Vāvere

Trīspadsmitā nodaļa UZ DŅEPRU ZIVJU ZVEJĀ

Veļ savus viļņus nerimtīgā Donava pa plašu ieleju. Tāpat kā pie Dņepras, šeit aug vītoli, melnapses, kalnu kļavas un bērzi, abpus upes plešas pļavas un zaļi līči. Bulgāru zemes Donavai vienīgi nav draudīgo krāču, stāvo un kalnaino krastu. Ja tā grib — nogriežas klajos laukos, pievāc sev kādu stepes stūri, ja vēlas — izlauž sev ceļu caur zaļojošu mežu, izskalo saknes da­žam kuplam vītolam un it kā rotaļādamās to aizrauj sev līdzi.

Pa upi brauc tik daudz laivu, burinieku un plostu, ka ne sa­skaitīt. Taču vēl vairāk ļaužu — gan gājēju, gan braucēju — pārvietojas pa piekrastē iemīdīto ceļu; cauru dienu un nakti tas kūp no vezumu un pārdzenamo lopu saceltajiem putekļiem, cauru dienu un nakti uz tā neapklust cilvēku sarunas. Un visas šīs saru­nas ir Vāverem saprotamas, gluži kā dzimtajā valodā.

Viņš iet, steidzas, zemi nejuzdams zem kājām. Tik viegls viņam liekas šis ceļš.

Kad izbeidzās pārtika, puisis iegriezās vienā ceļmalas ciematā, lai nopirktu kaut ko ēdamu. Taču kāda jauna saimniece, ar rokām atvairīdamās, neņēma no viņa maksu par maizes klaipiņu, turklāt vēl ar kvasu padzirdīja, ogas iebēra cepurē.

— Liels grēks, — jaunuve sacīja, — par pārtiku ņemt naudu no ceļinieka.

Pienāca vakars, Vāverem negribējās traucēt cilvēkus, lūdzot naktsmājas, — viņš izgulējās zem krūma un, līdzko atausa rīts, atkal devās ceļā.

Pēdīgi sasniedza Selinu. Pilsēta gan nebija liela, toties glīta. Vāvere tūdaļ devās uz kuģu piestātni, cerēdams, ka varbūt tie­šām tur izdosies sastapt krievu tirgotājus. Kuģu tur stāvēja daudz, bet neredzēja nevienu savieti.

Drūmas domas pārņēma Vāveri: kā viņam tagad tikt pāri jūrai, kā sasniegt Dņepru? Ja ar kādiem būtu pa ceļam, viņš pieteiktos par airētāju. Taču pamēģini uzzināt, uz kurieni kurš brauks. Va­rētu pajautāt kādam pilsētniekam, bet nav pat ne jausmas, kā tādam tuvoties.

Klīzdams apkārt, puisis beidzot nokļuva tirgū. Ļaužu tur, tā­pat kā Kijevā, baru bariem — ne cauri tikt. Bet jokupēteru — kā skudru pūznī. Staigāja Vāvere starp bodīšu rindām, acis un ausis turēdams vaļā. Te kādā nojumītē, maizes pārdotavā, viņš pama­nīja vienu vīrieti, kas garlaikojās, pircējus gaidīdams. Puisis pie­gāja klāt, nopirka mazu klaipiņu. Tad sadūšojās un jautāja:

— Cilvēk labais, vai nepateiksi, kur varētu atrast kādu darbu?

— Rau, parunājies ar to tēvaini, ja tu nebaidies no salaš­ņām, — maizes pārdevējs sacīja, norādīdams uz labi ģērbtu sirmbārdi, kuru bija ielencis vesels bars skrandaiņu izspūrušiem matiem.

Vāvere apstājās tuvumā, ieklausījās sarunās. Viņi pieprasīja no sirmbārža kaut kādu samaksu, bet tas liedzās dot. Visvairāk uz­stāja kāds gara auguma puisietis bakurētainu vaigu. Beidzot ve­cais vīrs iegrūda viņiem kaut ko saujā, un bars aizgāja uz dzer­tuvi pretējā pusē.

