Zem zilās debesu bļodas

GAILIS UN PĪLE

Reiz kādā sētā dzīvoja vistas ar gaili un pīle ar saviem pīlēniņiem. Vistas bija kā jau daždien vistas, gailis kā gailis — kas tad gaili nepazīst? Vīrs niķu niķiem, svārki stiķu stiķiem, kaula deguns, gaļas bārda! Pīle bija balta un lēnīga, tik vien viņai domu un valodas kā: — Pēk, pēk, pīlēniņi! Pēk, pēk, plun­čāties!

Vistas ar gaili kašņājās vairāk pa kūtspriekšu, pīle ar pīlēniņiem pa ezeru — jo pie tās mājas bija ezers arī, un likās — kāda tēvuzeme viņiem būtu jādala? Varētu dzīvot, cits citu netraucēdami.

Varētu gan, ja gailis nebūtu kā jau daždien gailis — plātīgs, bļaustīgs un lecīgs. Allaž viņam vajadzēja citus aiztikt, allaž izrādīties, ka viņš tas pārākais, skaistākais, gudrākais! Vistas gan par viņu bija stāvā sajūsmā un no rīta līdz vakaram klukstēja: — Re, re, re, ku' gail's! Re, re, re, ku' stalts! — bet ar to viņam nepietika.

Gailis dusmojās, ka pīle viņu nemaz neievēro. Pēk- šķinās gar saviem pīlēniem vien, it kā tāda gaiļa nemaz pasaulē nebūtu! Un gailis sāka pīli nerrot.

Iet pīle ar pīlēniņiem uz ezeru, gailis priekšā: — At­mini manu mīklu! Priekšā cirvis, pakaļā lāpsta, vidū kamols!

Vistas smējās: — Kla! Kla! Kla! Kla! Klu! Klu! Klu! Klu! Pīle! Pīle!

Un gailis pats smējās visgardāk.

Pīle gan nesmējās, bet to jau gailis arī nebija gribē­jis. Viņam gribētos, lai pīle raud.

Domā — vismaz ūdenī pīlei bija miers? Nekā. Gailis stāvēja krastā un brēca:

— Tauku pika ezerā! Tauku pika ezerā!

Vistas smējās atkal: — Klu! Klu! Klu! Klu! Kla! Kla! Kla! Kla! Pīle! Pīle! — Un gailis pats visgardāk: — Hi-hi-hi-he-ri-hū!

Pīle neteica neko. Viņai tāds muļķa gailis bijis nebi­jis. Tik vien kā pīlēniņu žēl — bērniem jau allaž sirsniņas sāp, kad viņu māti apsmej.

Bet gailis dancoja pa ezera malu un lielījās:

— Es esmu kungs no tip un tap!

Man svārki ir no tūkstoš lap'!

Un viena gaļas bārda!

Un dancojot gailim iešāvās prātā, kā pīli vislabāk kaitināt. Pīle jau tikai peldēja stalti. Pa zemi viņa lāpačoja tuntuļu tuntuļiem. Lai nu ko pīle varēja, tikai ne dancot!

Un tagad, cik pīle uz ezeru čāpoja, tik gailis priekšā:

— Pīl! Pīl! Nāc dancot! Nāc dancot!

— Ej nu, gailīt, ej! Kas es par dancotāju! Danco ar savām sievām! — pīle lēnīgi atbildēja.

Vistas nu klukstēja un kladzināja aizvilkdamās — lai tak pīle padancojot vien ar viņu vīru! Sīm neesot žēl!

Gailis smējās un zākājās: — Liela pīle izaugusi, dan­cot nemāk! Pē!

Pat pīlēniņi sāka pēkstēt līdzi: — Pē! Pē! Pē!

Kaut kā jau pīle gailim garām aizkļuva, bet ne ezerā peldēt vairs nebija īsta prieka. Pīlēni arī grūstī­jās un ķiķināja vien: — Pē! Pē! Pē! — un negribēja klausīt tādu māti, kas dancot nemācēja.

To tikai gailim vajadzēja! Tagad pīle vairs ne reizi nevarēja mierīgi ezerā iekļūt. Allaž gailis bija priekšā un plijās virsū ar dancošanu. Un pīlēni arī vairs nepratās ne kauna, ne goda. Nebijusi pīle jau tāpat balta, nosirmotu aiz bēdām.

Tak vienu reizi, kad pīle ar pīlēniem peldējās un gailis pa malu klaigāja savu: — Tauku pika ezerā! — turpat aiz kūts noblīkšķēja šāviens.

Kas tur šāva un kāpēc — nav zināms, tikai gailis pārbijās pie nabaga un trūkās spārnos — lidot! Bet kas nu gailis par lidotāju — papludurējās gaisā un

ieplunkšķēja ezerā. Pašā vidū! Un, ja gailis nebija lidotājs, tad peldētājs vēl ne tik!

— Liels gailis izaudzis, peldēt nemāk! — pīle no­brīnījās, skatīdamās, kā gailis peras pa ūdeni, grimst un jau burbuļus laiž.

Pīlei nu būtu vajadzējis ļaut, lai slīkst vien, un viņai reiz miers, bet pīlei bija laba sirds. Iežēlojās, ka vistiņas, lai nu kādas, atraitnēs paliks, cālīši, pūkainīši, bāreņos.

Pīle nu sāka celt gaili uz ūdens un bīdīt malā. Ij pīlēniņi palīdzēja kā prazdami: cits stūma aiz spārna, cits aiz gaļas bārdas, cits aiz sekstes, cits turēja košās astes spalvas, lai tik gauži nesamirkst.

Kopīgiem spēkiem izšķūrēja gaili malā. Pēc kā nu viņš tagad izskatījās! Vai, manu vai! Plusku pluskās, dubļu dubļos, nošņurcis un savārtīts!

Vistas ieķērcās: — Ku' ku' tāds ērms radies? Ku' ku' tāds ērms radies? — un sabēga kūtī. Tādu dūņās nopērušos gaili viņas nepazina. Cik gailis skrēja pie savām sievām, lai žēlo nabadziņu, tik sievas bēga, ar galvām kūts mūrī triekdamās. Viena gandrīz vai no­sitās!

Trīs dienas gailis žāvējās, kamēr varēja atkal dancot un lielīties, ka šis esot kungs no tip un tap, kam svārki ir no tūkstoš lap'! Nu vistas pazina savu pavēlnieku un sāka klaigāt: — Re, re, re, ku' gail's! Re, re, re, ku' stalts!

Bet, kolīdz gailis bija vīrā, visa labā mācība viņam aizmirsās.

Ieraudzīja pīli uz ezeru čāpojam un priekšā: — Pīl! Pīl! Nāc dancot! Nāc dancot!

Bet pīle it lēnīgi atbildēja: — Ko es, balta būdama, ar tevi tādu dancošu? Tev svārki vienos putekļos! Nāc, nopeldēsimies ezerā, tad dancosim!

Un gailim knābis ciet.

Līdz nākošai reizei.