Vāvere

Sešpadsmitā nodaļa augstais kurgĀns

Tik tikko svīda gaismiņa, kad uz kapukalna mainījās sardze. Tagad tā virsotnē stāvēja novērotājs rudiem matiem; nožāvājies pēc snaudas, viņš pilnu krūti ieelpoja dzestro rīta gaisu un ar­vien papētīja vēl mijkrēšļa dūmakā tīto stepi.

Kas tad tas, vai nomiedzī viņam kaut kas acīs iebiris? Tā vien rādās, ka lejā virs zāles lido četri putni. Taču visu laiku zemu, zemu, nemaz nepaceldamies augstāk, gluži kā piekalti pie zemes.

Sargs ar delnu paberzēja acis, pameta skatienu uz pārupes Perejaslavas klajumiem, kas vēl grima rīta miglā, tad uz tālo

Kijevas zemi, kur sili zilgmojās no vienas malas līdz otrai, gluži kā mākoņi gar apvārsni, — viss bija, kā parasti, nekādu putnu. Bet, līdzko palūkojās uz stepi, ieraudzīja to pašu.

— Panāc nu šurpu! — viņš uzsauca otram sargam, kurš ro­sījās pie uguns. — Paskaties tu ar jaunākām acīm uz klajo lauku.

Tas tūdaļ pieskrēja klāt un uzmanīgi vēroja tāli, pielicis delnu pie pieres.

— Vai tu redzi kaut ko?

— Tā kā redzu gan. Putni ne putni, bet nav arī tādu zvēru, kas no zāles tik augstu rēgotos ārā …

Abi saskatījās, brīsniņu klusēja.

Tikmēr klajums kļuva gaišāks. Drīz arī Varenais Saules dievs atsmaidīs pie debesīm.

— Nē, — beidzot rudais satraukti iesaucās, — tie nav nedz putni, nedz zvēri. Pečeņegi zirgos auļo pie mums.

— Tik tiešām viņi, es nule redzu, — piebilda otrais sargs.

— Un vēl man rādās, ka viens no viņiem visu laiku pūlas iz­rauties uz priekšu, atvairās no sekotājiem … Vai tikai kāds pār­bēdzējs nesteidzas atmukt pie mums, bet tie pārējie viņu grib sagūstīt?

— Skat, skat, cik nikni viņi sāk cīņu! Un cik veikli priekšējais cērt ar zobenu! …

Taču rudo novērotāju neuzjautrināja šī cīņa. Drūmi saraucis uzacis, viņš uzkliedza, lai padod viņam zirgu.

— Ko tad tu, — otrais sargs viņu pieturēja aiz piedurknes, — varbūt arī pats gribi iejaukties kautiņā? Mums, robežu sar­giem, nepienākas aizstāvēt plēsonīgus vilkus.

— Kā redzu, tu vēl esi pārlieku jauns! — rudais, neapmieri­nāts sacīja. — Nezini kara likumus, ja priecājies par nevienlīdzīgu cīņu, it kā tā būtu kāds laika kavēklis.

Saņēmis zirgu, viņš atāķēja no jostas dzelkšņainu vāli un aizdrāzās pretī pečeņegiem. Aši, tikpat kā ar laiviņu, pārpeldēja upītei pāri un izsteidzās krastā.

Priekšējais jātnieks tūdaļ, pieplacis zirga kaklam, joņoja pie viņa, kaut ko pilnā balsī saukdams. Vajātāji apvaldīja zirgus, mazliet pagrozījās, draudēdami ar līkajiem zobeniem, un nozuda garajā zālē.

Piejājis pie bēgļa, rudais novērotājs skatījās uz viņu: pēc se­jas it kā nebūtu pečeņegs, bet ir melnum melns kā zeme, vai nu dienvidu saulē nodedzis, vai arī tīšuprāt noziedies ar kaut ko.