Vāvere piegāja pie sirmbārža, noņēma cepuri un paklanījās.

— Ko tu gribi? — tas bargi noprasīja, pastiepdams uz priekšu zirga krēpēm līdzīgo bārdu.

— Vai jums nebūtu kāds darbs?

Tēvainis viņu nopētīja ar skatienu no galvas līdz kājām.

— Vai tu būtu ar mieru doties zvejā uz Dņepru?

Vāverem pat elpa aizrāvās, aiz prieka bija grūti vārdus atrast.

— Cita darba nav! — Sirmbārdis novērsās un gribēja iet projām.

— Labprāt, saimniek, labprāt! — Vāvere atjēdzies sacīja. — Kāpēc lai es nebūtu ar mieru?

— Ļuben! — tēvainis pasauca, pagriezies pret dzertuvi.

Pa durvīm kāds pabāza pinkainu galvu. Tas! bija tas pats vī­rietis, kurš visuzstājīgāk pieprasīja samaksu.

— Šis te, — vecais parādīja ar pirkstu uz Vāveri, — meklē darbu. Varbūt pieņemsi savā barā? — Un tēvainis aizgāja prom.

Ļubens, jau krietni ieskurbis, cienīgi izgāza krūtis un, cieši vēr­damies Vāverē miglainām acīm, noprasīja dobjā balsī:

— Vai murdu no vada proti atšķirt?

— Kā tad ne. Mājās es nodarbojos ar zveju.

— Bet vai tu vīniņu arī iemet?

Vāvere tūdaļ pienācīgi novērtēja Ļubenu un atbildēja ar sa­kāmvārdu:

— Gan kvasu, gan medu dzeru, ja gadās alus — pilnu kausu tveru!

— Kausu tve-e-eru … — Ļubens nicīgi norūca. — Neviens muļķis neiet garām, ja viņam cits dod reibīgo. Bet vai tu pats vari izmaksāt alu?

— Lūk, viss, cik man ir, — Vāvere izņēma divas sudraba monētas, kas viņam vēl bija atlikušas. — Kad nopelnīšu, došu jums vēl, man naudas nav žēl.

— Ak tu, manu draudziņ! — Ļubens iesaucās, un nezin kur izčibēja visa viņa uzpūtība. — Seit taču pietiks veselam spainim!

Viņš apkampa puisi ap pleciem un vilka uz dzertuvi.

— Lūk, mūsu jaunais draugs! — Ļubens uzsauca saviem biedriem. — Šitais prot augstu turēt zvejnieku godu! — Un viņš uzmeta monētas uz galda.

— O-ho! O-ho! — atskanēja jautru balsu čala.

Visi sasēdās ciešāk, atbrīvodami Vāverem vietu.

Pielēja prāvu māla kausu un laida to apkārt. Neviens pat ne­painteresējās, kas viņš tāds un no kurienes.

Kad Ļubens jau bija gluži iereibis, Vāvere pajautāja viņam, kāpēc jābrauc zvejā uz Dņepru, vai tad Donavā zivju nav.

— Kā tad nav, zivju netrūkst arī Donavā. Tikai Dņeprā to ir vairāk, bet zvejnieku mazāk …

Beiguši dzīrot šeit, puisieši devās uz citiem krodziņiem, pa ceļam paķerdami sev līdzi dūdinieku. Laiks aizritēja vienās dziesmās un dejās …

Vāvere pamodās no rīta aukstuma. Viņš gulēja smiltīs pie kuģu piestātnes, visapkārt krāca vakardienas draugi. Ne viņam vairs cepures galvā, nedz tupeļu kājās …

Reizē bija gan žēl, gan arī jautri.

