Vāvere

Septiņpadsmitā nodaļa SASTAPŠANĀS

Līdzko pečeņegi bija aizvākušies projām, izklīduši pa stepi, Vāvere jau posās ceļā uz Kijevu. Taču uzreiz tur nokļūt viņam neizdevās. Kņazam iegribējās redzēt Vāveri, tālab viņš lika atvest puisi pie sevis.

Pusaudzis, kas bija atsūtīts pēc šī drošuļa, piekodināja, lai Vāvere iet kājām pie kņaza, nevis jāj zirgā, — vienkāršam zem­niekam tā pienākoties godāt kņazu.

— Bez tam neaizmirsti cepuri noņemt un zemu paklanī­ties, — viņš steidzās pamācīt.

Turpretī novērotāji, jo sevišķi rudais, deva padomu:

— Tu palūdz kņazu, lai viņš atsūta dienēt pie mums uz kur­gānu. Tikai pielūko, viņš ir briesmīgi bargs, neaizkaitini viņu … Esi uzmanīgs.

Kapukalna sardzes vīri bija sadraudzējušies ar Vāveri, iemī­lējuši viņu drošsirdības, uzticības un stipruma dēļ un saskatīja viņā sev krietnu draugu. Pēc kaujas ar pečeņegiem viņi uzdāvi­nāja Vāverem dažādus apģērba gabalus, kāds nu kuram bija pie rokas, — cits vilnas bikses, cits karavīra kreklu, cits atkal augstu jēreni. Kaut gan dižajam puisim tas viss bija par mazu, tomēr viņš labprāt to apģērba, novilcis pretīgo pečeņega tērpu.

Toreiz, kad Kijevā izvadīja kuģotājus, Vāvere nedabūja lāgā redzēt Igoru. Kņazs bija diezgan tālu, bet pats puisis nemitīgi lūkojās uz Janu.

Taču tagad viņš labi apskatīja kņazu, stāvēdams tuvumā.

Saposies ceļa drēbēs, Igors maz atšķīrās no citiem karadrau­dzes augstmaņiem, vienīgi viņam bija šķēps pie sāniem un viņa garkājainajam, baltajam zirgam iemaukti un segli mirdzēja vienā zeltā un dārgakmeņos. Kņazs izskatījās vēl gana jauneklīgs, bija spēcīgs, garām, nokarenām ūsām un kuplu, sarkanīgu bārdu.

Viņš cieši, vērīgi uzlūkoja Vāveri un, nenovērsdams no viņa savas pelēkās, valdonīgās acis, sacīja:

— Šo to esmu dzirdējis par tevi, pārējo izstāstīsi pats. Ei un apseglo zirgu, tu mani pavadīsi līdz Kijevai.

Un nu jau viņi abi jāj blakus. Vāvere stāsta kņazam visu: kā viņš salīdzis darbā pie tirgotāja, kā pečeņegi viņiem uzbrukuši pie krācēm un pārdevuši korsuniešiem, kā viņš dienējis pie ro­miešu ķeizara un kā aizmucis no Grieķijas. Pieminēja arī gūstek­ņus, kas vēl arvien nelaimīgi dzīvo svešumā, un lūdza kņazu paglābt viņus no nebrīves.

Taču kņazs klusē, saraucis pieri, it kā Vāvere to visu nestāstītu viņam, un grūti ir saprast, vai viņš klausās, vai varbūt domā kaut ko savu.

Par to, lai kņazs sūtītu viņu dienēt uz augstā kurgāna, kā bija ieteikuši novērotāji, Vāvere pat neieminējās. Apriebies, ak vai, kā Cargradā viņam bija apriebies karavīra dienests! Viņš nevarēja ne acu galā ciest nedz bruņutērpu, nedz ieročus. Tik ļoti gribējās, cik vien iespējams drīzāk atgriezties mājās, iet ba­sām kājām aiz arkla pa mīkstu zemi, pēc tam bezrūpīgi pagu­lēties uz ežas, paklausīties zāles čaboņu, gāršas šalkas un sērīgos ūbeļu dūcienus tajā.

Lai draugi nenosoda viņu par to — viņš taču nav zaķapastala. Ja Krievijai pienāktu grūts brīdis, viņš pirmais ņemtu rokā šķēpu un stātos tās sargu rindās.