— Līdz nāvei es tev to neaizmirsīšu! — bēglis aizkustināts izsaucās krievu valodā, noraudams no galvas pečeņega cepuri un zemu paklanīdamies.

Tomēr novērotājs neuzticējās viņam, atvēzējies ar vāli, bargi raudzījās pretī.

— Vai tu mani nepazīsti? — bēglis brīnījās. — Aizpērn es kopā ar tirgotājiem braucu uz Grieķiju, meža pīles ķēru, rau, tajā upītē, pēc tam naktī sēdēju ar tevi pie ugunskura. Mani sauc par Vāveri …

Rudais nu atcerējās, nolaida lejup vāli.

— Pazīstu gan, kā tad lai nepazītu … Tikai kāpēc tu auļo pa šo klajo lauku ar pečeņegiem? — viņš bargi noprasīja.

— Es izbēgu no gūsta, nesu nelabu vēsti. Pečeņegi nāk šurpu, grib pēkšņi kā ļaundari uzbrukt Krievijai. Vakar redzēju: viņi savus karapūļus ir sapulcinājuši ieplakā. Viņu tur ir bez sava gala, tikpat kā mākoņu rudenī…

— Meli! — sargs pārtrauca Vāveri. — Kagans noslēdzis ar mums mieru uz visiem laikiem.

— Kagans ir lauzis nolīgumu. Romiešu ķeizars viņu uzpircis ar dāvanām.

— No kurienes tev tas zināms?

— Mani Cargradā piespieda dienēt ķeizara apsardzē. To man pasacīja galma varjags.

Rudais novērotājs labi pazina neganto pečeņegu raksturu. Viegli, ai, cik viegli viņus ar dāvanām piedabūt uz jebkuru kau­tiņu, viņi ir gaužām kāri uz tām. Un laikam gan patiesību stāsta šis bēglis, — ne velti pečeņegi jau vairākkārt uzbrukuši krievu tirgotājiem. Kagans netur vārdu, ko devis kņazam, tikai piedēvē visus pārkāpumus dažiem saviem pavalstniekiem. Taču noticēt būtu par maz, vēl nepieciešama arī pārliecība, jo tā viņam liek rīkoties kņaza dienests.

Rudais nu prašņāja Vāverem gan par Cargradu, gan par bēg­šanu, gan par tiem pečeņegu pūļiem, kurus jaunais puisis redzējis ieplakā netālu no Krievzemes. Visu, itin visu Vāvere izstāstīja

viņam, nevienā vietā nesastomījies un nesajaucis savus atbildes vārdus.

Pēdīgi sargs lika Vāverem arī zvērēt, turot roku uz kaila zobena.

— Es zvēru pie taisnīgā debesu valdnieka Pērkona, pie Vis­varenā Saules dieva un saviem sentēviem. Ja es meloju, tad lai zobens mani sakapā gabalu gabalos, lai svētā uguns nepieņem manas miesas, bet vēsā zeme — manus pīšļus …

Sargam vairs nebija šaubu: ja reiz krievs devis tik drausmīgu zvērestu, tad tas nozīmē, ka viņš tiešām saka patiesību.

Pagriezis zirgu, rudais saslējās kāpšļos un notālēm pamāja ar roku savējiem, lai tie dod pirmo briesmu brīdinājumu.

Uz kurgāna tūliņ uzšāvās gaisā sarkanīgu dūmu stabs. Un drīz vien tam atsaucās arī priekšējais Kijevas piepilsētas pakalns, kas it kā milzīga bruņu cepure pacēlās tālā meža vidū.

— Vai gribi ēst? — rudais sargs jautāja Vāverem, kad viņi bija piejājuši pie kurgāna, noseglojuši zirgus un palaiduši tos ganīties.

— Ja jūs esat tik laipni. Bet ūdeni gan vairāk.