Laivas pameta meldriem pieaugušo upes grīvu un iebrauca jūras plašajos ūdeņos, tad, pacēlušas buras, devās uz priekšu gar kreiso krastu.

Visi Ļubena puiši sakāpa vienā lielā laivā, bet mazu vienkod ar zvejas rīkiem piesēja aiz tās. Zvejnieki tūdaļ nolikās atkal gu­lēt, atstādami savu priekšnieku darboties ar burām. Bet Vāvere bija ar mieru ne acu neaizvērt līdz pašai Dņeprai.

Ļubens žāvājās platu muti, mocījās ar paģirām un lāgu lāgiem blenza uz Vāveri, it kā gatavodamies un neuzdrīkstēdamies vi­ņam kaut ko teikt.

Pēdīgi nenocietās.

— Vadzi, — viņš nodeva jaunajam puisim vadības stūri, — paturi šito mazliet: man tāda kā krika iemetusies plecā … Tā, tā ieturi kursu, vienmēr priekšējo braucēju aizmugurē. Visvairāk uzmanies, lai straume mūs neiznes krastā.

Viņš apgūlās un sāka krākt.

Vāvere drīz vien iemanījās stūrēt. Viņa laiva sekoja pārējiem kuģiem vienmērīgi, bez līčuločiem.

Jūra, gluži kā bezgalīgs zilgmains lauks, agrās rīta saules ap­zeltīta, pamazām sāka bangoties, arvien augstāk cilāt krūtis, it kā tīkodama saslieties un pasviest gaisā baltspārnotās laivas, lai tās lidotu un trauktos tai pāri, kā traucas kaiju bari.

«Cik tā ir krāšņai» Vāvere sapņaini domāja. «Un ar kādu prieku visi kuģotu pa to, ja pasaulē nebūtu ļaunu cilvēku, ja ne­viens nekad citus neņemtu gūstā un nepieķēdētu viņus pie airiem …»

Toreiz, braucienā uz Cargradu, gūstekņi sēdēja tikpat kā tumšā alā ar važām piekalti pie galeras un neredzēja jūru, pat negribēja to redzēt. Tā šķita baiga un sveša. Turpretī tagad Vā­vere, lūk, tā burātu pa to līdz pašai mājai …

Kad saule jau bija zenītā, bet pārējie zveji vēl gulēja, puisis ievēroja, ka viņu laivai, lēkdams pāri augstiem, putās sakultiem viļņu galiem, dzenas pakaļ kāds milzīgs jūras nezvērs — melns, garu purnu, plaši atplestu, zobu pilnu rīkli un mazām, plēsonī­gām acīm. Vāvere ne pa jokam nobijās un modināja zvejniekus.

Tie no sākuma uztraucās, bet tad, paraudzījušies uz jūru, no­mierinājās un sāka smieties.

Tā bija liela, plēsonīga jūras zivs. Tā peldēja laivai nopakaļ, cerēdama, ka zvejnieki ieturēs azaidu un tai tiks ēdiena atliekas.

Lai Vāvere pārliecinātos par to, Ļubens iemeta jūrā maizes donu, un tūdaļ zivs to aprija.

— Tiesa gan, šī lielā zivs ir diezgan bīstama, — zveji pa­skaidroja viņam, — ja kāds nokļūtu aci pret aci ar to ūdenī, tad tā varētu arī saplosīt. Taču, lai tā uzbruktu laivai — tādu nega­dījumu neviens nekad nav pieredzējis.

Zvejnieki ilgi zoboja jauno puisi par viņa veltīgajām izbailēm, bet visvairāk gan Ļubens. Kad visi jau bija gandrīz piemirsuši šo notikumu ar plēsonīgo zivi, viņš, viltīgi pamirkšķinājis ar aci pā­rējiem biedriem, paklusām piezagās pie domās nogrimušā Vāve­res un, pēkšņi sagrābis ar izplestiem nagainiem pirkstiem viņu aiz rokas, briesmīgā balsī, it kā viņu patiešām plosītu šis nezvērs, iebļāvās:

— Zi-zi-zivs! …

Vāvere aiz pārsteiguma satrūkās, aši izrāva roku. Tas izsauca rēcošus smieklus. Ļubenam vai elpa aizrāvās, viņš rēca, vēderu turēdams. Varēja domāt, ka viņš trīc un dreb nevis aiz smiekliem, bet gan no negantiem krampjiem.

