet airus! Turieties pie bortiem! — Kudeļa pēkšņi no­komandēja.

Laiva sašūpojās, palēcās uz augšu, abpus tās pazibēja slapji akmens zobi, un nepaguva Vāvere apjēgt, kas notiek, kad viņi jau drāzās uz priekšu pa bangainu straumi.

— Ak, cik jauki! — Viņš iesmējās.

— Šis bija neliels šķēliens, — paskaidroja tirgotājs. — Bet uz krācēm vairs smiekli nenāks.

Drīz vien varena rēkoņa satricināja gaisu.

Vāvere raudzījās uz priekšu: upes vidū rēgojās smailas klin­tis. Ap klintīm kā stabi pacēlās ūdens birzga, bet šai birzgā gluži kā izšuvumi uz krekla ņirbēja un spulgoja visās krāsās varavīk­snes loks.

Lietus no skaidrām debesīm? Puisis neticēja savām acīm.

— Šīs jau ir pirmās krāces, saucas «Neguli», — Kudeļa pa­skaidroja. — Brauciet uz krastu, es izkāpšu, bet jūs izvadīsit laivu cauri briesmām. Tur, straujajā tecē, jums palīdzēs pārcēlāji. Tikai uzmanieties, lai nekur klintis neskar laivu, jo tādā gadījumā šķembas vien pajuks no tās.

Vispirms krastā izkāpa karavīri, apskatīja, vai gadījumā nav kaut kur slēpnis, bet pēc tam arī tirgotāji pameta laivas.

Kuģos palika tikai airētāji.

Vāvere ar Putjatu, izsēdinājuši malā Kudeļu, apāva vīzes, lai neievainotu kājas uz asajiem akmeņiem, un vadīja vienkoci uz caurteku. Straume bija tik spēcīga, ka viņi tik tikko noturēja savu braucamo. Ūdens to rāva uz priekšu un svaidīja uz visām pusēm kā mazu skaidiņu.

Uz upes nebija dzirdamas nedz klaigas, nedz uzbrēcieni — visu pārmāca baismīgā ūdens krākšana. Airētāji sapratās savā starpā tikni ar žestiem, kā mēmie. Bet pārcēlājiem bija taurveidī- gas irbenāju klausules un, kad vajadzēja kaut ko pateikt, viņi runāja caur šflm taurītēm, pielikuši tās viens otram pie auss.

Pārcēlāji stāvēja ar garām kārtīm uz klintīm abpus teces. Kad Vāvere ar Putjatu nokļuva līdz viņiem, pārcēlāji tūdaļ atspiedās ar kārtīm pret laivu un pieturēja to, iekams vienkocis vēl nebija ierauts ūdeņa vērpetē un nogājis dzelmē. Tā viņi izvadīja vien- koci starp klintīm, bet tad abi reizē palaida to vaļā. Trakā straume satvēra laivu un nesa uz priekšu kā uz spārniem.

— Nobraucām tikpat kā ar ragaviņām! — Jaunie puiši, tikuši pāri krācēm, priecājās kā bērni, un airēja uz malu pēc Kudeļas, kas, līdzīgi mežāzim, lēkāja no viena akmens uz otru pa krastu nopakaļ savai laivai.

— Nedraiskojieties šeit! Nejokojiet ar ūdeni! — tirgotājs nikni uzsauca.

Viņi pārbrauca pāri vairākām rāmām krācēm. Kudeļa paskaid­roja, ka tās ir tādas tikai palu laikā, bet vēlāk, kad ūdeņi nokrī­tas, arī kļūst negantas.

Un tad, lūk, viņiem ceļā stājās vēl lielākas un bīstamākas krā­ces nekā «Neguli». Tirgotāji tās iesaukājuši par Salas krācēm, jo šeit upes labā krasta tuvumā pacēlās ļoti skaista, salai līdzīga krauja klints. Tā visa no apakšas līdz augšai bija apaugusi ar mež- vīnogulājiem.