Vienīgi, ja tēvs un māte vairs nebūtu dzīvajo vidū un Jana, nespēdama sagaidīt viņu, izgājusi pie cita, tad gan Vāvere mēģi­nātu atkal piekļūt pie kņaza un palūgt…

Tomēr Igors uzmanīgi klausījās brašā puiša vārdos. Un, kad tas bija izstāstījis visu, kņazs pats sāka taujāt par Cargradu un ķeizaru, par viņa apsardzi un karavīru apmācībām un kļuva vēl drūmāks nekā iepriekš, kad bija dzirdējis Vāveres atbildes uz visiem šiem jautājumiem.

Kad novakarē viņi tuvojās kādam kņaza ciematam, kur kara- draudzei vajadzēja apstāties uz nakts atpūtu, Igors ievaicājās:

— Kā tu domā dzīvot turpmāk?

— Atgriezīšos mājās.

— Vai tev tur ir sava mantība?

— Labi zināms, dižais kņaz, kāda ir Drevļanas zemnieka man­tība: cirvis cērt, arkls ar, divas rokas darbu dar', — viņš atbil­dēja ar parunu. — Pa ziemu mēs cērtam mežu, pavasarī un

vasarā līdumos izlaužam celmus un apsējam kādu liesu lauciņu, lai pusziemu būtu ar ko pārtikt. Iztrūkstošo daļu un nodevas kaut kā nokārtojam ar medu, vasku un zvērādām. Nav laika pat acis pacelt uz debesīm, uz Vareno Saules dievu …

— «Cirvis cērt, arkls ar, divas rokas darbu dar'.» Hmm … Jauka paruna, — Igors norūca, šķībi pasmīnēdams. — Bet kur paliek galva? Vai tā varbūt ir lieka?

— Nav vaļas mums, zemniekiem, dižais kņaz, par galvu rū­pēties. Bez tam nav arī jaudas, jo …

— Nūja, — Igors neļāva pateikt līdz galam, — protams, nav jaudas, ja jūs visu spēku izgrūžat celmos. Tu taču izceļojies pa pirmatnējiem laukiem, kas sniedzas līdz pašai jūrai, bet vai tur kādā vietā redzēji celmus? Tad kā tev liekas: vai ir vērts meža biezokņos cirst kokus un lauzt celmus, mirkstot vienos sviedros, lai tikai sagādātu sev dienišķu maizi, ja tajā laukā vajadzētu tikai nosvilināt veco kūlu, ar arklu parušināties un iesviest sauju graudu, lai pēc tam labība tev sabirtu pāri galvai? Bet kas ir vainīgs, kas piespieda mūsu ļaudis bēgt projām no turienes, kā bekām čurnēt mežu biezokņos un purvos? Skaidri zināms, kas — negantās klejotāju ciltis, kas pārtiek no varmācības un laupīšanas! Bet, kaS viņus uzkūda mums, pats labi zini. Un kāpēc tas tā no­tiek? Raugi še, romiešu ķēniņam nepatīk, ka mēs negribam pakļauties viņa varai, negribam, ka viņš būtu noteicējs mūsu zemē, rīkotos šeit kā savās mājās! — igoram dusmīgi nodzalkstīja acis.

Kņazs brīdi paklusēja, viņa niknums pamazām noplaka. Tad viņš mierīgi sacīja:

— Taču kauns tev, jaunam cilvēkam, meža biezokņos vilkus baidīt, kad pret mums zobus ņirdz visniknākie zvēri. Es tev dodu šādu padomu: tu esi dienējis svešam ķeizaram, bet tagad nāc dienēt pie manis. Patlaban ir liela vajadzība pēc tādiem kā tu. Tu esi apguvis romiešu kara māku un likumus, tad nu apmāci arī manus karavīrus. Kādreiz tas viss noderēs, kad šiem nezvēriem lauzīsim ārā zobus …

Uzklausījis šo negaidīto kņaza padomu jeb vēlēšanos, Vāvere tik ļoti apjuka, ka nezināja, ko atbildēt.

Taisnību saka Igors: dzimto zemi ir nepieciešams sargāt. Pa­skat vien, cik alkatīgi uz to acis met naidīgie romieši! Un viņš, Vāvere, patiešām var noderēt kņaza karadraudzei.

Tikai netīkas atkal vilkt mugurā karavīra tērpu, atkal dienēt.

