Zem zilās debesu bļodas

KARŠ PIE VECĀ OZOLA

Tu jau laikam zini, ka suns ar vilku ir radi. Ja ne gluži brāļi, tad brālēni gan. Un agrāk, senos laikos, viņi dzīvoja draudzīgi, kā jau radiem pieklājas.

Suns lepojās ar savu brālēnu vilku — cik viņš stiprs un varens, īsts meža ķēniņš! Vilks lepojās ar savu skoloto brālēnu suni, kas mācēja govis ganīt, ķepu dot un vispār apgrozījās smalkā cilvēku sabied­rībā.

Diez ko bieži viņi nesatikās, tāpat katram savi darbi un darīšanas, bet, kad satikās, no sirds parunāja, kā nu kuram labi iet. Un ilgu laiku abiem gāja labi. Ne- nopriecāties.

Bet visam reiz pienāk gals, un kādu dienu vilks satika savu brālēnu pavisam bēdīgu.

— Kas tev, sunīt, kaiš, ka tik nošļucis? — vilks prasīja.

— Saimnieki runā, ka dzīšot mani mežā. Vecs esot, nevarot vairs lāgā ne govis izganīt, ne māju nosargāt.

— Vai tad par to jābēdājas? — vilks brīnījās. —- Kur vēl tik labi kā mežā?

— Tev labi mežā. Tu esi jauns un stiprs. Bet kas no manis — veca suņa — par mednieku?

Vilks jau gribēja sacīt: — Nekas, gan es tevi iz­mitināšu, — bet laikus atcerējās, ka viņam jāgādā par sievu un bērniem. Tāpēc viņš teica: — Vajadzēs kaut ko izdomāt.

Vilks apsēdās, pakasīja ar labo pakaļkāju aiz auss un sāka domāt.

Suns apsēdās, pakasīja ar kreiso pakaļkāju aiz auss un arī sāka domāt.

Domāja ilgi un dikti.

Tad vilks jautāja: — Kas taviem saimniekiem pats visudārgākais? Ko viņi visvairāk mīļo?

— Savu mazo puisīti. To viņi nezina, kā tīstīt, auklēt un lutināt.

— Un kur viņi to puisīti glabā?

— Istabā. Šūpulī.

— Vai tad ārā nemaz nenes?

— Dārzā un sētā kādreiz iznes gan.

— Slikti, — vilks sacīja. — Tur es viņam netieku klāt.

— Nē, — suns sacīja. — Lai tad mani dzen mežā. Puisīti tu neaiztiksi.

— Runā kā aplams! -— vilks sadusmojās. — Kas man no tāda ko aiztikt? Es viņu nestu projām tikai pa jokam. Tu mani panāktu un puisīti atņemtu. Tad tavi saimnieki būtu tik priecīgi un pateicīgi, ka tu dzīvotu zaļu dienu līdz mūža galam.

— Kur nu es tevi panākšu? — suns bēdīgi teica. — Tev garas kājas.

— Es skriešu palēnāk, lai tu panāc. Un tu izliksies, ka tu mani kod un plēs, un nikni cīnies par mazo puisīti. Un aiznesīsi viņu saimniekam atpakaļ.

— Ja nu tā, — suns piekrita.

— Bet istabā vai sētā es nevaru iet.

— Nē. To tu nevari.

Vilks nu kasīja aiz auss ar kreiso pakaļkāju, suns kasīja aiz auss ar labo pakaļkāju, un atkal abi domāja ilgi un dikti.

— Zini ko, — suns beidzot sacīja. — Drīz mani saimnieki brauks meža pļavā sienu pļaut un puisīti ņems līdzi. Tad es tev padošu ziņu.

Sacīts — darīts.

Suns sagaidīja dienu, kad saimnieks jūdza zirgu un lika ratos izkapti un grābekli, bet saimniece skābputras toverīti, maizes klaipu un sviesta bunduļu. Nu bija skaidrs, ka braukšana uz meža pļavu klāt. Suns sūtīja pie vilka žagatu ar ziņu.

Žagata plunduru plunduriem aizšāvās uz mežu, saim­niece iesēdās ratos ar mazo puisīti, saimnieks ņēma grožus un laida zirgu rikšiem, suns tecēja pakaļ, un itin drīz viņi visi jau bija meža pļavā.

