VIII MOBILiS in mobile

Sī brutālā sagūstīšana notika zibeņātri. Es nepaguvu ar saviem biedriem ne vārda pārmainīt. Nezinu, ko īsti viņi sajuta, pēkšņi ieslodzīti šajā peldo­šajā cietumā, bet man auksti šermuļi pārskrēja pār kauliem. Kādos nagos mēs te bijām iekrituši? Bez šaubām, tie bij jūras laupītāji, kuri gluži jaunā veidā piekopa savu amatu.

Tikko šaurā lūka virs mums bij aizvērusies, es atrados necaurredzamā tumsā. Ara gaišuma pieradušās acis nekā nespēja saskatīt. Tikai jutu, ka manas kailās kājas virzās pa dzelzs kāpnēm. Neds Lends un Konsels man sekoja, cieši ielenkti. Kāpņu galā atvērās kādas durvis un tūliņ no jauna šķindēdamas aizvērās aiz mums.

Mēs atkal bijām vieni. Kur? Es to nevarēju pateikt, pat ne lāgā iedomā­ties. Visapkārt bij tik tumšs, ka acis nejaudāja uztvert visniecīgāko gaismas stariņu, kāds samanāms pat vistumšākajā naktī.

Bet Neds Lends, no tādas apiešanās saniknots, ļāva vaļu savām dus­mām.

— Velns un elle! — viņš iekliedzās. — Tie ir cilvēki, kuri viesmīlību mā­cījušies kaut kur Kaledonijā! Trūkst tikai, ka viņi vēl būtu kanibali! Arī par to nevarētu brīnīties, bet es saku skaidri, ka šādā gadījumā sīvi pretošos.

— Apmierinieties, mīļais Ned, apmierinieties! — Konsels rāmi iebilda. — Neuztraucieties priekšlaikus! Patlaban jau mēs vēl netiekam cepti.

— Cepti vēl ne! — kanadietis attrauca. — Bet pie krāsns jau esam, tas skaidrs! Te taču ir tumšs kā ellē. Labi, ka savu nazi neesmu pametis, ar to rīkoties man gaismas allaž pietiks. Pirmais bandits, kurš mēģinās man pie­durt roku …

— Neuztraucieties, Ned, — es mierināju harpunistu, — un ar savu pār­steidzību nepadariet mūsu stāvokli vēl ļaunāku. Kas zina, vai mūsu sarunu kāds nenoklausās! Labāk mēģināsim orientēties, kur īsti atrodamies!

Taustīdamies es sāku virzīties uz priekšu. Bet jau pēc soļiem pieciem at­dūros pret sakniedētu plākšņu sienu. Tad atkāpdamies sataustīju koka galdu ar vairākiem ķebļiem. Šī cietuma grīda bij apsegta ar biezu mašu, kas noslā­pēja soļu troksni. Gludajās sienās nebij nekādas durvju vai logu pazīmes. Apstaigājis telpu no pretējās puses, Konsels piestājās man blakus, un tad mēs abi atgriezāmies kajites vidū, kura varēja būt divdesmit pēdu gara un apmēram desmit pēdu plata. Ar visu savu garo augumu telpas griestus Neds Lends tomēr nevarēja aizsniegt.

Kāda pusstunda pagāja bez kādām pārmaiņām, tad šajā dziļajā tumsā piepeši atspīda ārkārtīgi spilgta gaisma. Mūsu cietumu apgaismoja tik negai­dīti, ka es sākumā nemaz nevarēju skatīties. No spilgtuma un spēka es tūliņ pazinu elektrisko gaismu, ko zemūdens kuģis it kā fosforescējošā veidā izpla­tīja ap sevi. Attaisījis pret savu gribu aizvērtās acis, es redzēju, ka gaisma plūst no nespodras puslodes kajites griestu augstākajā vietā.

