— Tās jau ir mūsu pašu vecās pasakas un teikas, — jūs sacīsiet. — Kurš tad nezina, kā lapsa, lidot mācīdamās, asti atlauza, kā Alauksts ar Inesi sakāvēs, kā ezis pie adatu kažoka ticis? — Taisnība.
Tad kāpēc man vecās pasakas jāteic no jauna?
To sapratīs ikviens, kam dārgi īpašās tuvības brīži ar bērnu — priekšā lasīšana, kas ķēries pie mazam bērnam šķietami piemērotākās lasāmvielas, pie mūsiļ pašu dzīvnieku pasakām un teikām, un ieraudzījis, ka tās ir mazas, burvīgas anekdotes.
Nolasīt vienu tādu — un cauri? Bērnam tā būtu vilšanās. Viņam tuvības brīdi gribas paildzināt.
Lasīt vairākas pēc kārtas? Pārslēgties no anekdotes uz anekdoti viegli pieaugušam. Bērniņš to nespēj, viņam vajag situācijā iejusties. Bet teiku Gauja iztrenc lapsu cauri visai Vidzemei pusminūtē .. . Ko nu?
Tāpēc, apgrēkodamās pret principu, ka īsums ir ģenialitātes brālis, es teicu šīs mazās anekdotes bērna iejušanās garumā. Tā, kā esmu teikusi pašas bērniem.
Vizma Belševica