Taču iepriekšējais bija piespiedu kārtā uzmākts, pretīgs die­nests svešiniekiem, pat ienaidniekiem, bet šī būtu no brīvas gri­bas, labprātīga kalpošana savam kņazam, savai tautai. Tikai ko darīt ar tēvu un māti? Viņi taču nespēj paši vien iztikt, jo ir jau veci, viņiem vajadzīga palīdzība.

Vāvere atcerējās arī Janu.

Kā viņa rīkosies, ja ir palikusi uzticīga, ja nav aizmirsusi … Vai nāks viņam līdzi, vai spēs pamest savus vecākus, Kijevu?

— Nu, ko tu domā darīt? — pēc brīža Igors jautāja. — Kā­pēc tu klusē?

— Piedod man, dižais kņaz. Es vēlāk došu atbildi. Gribas vēl visu apsvērt.

— Apsver, brašais puisi, apsver, — kņazs neapmierināts no­murmināja.

Tad viņš pasauca pusaudzi un kaut ko pasacīja tam, bet pats aizjāja uz priekšu.

Pusaudzis izvilka no maka trīs nelielas zelta naudas ripiņas un iespieda tās Vāverem saujā, bilzdams:

— Kņazs tās dāvina tev par uzticību. — Tad viņš aizrikšoja nopakaļ Igoram.

Kurgāna sargi bija pareizi sacījuši — kņazs bija skarbs. Ne­viens atzinīgs vai sirsnīgs vārds nenāca pār viņa lūpām, viņš pat neatņēma sveicienu. Turklāt gluži kā ubagam atmeta šos naudas gabalus. Vai tad viņš, Vāvere, tādēļ bija steidzies atnest brīdinā­juma vēsti?…

Nākamajā dienā Igors vairs neaicināja viņu pie sevis. Kad karadraudze jau bija nonākusi Kijevā, pusaudzis atkal piejāja pie Vāveres un pasacīja, ka kņazs ielūdzot viņu uz uzvaras dzīrēm pilī.

Līksmojas, priecājas Kijeva. Visur skan dziesmas, smiekli, skaļi saucieni, ļaužu straumes palo ielās un pagalmos. Uz ziedokļiem liesmo ugunis, tur pilsētnieki sanes dāvanas žēlsirdīgajiem die­

viem, kas palīdzējuši kņaza karadraudzes vīrišķīgajiem cīnītājiem padzīt laupītkāros pečeņegus, izglābt Krieviju no nelaimes.

Ļaužu čala nenorimst arī Igora pils pagalmā. Kņazs licis at­slēgt savus pagrabus un klētis, izvelt mucas ar saldu, reibīgu alu, iznest ēdienus un pacienāt gan karadraudzes vīrus, gan tautu.

Skan taures, neapklust saucieni:

— Slava!

— Slava!

— Slava!

— Slava!

Pulka ļaužu ir šajās lepnajās dzīrēs!

Kaut gan Vāverem arī ir jautri un patīkami brīvā vaļā, sa­viešu vidū, iemīļotajā Kijevā, tomēr viņš nedz dzer kņaza med­aļu, nedz pieskaras mielastam, bet tikai klīst apkārt starp kijevie- šiem, vērīgi ielūkojas viņu sejās, kaut ko meklē.

Taču vai gan viegli šeit, šajā burzmā, kur kā sēkliņas magones pogaļā sajaukušies kopā tik daudz pilsētnieku un karavīru, at­rast to, kuru meklē.

Un tomēr viņš atrada. Ieraudzījis ieskurbušo Putjatu, pārnā­cējs piesteidzās pie viņa un tik spēcīgi apkampa, ka pat lācis neizturētu šādās skaujās.

Putjata palika stāvam kā stabs un cieši jo cieši blenza Vāverē.

— Kaut Pērkons mani nospertu, nevaru saprast, vai tas ir viņš jeb tikai viņa rēgs?

— Vai tad rēgi staigā ļaužu barā? — Vāvere sapurināja Putjatu. — Attopies taču! Saki — vai visi ir sveiki un veseli?

— Pagaidi, ļauj man atjēgties, — Putjata burkšķēja. — Vai tas tiešām esi tu, Vāvere? … Brālīti manu! … Bet es tevi mek­lēju … Līdzko tu mani atbrīvoji no pečeņega, es aizskrēju pie savējiem pēc šķēpa. Paķēru to un jozu atpakaļ, lai palīdzētu tev, gribēju tevi izglābt. Es uz vienu pusi, uz otru pusi, bet no tevis vairs ne vēsts … Kur tad tu biji visu šo laiku?