— Beidzot mēs te visu redzam skaidri! — Neds Lends iesaucās, paš­aizsardzībai samiedzis saujā atvāztu nazi.

— Jā! — es atbildēju, viņu itin kā piezobodams. — Bet savu stāvokli mēs vēl nevaram pārredzēt.

— Nu, lai profesora kungs tikai mazliet paciešas! — piebilda mans nesa­tricināmais Konsels.

Spēji apgaismotajā kajitē es tagad varēju saredzēt pēdējos sīkumus. Bet vairāk te nebij kā tikai galds un pieci koka ķebļi. Neredzamās durvis droši vien bij hermētiski noslēgtas. Mēs nevarējām sadzirdēt ne tā vismazākā troksnīša. Šī kuģa iekšiene likās pilnīgi kā izmirusi. Nebij iespejams nojaust, vai tas kustas vai izniris virs jūras līmeņa, jeb vai nolaidies pašā dzīlē.

Bet gaišā puslode ne par velti bij uzliesmojusi. Es biju pārliecināts, ka tūliņ ieradīsies kāds no kuģa ļaudīm. Ja jau gūstekņus nevēlas redzēt, kādēļ tad apgaismot viņu mītni?

Es nebiju alojies. Atskanēja aizšaujamo bultu troksnis, un pie mums ienāca divi cilvēki.

Viens no tiem bij neliela auguma, spēcīgiem muskuļiem, platiem pleciem, robustiem locekļiem, lielu galvu, melniem, kupliem matiem, lielām ūsām, spriganu un caururbjošu skatienu. Visā viņa augumā bij manāms tas dien- vidnieciskais žirgtums, kas tik raksturīgs Francijas Provansas iedzīvotājiem.

Didro pareizi teicis, ka cilvēka kustībās izpaužas viņa raksturs. Šis ne­lielais cilvēks bij tam skaidrs pierādījums. Varēja nojaust, ka viņa valodā būs dzirdami svešādu izlokšņu vārdi un salīdzinājumi. Starp citu, es tomēr neņemos to droši apgalvot, jo viņš runāja man pilnīgi nesaprotamā valodā.

Otrais ienācējs pelna sīkāku raksturojumu. Dižo fizionomistu Grasiolas vai Engela māceklis tā sejā lasītu kā atvērtā grāmatā. Es pirmajā acumirkli uztvēru viņa galvenās īpašības: pašpārliecību, jo tā galva pašapzinīgi sle­jās pāri plecu puslokam un melnās acis raudzījās ar saltu noteiktību un no­svērtību, ko pauda tā pabālās, lai gan iedegušās ādas krāsa, enerģiju, kas bij redzama viņa acu plakstu straujajā kustībā, un, beidzot, drošsirdību, jo tā dziļie elpas vilcieni liecināja par lielu dzīvības spēku.

Piezīmēšu vēl, ka šis cilvēks bij lepns, ka viņa rāmās, bet stingrās acīs atstarojās dziļas domas un ka viss tas, kopā ņemot, kā arī ievērojot sejas izteiksmes un kustību pilnīgu saskaņu, pēc zinātnieku fizionomistu atziņas, norādīja šā cilvēka rakstura dziļu patiesīgumu.

Viņa klātbūtnē es neviļus sāku justies drošāks un cerēju izmantot mūsu nejaušo satikšanos.