Sajās krācēs ūdens drāzās uz priekšu pa trejām lielām tecēm. Pirms paša krituma ūdens straumes satuvojās kā satrakoti zirgi sirmām krēpēm un, mežonīgi mutuļodamas un krākdamas, gāzās lejup. Airētāji tika šīm krācēm pāri tāpat kā pirmajām. Tirgotāji un karadraudzes locekļi atkal izkāpa uz sauszemes, bet pārcēlāji ar kārtīm piepalīdzēja caurtecēs.

Kad pārcēlāji palaida Kudeļas vienkoci straumē, tas vispirms gluži kā bulta aizšāvās līdz ar nevaldāmajiem ūdeņiem garām aug­stai klintij, pēc tam noskrapstēja ar dibenu pret akmeņiem, sa­slējās stāvus un iedrāzās bangainā ūdeņu rīklē. Aiz šausmām abiem puišiem aizrāvās elpa, acis neviļus aizvērās ciet.

Kad laiva izkļuva no mutuļainās gāzmas un Vāvere paskatī­jās atpakaļ, viņam pat grūti bija ticēt, ka nupat viņi nogāzušies no tik drausmīga augstuma.

Neba visiem tirgotājiem izdevās tik laimīgi kā Kudeļam tikt pāri šīm krācēm. No vairākiem kuģiem ūdenī iegāzās krava, da­žiem radās sūces. Bet viens kņaza burenieks, kā vēlāk stāstīja, tika pavisam sašķaidīts. Trīs airētāji bija aizgājuši bojā.

Izvilkuši no upes tās mantas, kas vēl nebija paspējušas no­grimt, ļaudis salaboja laivas un devās tālāk.

Kudeļas vienkocī iestājās ilgs klusums, it kā airētāji un tirgo­tājs būtu jau visu pasacījuši ceļā.

— Nu, vai tagad jau beigušies akmeņi? — pirmais ierunājās Vāvere.

Viņš bija pierimis tūdaļ pēc pēdējā brauciena pār krācēm. Jau tāpēc vien, ka bija pārbijies no briesmīgajām bangu gāzmām, turklāt viņu satrieca kņaza airētāju nāve.

— Nē, vēl nav beigušies, — tirgotājs drūmi sacīja. — Vis­lielākās grūtības vēl gaida priekšā — pie Rijīgajām krācēm! Tur vajadzēs laivas vilkt ar vilkšanu. Tad gan redzēsit sutu …

Tikai pievakarē kuģotāji nokļuva līdz tām krācēm. Apstājās netālu nakts atpūtai, lai no rīta apietu tās pa sauszemi.

Kad braucēji bija nolikušies gulēt, Vāvere vēl ilgi klausījās bargajā bangu rūkoņā, kas nemitīgi atbalsojās nakts tumsā.

Nākamajā dienā kuģotāji piecēlās agri — vēl pat Rīta zvaigzne nebija uzaususi.

Šoreiz pirmie no laivām izkāpa karavīri. Apskatīja krastu, vai kaut kur nav paslēpušies pečeņegi. Pēc tam, paņēmuši šķēpus, iz- trausās malā arī tirgotāji.

Kudeļa apjozās ar siksnu un paķēra sev līdzi ne vien šķēpu, bet arī vairogu.

— Paklausieties uzmanīgi, — viņš bargi sacīja saviem airētā­jiem. Uzacis tirgotājam bija sarauktas, acis nemierīgi kvēloja. — Kauja ar pečeņegiom, cerams, nenotiks, jo karavīri jau apska­tījuši visu apkaimi — neviens nav redzams. Bez tam mums ar viņiem ir noslēgts miers. Tomēr pečeņegu vidū gadās arī patvaļ­nieki, kuri pat savu vadoni neklausa, tāpēc mums jābūt piesar­dzīgiem. Karavīri un tirgotāji katram gadījumam apsargās krastu. Pārvilkt kuģus uz jauno vietu un pārnest turp kravu nāksies jums un pārcēlājiem. Jums jādara viss, ko liks izrīkotāji. Taču, ja manai laivai draudēs briesmas, pametiet visu un aizsargājiet to.

