Vāvere

Divpadsmitā nodaļa bĒgŠana

Vāvere tik tikko turas zirga mugurā. Viņš neredz nedz krāš­ņās romiešu pilsētas, nedz zaļos, plašos dārzus, nedzird baznīcu zvanu dimdus un sajūsmas pilnos saucienus, ar kādiem ļaudis su­mina ķeizaru, klādami ziedus viņa zeltīto kaujas ratu ceļā. Viņš, Vāvere, ved nāves spriedumu savai tēvijai un reizē arī sev: kad Grieķija ar mežonīgajiem pečeņegiem būs paverdzinājusi viņa dzimto zemi un tautu, kā ir paverdzināts viņš pats, kāda jēga tad vairs dzīvot?

Kaut spētu vienu vārdu, tikai vienu brīdinājuma vārdu aizsūtīt savējiem! Bet kur ņemt spārnus tam vārdam, lai tas trauktos pāri jūrām un zemēm?

Tīrie brīnumi: kopš kritis gūstā, Vāvere ne reizi nebija miegā sapņojis. Bet cik ilgs laiks pagājis! Jau otro vasaru viņš nelaimīgs dzīvo svešumā. Viņam tik ļoti gribētos vismaz sapnī pabūt mā­jās, redzēt savējos, parunāties ar viņiem. Un, lūk, šonakt sapnis beidzot tomēr atlidoja pie viņa!

No vakara puses Vāvere ilgi grozījās un svaidījās savā guļ­vietā, galva dūca* viss augums gura kā sasists, tikai ap pusnakti puisis iemiga.

… Te pēkšņi viņš sajūt — kāds vieglītiņām pieskaras viņam, un pie pašas auss čukst pazīstama, mīļa balss:

«Bēgsim, kamēr visi guļ!»

Jana paņem Vāveri aiz rokas (viņas delna ir tik maiga, karsta) un izved viņu no telts. Bet tur, ārā, jau aust rīts. Vāvere paskatās

uz meiteni — viņa ar vainadziņu uz atrisušiem matiem, tāda, kāda bija mežā pie Oļega kapa.

Līdzko viņi uzgāja uz takas, lai nozustu biezoknī, te redz — uzi zara tup veca, panīkusi vārna. Lēnām atver acis un ķērc cil­vēka balsī:

«Pār-r-rdots, pār-r-rdots! … Kas pēr-rk, tas irr kā kr-r-rams … Tu ver-r-rgs … krā, krā …»

Un piepeši, sasitusi spārnus, vārna pārvēršas par veco var- jagu.

«Aizmirsti viņus! Pamet šo daiļavu! Atgriezies pie viņa gaišī­bas, pie paša dieva izredzētā valdnieka!» — večuks reizē lūdzas un pavēl.

«Kas viņš tāds?» Jana jautā un bailīgi piekļaujas pie Vāveres pleca.

Viņš nekā nesaka, tikai velk meiteni tālāk prom no veča.

Paskrējuši nelielu gabaliņu, viņi dzird kaut kur aizmugurē atskanam kliedzienus. Atskatās — viņiem dzenas pakaļ mauri, tie paši, kas bija pie ķeizara pieņemšanā, mugurā gari paltraki, bet ap galvu aptīti dvieļi. Citi skrien kājām, citi jāj ar zirgiem un arī ar tiem kuprainajiem nezvēriem, kuriem kakli kā zosīm, bet galvas kā čūskām.

Izbēgt ir grūti, jo priekšā no meža brikšņiem vairs ne vēsts, tikai tuksnesīgs smilšu klajums bez gala un malas. Tomēr Vāvere ar Janu neapstājas, — lai gan aumaļām līst sviedri, viņi skrien un skrien, rokās saķērušies …

Pēkšņi tuksnesis pārvēršas zālainā klajumā, bet mauri — par pečeņegiem. Svilpdami un klaigādami pečeņegi drāžas arvien tuvāk un, sēdēdami zirgos, met uz bēdzējiem auklu cilpas.