Saimnieks pļāva, saimniece ārdīja vālus, mazais puisītis gulēja zem kārklu krūma, un viss bija labi.

Te — kur radies, kur nerādies — pieskrēja liels, pelēks vilks, sagrāba puisīti un uz mežu projām.

Nu kliedza saimnieks, nu brēca saimniece: — Sunīt, Poģīt, glāb! — Nu suns metās vilkam pakaļ un panāca arī, jo vilks atcerējās norunu un izgudrēm skrēja tā, lai suns ar savām īsajām kājelēm tiktu viņam līdzi. Nu suns metās vilku plucināt, bet norunu aizmirsa un sāka vilku kost un plēst pa īstam. Kā nu ne — saim­nieki taču skatījās, cik Poģītis varonīgs!

Vilks jau būtu kodis pretī, bet baidījās kautiņā puisītim pāri nodarīt — puisītis bija patiešām mīļš, un vilkam bija puisīša žēl.

— Pagaidi vien, lai es tevi bez puisīša satieku, — vilks norūca un iekliboja mežā.

Bet suns nesa puisīti atpakaļ un ielika saimniecei klēpī. Ai, tos priekus! Kā nu saimniece suni slavēja! Kā nu suni glaudīja!

Un saimnieks teica, ka suns savu mūža maizi nopel­nījis, ja arī nemaz vairs māju nesargātu un ganos neietu.

Sunim nu sākās tik laba dzīve kā vēl nekad. Bet sirds viņam nebija mierīga. Viņš atcerējās gan, ko vilks teica, mežā ieklibodams, un sargājās iet laukā no sētas, lai vilku nesatiktu. Bet cik ilgi lai izsargājas?

Reiz suns, zaķi saodis, sāka tecēt pa pēdām un tikai mežmalā attapās, ka par tālu no mājām aizgājis. Nu viņš griezās gan atpakaļ, bet — ak vai! — par vēlu. Vilks priekšā.

— Nu, brrālēn! — vilks rūca. — Nāc kauties! Es tev rādīšu, kā pa īstam plēš!

Suns pārbijās pie nabaga. Lai nu kam, bet vilkam viņš nebija pretinieks! Jau paskatoties vien uz vilka lielajiem, asajiem zobiem, suns trīcēja pie visām mie­sām. Toties suns bija skolots. Viņš attapās.

— Tuviem radiem neklājas kauties, — suns teica.

— Sasauksim labāk karakungus un iesim viens pret otru karā.

— Ak tad karā iet tuviem radiem pieklājas? — vilks smējās tā, ka baltie zobi vien zibēja.

— Pieklājas, — suns teica. — Visi pasaules ķēniņi savā starpā radi. Ja ne tieši brāļi, tad brālēni gan. Un to vien viņi dara kā pulcē savus karakungus un iet viens pret otru karā. Tikai paši nekaujas. Manis pēc jau varētu kauties, es tāds nieka šunelis vien esmu, bet tu — īstens meža ķēniņš! Tev citāds gods un cieņa.

Vilks jutās it glaimots, ka suns viņu nosaucis par meža ķēniņu, un neklupa sunim virsū, kā bija grasījies. Abi norunāja otrā dienā tikties pie vecā ozola mež­malā — katrs ar savu karapulku.

Un sāka abi karakungus pulcināt.

Vilks meklēja mežā. Pašu pirmo viņš satika zaķi.

— Nāc man rīt par karakungu. Mums ar suni karš, — vilks sacīja.

Karā iet! Un vēl par karakungu! Zaķis no bailēm ne parunāt nevarēja. Un ko lai viņš arī teiktu? Sāks vilkam pretī runāt, vilks aprīs uz vietas! Tad jau labāk kārā — tur drīzāk varēs pamukt. Un zaķis pa­locīja galvu — jā, jā, šis esot gatavs gājējs.

Vilks skrēja tālāk, satika lapsu un sauca karā.

Ko nu lapsa? Vilks viņai tuvu rada — ja ne gluži brālis, tad brālēns gan. Bet suns arī rada. Ja ne brālis, tad brālēns noteikti. Sanīsties ar suni lapsai nemaz negribējās.

— Kas nu es tev, brālēn, pašam meža ķēniņam, par palīgu? — lapsa teica. — Tev tikai stiprāk ar ķepu jāiebliež, un no tāda suņa ne piemiņa nepaliks.

