XV IELŪGUMS AR VĒSTULI

Otrā rītā, 9. novembrī, es pamodos tikai pēc divpadsmit stundu ilga miega. Konsels pa paradumam ieradās apvaicāties, vai kungs labi gulējis, un piesolīt savus pakalpojumus. Savu draugu kanadieti viņš bij pametis, guļam tik saldi, it kā tam visu mūžu cita darba nemaz nebūtu bijis.

Es ļāvu, lai šis jaukais puisis izpļāpājas pēc patikas, bet pats neklau­sījos, jo man bij diezgan ko domāt par kapteiņa Nemo atturību; nebiju viņu redzējis kopš mūsu vakarējās sastapšanās un cerēju, ka šodien viņš katrā ziņā ieradīsies pie manis.

Drīz es biju uzvilcis savu bisolita apģērbu. Tas atkal pavedināja Konselu uz dažādiem prātojumiem. Es viņam paskaidroju, ka drēbe austa no zīdam līdzīgiem, spīdīgiem gļotu pavedieniem, ar kādiem Vidusjūras molusku pasuga piestiprinās pie klintīm. Agrāk no tiem darināja skaistus audumus, cimdus un zeķes, tāpēc ka tie ir ļoti mīksti un silti. Tātad arī «Nautila» ļaudis varēja apģērbties lēti un labi, nerēķinoties ne ar sauszemes kokvilnu, ne aitām, ne zīda tārpiem.

Apģērbies es devos tūliņ lielajā salonā. Tas bij tukšs.

Es sāku aplūkot vitrinās novietotos konchilioloģijas retumus. Šķirstīju arī biezos herbārijus, pilnus retiem jūras augiem, kuri arī izžāvēti bij sagla­bājuši savas brīnišķās krāsas. Šo hidrofitu vidū es vēroju vertikālās klados- tefas, pāvveidīgās padinas, kauperlas ar vīnogāju lapām, graudainās kalita- mas, smalkās, purpursārtās ceramijas, vēdekļveidīgās acetabulas, kas bij līdzīgas ļoti saspiestiem šampinjoniem un ko ilgu laiku uzskatīja par zoofi- tiem un tikai beidzot pieskaitīja jūras augiem.

Tā pagāja diena, bet kapteinis Nemo tomēr nerādījās. Salona durvis neatvērās. Varbūt viņš baidījās, ka mums šis skaistums var apnikt.

«Nautils» vēl arvien brauca tai pašā austrumu-ziemeļu-austrumu vir­zienā; tā ātrums bij divpadsmit jūdzes stundā, bet dziļums starp piecdesmit un sešdesmit metriem.

Nākošā dienā, 10. novembrī, tā pati atstātība, tā pati vientulība. Es nedabūju redzēt neviena no kuģa ļaudīm. Neds un Konsels lielāko dienas tiesu pavadīja pie manis. Arī viņi brīnījās par kapteiņa nesaprotamo atturē­šanos. Vai šis dīvainais cilvēks tikai nebij saslimis? Varbūt viņš mainījis savus nodomus pret mums?

Bet galu galā Konsela aizrādījums bij pareizs: mums ļauta pilnīga brī­vība, mēs tikām ēdināti uz to labāko. Mūsu namatēvs stingri turējās sava solījuma robežās. Mēs nevarējām sūdzēties, un vispār mūsu dīvainais, kļūmīgais liktenis mums sniedza tik skaistu gandarījumu, tā ka vēl nebij tiesību gausties par to.

11. novembrī agri no rīta svaigs gaiss «Nautila» telpās lika man noprast, ka esam atkal pacēlušies virs juras līmeņa, lai atjaunotu savus skābekļa krājumus. Es steidzos pa galvenajām dzelzs kāpnēm un iznācu uz klāja.