Vāverem laimējas izvairīties no šīm cilpām, bet Jana iekrīt. Tad viņš, atcerējies, kā agrāk bija izglābis Putjatu, piesteidzas pie Janas ar cirvi, kas nezin kā pagadījies viņa rokā, un pārcērt cilpu tāpat kā toreiz.

Jana skrien uz Dņepru, kur jābūt krievu kuģiem, sauc sev līdzi arī Vāveri, bet viņš vēl cīnās ar uzbrucējiem, aizkavē viņus, lai meitenei sagādātu iespēju tālāk aizmukt…

Līdzko viņa nozūd aiz piekrastes kraujas, tūdaļ no turienes, no Dņepras, atskan trauksmains raga pūtiens …

Te viņa sapnis pārtrūkst. Vāvere atver acis un dzird — skaļi dimd kara taure, modinādama ķeizara sardzes vTrus.

Gluži vai apmāts, Vāvere pat neapjēdz, kā pats ģērbjas, kā zirgu apkopj un apseglo, kā kopā ar pārējiem karavīriem dodas ceļā, — visu laiku viņam acu priekšā stāv Jana un aicina sev līdzi.

Ak, ne velti meitene sapnī ieradusies pie viņa. Varbūt ar sirdi sajutusi, ka viņam ir grūti, un atsteigusies glābt no posta …

Vai varbūt pati Krievija sauc viņu, Vāveri, pie sevis, liek vi­ņam bēgt? Bet kur ir tās takas, tie ceļi, kas ved uz mājām?

Kaut negaisa mākonis, kas redzams pie apvāršņa, uznāktu ātrāk, ar savām šaltīm atsvaidzinātu apdullušo galvu, modinātu tajā kādu glābšanās domu!

Taču laikam nolādēta ir šī nodevīgā zeme, ja pat lietus māko­nis vairās no tās, — jau trešo dienu tas zilgans vīd pamalē, ne­kustēdamies ne no vietas.

Ap pusdienas laiku Vāvere saskata — tie nav mākoņi, bet augsti kalni tālumā. Vai tie nav tie paši kalni, par kuriem stāstīja Siņka? Nu jā, vecais varjags taču sacīja, ka ķeizars sastapsies ar pečeņegiem pie Bulgārijas robežas. Aiz kalniem droši vien sākas bulgāru zeme. Ek, kaut varētu tikt tiem pāri! …

Sirds spēcīgi sitas krūtīs, smaga elpa vai pušu plēš dzelzs bruņas ap tām, kļūst bail, ka tikai sejā nebūtu nolasāmas domas.

Gājiens sasniedza kādu piekalnes ciematu. Ķeizars ar saviem padomniekiem un kalpiem iegāja augstā, baltā namā, bet viņa sardzes gvardi aizjāja uz upi. Izklīda pa kokiem apaugušo krastu, nosedloja zirgus, tad, padzirdījuši un nomazgājuši tos, paši pel­dējās pēc sirds patikas.

Vāvere savu zirgu aizveda tālāk no pārējiem. Nomazgāja to, pats izpeldējās, apģērba tikai kreklu un īsas bikšeles, pie jostas piekāra šķēpu. Apsēdās un laiku pa laikam pazagšus pameta aci uz biedriem.

Beidzot, sagaidījis izdevīgu mirkli, viņš iešmauca krūmos, kas bija sazēluši līdz pašam ūdenim. Sameklēja akmeni, klusēdams mazliet pasēdēja, tad iesvieda to upē un iekliedzās pārvērstā balsī, lai viņu glābj. Vēl … un vēlreiz …

Kad sardzes vīri sāka skriet uz kliedziena pusi, Vāvere aizlīda no krūmiem uz mežu, pietrūkās kājās un joza prom, kurp acis rāda.

«Lai viņi domā, ka esmu noslīcis,» satraukumā puisis prātoja. «Atskries, krastā ieraudzīs ķiveri un bruņas. Varbūt arī ūdenī apļi no iemestā akmens vēl nebūs izzuduši. Gvardi ilgi meklēs un van­dīsies pa upi. Tikmēr es pagūšu tālu aizmukt. Zirgs neko nepa­stāstīs, tas neprot runāt…»

Vāvere skrēja un skrēja, elpu neatvilkdams, kamēr pienāca tumša nakts.