Atnesa viņam ūdeni un ēdienu. Vāvere vispirms kārīgi pie- plaka pie krūkas, pēc tam uzklupa arī maltītei.

Taču viņš nedabūja necik ilgi mieloties, kad atskanēja sarga sauciens: «Paskatieties uz klajo lauku!» — saceldams visus kājās.

Tālumā pie apvāršņa melnojās pečeņegu jātnieku pūlis.

— Modiniet ļaudis! Zirgus no ganībām vediet šurp! — rudais pavēlēja, raudzīdamies tālumā.

— Būs kāds desmits, — Vāvere ierunājās. — Tas ir priekšē­jais pulks. Tie treji, kas dzinās man pakaļ, bija no viņu varzas. Bet viss karaspēks, pēc manām domām, ieradīsies šeit ne vēlāk par rītdienu.

Saskrēja visi sardzes vīri uz apspriedi, neticēdami, ka peče­ņegi tā uzbruktu. Nolēma jāt viņiem pretī.

— Bet tu, — rudais ar pirkstu norādīja uz uguns kūrēju, — nedrīksti pamest kurgānu. Ja mūsu starpā sāksies cīņa, tu dod otru brīdinājumu ar darvas dūmiem. Ja mēs kritīsim — joz, ko kājas nes, pie savējiem, šķēpu, pīķi un vairogu atdod viņam. — Rudais ar galvu pamāja uz Vāveres pusi.

Aizjājuši diezgan tālu no kapu kalna, viņi gaidīja: vai peče­ņegi nāk ar labu nolūku vai nelabu?

Veltīgas cerības — nešķīsteņi jau atraisīja no segliem virves, droši vien dalīdami savā starpā vieglu laupījumu.

Krievi atkal apspriedās, vai pieņemt nevienlīdzīgo kauju, var arī laikus atkāpties, jo spēki pārāk dažādi.

Tad Vāvere stingri sacīja:

— Dariet, kā gribat, draugi, tas ir jūsu ziņā. Bet par savu gribu es pats esmu noteicējs. Šķēpu, pīķf un vairogu man iede­vāt — paldies jums par to. Es nu stāšos niknajam ienaidniekam pretī.

— Tas nenotiks! — visi izsaucās. — Mēs nekad neesam pa­metuši draugu kaujas laukā vienu pašu. Bez tam mums jau apni­cis tur gulšņāt un audzēt sev taukus uz vēdera. Ir pienākusi reize vismaz izvingrināt rokas.

Tad rudais rimti ierunājās:

— Visādi var gadīties … Sakiet, izteiciet savu pēdējo vēlē­šanos. Lai tas, kurš paliks; dzīvs, to sīksti saglabā savā sirdī, lai visus pārējos vārdus aizmirst šīs izteiktās pēdējās vēlmes dēļ.

Novērotāji nu izsacīja savus pēdējos sveicienu vārdus — cits tēvam un māmuļai, brāļiem un māsām, cits sievai vai iemīļotajai meitenei, uzticamajam draugam. Vienīgi Vāvere nebilda nekā.

— Ko tu klusē? — novērotāji brīnās. — Vai tev neviena tu­vinieka nav, vai esi bārenis kopš mazotnes? Taču arī bārenim kaut nejauši dažs izdara kaut ko labu, un viņš uz mūžu atceras šā cilvēka laipnības siltumu. Vai varbūt tava sirds ir pārakmeņoju- sies svešajā zemē, pielijuši ar zvērīgu naidu?…

Vāvere attrauca:

— Nē, es neesmu bez piederīgajiem. Taču mana dzimta dzīvo tālu. Klau, ko es palūgšu tam, kurš paliks dzīvs. Lai viņš aiziet Kijevā pie strēļa Dobrogasta un nodod sveicienus viņam un viņa ģimenei. Un vēl lai pasaka: šis puisis mīlēja Janu, dienām un naktīm domāja par viņu, steidzās pie viņas … Tālāk jūs paši zināt, ko sacīt… Lai meitene nebēdājas, lai meklē sev citu mī­ļoto …

Krievi nu sastājās zirgs pie zirga, izslēja pīķus kaujas gata­vībā.

