Zem zilās debesu bļodas

GLIEMEŽA MĀJIŅA

Tas bija senos, senos laikos, kad uz zemes vēl tikai parādījās pirmie cilvēki un zvēri, rāpuļi un putni, zivis un kukaiņi un sāka raudzīties apkārt, kā nu lai viņi te dzīvo un iekārtojas.

Tie, kam žiglas kājas un biezi kažoki, nekādu īpašu mājvietu nemeklēja. Zivis ūdenī arī iztika tāpat. Bet citi sāka gādāt mitekļus.

Cilvēki cēla mājas, āpši un kurmji raka alas, putni vija perēklīšus, vāveres un bites ierīkojās koku dobu­mos, vēži noslēpās upju un ezeru pacerēs, skudras savilka pūžņus, un visiem bija labi. Visiem, tikai ne gliemezim.

Nabaga gliemezis bija nācis pasaulē gluži kails. Nekā viņam nebija — ne bieza kažoka, ne asu nagu vai zobu, ne žiglu kāju — tikai divi mazi radziņi, no kuriem neviens nebaidījās. Ne viņš briesmu brīdī va­rēja pabēgt, ne aizstāvēties. No lietus viņš vēl glābās zem dadža lapas, ja paspēja aizkļūt, no rasas un auk­stuma glābiņa nekāda. Slikti klājās gliemezim, vai, cik slikti!

Nu gan tu sacīsi, ka gliemezim vajadzēja skatīties, kā citi iekārtojas, un darīt tāpat. Viņš jau mēģināja, bet tie citi tā steidzās, tā šaudījās un mudžēja, mājas celdami, alas rakdami, perēklīšus vīdami, ka lēnīgais gliemezis ne galvu nepaguva viņiem līdzi izgrozīt. Viņš attapās tikai tad, kad citi jau bija iekārtojušies un vairs tik zibenīgi neskraidīja.

Tad gan gliemezis sāka domāt, ka jāapraugās, kā citi dzīvo, bet, kā jau gliemezis, domāja lēni. Tikai pēc nedēļas viņš bija izprātojis, ka apskatīs vāveres dobumu.

Trīs dienas gliemezis rāpās uz dārza malu. Tas nebija pārāk ļauni — dārzā allaž varēja gan atrast ko paēsties, gan zem kādas lapas atpūsties. Bet vēl trīs dienas pa kļavas stumbru uz vāveres dobumu — vai, cik tas bija grūti! Uz stumbra nebija ne ko ēst, ne kur paslēpties. Pusdzīvs gliemezis aizkļuva līdz dobu­mam, pabāza galvu, paslaistīja radziņus — dobums kā dobums — un rāpās lejā. Atkal trīs dienas ne ēdis, ne atpūties. Taisni brīnums, kā viņš dzīvs zemē no­kļuva!

Tomēr nokļuva. Paēdās. Atpūtās. Domāja atkal. Pagāja nedēļa, un gliemezis bija izdomājis. Dzīvošana dobumā der vāverei, kas var tik žigli uzskriet augšā, ka citiem sarkans vien gar acīm nozib. Bet ja katru reizi, kad ēst sagribas, trīs dienas jākāpj lejā un vēl trīs atpakaļ? Nē. Tā varēja galīgi iznīkt.

Skatīties, kā putni iekārtojušies savos perēklīšos? Bet putni dzīvoja tikpat augstu kā vāvere. Daži arī augstāk. Tas pats un vēl sliktāk.

Gliemezis gāja raudzīties, kā dzīvo kurmis alā. Kurmja racekļi bija tepat dārzā, nekur tālu nevaja­dzēja iet. Bet gliemezis nebija ielāgojis, ka pie viņa kailās un lipīgās ādas ķeras katrs smilšu graudiņš. Gliemezis tā aplipa ar zemēm, ka nedēļu lasīja smiltis pa graudiņam nost un saprata, ka ala viņam par mājokli neder.

Atlika palūkot, kā savā mājā dzīvo cilvēki. Glieme­zis uzrāpās lupstājā, kas auga zem cilvēku loga, un skatījās iekšā.

Saimniecei patlaban bija lielās tīrīšanas diena. Viņa slaucīja putekļus un zirnekļu tīklus, purināja segas, berza grīdu — un visu tik veicīgi, ka rokas vien zibēja.

Gliemezis skatījās un brīnījās. Tad re, kā vajadzēja

strādāt cilvēku mājā! Kad viņš to paspētu? Kā iz­darītu?

Gliemezis bēdīgi norāpās no lupstāja un sāka atkal domāt. Māja viņam bija vajadzīga. Tikai ne tāda kā cilvēkiem.

Trīs nedēļas gliemezis lauzīja galvu un izprātoja, kāda māja viņam vajadzīga. Proti, tāda, kurā nav ne purināmu segu, ne slaukāmu kaktu, ne beržamu grīdu.

