Zem zilās debesu bļodas

ZIRNEKLIS

Pašos vissenākajos laikos zirneklis nemaz tik varens audējs nebija. Tāpat vien pastaipīja kādus pavedienus. Ja kas pielips — labi. Ja nepielips — gan kaut ko pie cilvēkiem sagrabinās, jo visvairāk zirneklim patika gar cilvēkiem grozīties — sētās un istabās, ganībās un tīrumos. Visu izlūkot, visu izokšķerēt.

Galu galā zirneklim pierē nebija vis tikai divas acis kā citiem, bet veselas astoņas. Un, ja kādam ir astoņas acis, tad jau gandrīz vai grēks neskatīties, kas pasaulē notiek.

Bet jocīgi gan: ar tām astoņām acīm zirneklis pa­sauli redzēja četrreiz ļaunāku nekā citi, kas ar divām acīm vien skatījās. Tāpēc zirneklis sevi turēja četrreiz gudrāku par citiem un ļoti ar to lepojās. Un lielāka

prieka viņam nebija kā stāstīt, ko šis ļaunu vai sliktu pasaulē redzējis.

Izklaiņājies šur un tur, zirneklis nonāca kādā mājā, kur dzīvoja saimnieks, saimniece un ganu zēns — bārenītis. Zemīte bija neliela, to saimnieks ar saimnieci paši apkopa, bārenītis ganīja nedaudzos lopiņus, kas saimniekiem bija, ganos līdzi viņam gāja sunītis un pa mājām incis-runcis ķēra peles. Tu jau saproti, ka tā nevarēja būt nekāda turīgā saimniecība.

Zirneklis skatījās un brīnījās ar visām astoņām acīm. Te nu gan nebija nekādas kārtības! Kā tie saim­nieki domāja bagāti kļūt, tik aplam dzīvojot?

Ganu zēnam — bārenītim — viņi deva ganos līdzi maizi ar sviestu kā nezin kādam saimnieka dēlam un vēl sunīša tiesu piemeta klāt.

Zirneklis bija pasauli redzējis un zināja, ka bārenim pienākas vairāk pēriena nekā maizes un suni klājas speršus no istabas izspert, nevis nolikt viņam vakarā pie plīts putras bļodiņu.

Zirneklis sacīja saimniekam, ka tā šie pie turības netikšot, bet saimnieks tikai pasmējās. Bārenītis esot labs gans un sunītis krietns palīgs, viņi savu maizīti godam nopelnot.

— Tev divas acis, man astoņas, — zirneklis sacīja. — Es gaišāk redzu, ko šie nopelna.

— Būtu nu mušas ķēris, ne tukšu runājis, — saim­nieks atteica un gāja pats savos darbos.

Bet zirneklis neķēra vis mušas, zirneklis tecēja uz ganiem, ar savām astoņām acīm nolūkot, kādas blēņas ganiņš ar sunīti dara, lai pasūdzētu saimniekam.

Zirneklis augu rītu skatījās ar visām astoņām acīm, bet neko peļamu neieraudzīja. Kad govis manījās labībā, ganiņš ar sunīti allaž bija pirmie priekšā un nelaida, kad govis, tukšu gabalu nograuzušas, gūlās uz gremošanu, ganiņš ar sunīti padzina viņas tālāk, kuplā zālē, un govis ēda atkal. Zirneklis jau vairs necerēja viņus nekādā nedarbā pieķert un gluži sapīka.

Bet re — ganiņš nosēdās uz akmens brokasti ēst, un sunītis nometās blakus. Ēda ganiņš, deva sunītim, bet uz akmens palika drupačas. Vai tā nebija maizītes nelietīga izniekošana?

Zirneklis nu skrēja mājās pie saimnieka. Toreiz viņš vēl nebija vidū tievs kā tagad, bet viscaur apaļš. Skrēja ripeņu ripeņiem, pūzdams un tusnīdams, tak taisnības labad spēkus nežēloja — kājas vien zibēja.

—- Ņem nu, saimniek, vicu un nāc līdzi uz ganiem. Es tev parādīšu, kā tavu labo sirdi ciena!

Saimnieks pasmējās, nolauza zirneklim par patik­šanu kārkla vicu un gāja arī.

— Nobrauki lapas, lai labāk pievelk, — zirneklis pamācīja.