Pulkstenis bij seši. Laiks apmācies, jūra pelēka, bet rāma. Tikai viegla viļņu ņirba bij samanāma tās līmenī. Vai kapteinis Nemo, ko es gaidīju, ieradīsies šeit? Es redzēju vienīgi stūrmani, ieslodzītu stikla kabinē. Uz lai­vas iedobuma atsēdies, es ar patiku ieelpoju jūras sāļaino iztvaikojumu.

Bet pamazām migla izklīda, saules staru sasildīta. Mirdzošais spīdeklis pacēlās pār austrumu apvārsni. Jūras spogulis no tā kvēlā skatiena iezaigo- jās kā pulveris. Augšām klīstošie mākoņi atmirdza brīnišķās krāsu nospul- gās, bet garie, robotie padebešu vāli vēstīja drīzu vētru.

Bet ko nozīmē vētra «Nautilam», kuru pat orkans nespēj iebiedēt.

Es jūsmoju par spožo, līgsmo saules lēktu, kad izdzirdu aiz muguras soļus. Kāds devās augšup uz klāja.

Sagatavojos apsveikt kapteini Nemo, bet tas bij tikai viņa palīgs. Viņš iznāca uz klaja un likās mani nemaz nepamanām. Pielicis spēcīgu tālskati pie acīm, viņš ārkārtīgi uzmanīgi pētīja visu apvārsni. Tad, atgriezies pie lūkas, izrunāja kādu teikumu. Tas man palicis atmiņā, tāpēc ka ik rītu šādos gadījumos dzirdēju to atkārtojam. Tas skan šādi:

«Nautron respoc lorni virch.»

Ko tas nozīmēja, to es nevaru pateikt.

Šos vārdus izrunājis, kapteiņa palīgs nokāpa lejā. Es nodomāju, ka «Nautils» dosies atkal savā zemūdens ceļā, tāpēc arī steigšus devos lejā pa šaurajām kāpnēm un pēc dažiem acumirkļiem jau biju savā istabā.

Tā pagāja piecas dienas, bet viss palika pa vecam. Katru rītu es izgāju uz klāja un dzirdēju, ka tas pats vīrs sauca to pašu teikumu. Kapteinis Nemo nerādījās.

Es biju jau apmierinājies un pārliecināts, ka vairāk neredzēšu viņu. Bet 16. novembrī, kopā ar Nedu un Konselu ienācis istabā, es ieraudzīju uz galda man adresetu zīmīti.

Steigšus es to atlocīju. Rokraksts bij stingrs un skaidrs, bet burtu tips mazliet gotisks un atgādināja vācu alfabētu.

Zīmītei bij šāds saturs:

«Profesoram Aronaksa kungam uz kuģa «Nautila» 1867. g. 16. novembrī.

Kapteinis Nemo ielūdz profesoru Aronaksa kungu uz nelielām- medībām, kas notiks rīt no rīta Krespo salas mežos. Viņš ir pārlieci­nāts, ka nekas nekavēs profesora kungu un arī viņa biedrus piedalīties šajā ekskursijā.

«Nautila» komandieris kapteinis Nemo.»

— Medības! — Neds iekliedzās.

— Un pie tam Krespo salas mežos! — Konsels piebilda.

— Tātad šis savādnieks izkāps uz cietzemes? — Neds Lends prātoja.

— Man liekas, tas ir diezgan skaidri teikts, — es sacīju, zīmīti vēlreiz, pārlasījis.

— Labs ir, tāds aicinājums mums jāpieņem, — kanadietis noteica. — Nokļuvuši uz sauszemes, mēs redzēsim., kas tur iesākams. Bez tam man nebūtu arī nekas pretī nobaudīt svaigu meža medījuma cepeti.

Nemēģinādams izprast pretrunu starp kapteiņa Nemo bailēm no saus­zemes un salām un šo aicinājumu uz medībām mežā, es tikai piezīmēju:

— Vispirms palūkosim, kāda tā Krespo sala īsti ir.