— Par to parunāsimies vēlāk. Jel ašāk saki — vai visi dzīvi?

— Dzīvi gan, dzīvi… Kudeļa no jauna aizbrauca uz Car- gradu. Gribēja arī mani ņemt līdzi uz turieni, bet es iecirtos un sacīju: «Es vairs nebraukšu uz turieni, kaut tu galvu man norauj!» Paliku par kalpu mājās pie tā paša Kudeļas … Bet tev, paskat

vien, kādas ūsas jau uzaugušas! Tikai esi gaužām novājējis un nomelnējis sejā …

— Vai par manējiem nekā neesi dzirdējis?

— Kā tad nebūšu dzirdējis? Viņi ir dzīvi! Bet tu, rau, bai­dījies … Kudeļa tagad ar līkumu iet garām tavam ciematam un arī man ir noliedzis tur rādīties … Es lūdzu, lai ļauj man ap­meklēt tavējos, bet viņš ne un ne. Toties strēlis tevi nav aizmir­sis. Viņš jau ir braucis pie tava tēva ne vienu reizi vien. Vēl nesen bijis tur. Palīdzējis nomaksāt nodevas. Viņš stāstīja, ka tavi vecīši ļoti bēdājoties. Visi domā, ka tu esi gājis bojā. Tajā va­sarā, kad nokļuvi gūstā, kāds padevis Kudeļam no tevis ziņu, un tas arī viss. Tāpēc nolēmām, ka vairs neesi starp dzīvajiem. Taču nē, es runāju aplam: tava Jana tam netic, pat kurpītes novalkā­jusi, staigādama un visiem taujādama par tevi… O, šai meitenei ir ne mazāk uzticības kā skaistuma!

— Vēlu tev laimi par šo priecīgo vēsti! — Vāvere sirsnīgi izsaucās.

— Tad varbūt iesim un iztukšosim pa kausam medutiņa uz mūsu satikšanos? Rau, tur dod visiem, kas vēlas. Kņazs pečeņegus aiztriecis stepē. Klīst valodas, ka viņi gribējuši paslepus uzbrukt, bet kāds bēglis, kas izmucis no Grieķijas, jau laikus pabrīdinājis. Vai tu esi kaut ko dzirdējis par to?

— Esmu gan … — Vāvere pasmaidīja.

— Nu tad ejam!

— Nevaru, draudziņ! Rītdien tiksimies. Paliec sveiks! — Vā­vere atvadījās un nozuda drūzmā.

Mirdz un laistās Igora pils.

Visos kaktos kvēlo gaismekļi, bet pagalmā, pie vārtiem un ejās deg lāpas.

Uzvaras dzīrēs ir sapulcējušies bajāri un karadraudzes vīri — galvaspilsētas augstmaņi. Bez tam ieradušies viesi arī no tuvē­jām zemēm — Perejaslavas, Čerņigovas un Drevļanas. Viņi, uz­posušies dārgos apģērbos, sēž uz gariem soliem, kas pārsegti ar paklājiem, ap ozola galdiem, apkrautiem ar ēdieniem un dzē­rieniem, gaidīdami sava gudrā valdnieka runu.

Arī Vāvere tur sēž, piemeties sola galiņā.

Taču Igors bija drūms, nelabprāt piecēlās no savas vietas. Pameta mirkli uz Vāveri, uzlūkoja viesus un bilda:

— Man jāsaka jums, mani krietnie vīri, ka mums nav par ko priecāties. Mūsu tēvi un vectēvi ir sagādājuši slavu Krievijai, bet mēs, vienīgi pateicoties dieviem, tik tikko paglābāmies no pus­pliku ganu varzas. Ja pečeņegi būtu ielauzušies Kijevā, tad no tās pāri paliktu tikai pelni … Jau daudzkārt esmu vaicājis: vai palikt Krievijai šeit, — kņazs ar labo roku norādīja uz zemi, — un pēc tam iziet atkal saules klaidumā līdz pašai zilajai jūrai, vai arī, mums par kaunu, atkāpties līdz Drevļanas un Krivickas slīksnājiem un dumbrājiem, lai tur čurnētu kā bekas? Vai mums pa sauszemes un ūdens ceļiem doties uz svešinieku sagrābta­jiem lauku plašumiem un tos atgūt sev, vai varbūt mūžam par tiem maksāt nodevas nešķīstajam kaganam? Vai viltīgā Car- grada arī turpmāk noniecinās doto zvērestu, vai varbūt mūsu zobeni to piespiedīs neaizmirst savus solījumus?… Taču vis­pirms mums uz mūžīgiem laikiem jāizbeidz nesaskaņas un ķildas savās mājās, jādzīvo mierīgi un saticīgi, kā rudzu graudi dzīvo vienā vārpā. Tad mēs spēsim apvienot mūsu spēkus, tāpat kā Dņepra-Slavutiča apvieno daudzas upes! Un, gluži tāpat kā šai varenajai Dņeprai tagad nav bīstami nedz svelmainie dienvidu klajumi, nedz klinšainās krāces, tad arī mums visiem kopā nebūs bīstams neviens ienaidnieks. Padomāsim arī par to, mani krietnie vīri, jo drīz mēs apspriedīsimies …