Skaidri nebij pasakāms, vai šim cilvēkam piecdesmit vai tikai trīsdesmit pieci gadi. Viņam bij slaids augums, plata piere, taisns deguns, pareizi vei­dota mute, krāšņi zobi, smalkas slaidas rokas, hieromantu valodā runājot, — nepārprotami psichiskas, cienīgas kalpot kvēlai dvēselei. Bez šaubām, tas bij vispilnīgākā tipa cilvēks, kādu man jebkad gadījies sastapt. Vēl viens raksturīgs sīkums: viņa patālu stāvošās acis ar vienu skatienu varēja aptvert gandrīz ceturtdaļu horizonta. Vēlāk es dabuju pārliecināties, ka šo īpašību pastiprināja redzes spējas asums, vēl skadrāks nekā Nedam Lendam. Kad šis nepazīstamais lūkojās uz kādu priekšmetu, viņa uzacis saraucās, platie acu plaksti it kā samiedzās un tādā kārtā sašaurināja aptveramo redzes loku. Ka^s par skatienu! Kā tas palielināja attālumā šķietami sīkos priekšmetus! Kā tas ieurbās jūsu būtnē līdz pašai dvēselei! Kā izspiedās cauri mūsu acīm nepieejamiem ūdens slāņiem un aptvēra visdziļākās jūras dzīles!

Abiem nepazīstamajiem galvās bij jūras ūdra ādas cepures, kājās roņ­ādas zābaki, mugurā neparasta auduma apģērbi, kuri izcēla auguma līnijas un ļāva kustībām pilnīgu brīvību.

Slaidākais no viņiem abiem, acīm redzami kuģa pavēlnieks, ne vārda neteikdams, aplūkoja mūs ārkārtīgi uzmanīgi. Tad, pret savu pavadoni pa­griezies, parunājās ar to man gluži svešā valodā. Tā bij kāda skanīga, har­moniska, lokana izloksne ar dažādi akcentētiem patskaņiem.

Otrs par atbildi palocīja galvu un atteica divi trīs pilnīgi nesaprotamus vārdus. Tad viņa jautājošais skatiens pavērsās tieši uz mani.

Skaidrā franču valodā es tam pateicu, ka viņu izloksne man pilnīgi sveša. Bet viņš, kā likās, nesaprata mani, un stāvoklis jau kļuva diezgan neērts.

— Vai profesora kungs nepastāstītu viņiem mūsu piedzīvojumus, — Konsels man ieteica. — Varbūt šie kungi dažus vārdus no tā sapratīs.

Es arī sāku stāstīt par mūsu kļūmainajiem piedzīvojumiem, katru bal­sienu skaidri uzsvērdams un neviena sīkuma neizlaizdams. Mūsu vārdus un amatus es viņiem nosaucu visos locījumos un svinīgi stādīju priekšā profe­soru Aronaksu, viņa sulaini Konselu un vaļu mednieku, harpunistu Nedu Lendu.

Cilvēks ar rāmajām maigajām acīm klausījās mierīgi, pat laipni, pie tam visai uzmanīgi. Bet neviens vaibsts tā sejā nerādīja, ka viņš būtu sapratis.. Kad es biju beidzis, viņš neteica ne vārda.

Atlika vēl pamēģināt angļu valodā. Varbūt viņi sapratīs to, jo angļu valoda pazīstama gandrīz visā pasaulē. Es tajā, tāpat kā vācu valodā, pratu gan pietiekoši labi lasīt, bet nevis tekoši runāt. Lai saprastos, tas te bij ne­pieciešams.

— Tagad jūsu kārta, — es teicu harpunistam. — Kravājiet laukā savas valodas krājumus un runājiet labāk, kā anglo-sakši jebkad runājuši, — pa­pūlieties gūt labākas sekmes.

Tas bij pilnīgi pareizi, tikai mēs to bijām gandrīz pavisam piemirsuši.

Par lielu pārsteigumu harpunistam nebij vairāk panākumu kā man. Mūsu apmeklētājiem ne acu skropstas neparausti]ās. Skaidri redzams — viņi nesā­pi ;ila ne Arago, ne Faradeja[5] valodu.

Izsmēlis visu savu filoloģisko zināšanu avotus, es biju pavisam apmulsis nu nezināju vairs ko iesākt, bet tad Konsels teica:

— Ja profesora kungs man atļauj, es viņiem to pašu pastāstīšu vāciski.

— Kā? — es iesaucos. —• Tu proti vāciski?