Vāvere un Putjata apņēmīgi pamāja ar galvu.

— Un vēl, — Kudeļa turpināja. — Ceļā viss var atgadīties — mūsu dzīvība ir Pērkona varā! Ja ar tevi, Vāvere, kaut kas no­tiktu, es tēvam samaksāšu, cik esi nopelnījis, neko nenoslēpšu, bet, ja ar mani, — tad klausiet mūsu kaimiņu, tirgotāju Višatiču kā mani pašu. Es paļaujos uz jums kā uz saviem dēliem.

— Ticiet man, saimniek, — Vāvere lepni atbildēja, — mūsu dzimta nodevību nepazīst. Es savukārt palūgšu jūs, ja šā vai tā .. . — Vāverem uz mirkli pat elpa aizrāvās. — Nododiet svei­cienus tēvam un mātei … Jo sevišķi pasveiciniet Janu …

— Es zvēru pie Varenās Saules! — Kudeļa svinīgi pacēla roku pret sauli.

Rīts atausa rāms un jauks, vienīgi krāces rūca draudīgi un noslēpumaini.

Laivās sēdētāji ne bez bailēm raudzījās uz bargajām krācēm: upes gludais līmenis plūda uz tām neapturami, smagi gāzās ak­mens gropē. Gropē ūdens guldzēja un šņāca, un burzguļoja kā verdošā katlā, sviezdams šļakatas visapkārt, bet, izlauzies brīvībā, vēl ilgi mutuļoja un putoja, izraudams akmeņus no upes dibena un grauzdams krastus. Pat gūstekņi, galīgi saduguši aiz bē­dām — arī tie novērsās no šī briesmoņa.

Klāsts, ar baļķiem noklāts ceļš, sniedzās gar pašu ūdeni. To nekad nenojauca, tikai laiku pa laikam salaboja — nomainīja sa­trunējušos baļķus. Cik gan visi bija pārsteigti un apjukuši, ierau­dzīdami, ka no koka klāsta pāri palikuši tikai apdeguļi.

— Tas ir to nešķīsteņu darbs, — Kudeļa īgni nopukojās. No krācēm dvesmoja vējš, un tirgotāja kuplā bārda plīvoja kā stepes līgas cers. — Cik viņi kļuvuši nešpetni! … Tagad viss ceļš jāno­klāj no jauna.

Airētāji, paņēmuši cirvjus un virves, gāja sagādāt baļķus uz nelielo birztalu, kas auga netālu no krasta. Iztraucētie putni pa­cēlās no ligzdām un ķērkdami lidinājās virs kokiem.

— Vāvere, vai vēlies, es tev iemācīšu buramos vārdus pret bultām? — Putjata sacīja, kad viņi bija iegājuši biezoknī un krāču rēkoņa kļuvusi mazliet klusāka. — Tad tās nekad tev netrāpīs.

— Nu iemāci.

— Tikai vislabāk tos skaitīt pilnā mēnesī un lai neviens ne­dzird. Tā nu iegaumē … «Varenās bultas, lidojošās bultas, vis­asākās bultas, — Putjata skaitīja, noslēpumainā balsī, — kā lietus nespēj akmeni šķelt, tāpat jums nebūs man krūtis dzelt; kā lietus piles no akmens nost lec, tāpat lai jūs atvaira mans plecs; kā ūdeņi atvarā mutuļiem griežas, kā viesulī vēji apkārt sviežas, tāpat jūs man apkārt lidojiet, manu augumu neskariet! Jel triecieties, bultas, smiltīs un velēnās, lai putnu spārnos spalvas plivinās, lai putni augstu gaisā lidinās! Cik ilgi manas acis sauli skatīs un kājas zem sevis zemi matīs, tik ilgi pastāvēs šo manu vārdu spēks. Burr- murr, čuku-vurr, šņirku-šņāks!» … Un tas ir viss. Ja vienreiz tos noskaitīsi, -bultas nekad vairs tevi neievainos. To man iemācīja tas Kijevas vecis, kurš stāstīja par Pērkonu. Viņš kādreiz dienējis pie kņaza, daudzkārt piedalījies kaujās, bet neviena bulta viņam nav trāpījusi, jo viņš pratis buramos vārdus.

