Zem zilās debesu bļodas

KĀ LAPSA LIDOT MĀCĪJĀS

Reiz senos laikos mežā dzīvoja lapsa. Skaista lapsa ar baltu krūti, spoži sarkanu kažoku un kuplu asti, turklāt veikla medniece un manīga pēdu jaucēja. Kad citi zvēri iekūlās nepatikšanās, tās arī bija nepatikša­nas, bet lapsa allaž izspruka ar veselu ādu. Ne velti viņu sauca par kūmiņu. Un, ja lapsai vēl būtu cepure, varētu sacīt, ka lapsa dzīvoja, cepuri kuldama.

Bet vai kāds ir mierā ar savu dzīvi? Kaut vai pašu vislabāko? Neviens. Un arī lapsa nebija mierā. Lapsai gribējās lidot. Tā gribējās, ka vai nu! Pat odus, taure­ņus un vaboles viņa apskauda, kur nu vēl putnus!

— Kas tādiem putniem ko lidot? — lapsa pukojās. — Bezdelīgu vēl var saprast, viņa lidodama ķer mušas. Bet cīrulis! Uzšaujas gaisā, ka ne saredzēt, un cīrul- vīrul, cīrul-vīrul, cīrul-vīrul, kamēr pavisam bez elpas un krīt lejā. Kas viņam tur ko cīruļot, kas tur ko vīruļot? Piekliedz debesis bez kādas jēgas! Cita lieta — ja es mācētu lidot. Es tos cīruļus vīruļus aplasītu kā ogas.

Jo lapsa vis negribēja lidot, lai dziedātu un skatītos, cik zeme tur lejā skaista. Lapsai par visu vairāk garšoja putni, un tieši putnus noķert bija — vai dieniņ — cik grūti!

Mājas vistas un zosis jau nu gan bija nepiesardzīgas un viegli sagrābjamas, toties cilvēki no saviem muļķa putniem turēja nez kādas lielas lietas, rīdīja lapsai suņus pakaļ un šāva. Cik bieži nācās pamest zosi, lai sveikā izspruktu, un, ja arī nepameta, vēl ilgi visas ķepas trīcēja — un no brangajām pusdienām nekāda prieka.

Meža putni toties paši sargājās. Jau lapsa pie­zagusies, tikai pēdējais lēciens palicis, bet, re, šis pa­manījis gan un spārnos no paša degungala! Taisni dūša aptecējās no dusmām, ka nevar uzšauties gaisā viņam pakaļ!

Reiz lapsa, pīlei uzglūnējusi, taisīja pēdējo lēcienu, kad pīle laidās ūdenī, un ielēca ezerā. Un tavu brī­numu — izrādījās, ka lapsa māk peldēt! Viņa, kas ūdeni necieta ne acu galā! Lapsa nu peldus dzinās pīlei pakaļ, bet pīle vis nebija mācāma, kā uzšauties gaisā un atstāt lapsu ar garu degunu.

Lapsa izpeldēja malā slapja un nikna. Bet, kažoku saulītē žāvējot, viņai ienāca prātā laba doma.

— Ja es, ūdenī iekritusi, mācēju peldēt, tad, gaisā iekritusi, mācēšu lidot!

Lapsa atspērās, uzlēca gaisā, cik augstu vien varēja, un sāka vicināt ķepas un asti, bet nekā — nokrita zemē.

Lapsa nosprieda mēģināt no lielāka augstuma, uz- tecēja grants kalniņā un metās lejā, noraktajā pusē. Atkal nekā. Ķepas vien atdauzīja.

— Lidot nav tik viegli kā peldēt, — lapsa nosprieda. — Vajadzēs palūgt kādu prātīgu putnu, lai pamāca.

Par visgudrāko no putniem daudzināja pūci.

Pūce patlaban mācīja savus bērnus lidot, kad lapsa pienāca pie egles, kur pūce dzīvoja.

— Vai, pūcīt, tev gan skaisti bērni! — lapsa sacīja.

— Kāda māte, tādi bērni, — pūce atcirta un — uš! uš! — sadzina bērnus perēklī atpakaļ. No lapsas vis neko nevarēja zināt!

— Un laikam gudri arī? To jau pēc acīm var redzēt.

— Visām pūcēm gudri bērni, — pūce atbildēja.

— Es skatos, tu viņus māci lidot.

— Tavu gudru lapsu! Pirmoreiz ieraudzījusi, ka putnubērnus lidot māca! — pūce zobojās.

— Klau, pūcīt, iemāci mani arī! Man tā gribas lidot, tā gribas lidot, ka vai nu!

Beidzot pūce saprata, ko lapsa te luncinās un viņas bērnus slavē.

— Kā tad! Lai no tevis ne gaisā vairs glābiņa nebūtu? Meklē citu muļķi.

— Nerājies nu, pūcīt, — lapsa teica. — Es tikai pa­

jokoju. Tavi bērni ir dumji un neglīti. Netīk ne redzēt.

— Pati slapja un netīra! — pūce atbrēca.

Ar pūci sabārusies, lapsa aizgāja žāvēties un tīrī­ties. Patiesi, ar slapju, grantsbedrē nosušķētu kažoku labāk mācību nemeklēt. Tādu netīreli neviens negribēs mācīt.

Kopdamās un žāvēdamās lapsa izdomāja iet pie medņa mācībā. Mednim viņa liela prāta neturēja. To vien mednis zināja kā uzpūsties un burināt.

Lapsa nu žāvējās un sukājās, kamēr krūts bija atkal balta, kažoks spoži sarkans un aste kupla. Katram gadījumam lapsa vēl paspoguļojās upītē. Jā, nu bija labi, nu varēja iet pie medņa.