Līdzko pečeņegi piejāja tuvu klāt, meta uz viņiem pīķus. Tūdaļ trīs ienaidnieki novēlās rasainajā zālē. Pēc tam deva darbu šķēpiem.

Tieši šeit Vāverem noderēja romiešu kara māka. Viņš tikpat kā ar stibiņu — žvīkstinādams cirta ar šķēpu, mīdīja pretiniekus ar zirgu, gāza tos gar zemi ar vairogu un, kad bija nepieciešams, palīdzēja biedriem.

Kurgāna sargi arī bija pieredzējuši kaujinieki, labi zināja pe­čeņegu paradumus, tālab viltīgajiem pretiniekiem bija grūti viņus apvest ap stūri. Ja pečeņegs meta zirgastru virves cilpu, viņi aizsedzās ar vairogu, ja atvēzējās ar līko, īso zobenu — pa­grūda pretī savu garo pīķi.

Grūtāk bija izsargāties no asajiem, smailajiem nažiem, ko svieda pečeņegi. Tāds nazis varēja pārdurt ādas vairogu, saār­dīt bruņukreklu uz krūtīm, turklāt to nevarēja atsist ar šķēpu — kā Pērkona šautra tas lidoja no pretinieka rokas. Ne viens vien kurgāna sargs jau bija ievainots. Šāds nazis bija iedūries arī ru­dajam mugurā … Nieki, rudais par to nelikās ne zinis, viņš jau divus pretiniekus bija sakapājis, bet trešo no zirga notriecis zemē.

Pečeņegi neizturēja un laidās mukt.

— Nelaidiet projām! — Vāvere uzsauca biedriem un pirmais dzinās pakaļ ienaidniekiem.

Robežas aizstāvji izklīdināja un sakapāja bēdzējus. Varbūt vienīgi satrakotie zirgi un mirušie, kas bija aizķērušies kāpšļos, padeva ziņu savējiem.

Tad vēl izdevās sagūstīt divus pečeņegus, kas bija nokrituši no zirgiem un paslēpušies zālē. Tos uzvarētāji paņēma sev līdzi, lai izdibinātu, ko viņi zina par sava kagana nodomiem.

Noguruši bija krievi, sviedrus un asinis slaucīja nost ar sapūlētajām rokām. Labi, ka mākonis bija aizsedzis sauli un dzestra vēsma uzvēdījās uz sakarsušajām sejām.

Ak nē, tas nebija mākonis! Uguns kūrējs bija devis otro trauksmes signālu. Darvas dūmi pacēlās no kurgāna līdz pašām debesīm un izplūda pa tām.

— Tagad, mīļie biedri, dosimies sadziedēt brūces, — sacīja rudais novērotājs, — jo rītdien varbūt radīsies svaigas, vēl dzi­ļākas …

Melnie dūmi mutuļu mutuļiem veļas līdz augstajām debesīm, pārlec no pakalna uz pakalnu, nesdami ļaunu, briesmīgu vēsti:

«Pečeņegi nāk!»

Sievas izmisīgi vaimanā, bērni noraudājusies spiežas pie mā­tēm. Uztraukušies un nobažījušies ir krievu ļaudis. Drošākie ga­tavojas kaujai, bet zaķapastalas meklē patvērumu brikšņainos purvos un sirmsenos silos. Gani savus lopu barus sadzen mežu biezokņos, arāji labības graudus un savu dienišķo maizi glabā paslēptuvēs.

«Pečeņegi nāk! …»

Aug zemes vaļņi gar pilskalnu nožogojumiem, kuros slejas asi mieti; arvien dziļāki tiek izrakti grāvji visapkārt, un milzīgos, katlos vārās darva, gaidot nelūgtos viesus. Ieroču meistari kaļ smagus zobenus un asus pīķus.

