Zem zilās debesu bļodas

KĀ VĒZIM CIEMOS IZGĀJA

Visi zina, ka vēzis staigā atmuguriski un astē yiņam melns diedziņš, bet, kāpēc, — to ne katrs zina. Es arī tikai netīšām padzirdēju un varu tev izstāstīt.

Bija upīte — ne pārāk liela, ne pārāk maza. Upītes krastā bija mājiņa — arī ne pārāk liela, ne pārāk maza. Istabās, kā pieklājas, dzīvoja saimnieki, zem grīdas un pagrabā — peles. Bet upītē dzīvoja zivis, vardes, visādi bambālīši un liels, melns vēzis ar lielām, melnām spīlēm.

Vēzis tupēja tumšā pacerē, un, ja garām peldēja varde vai zivtiņa, vēzis izšāva spīli — caps! — sagrāba to vardi vai zivtiņu un apēda. Vispār viņš bija rupjš un nejauks tēvainis — neviens visā upītē ar viņu ne­draudzējās. Tikai nedomā, ka vēzis par to vainoja sevi — nē, viņš apvainojās uz citiem. Par sevi vēzis bija augstās domās.

Reiz gar upi uz mājām skrēja pelīte. Kā nu tur

gadījās, kā negadījās, bet pelītei paslīdēja kāja, un viņa iekrita ūdenī — tieši tur, kur pacerē tupēja vēzis.

Vēzis izšāva spīli — caps! — un saķēra pelīti. Jau vēzis grasījās pelīti aprīt, kad ieraudzīja — ne tā zivs, ne varde. Peles vēzis vēl nekad nebija ēdis, un, kamēr viņš domāja: ēst vai neēst, — pelīte sāka lūgties.

— Vēzīt, brālīt, laid vaļā! Mani mājās divas meiti­ņas gaida. Vai, kā viņas raudās, kad es nepārnākšu! Tik jaunas meitiņas un jau bārenītes!

— Laid vaļā, laid vaļā! — vēzis rūca. — Kas man par to būs?

— Atnāc pie manis ciemos. Es tevi tik gardi un krietni pacienāšu, ka trīs dienas ēst negribēsi. Iepazī­sies ar manām meitiņām un radiem, visi tevi godinās un būs tev draugi uz mūžīgiem laikiem. Daudz draugu, daudz goda.

Vēzi neviens nekad nebija godinājis, un draugu — kā tu jau zini — viņam nepavisam nebija. Pat līdakas meta vēzim līkumu un ar viņu nerunāja. Un ciemos arī viņš nekad nebija aicināts.

— Kad lai es nāku? — vēzis prasīja.

— Nāc šovakar pat. Līdz saules rietam es paspēšu sarīkot lepnu lepnās dzīres un radus apziņot.

— Labi, pēc saules rieta būšu klāt, — vēzis teica un pats ar savu spīli izcēla pelīti krastā. Vardes, zivis un sīkie bambālīši acis vien nobolīja. Tik pieklājīgu vēzi neviens nebija redzējis!

Tālāk nāca vēl lielāki brīnumi.

Vēzis sāka mazgāt un berzt savas noķepušās bru­ņas — glemi, dūņas un ūdenszāles vien griezās. Vardes un zivis stāvēja apkārt un brīnījās, pavisam piemirsu­šas baidīties no vēža spīlēm. Un arī vēzis bija pie­mirsis kampšanu un ēšanu — berzās un spodrinājās vien.

Saules rietā vēzis izkāpa no upes, spīdēdams un laistī­damies kā īstens bruņinieks.

— Kur tu iesi? — līdaka nenocietās un pirmo reizi mūžā vēzi uzrunāja.

— Ciemos, — vēzis lepni atbildēja un — klipatu-kla- patu-klik — klidzināja pa taciņu projām.

Arī pelīte ar savām meitām un radiem augu dienu strādāja, lai vēzi godam sagaidītu un pacienātu. Pati peļu vecmāmiņa, kas citkārt tikai sēdēja goda krēslā un deva gudrus padomus, izzaga saimniecei desu gandrīz vai no deguna priekšas un ievilka alā. Un visu to pelītes darīja ar dzīvības briesmām: gan no modrā kaķa, gan no niknā suņa, gan no nenovīdīgajiem cilvēkiem bēgot. Cik reižu viņas bija par mata tiesu no nāves! Bet ko gan peles — un cilvēki arī — nedarītu mīļa un godāta viesa labad!

Galds pagrabā vai lūza no cienastiem. Tur bija desa un šķiņķis, siers un krējums, miltu bļodiņa un putraimu vācelīte, trīs vēl pavisam neaizgrauztas tauku sveces, kas pelēm ir īpašs gardums, un pat kauss alus. Kāds no šomāju saimes nebija īsti labi aiz­spraudis mucai tapu, un pelītes pa pilienam vien piekrāja pilnu kausu.