Es sāku izpētīt pusložu karti un starp 32° 40' ziemeļu platumu un 167° 51' rietumu garumu atradu kādu saliņu, ko 1801. gadā bij atklājis kap­teinis Krespo un kura vecās spāniešu kartēs apzīmēta kā Roca de la Plata, kas nozīmē «Sudraba klints». Tātad no ceļojuma sākuma vietas bijām jau nobraukuši aptuveni tūkstoš astoņi simti jūdzes, pie kam «Nautils» bij mazliet mainījis virzienu un nu brauca pret dienvidaustrumiem.

Es parādīju biedriem šo klints nieciņu Klusā okeana ziemeļdaļas vidū.

— Ja kapteinis Nemo kādu ved uz sauszemi, — es teicu, — tad viņš tomēr izvēlas no pasaules pilnīgi nošķirtas salas.

Neds Lends tikai galvu pašūpoja, tad abi ar Konselu atstāja mani vienu. Pēc vakariņām, kuras man atnesa mēmais un nejūtīgais kalpotājs, es, mazliet norūpējies, likos gulēt.

17. novembra rītā pamodies, es tūliņ samanīju, ka «Nautils» stāv pilnīgi nekustīgi. Ātri apģērbies, steidzos lielajā salonā.

Kapteinis Nemo jau bij tur un gaidīja mani. Piecēlies sveicināja un vaicāja, vai es esot ar mieru pavadīt viņu.

Tā kā viņš ne vārda nerunāja par to, kādēļ astoņas dienas netika rādī­jies, arī es atturējos izvaicāt, tikai vienkārši atteicu, ka es un mani draugi esam gatavi viņam sekot.

— Tikai, kapteiņa kungs, atļaujiet man vienu vaicājumu, — es vēl pie­bildu.

— Vaicājiet, Aronaksa kungs. Ja būs iespējams, es atbildēšu.

— Kā tas nākas, kapteiņa kungs, ka jums, kas esat sarāvis visas attie­cības ar sauszemi, tomēr vēl ir savi meži uz Krespo salas?

— Profesora kungs, — kapteinis atbildēja, — mežiem, kas manā īpašumā, nevajag ne saules, ne tās gaismas, ne siltuma. Tajos nemājo ne lauvas, ne tīģeri, ne leopardi, ne citi kādi četrkāji. Šie meži aug tikai man vienam. Tie nav sauszemes, bet gan zemūdens meži.

— Zemūdens meži! — es iesaucos.

— Jā gan, profesora kungs.

— Un jūs aicināt mani tos aplūkot?

— Katrā ziņā.

— Kājām?

— Un pie tam vēl sausām.

— Un medīt?

— Medīt.

— Ar šauteni rokās?

— Ar šauteni rokās.

Es skatījos «Nautila» kapteinī tādām acīm, kurās gan nebij nekā glai­mojoša.

—Tiešām, — es domāju, — viņa galva nav kārtībā. Viņam uznākusi kāda lēkme un acīm redzot arī tagad vel nav pārgājusi. Ir gan nelaime! La­bāk taču, lai viņš būtu savādnieks nekā traks.

Šādas domas skaidri bij lasāmas arī manā sejā, bet kapteinis Nemo turēja par vajadzīgu tikai aicināt mani viņam sekot. Es gāju līdzi kā cilvēks, kas gatavs uz visu. Tā mēs nonācām ēdamistabā, kur brokastgalds jau bij klāts.

— Aronaksa kungs, — kapteinis teica, —lūdzu jus bez kādām ceremoni­jām pabrokastot kopā ar mani. Ēzdami varēsim patērzēt. Es jūs apsolīju izvadāt pa mežiem, bet nevaru apsolīt, ka pacienāšu jūs tur kādā restorānā. Tāpēc ieteiktu jums ēst, rēķinoties ar to, ka tikai stipri vēlu tiksiet atkal pie galda!

Es arī nelikos daudz skubināties. Ēdiens sastāvēja no dažādu sugu zivīm un lieliskiem zoofitiem ar dažādu gremošanu veicinošu jūras aļģu, kā porphijria laciniata un laurentia primafetida piedevām. Dzērām vienīgi tikai skaidru ūdeni, kuram arī es pēc kapteiņa parauga piepilināju klāt mazliet liķiera, ko kamčatkiešu veidā dabū no aļģes ar nosaukumu rodo- mena palmata.