Igors apklusa, stāvēja, pārlaizdams skatienu pāri viesiem. Visi sēdēja nekustēdamies, nodurtām galvām.

— Un nu pacelsim kausus, — kņazs paņēma no galda sudraba biķeri, bet pēc viņa arī viesi paņēma savējos, — par mūsu la­bajiem dieviem, par Krievzemi un tās galvaspilsētu Kijevu!

Nošķindēja kausi, piesizdamies cits pie cita, un nodrebēja pils no skaļajiem saucieniem.

Tad dzīrotāji vēl dzēra uz Igora, uz Siverskas, Perejaslavas un Drevļanas kņazu veselību.

Kad visi bija ieskurbuši, pusaudži atveda uz pili sirmu jo sirmu vectētiņu, apsēdināja goda vietā, lai visiem būtu labi redzams un dzirdams.

Dziesminieks, vieglītiņām pārlaidis pirkstus pār skanīgajām stī­gām, sāka palēnām stāstīt, dobjā balsī dainot senu poļaniešu teiksmu par mežu un lauku.

Ak tu, zaļais mežs, brīnumjaukā birzs, Cik tu šalkaina, cik tu glāsmaina! Saules spulgumā katrs zariņš mirdz, Kaut ar briksnājiem esi apjozta. Tavos biezokņos zvēru taku daudz. Ligzdās putnēni čiepstot māti sauc …

Tevi uzrunā puķu pilnais lauks:

— Redzi, birztaliņ, cik es plašs un jauks! Rasa spīguļo manos stiebrājos,

Pāri galvai man — varavīksnes loks. Kur vēl krāšņums kāds būtu līdzīgs šim? Nāc pie manis tu, zaļā birztaliņ! —

Birzs tik lepni šalc, zariem plīvojot. Kā lai citur tā mājasvietu rod? Netīk doties tai plašā klajumā, Netīk raudzīties rasas mirdzumā.

— Viltīgs ienaidnieks, — klusi čukst ik zars,

— Klajā laukā mums pēkšņi uzbrukt var… —

Aizvainots tad sauc skaļi klajais lauks:

— Heijā, viesuļi, vai vēl protat kaukt? Steidziet steigšus šurp, grieziet virpuļus, Birzij lepnajai lieciet sevi just!

Lūst lai galotnes, zaļi šalcošās, Lai tai saplaisā baltā bērza tāss! … Ziemas pakalni, aukstie riebēji, Sniega puteņi, sala kniebēji, Kokus pieveiciet, zāli nopostiet! —

Nāca negaiss bargs, nāca sals un posts, Tā vien cenzdamies lapas notraukt nost, Tā vien cenzdamies stumbrus pušu šķelt,

Zāli samtaino salnas zobiem dzelt, Lai vairs nevar tā galvu augšup celt. ..

Drūmi klusē nu izpostītais mežs, Smagās domās grimst, kroplus zarus pleš. Arī klajais lauks nopūzdamies dveš …

— Saule varenā, mīļā saulīte! Dod jel dzīvību kokam, puķītei! Katram zariņam spirgtumu sniedz tu, Mani pažēlo, skumjo birztalu! —

Spožā saulīte gaiši pasmaida, Ziemas bargumu projām aizraida, Visus kokus tērpj drānās zaļajās, •— Atkal klajais lauks birzij paklanās.

Vāvere klausījās šo teiksmaino dainu, un mežs viņam šķita Krievzeme, bet klajais lauks — plēsonīgā pečeņegu orda.

