Zem zilās debesu bļodas

AUNS, VILKS UN TRĪS MAZAS MEITIŅAS

Reiz vienam saimniekam bija liels, vecs auns vai — citiem vārdiem — buks. Dažuviet aunus sauc par bukiem. Saimniekam bija arī aitas, bet aitas paliek aitas, par tām mēs īpaši nerunāsim.

Vēl saimniekam bija trīs mazas meitiņas, un vairāk par visu, kas mājās bija, meitiņas mīļoja veco aunu. Nāca auns no ganiem, meitiņas pretī dziedādamas:

Trīs mazas meitiņas Veda buku dancot. Viena tura ragu, Otra raga galu. Trešā kāpa mugurā, Lai tik labi danco!

Un ja vēl būtu dziedājušas vien! Bet nē. Veda pa īstam. Viena ņēma ragu, otra raga galu, trešā kāpa mugurā, un aunam vajadzēja dancot.

Nopurināt mazās meitiņas nost vai pat iebuksnīt viņas ar ragiem aunam būtu vieglāk par vieglu. Bet viņam bija laba sirds. Viņš dancoja meitiņām par prieku, cik vien vecās kājas turēja. Ne reizi auns iedabūja dienasvidu pagulēt, lai kā ganos noguris.

Tu laikam domā, ka ganos nevar nogurt, ka tik /ien aunam tur bēdu kā zaļu zālīti plūkt un saulītē

sildīties? Ai, nē! No malas citu dzīve allaž izskatās viegla.

Aunam ganos vajadzēja būt ļoti modram un visu laiku ausīties, vai viņa saimei nedraud kādas briesmas. Viņš taču bija atbildīgs par savām aitām! Gans varēja aizdomāties vai sablēņoties — kas tad ganu puikas nepazina! Suns varēja iesnausties — cik sunim tā pra­tina! Bet auns bija vecs un daudz ko dzīvē pieredzējis, viņš zināja, ka uz citiem paļauties nav droši.

Tāpēc auns ganos mazāk ēda, vairāk skatījās un klausījās. Ja kāds troksnītis aunam likās aizdomīgs, viņš pacēla galvu un piesita kāju: bric! Aitas tad arī pacēla galvu un piesita kājas: bric! bric! Kas tur ir?

Ja nekas — ganījās tālāk. Parasti jau nekas, bet kā to varēja zināt? Auns bija gluži nosirmojis no rūpēm un uztraukumiem. Un, cik noguris viņš nāca no ganiem, to tu tagad saproti.

Trīs mazās meitiņas gan nesaprata. Viņas dancināja aunu uz nebēdu. Kā aunu ieraudzīja, tā viena ņēma ragu, otra raga galu, trešā kāpa mugurā, lai tik labi danco! Aitas gulēja kūtī diendusu, aitām nekas, bet vecajam aunam par viņa labo sirdi — nedod dieniņ!

Un tā nu gadījās, ka auns neizturēja. Nopurināja trīs mazās meitiņas nost — ļoti uzmanīgi, protams, lai meitiņas nesasitas, jo aunam, kā tu zini, bija laba sirds, — un aizbēga no sētsvidus, kur meitiņas viņu dancināja. Katram taču gribas kādu brīdi pabūt arī vienam un atpūsties.

Ganu ceļš aunam bija apnicis, viņš izbēga no sētas pa otru, to, kas veda uz mežu. Kalnā, lejā, gar krūmiem, gar laukiem — skaisti gan! Auns gāja un priecājās. Ja krūmos uzspurdza irbe vai zaķis pačabinājās, auns piesita kāju: bric! Kas tur ir? — bet tūlīt attapās, ka viņš iet viens, bez aitām. Kāda jēga vienam bricināt?

Auns uzkāpa kalniņā un tagad jau varēja redzēt

mežu pavisam tuvu. Tikai no meža — vai dieniņ, vai! — izskrēja vilks un taisni aunam klāt!

Auns gan piesita kāju: bric! — bet uzreiz redzēja, ka glābiņa nav. Vilks bija jauns un izsalcis, iekritušu vēderu, garām kājām •— kur nu vecam bukam no tāda aizbēgt?

— Auniņ, auniņ, es tevi ēdīšu! — vilks teica.

— Kas tu tāds esi, ka drīksti mani ēst? — auns jautāja.

— Vilks!

— Ja vilks, tad neko darīt. Ed vien, — auns sacīja. — Es tikai skatos, ka tu tāds jauniņš. Vai maz mācēsi vecu buku apēst?

— Kas tur ko nemācēt? — vilks brīnījās.

— Vecs buks nav nekāds jērelis, — auns teica. — Vecam bukam tik sīksta āda, ka ne pārkost. Vecu buku vajag aprīt veselu.

— Kā tad to var? — vilks neticēja.

— Ar mācēšanu var visu. Es uzkāpšu kalniņā, tu stāvēsi lejā un atpletīsi rīkli platu, platu. Es no kalniņa ieskriešos un taisni tev rīklē. Būs abiem labi.

— Bet vai tu nebēgsi? — vilks prasīja.

— Padomā ar prātu! — auns teica. — Kur es, vecs buks, varu aizbēgt? Tu mani panāksi vienā stiepienā!

Vilks padomāja ar prātu. Jā, pareizi vien auns runājis.

Vilks nostājās lejā, auns uzkāpa kalniņā. Vilks at­pleta rīkli platu, platu, auns labi ieskrējās un kā blieza vilkam ar saviem lielajiem ragiem — vilks ap­meta gaisā trīs kūleņus un nokrita zemē bez elpas.

Auns nu bēga, ko kājas nesa — un taisni brīnums, cik ātri nesa! — pa kalniem, pa lejām, gar krūmiem, gar laukiem, kamēr sētā iekšā.

Un pēc brīža tur jau skanēt skanēja:

Trīs mazas meitiņas

Veda buku dancot.

Viena tura ragu,

Otra raga galu. Trešā kāpa mugurā, Lai tik labi danco!

Un buks, laimīgi izglābies, dancoja tā, ka mazās teitiņas gavilēja vien.

Vilks pa to laiku atžirga, cēlās, bet nevarēja lāgā iecelties — tik pamatīgi auns viņam bija iebliezis ar iviem lielajiem ragiem.

«Re, cik grūti kājās tikt ar veselu aunu vēderā,» ilks nodomāja. «Kā nu Vēl uz mežu aizkļūšu?» Bet jocīgi gan: ar visu grūtumu vilkam gribējās ?t! Vilks pataustīja sānus — vēders tukšs, kā bijis, Luži pie ribām pielipis. Kā tad tā?

— Būs cauri izskrējis. Pārlieku ātri brāzās no kal- iņa. Un vēl lielījās mani mācīt, kā veci buki ēdami, udrinieks atradies! Tagad droši vien pašam kauns. Vilks nopriecājās, cik ļoti tagad bukam kauns, un zgāja uz mežu atpakaļ.

Tā nu abiem bija labi — aunam un vilkam.