Te tieši pagadījās zem izgāztiem, apsūnojušiem kokiem bedre ar sausām pērngada lapām. Bēglis ierakās tajās kā ezis, šķēpa spalu riekšā sažņaudzis. Tā viņš nogulēja visu nakti, neizlaizdams to.

Līdzko sagaidīja rītausmu, Vāvere uzkāpa augstā priedē, pa­vēroja, kurā pusē zilgmojas kalni, un devās tālāk.

Viņš iet zaglīgiem soļiem, ausīdamies starp klusiem kokiem, laužas caur bieziem brikšņiem. Katra čaboņa zem kājām viņam šķiet vajātāju kliedzieni. Ja biezoknī nobrīkšķina zarus kāds iz­traucēts zvērs, puisis sastingst uz vietas. Taču zvērs viņam nelie­kas bīstams, — no ļauniem cilvēkiem viņš baidās vairāk nekā no zvēriem. Ja gadītos sastapties ar ienaidnieku, ar labu viņi nešķir­tos.

Tādā kārtā bēglis ir aizmanījies līdz kalnam. Tas stāvus slejas gaisā, ar robaino smaili grauž padebešus — vienīgi putns varētu uzlidot tik augstu.

Tad, lūk, ar ko grieķu zeme ir norobežojusies no kaimiņiem.

Tikai šis augstais kalns nenobaidīs Vāveri, viņš neparko neat­griezīsies pretīgajā nebrīvē! Tad labāk viņš aizies bojā šeit, nosi­tīsies uz akmeņiem …

Iet bēglis gar kalna pakāji un vērīgi lūkojas, vai nav kāda taciņa.

Pēkšņi redz — melnojas apdzēsta ugunskura pēdas, bet to tuvumā strautiņš gāžas no šauras graviņas. 5ī graviņa ērkšķainu krūmu aizēnota. Kaut arī pārlieku stāva, tomēr pa to iespējams rāpties augšup.

Lien Vāvere uz kalna virsotni. Dažviet atsperas pret akmeni, citur pieķeras pie krūma, pievelkas tam klāt. Jau rokas pagalam sadurstītas. Taču tas viņu neaizkavē, viņš traušas tikai kalnup.

Te arī graviņa beidzas, strautiņš nozūd zem akmens. Augstāk slejas dzeltenīgs smilšu nobirums, līdzko tam pieskaras — drūp (nost.

Padzēries auksto ūdeni no strautiņa, Vāvere turpina rāpties pa nobirumu. Divi soļi uzlien uz augšu, vienu soli noslīd lejup. Viņš, pavisam aizkusis, mirkst vienos sviedros. Brītiņu paguļ nekustīgi kā mironis, atpūšas, tad atkal ar rokām un kājām raušas uz priekšu pa irdajām smiltīm.

Pārrāpies pāri nobirumam, Vāvere atskatās un paliek kā ar verdošu ūdeni apliets: necik tālu kalna nogāzē kūp dūmu strūklas, cilvēki rosās ap ugunskuriem, bet viņš tiem redzams kā uz delnas.

Ieraudzījuši Vāveri, šie cilvēki māj viņam ar rokām, kaut ko kliedz, bet daži skrien uz graviņu.

Kā vajāts zvērs Vāvere steidzas rāpties pa stāvo klinti, ar pirkstiem un zodu iekampjas akmenī, ķeras pie vissīkākā zāles stiebra. •

Paskatās atpakaļ: drausmīgs bezdibenis, pat galva sāk reibt. Ja tu, nelaimīgais, nokristu šai bezdibenī, tad vairs ne kauliņus nesalasītu.

Taču kalna virsotne jau pavisam tuvu, ne tālāk par izšautas bultas skrējienu. Vēl tikai mazlietiņ, un neviens vairs bēgli neda­būtu ciet.