— Ķēniņam neklājas kauties. Par viņu jākaujas karakungiem.

— Kā pavēlēsi, — lapsa teica. — Iešu arī, ja gribi. — Bet pati nodomāja, ka gan jau kaut kā izmanī­sies, lai suns viņu ne redzēt nedabū.

Divi karakungi nu vilkam jau bija. Trešo viņš satika lāci.

— Katrā laikā, kaimiņ, katrā laikā, — lācis sacīja, kad vilks viņu aicināja par karakungu. — Es varu uz- skrāpēt tik augstu un tik dziļi kā neviens cits!

Vilks gāja meklēt ceturto karakungu, bet lācis sāka vingrināt ķepu — stājās pie kokiem un skrāpa, cik augstu un dziļi varēdams, jo tā, redzi, karo lāči. Tas, kurš nevar ieskrāpēt tikpat augstu un dziļi, iet projām citu vietu meklēt.

Vilks tikām sastapa mežakuili un sauca karā.

Mežakuilis bija priecīgs karotājs, tikai pajautāja, ar ko būs jākaro. Ar suni? Un jau trīs karakungi aici­nāti?

— Tev būtu atliku likām pieticis ar mani vien, — mežakuilis smējās. — Suns jau man ne tuvumā ne­drīkst rādīties. Bēg pa gabalu! Re, kas man par ilkņiem! Sņiks — un nav vairs suņa!

— Viņam būs citi karakungi arī, — vilks teica.

— Kas šim var būt? Un lai ir! Es tikai — šņiks! Visiem pēc kārtas. Vairāk par vienu reizi man nav jācērt!

Nu vilkam sirds bija mierīga, un vēl citus kara­kungus viņš nemeklēja.

Toties sunim sētā negāja vis tik labi, kā viņš bija cerējis.

Auns pateica uzreiz, ka viņa aitas esot tādas aitas, ka ne domus nevarot šīs atstāt jel uz stundiņu vienas. Un zosis sacēla brēku, ka zostēviņš esot ģime­nes cilvēks un lai suns, vecpuisis būdams, nejaucot viņam galvu ar saviem kariem. Gan zostēviņš šņāca un dažu pat iepauksnīja, lai nejaucas vīru darīšanās, bet vai zosis kāds pārkliedzis?

Suns negribēja piedzīvot vēl vistu brēku arī, bet gailis pieteicās pats. Gan vecā vista, gaiļa māte, vaimanāja: — Ku' dēls? Ku' dēls? — gan vistas kliedza: — Ku', ku', ku' dēsies? — bet gailis nopra­sīja — par ko šim tādi karakunga pieši pie kājām un vēl kaula deguns, ja šis ne reizi savā mūžā pakarot nedrīkstēšot? Un vistas lai turot knābjus ciet, sa- kladzināšot vēl pērkonu!

No pērkona vistām bija bail, viņas nu turēja knābjus ciet, bet gailis uzlēca vārtu stabā un dziedāja kara dziesmas.

Pērnais vērsēns, kam raģeļi niezēt niezēja uz badīša- nos, arī bija priecīgs karotājs. Viņš bija ar ragiem visus ciņus ap sētu izārdījis, bet kas tur par godu cini ārdīt? Cita lieta — karā iet! Un vēl par karakungu! Vērsēns no priekiem izārdīja zedeņus ap dārzu un dabūja no saimnieces ar stibu, bet nieks vien bija no tādas stibas. Tad jau dundurs koda niknāk!

Par trešo karakungu suns sarunāja kaķi. Uz to suns lika vislielākās cerības. Kad kaķis uzmeta kūkumu, saboza spalvas, šņāca un, pliķus cirzdams, klupa acīs, tad viņam neviens nebija pretinieks.

Kaķis to labi zināja un noteica, ka viņa pēc vērsēnu un gaili suns varējis nemaz nesaukt. Bet, ja pasaucis, neko darīt, lai jau šie nākot jel paskatīties, kā viens pats kaķis iztrenkāšot vilka dižos karakungus!

Kaķis apsēdās saulītē un sāka mazgāties uz karu, lai būtu spožs un cēls, kā īstam karotājam pieklājas.

Suns jauta gan, ka vilkam būs lielāka armija, bet tur neko līdzēt nevarēja. Kā bija, tā jāiztiek.

