Zem zilās debesu bļodas

Kā SUNS AR KAĶI SANīDAS

Tagad ķēniņu laiki sen pagājuši, reti kādai tautai vairs ķēniņš, un tas pats vairāk greznības nekā vajadzības pēc. Bet agrāk ķēniņu bija, ka biezs. Kur vien raugies — ķēniņš. Zvēri noskatījās un arī izvēlēja sev ķēniņu kā visi citi. Ar ko tad viņi lai būtu sliktāki par cilvēkiem?

Ķēniņa godā zvēri iecēla lauvu. Kā nu ne — stiprs, varens, balss tāda, ka visa zeme nodreb no lauvas rēciena, krēpes diženas, galva liela. Un, ja galva liela, tad taču gudrs arī, vai ne?

Ķēniņa pirmais darbs — dot likumus. Un lauva no­sprieda apstaigāt savu valstību no dienvidiem līdz ziemeļiem un dot katram zvēram, putnam un lopiņam likumu, kādi darbi viņam darāmi. Un, lai nekas ne­aizmirstos un nekāda netaisnība pēcāk nenotiktu, kat­ram iedot rakstu rulli, kurā skaidri un gaiši ierakstīts, kas šī ruļļa īpašniekam jādara.

Lauva gan rakstīt nemācēja, bet vai nu ķēniņam pašam jāmāk? Lauva ņēma par rakstvedi apogu, pūces mazo brāli, jo bija gan pati pūce gudra, bet apodziņš vēl gudrāks. Tas mācēja lasīt, rakstīt un rēķināt.

Ap vasaras vidu, kad siltāks, lauva atnāca mūszemē arī.

Lai nebūtu nekādas drūzmēšanās un rindu, ķēniņš sauca uz likumdošanu ik dienas pa trim četriem zvē­riem, un tas bija prātīgi darīts. Ķēniņš tad varēja katru labi apskatīt un gudri izlemt. Apodziņš ierakstīja bērza tāsī ikvienam viņa darbu, lauva ar nagu pavilka krustiņu apakšā — jo rakstīt, kā tu zini, lauva ne­mācēja —, satina tāšu rakstu rullī un svinīgi pasniedza likuma saņēmējam, lai glabā un ievēro.

Paši pēdējie bija izsaukti govs, suns, kaķis un zirgs.

Govs pienāca, nolaizīja lauvam ķepu un pielieca pieri — lai pakasot. Mēle govij gan bija nejauki asa un piere putekļaina, bet ķēniņš jutās it aizkustināts par

tādu govs vientiesību, pakasīja viņai pieri un noteica, ka govij jādod cilvēkiem piens. Nekādus citus darbus govij uzlikt nedrīkstot.

Apodziņš to ierakstīja tāšu rullī, un govs aizgāja it priecīga.

Zirgs pienāca, paklanījās, piesita kāju un izslējās: galva gaisā, krēpes viļņu viļņos, vēl garākas nekā lauvam, aste vējā plivinās.

Tāda uzvedība lauvam nepatika. «Pagaidi tu man! Es tev rādīšu, kā pret ķēniņu dižoties!» lauva nodomāja.

— Es skatos, tu esi stiprs un varonīgs, — lauva teica. — Tev būs smagus vezumus, arklus un ecēšas vilkt, jātnieku mugurā nest un ar dzīvības briesmām karā iet.

Apodziņš to ierakstīja bērza tāsī, un lauva ar īpašu prieku pavilka savu krustiņu apakšā.

Zirgs stalti aizgāja, tā arī nesapratis, ar ko viņš ķēniņu nokaitinājis.

Pienāca kaķis, apsēdās lauvam pretī un skatījās uz ķēniņu tik cieši un gari, ka lauva izbijās, vai tikai viņa mundieris kārtībā. Lauva pārlaida ķepu pār vēderu, izbraucīja krēpes, vai nav kāda dadža galva ieķērusies. Nebija vis, bet kaķis tikai sēdēja un ska­tījās.