Tomēr laikam viņš nespēs uzrāpties tajā. Visu ķermeni pārņē­mis tāds gurdums, ka nedz roku, nedz kāju pakustināt, galva ap­dullusi, acīm priekšā sabiezē migla. Atkal Vāverem parādās tāds kā sapnis. Viņš skatās uz kalngalu, bet tur ir Jana, tēvs un māte, arī Putjata. Viņi stāv kā dzīvi un sauc pie sevis.

Vāvere vai sastinga uz vietas, karstas, rūgtas asaras sāka ritēt viņam no acīm. Vai tiešām šeit vajadzēs aiziet bojā, neredzēju­šam savu tēviju un tuviniekus, nepabrīdinājušam krievu ļaudis no draudošajām briesmām? Vai tiešām pat visvarenais Pērkons, lab­sirdīgais Veless un jaukā, maigā Lada nepalīdzēs viņam? Vai varbūt dievi pavisam novērsuši no viņa savu laipno vaigu?

Vāvere sasparojās, ievilka pilnu krūti gaisa un gluži kā kaķis, kam trakās dusmās pakaļ dzenas suns, uzrāpās kalna virsotnē. Pats neatģida, kā tur nokļuvis.

Bezspēcīgi apsēdās un kādu brīdi nevarēja saprast, kur viņš atrodas — debesīs vai uz zemes. Saule viņu laipni apmirdz, viegls vējiņš glāsta vaigus, plivina matu cekulu. Lejā visnotaļ zaļo meži, zilgmojas tāle. Vāvere pat nespēj ticēt, ka viņš jau ir brī­vībā.

Paskatījās uz sevi — viss noplūdis vienās asinīs. Pirkstiem nag» atlūzuši, no krekla un biksēm atlikušas tikai skrandas. Rokas, kājas un mugura kā sadauzītas. Cik labprāt viņš tagad atkristu uz saules sasildīta akmens un gulētu ilgi, ilgi…

Taču viņam ašāk jābēg prom no šejienes, citādi vēl vajātāji arī uztrausīsies kalna virsotnē.

Otrajā pusē, Bulgārijas daļā, kalns vairs nebija tik kraujš. To­mēr, kamēr Vāvere nokļuva lejā, viņš gar* krita, gan vēlās, gara šļūca uz vēdera.

Tāpat kā viņā pusē, kalna pakājē auga biezs, brikšņains mū­žamežs. Daudz resnu koku bija nolauzti, izgāzti no zemes. Tie gulēja cits uz cita, pussatrupējuši, zaļām sūnām apauguši; stieg­rainās saknes kā tādi nezvēri spurojās pie dziļām bedrēm. Vis­apkārt valdīja klusums, tikai augšā lapotne šalkoja, it kā lietus, lāses to kapātu. Pat putni nedziedāja.

Vāvere spraucās uz priekšu pa šī meža zaļgano pakrēslu — bez takām, bez ceļa. Sausie sprunguļi dūrās viņam kājās, bei" zaļoksnie, stingrie zari sāpīgi cirtās sejā, asā zāle tikpat kā ar nažiem graizīja miesu.

Tad koki kļuva arvien retāki, un mazliet vēlāk Vāvere iznāca nelielā klajumā. Tur viņš uzgāja vēsu avotu. Pieplacis pie tā ar lūpām, atveldzēja slāpes. Odens viņam šķita saldāks par medu.

Apmazgājis brūces, bēglis atgūlās piesaulē un sildījās. Sāpīgi sažņaudzās vēders. Puisis ar šķēpu noskrubināja no koka gremz- daino mizu un nedaudz remdēja badu.

Tad viņš gulēja un domāja, ko darīt tālāk, kādā izskatā ļau­dīm rādīties. Cilvēki taču pārbīsies, noturēdami viņu par jukušu. Rau, ņiprs putniņš, kas tam, spārnainītim, būtu ko baidīties, bet

nē, arī tas no krūma paskatījās uz viņu spožām actiņām un aiz­spurdza biezoknī.