Otrā rītā vilks ar saviem karakungiem, kā jau meža zvēri agrāk cēlušies, pie ozola atnāca pirmie.

Lapsa izgudrēm teica, ka vajagot noslēpties un, kad suns ar saviem karotājiem, neviena neredzēdami, ierīkošoties uz gaidīšanu, klupt viņiem virsū. Sie pārbīlī ne attapties nepaspēšot, kad būšot jau pie­veikti. Bet pati viņa domāja, ka no slēptuves varēs aizlavīties bez kādas karošanas.

Lapsas padoms visiem patika, it īpaši zaķim, kas no paša rīta bija apāvies zaķa pastalās.

Lapsa paslēpās akmeņu grēdā, zaķis vēja kaņepēs,

mežakuilis nogūlās suņuburkšķu pudura un izskatījās pēc liela, kūlaina ciņa, lācis uzkāpa ozolā, bet vilks ielīda žagaru kaudzē. Tūlīt gan attapās, ka tā nav laba vieta, neko nevar redzēt, bet bija jau par vēlu: uz ozolu drasēja suņa karapulks.

Sie, kā jau mājas dzīvnieki, nāca ar mūziku. Gailis dziedāja kara dziesmas, vērsēns ducināja, kaķis spraus­lāja, suns rēja. Vērsēna māte no sētas sauca pakaļ: — Mū-ūc! Mū-ūc! — Gaiļa māte kliedza: — Ku' dēls? Ku' dēls? — Arī vistas kladzināja, zosis gāgāja un aitas blēja. Troksnis bija liels.

Atdrasēja suņa karaspēks pie ozola, paskatījās apkārt — nav nekā. Jāgaida. Tāpat vien pa tukšu gai­dīt bija garlaicīgi. Karakungi sāka lūkoties, kā laiku pakavēt.

Sunim vējš uzpūta zaķa smaku, un, kad suns saož zaķi, viņš aizmirst visu pasaulē! Suns metās zaķi trenkt un pavisam neatcerējās, ka nācis karā.

Gailis lēca akmeņu grēdā kara dziesmu dziedāt, bet, ka tevi kociņš, uzlēca lapsai uz pakauša. Tā lapsa nebija radusi. Lapsa bija radusi piezagties, grābt gaiļus aiz rīkles un stiept krūmos, bet te viņai gailis ar asiem piešiem galvā iecirties un spārnus blīkšķina! Lapsa netās uz mežu, gailis kūla spārnus un brēca, vilks žagaru kaudzē, neko neredzēdams, nesaprata, kas no­liek, bet lācis no ozola skatījās, ar kuro viņam būs āstājas pie koka un jāskrāpē augstāk un dziļāk. Jo :itādi lācis karot nemācēja.

Vērsēnam niezēja ragi, viņš ieraudzīja suņu- jurkšķos lielu, kūlainu cini, bāza ragus apakšā un ;vieda gaisā. Mežakuilis nokviecās vien un kūleņiem netās uz mežu. Gaisā mežakuili neviens nebija sviedis» in tā karot viņš nemācēja. Vērsēns galvu vien no- >urināja — viņš savukārt nebija redzējis bēgošu cini.

Kaķis, viens pie ozola palicis, raudzījās, vai nevarētu iz gara laika noķert kādu peli. Un re — žagaru čupā rebēja kaut kas pelēks.

Kaķis metās ar nagiem virsū, bet tas bija vilka astes gals! Vilks tur apakšā dzirdēja, ka viņa karakungiem iet plāni, un tagad nu kāds asiem nagiem grāba ciet viņu pašu!

Vilks spruka ārā no žagariem un uz mežu, kaķis, no tik milzīgas peles pārbijies, šņākdams spērās ozolā, taisni lācim virsū! Zeme vien nodimdēja, lācim no ozola gāžoties. Jo lai nu ko, bet šņācošu kaķi acīs metamies neviens nevar izturēt!

Kaķis pasēdēja ozolā, nomierinājās un kāpa lejā. Pienāca vērsēns, atspurdza gailis, no zaķa trenkšanas pārradās suns. Neviens tā īsti nezināja, vai karš bijis *vai nebijis, un gāja atpakaļ uz sētu.

Bet labās radu attiecības vilkam ar suni bija cauri uz visiem laikiem. Viņi dzīvo naidā vēl šo baltu dienu.