Zem zilās debesu bļodas

MAZS PĒCVĀRDS MĀMIŅĀM

— Tās jau ir mūsu pašu vecās pasakas un teikas, — jūs sacī­siet. — Kurš tad nezina, kā lapsa, lidot mācīdamās, asti atlauza, kā Alauksts ar Inesi sakāvēs, kā ezis pie adatu kažoka ticis? — Taisnība.

Tad kāpēc man vecās pasakas jāteic no jauna?

To sapratīs ikviens, kam dārgi īpašās tuvības brīži ar bērnu — priekšā lasīšana, kas ķēries pie mazam bērnam šķietami piemē­rotākās lasāmvielas, pie mūsiļ pašu dzīvnieku pasakām un teikām, un ieraudzījis, ka tās ir mazas, burvīgas anekdotes.

Nolasīt vienu tādu — un cauri? Bērnam tā būtu vilšanās. Viņam tuvības brīdi gribas paildzināt.

Lasīt vairākas pēc kārtas? Pārslēgties no anekdotes uz anek­doti viegli pieaugušam. Bērniņš to nespēj, viņam vajag situācijā iejusties. Bet teiku Gauja iztrenc lapsu cauri visai Vidzemei pusminūtē .. . Ko nu?

Tāpēc, apgrēkodamās pret principu, ka īsums ir ģenialitātes brālis, es teicu šīs mazās anekdotes bērna iejušanās garumā. Tā, kā esmu teikusi pašas bērniem.

Vizma Belševica