Brīdi Vāvere atpūtās, saulē apžuva brūces. Novilcis sadriskāto apģērbu, viņš mēģināja to kaut kā saglābt. Saspraudīja skrandas kopā ar ērkšķu dzeloņiem, uzvilka mugurā — tās atkal izjuka. Kaut kā piesedzis savu kailumu, viņš gāja tālāk pa taciņu, ko zvēri bija iemīdījuši uz avotu.

Mežs kļuva arvien skrajāks un skrajāks. Pamazām izzuda arī taciņa.

Pēdīgi mežs beidzās, priekšā zaļoja plašs pļavu ieloks. Vā­vere paskatījās no krūmiem un redz, ka šai ielokā ganās avju bars. Pa gabaliņu no tā, uz nūjas atspiedies, stāv vecs gans melnā, ar vilnu uz āru izvērstā kažokā, bet viņam uz pleca sēž piekūns, pie kājām glaužas suņi.

«Veci cilvēki ir labsirdīgi,» Vāvere nodomāja. «Nedarīs pāri.»

Tiklīdz viņš izlīda no krūmiem, suņi metās viņam virsū.

Gans, pamanījis Vāveri, apsauca suņus un devās pretī puisim.

— Kas tu tāds? Kāpēc te vazājies? — viņš bargi noprasīja.

— Es esmu gans, meklēju sava saimnieka aitas, — Vāvere no­murmināja pirmo, kas iešāvās prātā.

— Saki patiesībul — Vecis draudīgi pacēla nūju: tā vierv skaties, tūlīt ņems un sados pa ādu. — Es šeit pazīstu visus ga­nus. Saki taisnību!

— Apžēlojies, tēvs, nenodod mani varas vīriem! … Es ne­esmu ļaundaris, bet gūsteknis, es izbēgu no romiešu verdzības jūga …

— Kā tu nokļuvi šeit? — gans taujāja, vēl arvien nenolaizdams nūju.

— Pāri tam kalnam. — Vāvere parādīja ar roku, un viņa ap­ģērba kankari pašķīrās. — Bēgu uz mājām, uz Krievzemi…

Vecis ieraudzīja jaunā puiša saskrambāto, asiņaino augumu, un viņam pat nūja izkrita no rokām.

— Tev taču nav nevienas veselas vietiņas! … Kā gan tu tiki klintājam pāri? Tik augstu ne katrs putns spēj pārlidot… Nebai­dies, es nevienam tevi nenodošu. Nāc man līdzi.

Gans viņu aizveda krūmājos uz būdu. Iedeva garu linu kreklu, nogrieza siera gabalu, ielēja avju pienu.

Vāvere ēda un vienlaikus stāstīja par savām smagajām likstām.

Vecis klausījās, rokām pa kažoka stērbelēm sizdams.

— Ko tikai ļaudis nenodara šajā baltajā pasaulē! Sliktāki nekā plēsīgie zvēri . . .

Pēc tam vecais vīrs izvārīja no visādām zālītēm un saknītēm kaut kādu viru, iezieda ar to puiša brūces un pārsēja, tad nolika viņu gulēt būdā.

Nākamo dienu un visu nakti Vāvere gulēja kā nosists. Nema­nīja, ka gans, apkopis avju baru, apgūlās viņam blakus un ap­sedza ar kažoku, nemanīja viņu arī pieceļamies no rīta. Uzmodies puisis pat lāgā neapjēdza uzreiz, kur viņš atrodas. Tikai ieraudzī­jis sev uzklāto pinkaino, melno kažoku, viņš pasmaidīja, aizrāpās līdz būdas cieši aizvērtajām klūdziņu durtiņām. Palūrēja ārā.

Debesis apmākušās, pāri galvai peld pelēki mākoņi, pūš auksts vējš.

Netālu ganās avju bars, bet vecis ar piekūnu uz pleca nopūlas gar lielu, pelēku suni. Atver tam rīkli, bāž tur gaļu iekšā, bet suns stāv viņam pretim, ķepas izplētis, un nekustas. Paskatījies uzmanīgāk, Vāvere redz, ka gans baro vilku.