It kā ķēniņa priekšā kāds drīkstētu sēdēt!

— Celies kājās! — lauva uzrēca kaķim tā, ka meža gali vēl stundu pēc tā rēciena līgojās.

— Kā pavēlēsi, valdniek, — kaķis mierīgi atteica un piecēlās. Stāvēja lauvas priekšā, galvu izslējis. Aste gaisā kā bomis.

Lauvam ķepa tā vien niezēja cirst nekaunam, lai slapja vieta paliek, bet nepieklājās — pats kaķi aicinā­jis pēc likuma.

Lauva noskatījās vēlreiz — kājeles kaķim īsas, bal- stele sīka.

— Tu esi dūšīgs zvērs, — lauva teica. — Tev būs ga­nos iet, lopus un māju no vilkiem un zagļiem sargāt, no kauliem un garozām pārtikt, istabā nedzīvot.

Apodziņš ierakstīja likumu bērza tāsī, lauva pavilka apakšā lielu, dusmīgu krustu, un kaķis gāja projām vienā mierā. Vēl jau viņš uz savas ādas nebija iz­baudījis, ko nozīmē govis ganīt un māju sargāt.

Pēdējais nāca suns. Ko — nāca!? Suns līda uz vēdera luncinādamies un smilkstēdams: sak, neuzdrīkstos tik varena valdnieka priekšā ne kājās celties! Suns laizīja lauvam pēdas un grieza vēderu gaisā: sak, nosper mani beigtu, lielākas laimes nevajag, kā no tavas ķetnas mirt! Suns skatījās uz lauvu tik glaimīgām acīm, ka likās: acis izkusīs un divas peļķītes vien paliks pāri. Vārdu sakot, suns uzvedās kā daždien suns. Lauva beidzot pa īstam dabūja izbaudīt, cik varens vald­nieks viņš ir!

Apodziņš ņēma tāsi un rakstīja, kādu likumu ķēniņš sunim devis, un proti:

«Sī raksta uzrādītājam būs gulēt uz mūriņa un trīsreiz dienā siltu pienu dabūt. Nekādos darbos šī raksta uzrādītājs nav liekams.»

Lauva pavilka zem likuma veselus trīs krustus, suns saņēma savu tāšu rulli un luncinādamies līda pro­jām — atmuguriski vien, lai jo ilgāk uz tik varenu un žēlīgu valdnieku nolūkotos. Vai, kā lauvam tas patika!

Mājās pārnākuši, zirgs, govs, kaķis un suns uzrādīja saimniekiem likumu ruļļus un stājās katrs savā darbā. Govs deva pienu, zirgs vilka vezumus un arklus, suns gulēja uz silta mūriņa un tik vien nokāpa, lai siltu pienu palaktos, kaķis . . .

Vai, vai! Par kaķa postu un bēdām ne runāt ne­gribētos, bet, ja sākts, tad jāstāsta vien līdz galam. Jau pirmajā ganu dienā kaķis redzēja, cik netaisni un ļauni ķēniņš lauva ar viņu izrīkojies.

Govs iet labībā — kaķis priekšā: nelaist. Govs

pārkāpj kaķim pāri, ne tik daudz noēd, cik izbradā, — kaķim pēriens. Govs, dunduru apsēsta, sāk bizot, brāž pa krūmiem — kaķis pakaļ. Govij garas kājas, kaķim īsiņas — kā panāksi? Nelīdz krūmi pret dunduriem — govs lēkšiem mājās. Kaķis vēl gabalā, kad govs jau sētā. Pārskrien kaķis sētā — atkal pēriens.

Vairāk par visu kaķis necieš slapjumu, bet rītos zāle rasas pilna — gara zāle, kaķim pāri galvai. Kaķis slapjš, jau no sētas iziedams. Sagaidi nu, kamēr saule iesils un izžāvēs. Un kur tad vēl lietus dienas, kad līst no rīta līdz vakaram!

