Zem zilās debesu bļodas

RUNCIS UN PELĪTE

Tu jau zini, ka pelīte ne no viena tā nebaidās kā no iķa. Briesmīgāka ienaidnieka viņai nav. Ne soli pelīte ;var paspert bez bailēm un piesargāšanās — ka tikai Lķis nenoķer! Ne alā viņai nav miera — ja nu kaķis )gūlies pie alas un gaida, kad pelīte nāks laukā? ai tad kaķis nezināms — stundām ilgi viņš var tupēt e alas, ne ūsu nepakustinādams, it kā viņa tur nemaz ibūtu, bet, tiklīdz pelīte parādās, — caps! Un tu droši vien domā, ka tā bijis vienmēr? Nav ;sa.

Senos, senos laikos runcis un pelīte dzīvoja vienā

ājā un viņiem bija kopīga saimniecība.

Runcis, liels un stiprs būdams, sargāja māju un

pelīti, lai viņai kāds pāri nenodara, un gāja medībās. Vīru darbi bija runča ziņā.

Pelīte, maza un mudīga, aptecēja mājas soli. Pelīte bija laba saimniece — māja allaž spodra, ēdiens gards un laikā gatavs, runcis aprūpēts uz to labāko. Prieks redzēt, kā sadzīvoja runcis un pelīte!

Reiz vasarā, kad visa papilnam, pelīte sacīja: — Klau, runci, tagad ir vasara un visa papilnam, bet ziemu tā nebūs. Ja laikus nesarūpēsim aizdaru, kas zina, kā iztiksim. Es sakrāšu taukus un nolikšu pagrabā, lai ziemā ir ko paņemties.

— Prātīgi darīsi, pelīt! — runcis piekrita.

Pelīte sameklēja pieliekamā kambarī brangu podiņu un sāka krāt taukus. Un, kā jau vasarā, kad visa papilnam, podiņš piekrājās itin drīz. Abi ar runci viņi aiznesa tauku podiņu uz pagrabu un nolika vistālākajā un vistumšākajā kaktā.

Podiņš nu stāvēja pagrabā, runcis un pelīte dzīvoja tālāk, bija vasara un visa papilnam, bet re — runcim sāka gribēties tauku. Tieši to tauku, ko pelīte ziemai satecinājusi, un nekā cita! Lai runcis ietu kur iedams, lai darītu ko darīdams, prātā viņam bija tikai brangais tauku podiņš pagraba vistālākajā un vistumšākajā kaktā. Ja viņš tos taukus nedabūs tūlīt, tad gals klāt.

Bet kā lai izmelojas pelītei un tiek pagrabā pie taukiem? Pagrabs viņiem nebija zem mājas, bet kā daždien laukos — aiz dārza. Tāds apaļīgs pauguriņš, ar velēnām aplikts un puķītēm noaudzis. Runcis varētu sacīt, ka iet medībās, — taču kad viņš bez medījuma pārnācis? Tik labam medniekam lai nebūtu palaimē­jies? Tas būtu zem runča goda.

Runcis domāja, domāja, kamēr izdomāja un sacīja pelītei: — Dzi, pelīt, es satiku vienu pazīstamu kaķe- nīti. Viņai bērniņš piedzimis. Sauc mani raudzībās.

— Tad nu gan kaķenītei prieki! — Pelīte sasita ķepiņas.

— Nez, iet vai neiet? — runcis prātoja.

— Ej, ej, runci! Apraugi kaķenītes bērniņu. Proties 'odu.

Un runcis gāja. Tikai viņš negāja vis raudzībās, viņš elīda pagraba vistālākajā un tumšākajā kaktā pie auku podiņa un ēda, ka ūsas vien kustēja. Ai, cik ;ardus taukus pelīte bija satecinājusi!

Pārnāca runcis mājās, pelīte prasīja: — Kāds tad lija kaķenītei tas bērniņš?

— Jauks bērniņš. Balts ar melnām ķepiņām.

— Un kā jūs bērniņu nosaucāt?

— Aiztukšīts! — runcis norūca un likās uz auss. Pelīte gan nobrīnījās, kas tam kaķa bērnam par

jcīgu vārdu, bet neko neteica. Lai jau katrs dara, kā rib.

Pagāja nedēļa, pagāja divas. Joprojām bija vasara un isa papilnam, bet runcim atkal gribējās tauku. Tā ribējās, ka nekur dēties!

Runcis cietās, cietās, kamēr sacīja pelītei: — Kas par •aku, tas par traku! Atkal mani raudzībās aicina! u gan neiešu. Cik bieži var?

— Vai, runci, tā nebūs glīti, — pelīte teica. — Aiz­vien, apraugi bērniņu!

Runcis, blēdis, gāja, tikai viņa raudzības zināmas: išā tālākā un tumšākā kaktā pie tauku poda. Pielocīja Inu vēderu un nāca istabā.