«Vai tiešām tas ir pieradināts?» viņš brīnās.

Bet vecis paiet nostāk, noņem uzmaviņu piekūnam no knābja.

— Aidā! Aidā! — viņš uzsauc putnam.

Tas uzlido augstu gaisā un tad kā akmens krīt zvēram virsū. Ieķeras ar nagiem tam pakausī un sāk knābāt acis. Arī tagad vilks nekustas ne no vietas.

«Kā tad tā?» Vāvere pagalam apjuka. «Kāda burvība, vai?»

Paķēris kažoku, viņš izlīda no būdas un devās pie gana.

— Jau pamodies? — Vecis pamanīja viņu. — Kā labi gulēji?

— Ļoti labi, — puisis pateicīgi atbildēja, — tikai vēl arvien it kā sapņoju.

Piegājis klāt, paskatījās vērīgāk: tas taču nemaz nebija vilks, tikai tā izbāzenis. Bet piekūns knābāja gaļu no caurumiņiem, kur senāk zvēram bijušas acis.

— Kāpēc tā? — Vāvere jautāja, atdodams kažoku.

— Apmācu savu palīgu uzbrukt vilkiem. Kad būs pieradis beigtam izknābt acis, tad nežēlos arī dzīvu. Bet kur dēsies akls vilks? Protams, pats sev galvu sadauzīs pret koku.

Sāka līt lietus. Vecis padzina nostāk no meža avju ganām­pulku, ielīda ar Vāveri būdā, izvilka no tarbas plāceni, siera rituli un žāvētas jērgaļas gabaliņus.

Pārlauzis plāceni, viņš pusi no tā sniedza Vāverem un pasmī­nēdams jautāja:

— Ķeizara ēdiens droši vien bija labāks nekā mūsējais, ganu cienasts?

— Man viņu ēdiens spriedās rīklē. — Vāvere nopūtās.

— Visgaršīgākais ir tēva mājā gatavotais.

— Tu saki taisnību. — Vecis apmierināts pamāja ar galvu.

— Paša rupjmaize ir gardāka nekā sveši pīrāgi. Ņemsim kaut vai zvēru vai putnu … Reiz man gadījās noķert meža sivēnu. Es to baroju un kopu — ko vēl vairāk varētu vēlēties? Taču nē, tiklīdz izlaidu ārā, tūdaļ aizdieba uz savu mežu. Un kas tikai viņam tur nedraud — gan bads, gan plēsīgie zvēri, tomēr nekad tas neat­griezīsies nebrīvē.

— Ko nu runāt par zvēru! .. 4 Redzi, kā es pats reizēm do­māju: nu, ja jau man uzbrukusi tāda nediena, samierināšos, aiz­mirsīšu savas mājas, tēvu un māti. Dzīvošu, kā svešinieki man liks. Un tomēr nespēju … Tikmēr vēl nekas, kamēr tu, cilvēk, stāvi sardzē vai esi kopā ar biedriem. Bet, kad pienāk nakts, tevi pārņem tik smeldzīgas skumjas, ka gribas raudāt un vaimanāt. Vienalga, ja arī man neviena tuvinieka nebūtu Krievzemē, es to­mēr bēgtu uz turieni. Grieķijā putni man nedziedāja, puķes ne­ziedēja, zvaigznes nemirdzēja .. . Kāpēc gan sava zeme ir vismī­ļākā?

— A-ha-ha! — bulgārs iesmējās. — Mēdz taču sacīt: pēc dzimtenes pat kauli smeldz … Izej un paskaties, kur ir aitas, tad es tev pastāstīšu kādu senu teiksmu, kura varbūt bijusi patiess notikums.

Vāvere paraudzījās ārā no būdas.

Aitas, saspiedušās barā, stāvēja zem kupla ozola. Tām blakus dirnēja lietū samirkušie suņi.

— Tad nu klausies manu stāstāmo, — gans palēnām sāka.