Un nedomā, lūdzu, ka visa tā godība bija uz plikiem dēļiem salikta! Pelītes čaklās meitas bija nograuzušas stūri saimnieces smalkākajam palagam un noklājušas par galdautu. Peļu vecāmāte nolika augstajam viesim savu goda krēslu un pati sēdēja uz savītuša kartupeļa, bet pelītes radi appušķoja krēslu ar dillēm, lokiem un pētersīļu lapiņām.

Viss nu bija sarīkots košāk par košu, atlika gaidīt viesi. Ilgi gaidīt nevajadzēja. Pa brītiņu pelītes sadzirdēja: klipatu-klapatu-klik! Sņikatu-šņakatu- šņik! Vēzis nāca!

Ai, kā pelītes viņu sagaidīja! Iesēdināja pušķotajā krēslā, svieda trīsreiz gaisā, dziedāja: — Lai dzīvo sveiks! — Peļu vecmāmiņa apsēja vēzim ap spīli goda prievīti, bet pelītes meitas, abas jaunas, abas daiļas, stāvēja aiz vēža krēsla katra savā pusē un piedāvāja

gan vienu gardumu, gan otru. Visi pelītes radi teica galda runas — par vēzi vien! Par vēzi vien! Cik vēzis varens! Cik vēzis skaists! Cik vēzim laba sirds!

Vēzis gandrīz vai apraudājās no prieka un klusībā nozvērējās turpmāk būt tikai laipns un pieklājīgs, ja reiz laipnība tik bagātīgi atmaksājas.

Vēzis ēda desu, ēda šķiņķi, dzēra alu. Alus vēzim garšoja vairāk par visu, bet viņš dzēra alu pirmoreiz mūžā un nezināja, ko alus dara.

Kauss bija liels, vēzis piedzērās, un dzērumā labie nodomi aizmirstas. Ikviens tad parādās tāds, kāds viņš patiesībā ir. Un pušķotajā goda krēslā tagad sēdēja rupjš un nejauks tēvainis — cik rupjš un nejauks vēzis no sākta gala bijis.

Vēzis sāka pelītes mēdīt un zobot — šīm esot plikas astes un pelēkas spalvas. Apsmēja un nogrūda no galda tauku sveces. Saplēsa miltu bļodiņu un apgāza putraimu vācelīti.

Tā vēl bija tikai puse bēdas. Vēzis sāka aurot, dauzīt spīles pa galdu un sacēla tādu troksni, ka nu gan saimniecei vajadzēja sadzirdēt un iesviest pagrabā kaķi!

Pelītes drebēja pie visām miesām. Viņas nezināja, ka šovakar kaķiem kora dziedāšana un viņmājas runcis aizgājis uz tāliem kaimiņiem balsi izlocīt. Toties suns gan bija sadzirdējis, rēja un ošņājās gar pagraba durvīm. Ja nu viņu ielaiž!

Gan pelītes deva vēzim visādus smalkus mājienus, ka nu šim laiks uz mājām iet, gan sacīja tieši, kad ar mājieniem nepietika, bet vēzis nelikās ne dzirdam.

Vēzis bļāva, ka nu viņš dancošot! Sagrāba katrā spīlē pa pelītes meitai un sāka lēkāt, ka bruņas vien klaudzēja! Un lielījās, ka vienu pelītes meitu viņš lemšot par sievu, bet otru aprīšot! Nezinot tikai, kuru >recēt, kuru rīt!

Pelīte lauzīja ķepiņas un raudāja, visi radi lauzīja iepinas un raudāja, pelītes meitas vaimanāja, lai glābj.

Bet kā vārgām pelītēm izraut meitiņas no vēža briesmī­gajām spīlēm?

Tad peļu vecāmāte piecēlās no kartupeļa un pie­stūma vēzim alus kausu — par laimi, gluži tukšs vēl nebija.

— Uzdzeriet, ciemiņ, lai labāka dancošana!

Vēzis palaida pelītes meitas vaļā un grāba alus kausu. Tikām peļu vecāmāte apsēja vēzim ap asti melnu diegu un pamāja citām pelītēm. Visas nu ķērās pie diega un vilka vēzi ačgārniski uz upi.

Gan vēzis ķērās pie pagraba sliekšņa, gan stenderēm, gan pie dadžiem, gan nātru puduriem, bet velti. Pelītei bija daudz radu, un lielam pulkam spēka vairāk nekā vienam vēzim, lai cik varenam. Pelītes aizvilka vēzi uz upi un iegāza ūdenī, ka noblīkšķēja vien.

Melnais diegs palika vēzim astē, staigā viņš no tās reizes ačgārniski, tup savā pacerē nejauks un rupjš, un visā upē neviens ar viņu nedraudzējas.