Kapteinis Nemo brīdi ēda un tikai tad ierunājās:

— Profesora kungs, saņēmis uzaicinājumu uz medībām manos mežos Krespo salā, jūs droši vien nodomājat, ka es esmu atmetis savus pamatprin­cipus. Bet, kad es paskaidroju, ka runa ir par zemtidens mežiem, jūs notu­rējāt mani par traku. Profesora kungs, nekad nevajag uz ātru roku spriest par cilvēkiem.

— Bet, kapteiņa kungs, ticiet, ka es…

— Lūdzu uzklausiet vispirms mani, un tad spriediet, vai es esmu traks vai rīkojos pret saviem principiem.

— Es klausos.

— Profesora kungs, jūs zināt tikpat labi kā es, ka cilvēkam iespējams uzturēties zem ūdens, ja tikai var paņemt līdzi elpošanai nepieciešamo krājumu gaisa. Zemūdens darbos strādniekam ūdens necaurlaidīgā apģērbā un metala cepuri galvā elpojamo gaisu piegādā sevišķs sūknis, bet izelpoto regulatori aizgādā prom.

— Šo aparatu sauc par skafandru, — es teicu.

— Jā. Bet ar to cilvēks nevar brīvi kustēties. Viņš nevar tikt vaļā no sūkņa, kas piegādā gaisu pa kaučuka cauruli, un tā ir īsta ķēde, kas to sien pie zemes. Ja arī mēs šeit, uz «Nautila», būtu tāpat atkarīgi no zemes, tad nekur tālu vis netiktu.

— Un kāds līdzeklis ir kļūt brīvam?

— Tas ir Rukveirola-Daneiruza aparats, divu jūsu tautiešu izgudrots; bet es to esmu pārlabojis un pielāgojis savām vajadzībām, tā ka tagad jūs ar to varat riskēt arī jaunajos fizioloģiskos apstākļos un pie tam nemaz nekaitēt savam organismam. Šis aparats ir biezas dzelzs plāksnes rezer­vuārs, kurā es ar piecdesmit atmosfēru lielu spiedienu iesūknēju gaisu. Aparatu kā kareivja somu ar siksnām piesien uz muguras. Tā virsējā daļa ir kastei līdzīga, kur plēšveidīga ierīce gādā, lai gaiss aizplūstu tikai normālā spiediena pakāpē. Parastajam Rukveirola aparatam divas kau­čuka caurules sniedzas no šās kastes līdz nesēja degunam un mutei; viena no tām kalpo ieelpojamā, otra izelpojamā gaisa novadīšanai, bet elpotājs tās pēc vajadzības ar mēli aiztaisa vai atdara. Tā kā man jārēķinās ar lielu spie­dienu jūras dibenā, es, tāpat kā ūdenslīdēji, galvu ietērpju vara čaulas bumbā un tai tad arī pievienoju ieelpojamā un izelpojamā gaisa caurules.

— Tas ir labi izdomāts, kapteini Nemo. Tomēr gaiss, ko paņemsiet līdzi, drīz sabojāsies un paliks elpošanai nederīgs, jo tajā ir tikai piecpad­smit procentu skābekļa.

— Bez šaubām. Bet es jums jau teicu, Aronaksa kungs, ka «Nautila» sūkņi to iepilda ar ārkārtīgi lielu spiedienu un tāpēc aparata rezervuāros elpošanai noderīga gaisa ietilpst tik daudz, cik nepieciešams deviņām vai desmit stundām.

— Vairāk man nav ko jautāt, — es teicu. — Tikai pasakiet man vēl, kā jūs apgaismojat sev ceļu pa okeana dzelmi?