— Sensenos laikos kādam kņazam bija divi dēli. Kad kņazs kļuva vecs, viņš nodeva savu varu nevis vecākajam dēlam, kā allaž bija parasts, bet gan jaunākajam. Ļaudis apgalvo, ka viņš nemīlējis vecāko dēlu, tāpēc tā izdarījis.

Tas ļoti apvainoja vecāko kņaza atvasi, un tas, nolādējis savu dzimtu un zemi, aizbēga pie tēva ienaidnieka, kaimiņu kņaza, nozvērējies nekad vairs neatgriezties mājās.

Tur, svešajā valstī, viņu sirsnīgi uzņēma, kņazs pat savu meitu atdeva viņam par sievu. Jaunais kņazs nu dzīvoja greznībā, ļaudis viņu cienīja un augsti godāja.

Taču nepagāja necik ilgs laiks, kad viņš sāka ilgoties pēc dzimtenes. Ja agrāk viņš arvien bija jautrs un laipns, smaids ne­nozuda no viņa sejas, tad tagad viņš kvernēja, nodūris galvu, kluss un drūms; ja kāds arī uzrunāja viņu, atbildi parasti nesa­ņēma. Kņaza dēls nīkuļoja kā stiebrs bez veldzes. Nedz ēda, nedz dzēra, pat skaistā sieva viņam vairs nebija mīļa.

Ko tikai nedarīja aizbēgušais kņaza dēls! Bija tajā svešajā pusē kādā alā neparasts akmens. Kurš cilvēks atgūlās uz tā, at­spiedies ar pieri, tūdaļ aizmirsa visas savas bēdas. Gulēja uz šī akmens, turklāt ilgi gulēja uz tā arī jaunais kņazs, tomēr atviegli­nājumu neguva, ilgas nepameta viņu, bet gan kļuva vēl stiprākas. Taču viņš pat nedomāja nožēlot savu rīcību, atgriezties mājās, krist uz ceļiem tēvam un mētei pie kājām, lūgt piedošanu. Neatkā­pās no tā, ko bija sacījis un darījis.

Redzēdams viņa sirdēstus, sievastēvs sasauca visgudrākos sa­vas zemes vīrus un lūdza viņiem padomu, kā izdziedēt znotu no smagajām ciešanām.

Ilgi domāja un prātoja šie vīri, līdz beidzot atbildēja kņazam ar šādiem vārdiem:

«Mums ir zināmas daudz un dažādas likstas: gan mazas, gan lielas, gan vieglas un smagas, bet lielāku un smagāku likstu par ilgām pēc dzimtenes mēs neesam matījuši. Mēs zinām arī daudz visādu paņēmienu, taču mums nav ne jausmas par to, kādā veidā iznīdēt šos sirdēstus. Esam dzirdējuši: kaut kur augstajos kalnos, mūžamežos, dzīvojot kāds simtgadīgs burvis, kas ikvienu protot dziedināt. Vēl tu pavaicā viņam, dižais valdniek, varbūt viņš tev palīdzēs nelaimē …»

Ilgi kņaza sūtņi taujāja un meklēja, kamēr atrada šo sirmam ūpim līdzīgo burvi.

Simtgadīgais vecis kņazam sacīja:

«Man ir brīnumdzēriens, kas pieveic ij drudzi, ij ļauno aci, ij galvas reiboņus un krītamo kaiti … Taču, vai tās pieveiks cilvēka ilgas pēc dzimtajām mājām, to es nezinu, jebšu šīs zāles ir vis­spēcīgas vienīgi pret ļaunām sērgām. Turpretī, ja slimību nav uz­sūtījuši ļaunie gari vai arī tās nemaz nav, — brīnumdzēriens kļūst par indi…»

«Ašāk vāri šo dziru!» valdnieks nikni pavēlēja. «Vai neredzi, ka jaunais kņazs iet postā no pieburtas kaites? Viņam nav ko sē­roties pēc dzimtās puses, tā viņam ir sveša un naidīga. Pie manis viņš ir atradis sev mājas.»