— Kā flāms, ja profesora kungam nav iebildumu.

— Gluži otrādi, tas man tieši pa prātam. Laid tik vaļā, mīļo zēn!

Un Konsels savā rāmajā balsī pa trešam lāgam pārstāstīja mūsu raibos nu kļūmīgos piedzīvojumus. Bet par spīti viņa elegantajai un skaisti akcen­tētajai valodai stāstījumam nebij ne mazākā panākuma.

Tad pilnīgā bezizejas stāvoklī es mēģināju sakopot visu, kas man bij palicis atmiņā no skolas gadiem, un sāku mūsu stāstu latiņu valodā. Cice- rons aizspiestu ausis un aizdzītu mani virtuvē. Bet patlaban es darīju, ko pratu. Iznākums atkal bij tas pats.

Pēc šī pēdīgā neizdevīgā mēģinājuma abi nepazīstamie apmainīja dažus vārdus savā neizprotamajā valodā un aizgāja projām, nenovēlējuši mums pat to drošinošo žestu, kas saprotams visas pasaules tautām. Durvis atkal noslēdzās.

— Tā ir nekaunība! — Neds Lends kliedza vai divdesmito reizi. — Iedo­mājieties! Ar viņiem runā franciski, angliski, vāciski un latiniski, bet tiem, mūlāpiem, nav ne tik daudz pieklājības kā atbildēt!

— Apmierinieties, Ned, — es pierunāju sadusmoto harpunistu. — Ar niknumu nekas nav panākams.

— Bet iedomājieties, profesora kungs, — atsaucās mūsu uztrauktais biedrs, — mēs taču šajā dzelzs būrī pavisam nomirsim badā.

— Nu, — ieminējās Konsels, — ar filozofiju var turēties vēl labu laiku!

— Mīļie draugi, — es teicu, — nevajag padoties izmisumam. Esam taču bijuši vēl ļaunākos apstākļos. Man par patiku nespriediet pārsteidzīgi par šā kuģa kapteini un viņa ļaudīm.

— Mans spriedums skaidrs, — atcirta Neds Lends. — Tie ir nelieši.. .

— Nu labi! Bet — no kādas zemes?

— No neliešu zemes.

— Labais Ned, tā zeme uz kartes vēl nav noteikti apzīmēta, un es gal­voju, ka šo abu nepazīstamo tautība ir grūti nosakāma! Tie nav ne angļi, ne franči, ne vācieši — tas ir viss, ko te var sacīt. Tomēr tik daudz es varu lie­cināt, ka šis kapteinis un viņa palīgs dzimuši zemajos platuma grādos — viņiem piemīt kaut kas dienvidniecisks. Bet vai viņi ir spānieši, turki, arabi vai indieši, to pēc viņu fizioloģiskā tipa nevar nosacīt. Par viņu valodu jāteic, ka tā ir pilnīgi nesaprotama.

— Nelaime tā, ka nezinām visas valodas, — Konsels prātoja, — vai arī — ka visiem nav vienas kopējas valodas.

— Tas viss te nekā nepalīdzētu! — Neds Lends atsaucās. — Vai tad jūs neredzat, ka šiem cilvēkiem pašiem sava valoda izgudrota, lai dzītu izmi­sumā tos, kas prasa ēst. Bet vai tad visās pasaules malās nav zināms un sa­protams, ko nozīmē atvērt muti, kustināt žokļus, aplaizīt lūpas un paklabināt zobus? Vai Kvebekā, Pomotu salās, Parizē un pie antipodiem tādējādi neiz­teic vienu un to pašu: es esmu izsalcis! dodiet man ēst!

— Jā, — piebilda Konsels, — gadās jau arī tik neinteliģenti cilvēki!

Viņam šos vārdus runājot, durvis atkal atvērās. Kāds kuģa kalpotājs

atnesa mums apģērbus — jūrnieku kamzoļus un bikses, — es nevarēju pa­teikt, no kādas drēbes tās īsti šūtas. Pasteidzos apģērbties, biedri sekoja manam piemēram.