Kad dziesminieks beidza, no jauna piecēlās kņazs Igors un sacīja:

— Bet tagad pagodināsim, rau, tur to jaunekli! — Viņš pa­māja ar galvu uz Vāveres pusi. — Tas bija viņš, kas mums savlai­cīgi paziņoja par tumšajiem Cargradas nodomiem. — Un, pats ar savu roku pielējis kausu, viņš pasniedza to Vāverem.

Vāvere paklanījās kņazam, pacēla kausu pie lūpām un tad nolika uz galda.

— Ko, vai tev negaršo mans medus dzēriens? — Igors sa­dusmojās. — Esi pieradis pie ķeizara vīniem?

— Nē, dižais kņaz, — Vāvere apmulsis atbildēja, — rūgti bija medus dzērieni svešumā. Bet tavējo, lai gan tas ir ļoti salds, man nepienākas dzert.

— Kāpēc? Saki jel!

— Es cienu, kņaz, tavas parašas, tāpēc lūdzu tevi cienīt arī manu — drevļanieša tikumu. Pie mums nepieklājas iereibušam rādīties acīs savai daiļavai.

— Hā-hā-hā! — Igors sāka aizrautīgi smieties, un viņam līdzi arī viesi. Kad bija diezgan izsmējies, Igors griezās pie Maļko, Drevļanas kņaza: — Vai viņš saka patiesību?

— Jā gan, — smaidīdams apliecināja Maļko.

— Kad tev jāiet pie viņas?

— Es ietu kaut tūlīt, ja jūs, dižais kņaz, atlaistu mani.

— Es neliedzu. Ej pie savas daiļās. Tikai neaizmirsti mūsu norunu.

Mirdz un laistās vienās ugunīs kņaza pils, mirdz arī visa Ki­jeva, tumšo nakti pārvērzdama par gaišu dienu. Priecājas pilsēt­nieki, ka nelaime no viņiem atkāpusies.

Tikai viena sēta piekalnes šķērsieliņā nav apgaismota, tās iemītnieki nelīksmo līdzi savu kaimiņu priecai. Tur skumst un bēdājas meita, bet ar viņu kopā — tēvs un māmuļa. Skaistajai meitenei dziest cerība sastapt savu izredzēto. Taču bez viņa meitenei arī prieks nav prieks, visa baltā pasaule vairs netīkas.

Jau otra vasara pagājusi, kopš mīļotais aizbrauca uz svešu zemīti, bet vēl joprojām nav atgriezies.

Tikai vienreiz viņš padeva skumju vēsti, savas dzelzu važas asarām slacīdams, un no tā laika viņai nav sirdsmiera.

Kaimiņi vairs nedzird šajā sētā nedz dzidrus smieklus, nedz jautru meitenes dziedāšanu.

Solījās, gulbītis baltais, atvadīdamies, ka pārvedīs krāšņas dāvānas. Nevajag viņai nekādu dāvanu, kaut tikai pats atgrieztos! Ak vai, cik gan ļauna tā svešā puse, ja jau vienīgo brālīti pa­ņēma uz mūžu, bet tagad arī mīļoto zēnu …

Nenāk meitenei miegs šai naktī. Gauži noraudājusies sava izredzētā kreklā, kas vienīgais palicis no viņa par atmiņu, viņa gul balti saklātā gultā, spīvi raudzīdamās tumsā.

Te pēkšņi kāc!s pieklauvē pie vārtiem — vienreiz, otrreiz, turklāt nepacietīgi.

«Varbūt kādam atgadījusies nelaime?» daiļava nodomāja.

Viņa piecēlās, iededzināja gaismu un klusām pamodināja tēvu.

Tas izgāja ārā un tūdaļ atgriezās. Mierināja:

— Kāds ceļinieks lūdz naktsmājas. Taču tā kā bail laist iekšā …

Meitene nenocietās un pārmezdama sacīja:

— Vai tiešām cilvēkam vajadzība ir mazāka nekā mūsu bai­les? Varbūt arī manējais kaut kur tāpat klauvē pie nocietinātām sirdīm …

Ceļinieks ieveda savu zirgu siena šķūnī, noņēma seglus, iedeva tam barību, tad, iegājis istabā, zemu paklanījās.

— Esiet sveicināti! Vai pazīstat mani, vai varbūt esat jau aizmirsuši?

Ai, ai, kas gan spētu aizmirst savu vienīgo, izredzēto!