Saimnieks nobraucīja lapas — vai viņam grūti?

Zirneklis aizveda saimnieku pie akmens un rādīja maizes drupačas.

— Tik vien tās nelaimes? — saimnieks prasīja.

— Galda ganiņam te laukā nav, un sunītim ēdot / allaž drupačas birušas. Es tev rādīšu, kā ganiņu ap­melot!

Un saimnieks šāva zirneklim ar vicu — vienu reizi krustām, otru šķērsām. Tā zirneklis dabūja krustu uz dibena, bet viscauri apaļš vēl palika.

Zirneklim nu vajadzētu vainot pašam sevi, ka tā iznācis, bet savas vainas zirneklis ne ar astoņām acīm nemācēja saskatīt. Zirneklis vainoja ganiņu un noņē­mās viņam sariebt, lai tur vai kas.

Trīs dienas zirneklis domāja, kamēr izdomāja, kā sariebt ganiņam.

Zirneklis aizgāja uz ganībām un nolūkoja govju dangā plakanu zemes kukurzni, kas pa gabalu izskatī­jās pēc maizes rieciena. Nu viņš pa ganiem vien dzīvoja, un, cik drupaču ganiņam un sunītim, brokastu vai launagu ēdot, uz akmens palika, tik zirneklis salasīja, stiepa uz govju dangu un lipināja uz plakanā kukuržņa.

Cik ilgi viņš tā strādāja — nemāku pateikt, bet

galu galā plakanais kukurznis patiesi izskatījās pēc dubļos nosviestas maizes rikas.

Nu zirneklis joza pie saimnieka. Ripeņu ripeņiem, elsdams pūzdams, ko kājas nesa.

— Ņem nu, saimniek, pašu šmaugāko pātagu un nāc līdzi uz ganībām, — zirneklis teica. — Nu maizi vese­lām šķēlēm pa dubļiem mētā. Ne jau pirmo reizi to redzu, bet baidījos tevi sadusmot. Tak sirds netur skatī­ties tik nelietīgus darbus!

Saimnieks paņēma arī visšmaugāko pātagu un gāja, jo lai nu ko, bet maizes riecienu dubļos mest — tādu grēka darbu pieļaut nevienam nevarēja.

Zirneklis aizveda saimnieku uz govju dangu.

Saimnieks paskatījās — zirneklim taisnība. Dubļos gulēja biezs maizes rieciens.

Saimnieks liecās maizīti pacelt, jo zemē nokritušu maizi klājas uzcelt un pabučot, lai svētība neaiziet, bet, kā cēla, drupačas nobira — un saimniekam rokā palika zemes kukurznis.

Nu saimnieks saprata zirnekļa blēdību un šāva viņam ar savu visšmaugāko pātagu tā, ka gandrīz pārcirta zirnekli uz pusēm — palika zirneklim vienā galā bum­bulis ar astoņām acīm, otrā galā bumbulis ar krustu no agrākā pēriena.

Klunkuru klunkuriem, pusē dzīvs zirneklis vil­kās projām. Apkārt viņam griezās mušas, tās gavilēja: — Ložžņa! Ložžņa! — Odi sīca: — Ssspiegs! Ssspiegs! — Sīki mazi dunduri dundurēja: — Pērts! Pērts! Pērts!

Zirneklis, kā jau tu zini, savu vainu ne ar astoņām acīm neredzēja un nozvērējās briesmīgi atriebties mušām, odiem un citiem kukaiņiem. Un par saimnieka darīšanām vairs galvu nelauzīt — lai izput, ja pats muļķis.

Zirneklis nu ķērās pie tīklu aušanas un ar laiku iemācījās noaust tik smalkus, ka nedod dieniņ mušai vai citam kukainītim tur ieskriet — tad vairs glābiņa

nekāda. Un skaisti ari tie tīkli ir — paskaties vien rudens rītā, kad zirneklis pļavu pieaudis un visi tīkli rasā vizuļo. Acis žilbst no greznuma.

Pats zirneklis arī noprata, ka tā ir labāk, un citu darīšanās vairs nejaucās. Lai viņa astoņas acis redzētu ko redzēdamas, viņš neskraida apkārt nosūdzēt, bet auž tīklus. Un dzīvo labi — lai arī vidū gandrīz pušu pārcirsts un krusts uz dibena.