«Pečeņegi nāk!…»

Dun zeme, grand un rīb visi ceļi zem karaspēka gājiena.

Drošsirdīgi karadraudzes vīri steidzas pa tiem uz klajajiem laukiem, lai uz dzīvību vai nāvi stātos pretī ienaidnieku uzbru­kumam.

Melnā vēsts ir uzjundījusi, sacēlusi kājās Krievzemi. To aizstā­vēt dodas spēcīgi, drosmes pilni vīri.

Taču naidīgajiem pečeņegiem par to nebija ne ziņas, ne mi­ņas, viņi domāja, ka pēkšņais uzbrukums pārsteigs krievus. No agra rīta līdz pat naktij viņi kā plēsonīgi zvēri zagās arvien tu­vāk, līda uz priekšu kā riebīgas odzes. Un visu laiku cerēja, sapņoja par to, kā aizdegsies un dūmos tīsies krievu pilsētas un ciemi, bet uz stepes klaidumiem bezgalīgā rindā ripos vezumi ar salaupīto bagātību, cits aiz cita ies brangi ganāmpulki un izmo­cītu gūstekņu bari.

Kad vakars nolaidās pār zemi, visi pečeņegu karapūļi sasnie­dza Krievijas dienvidu nomali un apmetās uz nakts atpūtu pie robežupes.

Taču ienaidnieka nodomiem nebija lemts īstenoties. Pagāja zvaigžņainā vasaras nakts, pienāca dzidrs rīts. Pamodās orda, paskatījās uz upes viņu krastu un gluži vai pārakmeņojās aiz izbīļa un brīna.

Tur viņiem pretī, cik vien tālu skatiens sniedzās, bija izvieto­jies milzīgs krievu karaspēks visā savā varenībā, gatavs jebkuru brīdi sākt kauju.

Pašā priekšā vairognesēji bija sastājušies trejās rindās, plecu pie pleca, ar saviem vairogiem aizsegdami pārupes līčus.

Aiz viņiem stāvēja ar pīķiem bruņotie vīri, — kā ražena druva slej savas vārpas, tā viņi bija saslējuši smailos pīķus.

Tad tālāk līdz pašam mežam šķēpneši un strēļi bija stāvgrū­dām aizņēmuši visu lauku, bet pār viņiem plīvoja un plandījās krievu karogi.

Karadraudzes vīru priekšā kņazs Igors drasēja zirgā — tik baltā kā gulbis.

Nopētīja pečeņegu kagans krievu karaspēku un, novērtējis pretinieka spēkus, kauju ar krieviem neuzsāka. Pajājis uz priekšu līdz upei ar savu rumaku, melnu kā nakts, viņš lišķīgi paklanījās pret kņazu Igoru un viltīgi sacīja:

— Mēs esam noganījuši visu zāfi gar Donavas krastiem, tāpēc atnācām uz šejieni, kamēr ataugs atāls.

— Bet mēs esam druvas nokopuši, tagad priecājamies, izklai­dējamies brīvā vaļā, — Igors, krievu kņazs, viņam atbildēja tādā pašā garā.

— Tikai esiet piesardzīgi! Šeit ir pārlieku sazēlusi zāle, var arī apmaldīties, — kagans brīdināja.

— Tas tiesa! — Igors atsaucās. — Divi jūsu puisieši jau bija apmaldījušies, bet mēs izglābām … Saņemiet viņus, ja vēlaties.

— Paldies, varenais kņaz.

Karavīri atbrīvoja abus pečeņegu gūstekņus, kurus kurgāna sargi un Vāvere bija saņēmuši ciet.

Kņazs un kagans no jauna deva zvērestus, ka stingri ievēros mierīgas kaimiņu attiecības, un aizjāja katrs uz savu pusi.