— Kāpēc viņš nav tos pasacījis visiem mūsu karavīriem?

— Varbūt ir pasacījis … Bez tam ir savs sakāmais arī pret čūskām. Vai gribi, es arī to iemācīšu?

— Gan vēl paspēsi. Sāksim nu cirst…

Viņi palūdza meža garu nedusmoties, ka viņi cirtīs tā birztalā kokus; lai pielabinātu, nolika tam uz celma pa sausiņam un pa šķipsniņai sāls, tad stājās pie tuvākā ozola.

Neviens mājās ātrāk par Vāveri nespēja nocirst koku. Ar cirvi viņš atvēzējās plaši, pāri plecam. Tā arī šoreiz: Putjata nepaguva pat zarus nošķibīt nogāztajam ozolam, kad jau cits koks sazvēlās pret zemi.

— Piesargies, Putjata! — pa jokam viņam uzsauca darbā iekar­sušais Vāvere. — Citādi vēl tevi nositīs šeit, birztalā, un tu nere­dzēsi Grieķiju.

— Esmu jau redzējis. Kaut viņu nospertu!

Putjata kļuva līksmāks un draiskā balsī uzsāka bezbēdīgu mednieku dziesmu:

Lācis tumšā mežā gāja bišu kāpt, — Mazie lācēniņi medu ēd labprāt.. .

Vāvere arī braši pievienojās savam biedram: Koka dobumā viņš savu ķepu lika, Lapsenēm tas dikti nepatika . . .

Viņi tā aizrāvās ar dziedāšanu, ka pat nedzirdēja krastmalā pie krācēm brīdinošus taures pūtienus, kas aicināja visus atgriez­ties pie laivām.

Abi puiši atskārta briesmas tikai tad, kad birztalā atskanēja klaigas un svilpieni. Zviedza un krāca zirgi.

— Pečeņegi … Pečeņegi uzbrūk … — izbijies čukstēja Put­jata.

Viņš drebēja kā drudzī.

Vāvere paskatījās uz vienu pusi, uz otru, aizbāza cirvi aiz jostas.

— Bēgsim! — Viņš piebakstīja Putjatam sānos.

Taču, līdzko abi puiši izskrēja no krūmiem, tūdaļ viņiem ceļu aizšķērsoja kāds desmits jātnieku, bārdaini, ar sarkanīgām laps­ādas cepurēm galvā. Pečeņegi kliedza kaut ko nesaprotamu, svilpa, māja ar lokiem un zirgastru auklām. Netālu no birztalas viņi uz pinkainiem zirģeļiem jau veda trīs sasietus kuģu braucējus un vienu nogalinātu vai ievainotu savējo.

Nepaspēja abi puiši pat atjēgties, kad uz viņiem jau lidoja cilpas.

Vāverem laimējās izvairīties, viņš ašāk, nekā iespējams izšaut no loka, apsviedās un iemuka biezoknī. Turpretī Putjata nebija tik veikls un attapīgs. Aiz šausmām pagalam apstulbis, viņš palika stāvam kā zemē iemiets. Kad cilpa pazibēja virs galvas, viņš gri­bēja to atvairīt ar delnu, bet astrene kā odze apvijās viņam ap labo roku. Satvēris auklu, puisis pūlējās to pavilkt vaļīgāk un no­mest nost, bet pečeņegs paskubināja savu zirgu, un cilpa sažņau­dzās vēl ciešāk.

— Ar cirvi, cērt pušu ar cirvi! — Vāvere sauca.