— Ar Rumkorfa aparata palīdzību, Aronaksa kungs. Pirmāk minēto es nesu uz muguras, bet šo piestiprinu pie jostas. Tam es atkal lietoju Bunzena elementu, ko piepildu nevis ar kalija bichromatu, bet gan ar jūrā bagātīgi atrodamo nātriju. Induktivā spole uztver radīto elektrību un no­vada to sevišķi ierīkotā lukturī. Šajā lukturī ievietota spirālveidīgā stikla caurule, pildīta ar ogļskābo gāzi. Kad aparatu palaiž darbā, gāze sāk spilgti un vienmērīgi kvēlot. Tādā kārtā es elpoju un redzu.

— Kapteini Nemo! Uz visiem maniem jautājumiem jūs devāt tik izsme­ļošas atbildes, ka es gandrīz nedrīkstu jūs vairāk izvaicāt. Par Rukveirola un Rumkorfa aparatiem jūs mani esat pārliecinājis. Bet tad beigās vēl Indzu paskaidrot, kas tā par šauteni, ar ko jūs gribat mani apbruņot.

Tā nebūt nav ar pulveri lādējama, — kapteinis atteica.

— Tātad ar saspiestu gaisu?

— Bez šaubām. Kā lai es te izgatavotu pulveri, ja man kuģī nav ne salpetra, ne sēra, ne ogļu?

• Bet tomēr apkārtējais izplatījums še ir astoņi simti piecdesmit pie­cas reizes blīvāks par gaisu; lai labi trāpītu, lodei jāpārvar stipra pre­testība.

—Tam nav nekādas nozīmes. Ir lielgabali, kurus pēc Fultona vēl pārla­bojuši angļi Filips Kols un Barlejs, francūzis Fursī un itālietis Landi, un tie, apgādāti ar sevišķu slēdzēju sistēmu, var šaut arī šādos apstākļos. Bet es atkārtoju: pulvera vietā es lietoju ārkārtīgi saspiestu gaisu, kuru «Nautila» sūkņi piegādā pārpilnām.

— Tāds gaiss taču drīz vien tiek iztērēts.

— Nu, bet kam tad man Rukveirola rezervuārs, no kura es pēc patikas varu paņemt, cik vajadzīgs? Te tikai nepieciešams pagriezt krānu. Bet jūs, Aronaksa kungs, redzat pats, ka zemūdens medībās nav jātērē ne pārāk daudz gaisa, ne ložu.

— Tomēr rnan liekas, ka tajā puskrēslā un no atmosfēras spiediena tik smagā ūdeni lode nesniegs diez cik tālu un tās dzēliens nebūs nāvīgs.

— Profesora kungs, gluži otrādi, katrs šīs lodes dzēliens ir nāvīgs, — lai cik viegli tā arī skartu medījamo kustoni, tas krīt, kā zibens ķerts.

— Kāpēc tā?

— Tāpēc, ka šī šautene neraida parastās lodes, bet austriešu ķīmiķa Lenibreka izgudrotas mazas stikla kapseles, kuru man liels krājums. Šajās kapselēs ar tērauda apvalku un svina smagumu, kuras īstenībā ir mazas Leidena pudeles, elektriskā enerģija izpaužas visspēcīgāk. No vieglākā pie­skāriena kapseles pārsprāgst, un visstiprākais dzīvnieks krīt nonāvēts. Varu vēl piezīmēt, ka kapseles nav lielākas par ciparu četri un ka parastās šau­tenes aptvere var uzņemt mazākais desmit.

— Man vairāk nav ko teikt, — es iebildu un piecēlos no galda. — Atliek tikai saņemt savu šauteni. Jīisu ceļi ir mani ceļi.

Kapteinis pavadīja mani uz «Nautila» pakaļējo galu; iedams garām savu draugu kajitei, es pasaucu Nedu un Konselu. Tie uz pēdām mums sekoja.

Visi četri mes nonācām pie kādas kabines, kas atradās pie uzejas līdzās mašinu telpai, kur mums bija jāpārģērbjas ceļa uzvalkos.

Загрузка...