Burvis piekāpās, izvārīja zāļu viru un iedeva to izdzert jauna­jam kņazam.

Taču tas nepaguva pat kausu atņemt no lūpām, kad uzreiz sa­rāvās, it kā nezin kāds riebīgs tārps viņam negaidot iekodis, vie­nos krampjos un mokās pakrita gar zemi un tā arī sastinga …

Gans apklusa. Vāvere sēdēja nekustēdamies. Līdz pašai sir­dij viņu aizkustināja šis stāsts.

— Bet tu saki — aizmirst dzimto pusi, — vecais pēc brīža atkal ierunājās. — Krietns dēls nekad nespēj aizmirst savu tēv­zemi, māti, un nav pasaulē tādas varas, kas iznīdētu viņā smagās ilgas pēc tās. Ne velti saka: kas šķirts no mīļotās, raud septiņus gadus, kas šķirts no dzimtenes, raud visu mūžu.

— Tiesa gan, — Vāvere piebilda. — Labāk būt nabagam mājās nekā ķeizaram svešumā, jo svešuma uguns ir aukstāka par ledu …

Veselu nedēļu Vāvere pavadīja pie gana. Tas par viņu rūpē­jās kā par savu dēlu, visu sagādāja ceļam. Piebāza ar pārtiku pilnu kulīti, uzdāvāja savus garos svārkus un bikses, pašuva jaunu jēreni, lika apaut kājās ādas tupeles.

— Nu tu esi īsts bulgārs! — vecais vīrs priecīgi smējās, kad puisis bija saposies šai apģērbā.

Savukārt Vāvere, kad viņa brūces sāka apdzīt, palīdzēja ve­cajam aprūpēt avis, savāca mežā vētras lauztos kokus malkai, salaboja būdu.

Astotās dienas rītausmā gans viņu izveda ganību malā un parādīja līkumotu taciņu.

— Pa šito tu ej līdz Donavai. Bet tad laidies uz priekšu visu laiku pa krastmalu, tikai pa krastmalu — upe tevi aizvadīs līdz pašai jūrai. Pie jūras atrodas pilsēta, ko sauc par Selinu, tur jūsu tirgotāji, braukdami uz Grieķiju vai no Grieķijas atpakaļ, vienmēr apstājas. Kazi, tev laimēsies sastapt kādu no savējiem. Tikai tu nerunājies ar kuru katru, ko satiksi, jo arī mūsējo vidū ir visādi cilvēki — ij labi, ij ļauni. Kauču tu izskaties pēc bulgāra, tomēr tava valoda var tevi nodot, ka esi svešinieks. Saņems vēl tevi ciet, sāks pratināt — kas tu tāds, no kurienes, uz kurieni ej. Bet mūsu cars Petro[15] draudzējas ar romiešiem. Pat par carieni sev izraudzījies romieti, ķeizara Romana mazmeitu. Labāk aprunājies ar nabadzīgajiem ļaudīm. Viņi tevi gan paēdinās, gan ceļu tālāk parādīs.

Vāvere sirsnīgi pateicās vecajam ganam, solījās atcerēties viņu visu mūžu kā savu tēvu.

Gribēja atdot viņam tos grieķu naudas gabalus, ko bija iešu­vis jostā, taču gans neņēma, pat sapiktojās.

— Liec atpakaļ naudiņu, liec atpakaļ, tā tev vēl noderēs. Bet man, ja gribi kaut ko atstāt piemiņai no sevis, dod šurp šito cēr­tamo. — Vecais vīrs norādīja uz šķēpu, kas Vāverem karājās pie jostas. — Nekrietnie ļaudis to izgudrojuši dzīvības laupīšanai, bet man būs ar ko malciņu paskaldīt, lai aukstā laikā varu pasil­dīties pie uguns. Tev turpretī tas tikai kaitētu.

Vāvere atkabināja šķēpu un pasniedza labsirdīgajam bulgā­ram. Tad viņš dziļi paklanījās viņa priekšā un devās tālajā ceļā.