Taču pagalam pārbaidītais Putjata laikam nedzirdēja biedra pamācību, bet pats nespēja apjaust, kā izglābties. Tikmēr peče­ņegs, aizkabinājis auklu aiz seglu āķa, jau vilka puisi sev līdzi.

Putjata paklupa un nogāzās gar zemi. Tad Vāvere izskrēja no biezokņa gluži kā nokaitināts vepris, metās viņiem nopakaļ, panāca un ar cirvi pāršķēla astru auklu.

Putjata paskatījās saraudātām, mežonīgi izvalbītām acīm uz Vāveri, pietrūkās kājās un dieba, ko kājas nes, uz krastu. Ap roku viņam kulčājās auklas gals. Auskara Putjatam vairs nebija, no pārplēstās auss ļipiņas uz kakla un krekla tecēja asinis.

Viņam pakaļ dzinās divi jātnieki, bet Vāvere vairs neredzēja, vai tie sagūstīja Putjatu no jauna vai ne, jo tagad arī viņam uz­bruka reizē kādi septiņi pečeņegi un pašam nācās glābties no tiem.

Kā gan paglābties, kad naidnieki viņu ielenkuši no visām pu­sēm un auļoja labi koptos zirgos ap viņu kā kraukļi?

Taču Vāvere, kaut gan saprata, ka cīnīties ar tik daudziem pretiniekiem nebūs pa spēkam, tomēr nepadevās, nolēma turēties pretī līdz galam. Viņš lēkāja, cirta ar cirvi, lai tikai izvairītos no drausmajām cilpām, kas gluži kā odzes locījās virs viņa, un pats tikmēr atkāpās tuvāk un tuvāk birztalai.

Tur, krūmājos, būtu vieglāk aizstāvēties, un diezin vai uzbrucēji tad vairs vajātu viņu, jo rudūsainais novērotājs bija sacījis, ka pečeņegi baidās no meža.

Jātnieki redzēja, ka viņiem gadījies ceļā neparasts krievs, ko grūti sagūstīt ar cilpu, jo viņš ir ārkārtīgi veikls, spēcīgs un vil­tīgs. Taču tas vēl vairāk iekvēlināja viņu vēlēšanos saķert puisi.

Pečeņegi varbūt vēl ilgi tvarstītu Vāveri ar cilpām, ja viņu barvedis nepadotu kaut kādu zīmi. Tad jātnieki, nomērķējuši pret Vāveri savus lokus, sāka tuvoties viņam visi reizē, likdami sa­prast, ka viņam nav vairs izejas, lai nu pats izvēlas sev vai nu nāvi, vai gūstu, cerēdami, protams, ka jaunais puisis negribēs mirt un tūliņ padosies viņiem.

Var jau būt, ka Vāvere tiešām labprātīgi padotos, ja šai brīdī nesaklausītu netālu atskanam ilgi gaidītos karavīru izsaucienus un nepamanītu, kā, tos izdzirduši, nodreb pečeņegi.

Dusmu un ienaida pilns pret šiem bārdainajiem cilvēku ķērā­jiem, ticēdams glābiņam, viņš izmisīgi metās virsū tuvākajam jāt­niekam, atvēzējās ar cirvi un no visa spēka iecirta viņam krūtīs.

Pečeņegs iekliedzās, izlaida no rokām pavadu, loku un saļima zirgam uz krēpēm.

Nepaguva Vāvere vēlreiz atvēzēties pret jaunu pretinieku, kad jātnieki notrieca viņu no kājām.

Krizdams viņš paspēja pamanīt netālu aiz uzkalna paceļamies vairAkus pīķus.

«Krievu karavīri…»

Vairāk neko Vāvere neattapa. Atsitās ar pakausi pret bluķi, ko pārbiedētie airētāji bija pametuši pusceļā līdz nodedzinātajam til­tam, un viņam sametās tumšs gar acīm. Šķita, ka galva pāršķēlās uz pusēm …