Pa to laiku kalpotājs, mēms, varbūt arī kurls, bij sakārtojis galdu un no­lika tur traukus trijām personām.

— Tas nu ir prātīgi, — Konsels sprieda, — un sola mums labas izredzes.

— Nu! — purpināja mūžam sapīkušais harpunists. — Nezin ar kādu velnu mūs te pacienās? Ar bruņu rupuču aknām, haizivs filē vai roņa bif­šteku!

— To mēs redzēsim! —• Konsels atteica.

Sudraba vākiem apsegtās bļodas bij kārtīgi saliktas uz galdauta, mēs sēdāmies klāt. Acīm redzami mums te darīšana ar civilizētiem cilvēkiem. Ja pār mums neplūstu elektriskā gaisma, es iedomātos, ka atrodos Liverpūles «Ādolfi» viesnīcas vai Parizes «Grand Hotel» ēdamistabā. Tomēr man jāaiz­rāda, ka uz galda pilnīgi trūka maizes un vīna. Ūdens bij tīrs un svaigs, bet tieši tas Nedam Lendam vismazāk gāja pie sirds. Starp pasniegtajiem ■ēdieniem bij dažādas labi pagatavotas zivis, bet citās bļodās saliktos, arī gar­dos ēdienus es nevarētu vārdā saukt, ne arī noteikt, vai tie gatavoti no augu jeb vai no dzīvnieku valsts produktiem. Galds vispār bij klāts eleganti un ar smalku gaumi. Ikkatram ēdamam daiktam, karotei, nazim, dakšiņai, šķīvim iegravēts burts un puslokā ap to šāda veida uzraksts:

N

Kustošais kustošajā! Šī devize droši vien raksturo pašu šo zemūdens laivu — ja «in» tulko ar «iekš» un nevis ar «uz». Burts «N» katrā ziņā ir as mīklainās personas — jūras dzelmes valdītāja vārda iniciālis.

Neds ar Konselu neko daudz negudroja. Viņi ēda bez žēlastības, un es iri nepaliku iepakaļ. Vispār es biju pārliecināts, ka par savu likteni mums nav ko baidīties un ka namatēvs mūs te nenomērdēs badā.

Tomēr visam šajā pasaulē pienāk beigas — pat piecpadsmit stundu ne­odušu cilvēku izsalkumam. Ēstgribu apmierinājuši, mēs sajūtām nepārva- t.iiuu vēlēšanos gulēt. Tā bij dabiska reakcija pēc bezgalīgi garās nakts, kad mums nācās cīnīties ar nāvi.

Patiešām, es tagad labi izgulēšos, — Konsels ieminējās.

- Bet es jau guļu, — Neds Lends atsaucās.

Abi mani biedri izstiepās uz kajites grīdsegas un tūliņ aizmiga cietā miegā.

Es tikai pamazām ļāvos neatvairāmai miega varai. Pārāk daudz domu drūzmējās manās smadzenēs, pārāk daudz neatrisināmu jautājumu, pārāk daudz iedomu un ainu labu laiku turēja manas acis pusviru. Kur īsti mēs at­rodamies? Kāds svešs spēks mūs nes? Es jutu vai mazākais iedomājos sajū- lam, ka mēs nonirstam visdziļākās jūras dzīlēs. Mani apsēda mocoši rēgi. Es iedomājos šajos noslēpumainos dziļumos redzam nepazīstamus dzīvnie­kus, bet pats šis zemūdens kuģis šķita piederam pie tās pašas dzimtas, tik­pat dzīvs un kustīgs kā tie, tikpat drausmīgs!.. Tad pamazām uztrauktās smadzenes norima, manu iztēli pārmāca jausmaina snauda, līdz beidzot es iegrimu smagā miegā.

Загрузка...