Toties pievakarē, kad jūra sāka trakot, visiem nācās pārdzīvot bailes. Varenie viļņi tā šūpoja laivu, ka šķita, teju, teju apgāzīs to un noslīcinās zvejniekus. Sāļais ūdens vēlās pāri bortiem, pie­liedams tilpni un bez žēlastības kapādams cilvēku vaigus. Spēcīgs rietumu vējš gandrīz norāva buras, un tās vajadzēja nolaist. Vien- kocīti zvejnieki jau iepriekš bija ievilkuši laivā. Maz līdzēja arī garie meldru kūļi, kas bija piesieti pie bortiem.

Sajuka visa brauciena kārtība. Kuģi vairs nesekoja cits citam kā sākumā, bet bija izsvaidīti tālu pa jūru.

Visvairāk zvejnieki baidījās no stāvā, klinšainā krasta, pret kuru laiva sašķīstu gabalu gabalos, ja uztriektos tam virsū.

Cauru nakti viņi cīnījās ar satrakoto jūru. Tikai rīta pusē no­plaka niknie viļņi, pierima vējš.

Kuģi no jauna izkārtojās ierindā un devās tālāk.

Četras dienas viņi brauca pa jūru, un visu laiku Vāvere nepa­cietīgi prašņāja, vai drīz būs Dņepra. Kad beidzot puiši viņam norādīja uz platu upes grīvu, ko no abām pusēm ieskāva bezga­līgi smilšu līdzenumi, puisim pat sirds sažņaudzās krūtīs. Kas šī par Dņepru?… Tai, kuru viņš toreiz redzēja, bija kalnaini krasti,

ļīču pļavas un zaļas salas. Laikam gan liktenis nerrojas par viņu, veltīgas bijušas cerības sasniegt Kijevu un brīdināt kņazu par draudošajām briesmām …

Taču pamazām krasti ietērpās zaļumā, tālumā pavīdēja salas, parādījās putnu bari, uzvēdīja spirgts lauku vējš.

«Nē, biedri nav piemānījuši mani, šī tomēr ir īstā Dņepra,» Vāvere ielīksmojās priekā.

Un pēc vienmuļajiem, apnicīgajiem jūras šļakstiem bija patī­kami braukt pa šo rāmo, dzidro plašumu, tuvojoties ilgotajām mājām.

Pie vienas no daudzajām sanestu smilšu salām, ap kurām Dņepra, izvērsdamās plašumā kā ezers, atpūtās, uzkrādama spē­kus turpmākajai gaitai, zvejnieki apstājās. Tūdaļ no klūgām no­pina zaru teltis, bet nākamajā dienā jau uzsāka zveju.

Darbs nebija nekāds grūtais —, pāris reižu iemetuši upē vadu, viņi izvilka tik daudz zivju, ka pietika veselai dienai, ko kaltēt vējā un sālīt. Tikai bija viena nelaime — odi un knišļi ēda nost. Tie bija salidojuši šeit vai no visas pasaules: ēda acis no pieres laukā, salīda nāsīs, ausīs, zem apģērba. Nebaidījās nedz no sie­tiņiem, kas bija aptriepti ar darvu, nedz no dūmiem. Vienīgi ūdenī varēja rast glābiņu. Bet cik tad ilgi tu, cilvēk, izturēsi tajā! Zvej­nieki dusmojās, sāka ķildoties par niekiem, lādēt savus saimnie­kus, kas nolēmuši viņus tādām mocībām.