Mednis sēdēja sausā priedes zarā un skatījās kaut kur tālumā pāri kalniņam. Lapsai vajadzēja trīs reizes noklepoties, līdz mednis palūkojās lejā.

-— Re, kūmiņš arī klāt, — mednis noteica.

— Es tevi gan laikam iztraucēju no dziļām domām, — lapsa sacīja.

— Ko tur lielu piedomās. Tāpat vien skatos.

— Jā, tev labi. Tu no augšas visu redzi. Bet ko es? Smilgu galus.

— Uz zemes var visbrangāk paēsties, — mednis sa­cīja. — Re, cik tu spoža un apaļa.

— Vai tad no ēšanas vien dzīvo? Tāpat savā košuma arī gribas. Tālumos palūkoties. Jel reizīti redzēt, kā pasaule no debesīm izskatās. Uznes mani gaisā, mednīt! Tu esi tik liels un stiprs.

— Tad jau man vajag nolaisties lejā pie tevis?

— Nu jā.

— Un tad tu mani apēdīsi.

Saki nu vēl, ka mednim prāta galvā ne tik, cik melns aiz naga! Lapsa nupat kā bija iedomājusies, ka medni viņa varētu apēst un lidošanu pamācīties no kāda cita.

Bet lapsa nebūtu lapsa, ja tūlīt neattaptos.

— Vai, mednīt, tad jau tu nezini jauno likumu! Ar šodienu visi ir draugi un brāļi, neviens vairs otru neplēš un neēd! Žagata jau visus apsludināja. Vai tad tevi vienu būtu aizmirsusi? Nāc droši lejā! Es tev tagad kā īstena māsa!

— Žagata man te reižu reizēm skrēja garām, visu ko pļāpāja, tikai to vien neteica.

— Ej nu, mednīt! Gan jau teica, tu tikai aizmirsi.

— Var jau būt, var jau būt, — mednis burināja. — Re, kur pār kalnu skrien viņsētas saimnieka suņi. Drāž kā plēsti! Laikam jau to miera vēsti sludināt.

Mednis atkal paskatījās lejā, bet tavu brīnumu — no lapsas vairs ne miņas.

Ai, kā lapsai šodien neveicās! Ne muļķa medni ne­apmānīja. Pa mata tiesu no suņiem izspruka. Lapsa ilgi pūtās, kamēr atpūtās.

Atmest ar ķepu un nemācīties lidot? Nē, to nu gan ne. Ja lapsa ko bija ieņēmusi galvā, tad tik lēti vis neatlaidās.

Kurš būtu tas putns, kas no lapsas nebaidītos? Ērglis. Bet no ērgļa lapsa pati baidījās. Nedod dieniņ ērglim nagos krist! Labi, ja aste paliks pāri.

Un tad lapsa ieraudzīja pļaviņā stārķi. Tas bija īstais!

Stārķim ar viņa lielo, aso knābi tāda lapsa bijusi nebijusi. Un pats viņš ēda tikai vardes un čūskas. Ne lapsai no stārķa bail, ne stārķim no lapsas.

Lapsa noglauda ūsas, piegludināja balto krūti un gāja klāt.

— Labdien, stārķīt! Laimīgas medības!

— Paldies, — stārķis pieklājīgi atbildēja un norija vardi.

— Man tādas bēdas, tādas bēdas, kaimiņ, ka ne izteikt! — Lapsa noslaucīja asaras.

— Ej nu? Kas tad tev par bēdām? — stārķis prasīja.

— Dikti gribējās redzēt, kā pasaule no augšas iz­

skatās. Visus putnus apstaigāju, bet neviens nevarēja mani pacelt gaisā.

— Ko tu saki? Vai tad ērglis arī nevarēja? — stār­ķis brīnījās.

— Līdz kārklu galiem, ne augstāk. Tā man savs mūžiņš būs jānodzīvo, pasauli neredzējušai, — lapsa raudāja.

— Zēl gan, — stārķis teica, jo viņam bija laba sirds.

— Es jau grasījos tevi lūgt, bet, ja pats ērglis nevarēja, tad tu jau ne tik! — lapsa šņukstēja.

— Es ne tik? — stārķis apvainojās. — Es tevi pa­celšu kā nieku!

— Vai, labāk jau ne. Spārnus vien izmežģīsi. Kas tad par taviem bērniņiem gādās?

— Nāc tik šurp! — Stārķis sagrāba lapsu un sāka celties gaisā. Pāri kārklu galiem, pāri alkšņu galiem, nu jau pāri egļu galiem un vēl augstāk.

— Nu, vai es neteicu? — stārķis lielījās. — Drīz būsim mākoņos!

No mākoņiem lapsai neko nevajadzēja.

— Laid nu vaļā! Tagad es lidošu, pati!

— Kā tad tu bez spārniem lidosi? — stārķis brīnī­jās.

— Tad jau redzēsi. Laid!

Stārķis laida arī. Vai nu nezināms, ka gudrāka zvēra par lapsu mežā nav. Gan jau lapsai sava mācēšana.

Bet kur tu dieniņ! Asti vicinādama, ķepas tirinā­dama, lapsa svilpa zemē kā akmens! Stārķis šāvās viņu ķert un glābt, bet nepaguva.

Un vienu vienīgu reizi lapsai šajā nedienā pa­veicās — nokrita purviņā uz mīkstām sūnām, citādi būtu pagalam. Tikai asti gan pret celmiņu sasita, aste palika tāda stīva un atšauta uz visiem laikiem. Tā nu lapsa staigā vēl šobaltdien ar atšautu asti, tikai lidot vairs nemācās un, ja ierauga stārķi, — met līkumu. Kauns.