Nezinu, kā viņš to mācēja un kā viņam izdevās, bet gliemezis uztaisīja sev māju. Tādu apaļu ritulīti — jo gliemezis allaž gulēja saritinājies —, no ārpuses glīti strīpainu, iekšā sārti spīdīgu. Kad gliemezis tur ielīda, mājiņa bija pilna, vajadzēja tikai aizraut priekšā apaļo vāciņu. Ja, iekšā lienot, mājiņā iekļuva kāds gruzītis, tad, ārā lienot, tas pats no sevis izslaucījās. Nekādu rūpju un lielo tīrīšanu! Un skaista bija glie­meža mājiņa — nenopriecāties.

Gliemezis bieži nāca laukā paēst, bet vēl biežāk — skatīties, cik skaista viņam māja! Paēda, nopriecājās, līda atkal iekšā gulēt un sapņoja jaukus sapņus. Pēc ilgām mocībām gliemezis nu bija tik laimīgs kā neviens uz zemes!

Reiz, j'au uz rudens pusi, gliemezis saldi dusēja savā mājiņā. Te pēkšņi kāds pieklauvēja tik dikti, ka gandrīz vai mājiņu saplēsa. Gliemezis, no miega iztrūcies, grūda vaļā durtiņas un bāza galvu skatīties, kas tur ir. Žagata!

Un žagata vis negaidīja, kamēr gliemezis sataisīsies uz bāršanos. Viņa nokliedzās, ka zvēru ķēniņš svētdien rīkojot viesības, visi laipni lūgti, gliemezis arī! No­kliedzās un aizšāva pa gaisu, ka nošvīkstēja vien.

Gliemezis izlīda un apskatīja mājiņu. Kā tad! Trīs skrambas, kur žagata ar savu aso knābi dauzījusies! Un par ko? Kaut kādu viesību dēļ!

Vai gliemezis līdz svētdienai maz paspētu aiz- rāpties uz meža pļaviņu pie viesību galdiem? Pusceļā vien paliktu. Un, ja paspētu, — ko viņš tur darītu, lielu

zvēru barā? Tie jau zem kājām neskatītos, samītu gliemezi kā nieku.

Nē, nē, gliemezim tur nebija ko meklēt. Ja kāds lielāks viesībās neparādītos, zvēru ķēniņš to ievērotu un sadusmotos. Bet tāds sīkaliņš kā gliemezis? Ķēniņš nemaz nepamanīs, ka gliemeža nav.

Tā gliemezis nosprieda un palika dārzā — pie salātu dobes un savas mājiņas. Galu galā arī mājiņu nevarēja atstāt bez uzraudzības. Tik skaistas nevienam nebija. Kāds vēl nodomātu, ka pamesta, un pievāktu. Un gliemezis palika mājās.

Bet zvēru ķēniņš pamanīja gan, ka gliemeža nav, un loti apvainojās. Viņš parādījis gliemezim tik augstu godu, un gliemezis to noniecinājis! Ķēniņam gandrīz vai paspruka lielais dusmu rēciens — tas, no kura mežu gali stundām līgojas! — bet viņš novaldījās, lai nemai­tātu citiem viesiem svētkus.

Ķēniņš sagaidīja viesību beigas, bet tad uz karstām pēdām sūtīja žagatu pie gliemeža noprasīt, kāpēc viņš nav nācis.

Gliemezis jauta gan, ka tā būs, un gaidīja, ragus izslējis. Viņš vis negribēja, lai žagata atkal viņa skaisto mājiņu dauza. Un, re, pa brītiņu žagata bija klāt. Ko šis nenācis ķēniņa dzīrēs?

Gliemezis teica, ka nevarējis savu skaisto mājiņu bez uzraudzības atstāt. Un mājās viņam allaž esot labāk nekā ciemos.

Žagata skrēja pie ķēniņa ar gliemeža atbildi.

Nu gan ķēniņš laida vaļā ilgi valdīto rēcienu! Mežu gali līgojās, putni spruka gaisā, kurmji drebēja alās, un pat gliemeža mājiņa dārzā nošūpojās.

Kad rēciens bija izskanējis līdz pēdējai atbalsij, ķēniņš sacīja: — Lai tā māja viņam pie muguras pie­aug uz mūžīgiem laikiem!

Kad nu gliemezis atkal sadomāja salātos iet, mājiņa palika viņam uz muguras. Pieaugusi.

No sākuma gliemezis izbijās un gandrīz vai sāka raudāt. Bet gliemezim jau nekas neiet ātri, arī raudāšana ne. Raudāt grasīdamies, viņš sāka rāpties uz salātu pusi, un re — mājiņa tik viegla, ka nemaz nebija grūtāk. Un no dobes vairs nemaz nevajadzēja projām iet. Paēdās, ieritinājās, aizsita vāciņu un gulēja.

Nu gliemezim sākās pavisam laimīga dzīve. Lai viņš staigātu kur staigādams, ne brīdi nevajadzēja uztraukties, kas ar mājiņu notiks, un atpūsties varēja jebkurā vietā. Visur viņš bija mājās, un visur viņam bija labi.

Tikai vienu gliemezis nožēloja — viņš vairs nevarēja savu mājiņu no āra apskatīt un papriecāties, cik tā skaista. Bet visu labu jau nevar gribēt.