— Kāds tad bija kaķenītei tas bērniņš? — pelīte PRasīja.

— Melns ar baltām ķepiņām.

— Tad nu gan kaķenītei prieki, — pelīte sacīja. Un kādu vārdu bērniņam devāt?

— Pustukšīts, — runcis norūca un likās uz mūriņa ilēt.

Pelīte gan nobrīnījās, kas tam kaķa bērnam par motu vārdu, bet neko neteica.

Pagāja nedēļa, pagāja divas, pagāja trīs — un run- n gribējās tauku. Tā gribējās, ka vai gals klāt. incis mīņājās, runcis knosījās, runcis šķendējās . . .

Pelīte prasīja: — Ko tu tāds sapīcis?

— Galīgi vairs nav glābiņa, — runcis ņurdēja.

— Raudzībās un raudzībās! Es šīm nolīgts esmu, vai? 3ērniņš-piedzimis, ko domājies! Neiešu!

— Vai, runci, neesi nu tik slinks, — sacīja pelīte.

— Atradis grūtumu — ciemos aiziet!

— Ja tu gribi mani no mājas izdabūt, tad tā arī >asaki! — Runcis aizcirta durvis un gāja raudzībās: aisni uz pagrabu pie tauku poda.

Šoreiz runcis attapās tikai tad, kad bija izēdis podu tavisam tukšu. Runcis saprata gan, ka nu vairs labi iebūs, bet kas darīts — padarīts. Tur neko nevarēja īdzēt. Runcis izslaucīja podu ar ķepu, nolaizīja ķepu, olaizīja ūsas un gāja atpakaļ uz istabu.

Pelīte priecīga, ka runcis nepārnāca tik dusmīgs, kā izgājis, pajautāja: — Kāds tad bija kaķenītei tas ērniņš?

— Cīberains, kuplu asti, — runcis atrūca, tā pieēdies, ka ne lāgā parunāt.

— Tad nu gan skaists, — pelīte sacīja. — Un kas ērniņam vārdā?

— Iztukšīts.

Savam bērnam pelīte tādu vārdu neparko neliktu, et kas viņai daļas. Kaķiem kaķu darīšana. Pagāja vasara, pienāca rudens — arī bagāts laiks, ad visa papilnam. Bet pagāja rudens, pienāca ziema, u vairs runcim ar pelīti tik labi neklājās. Ziema gadījās dziļa un barga. Lai cik labs mednieks run- s — arī viņš bieži pārnāca tukšā. Pelītei aptrūkās aiz- ira, ko putrai pielikt, un viņa sacīja runcim: — Iesim i uz pagrabu pēc tauku podiņa.

— Iesim, — runcis atbildēja tik nevainīgi, itin kā 3 neko nezinātu.

Abi gāja uz pagraba vistumšāko, vistālāko kaktu :c podiņa. Pelītei jau tūlīt likās jocīgi, ka podiņš irlieku viegls — projām nesot, abi ar runci tik tikko zstīvēja.

Iznesa podiņu gaismā, pelīte paskatījās — vai manu, vai! — podiņš tukšs un vēl ar ķepu izslaucīts, ka spīd vien!

Nu pelīte saprata, kādās raudzībās runcis gājis un kas tie par ērmotiem bērnu vārdiem: Aiztukšīts, Pustukšīts, Iztukšīts!

Pelīte raudāja, pelīte brēca pilnā kaklā, kāds rīma tas runcis! Kāds bezkauņa tas runcis! Kāds melis un ne­lietis!

Tā brēca, ka visos kaimiņos varēja dzirdēt.

Runcim negribējās vis, lai kaimiņos arī zinātu, kāds viņš melis un nelietis. Allaž bijis visu godāts un kārtīgs runcis, bet nu uzreiz nelietis! To tikai nē!

Runcis metās pelītei virsū: grābt un aprīt, lai neiz­kliedz runča kaunu visai pasaulei! Pa mata tiesu no nāves pelīte pamanījās izsprukt, bet, ja reiz izsprukusi, tad vairs tik lēti nebija noķerama. Runcis ķepas vien noplātīja.

Mājās pelīte vairs neatgriezās. Saimniecība bez pelī­tes paputēja. Ne vairs runcis bija aprūpēts, ne ēdiens galdā, ne istabiņa spodra. Arī kaimiņi runcim vairs nekādu godu un cieņu neizrādīja. Runcis staigāja pikts un pinkains. Aiztukšītu —pustukšītu — iztukšītu viņš sen bija aizmirsis. Viņam likās, ka pelīte vien vainīga pie viņa sliktās dzīvošanas, un viņš meklēja pelīti pa malu malām: aprīt to tenku vāceli, lai miers!

Runcis pelīti nenoķēra, bet naids palika. Runča bērni vajā pelītes bērnus, pelītes bērni bēg no runča bērniem, un viss viena iztukšīta tauku podiņa dēļ.