Tu varbūt domā, kaķis jel dienvidū, govi pārdzinis, dabūja apžāvēties un atpūsties? Nekā nebija! Ar pas­talu pa dibenu: — Se, laukā! Māju sargāt! — Un iz­svieda pakaļ lielu kaulu — sak, še tev pusdienas.

Ko tad kaķis kaulam var padarīt? Labi, ja kādu at­likušu gaļas cīpsliņu nolupināt. Bet suns, kam tie lie­lie, kaulu graužamie zobi, garās kājas un skaļā balss, — suns laka pienu un gulēja uz silta mūriņa. Vai lielāka netaisnība pasaulē redzēta?

Un tad vēl mājas sargāšana! Vienunakt atnāca zagļi un lauza vaļā saimnieka klēti. Gan kaķis ņau­dēja, cik rīklei spēka, gan šņāca un metās durvīm priekšā, bet ne zagļi likās par viņu zinis, ne saimnieki pamodās.

No rīta gan — kā izlaupīto klēti ieraudzīja, tā pie­pēra kaķi pie nabaga. Kaķis ne lāgā kājas pavilkt ne­varēja. Bet vai tāpēc viņu tūlīt neizdzina ganos? Iz­dzina.

Kaķis saraudāja līdz pašam dienvidum un nosprieda, ka tā vairs ilgāk nevar palikt.

Govi pārdzinis, viņš nogaidīja brīdi, kad saim­nieku nebija istabā, iezagās iekšā, kur suns saldi gu­lēja blakus savam likuma rullim, un tos ruļļus samai­nīja.

Pēcpusdienā saimniece nāca sūtīt kaķi ganos, bet kaķis teica: — Nav tāda likuma.

— Kā tad nu uzreiz nav likuma?

— Lasi pati.

Saimniece lasīja un brīnījās: — Uz mūriņa gulēt un pienu lakt ir suņa likums.

— Tu, saimniec, būsi pārskatījusies. Man jau no paša sākuma tā likās, kad tu mani ganos sūtīji. Es neko neteicu. Kādu laiciņu var izpalīdzēt, kāpēc ne? Bet vai nu visu mūžu es paša ķēniņa dotu likumu pārkāpšu?

Saimniece nu gāja uz istabu pēc suņa, bet kaķis, drošs paliek drošs, noslēpās kūtsaugšā.

Saimniece uzdunkāja suni no miega: — Rādi likumu!

Suns rādīja arī, kas tad šim?

Saimniece uzšāva sunim ar stibu: — Tūlīt ej ganos, blēdi tāds! Cik ilgi kaķītis, nabadziņš, tavā vietā Vergos?

Nelīdzēja sunim ne luncināšanās, ne uz vēdera līšana, ne stāstīšana, ka nelieša kaķis likumus samainījis. Bija vien jāiet.

Un re — izrādījās, ka ganos iešana un mājas sargā­šana sunim kā radīta. Toties istabā daudz mīlīgāk, ja uz mūriņa kaķis murrā un pie reizes kādu peli noķer.

Kaķim nu sākās zaļa dzīve — tikai no suņa vien bija jāsargās. Kā suns kaķi ieraudzīja, tā rēkdams virsū! Kaķim tad vajadzēja sprukt kokā augšā un tupēt, kamēr sunim apniks riet un ālēties vai arī saimniece viņu ganos aizdzīs.

Sen jau to laiku suņa, kaķa, zirga un govs vietā citi suņi, kaķi, zirgi un govis, tāšu likuma ruļļi sa- birzuši un pazuduši kur kurais, bet zirgs velk vezumus, govs dod pienu, kaķis guļ uz mūriņa, suns iet ganos — un, ja kaķi ierauga, tad trenc kokā un nikni rājas par samainīto likumu.