III DESMIT MILJONU DĀRGA PĒRLE

Iestājās nakts. Es apgulos, tomēr lāgā nevarēju aizmigt. Visu laiku es sapņoju par haizivīm un vārdu «requin» un «retļuiem»[10] etimoloģiju gan at­zinu par pareizu, gan atkal par nepareizu.

Otrā rītā ap pulksten četriem mani uzmodināja kalpotājs, ko kapteinis

Nemo speciāli bij nodevis manā rīcībā. Es piecēlos, ātri apģērbos un devos salonā.

Kapteinis Nemo tur jau gaidīja mani.

— Aronaksa kungs, — viņš mani uzrunāja, — vai jus esat gatavs do­ties ceļā?

— Jā, kapteiņa kungs.

— Tad sekojiet man.

— Un mani biedri, kapteiņa kungs?

— Tiem jau ir ziņots, un viņi mūs gaida.

— Vai mēs iesim uzvilkt skafandras? — es vaicāju.

— Vēl ne. Es nevēlos, ka «Nautils» piebrauc pārāk tuvu šim krastam, mēs atrodamies puslīdz tālu no Manaras sēkļa. Bet es esmu licis sagatavot laivu, viņa mūs novedīs tieši vajadzīgā vietā, un tā mēs aiztaupīsim sev diezgan tālu gājienu. Mūsu ūdenslīdēju uzvalki arī jau laivā, mēs tos ap­ģērbsim, sākdami savu zemūdens ekskursiju.

Kapteinis Nemo aizvadīja mani pie kāpnēm, kuras sniedzās augšup līdz klājam. Neds un Konsels tur jau bij priekšā, abi līksmi par gaidāmo iz­priecu. Pieci «Nautila» matroži ar airiem rokās mus gaidīja pie kuģa sā­niem nolaistajā laivā.

Nakts vēl bij tumša. Mākoņu vāli aizsedza debesis, un tikai kāda reta zvaigznīte paslīda starp tiem. Es pievērsu skatienu zemei, bet saskatīju vie­nīgi tumšo loku, kas aizņēma trīs ceturtdaļas apvāršņa no dienvidrietumiem pret ziemeļrietumiem. «Nautils» pa nakti bij izniris pret Ceilonas rietumu krastu un patlaban atradās pie jūras līča vai līcī, ko izveidoja Ceilonas un Manaras salas krasti. Tur zem tumšajiem ūdeņiem mūs gaidīja vairāk kā divdesmit jūdžu garais seklis, neizsmeļamais pērleņu lauks.

Kapteinis Nemo, Konsels, Neds Lends un es novietojāmies laivas paka­ļējā galā. Laivas īpašnieks pats satvēra stūri, viņa četri biedri laida airus darbā, mēs atstūmāmies no kuģa un devāmies ceļā.

Laiva virzījās uz dienvidiem. Airētāji neko daudz nesteidzās. Es novē­roju, ka viņu spēcīgi virzītie airi pēc kara kuģa parauga tikai ik pa katrām desmit sekundēm iešķēlās ūdenī. Kamēr laiva slīdēja pēc inerces, lielas lā­ses kā izkausētas alvas pilieni lija melnajā viļņu gultnē; laiva tikko ma­nāmi šūpojās viegli virmotā ūdenī, bet gar tās priekšgalu šļakstījās mazi roboti vilnīši.

Mēs nerunājām ne vārda. Ko gan domāja kapteinis Nemo? Varbūt par to zemi, kurai viņš tuvojās un kura, pēc viņa domām, bij pārāk tuvu — gluži pretēji kanadieša uzskatam, kam tā likās vēl pārāk talu. Konsels lūkojās apkārt tikai ar vienkāršu ziņkāri.

Ap pussešicm pirmie rītausmas stari skaidrāk iezīmēja kalnus apvāršņa līnija. Diezgan līdzena austrumos—sala manāmi sliecās augstāk pret dien­vidiem. Sala vēl bij piecas jūdzes tālu, tās krastmala vietām saplūda ar dū­makaino ūdens klaju. Starp to un mums jūra bij pilnīgi tukša. Neredzēja ne­vienas laivas, neviena ūdenslīdēja. Dziļš klusums valdīja šajā pērļu zvej­nieku sapulcēšanās vietā. Kapteinis Nemo man jau bij aizrādījis, ka mēs šajā apvidū esam atbraukuši veselu mēnesi par agru.

Ap sešiem piepeši kļuva pilnīgi gaišs, kā jau parasts šajā tropiskajā josla, kur nepazīst ne rīta ausmas, ne vakara nokrēslas. Saules stari izšķēlās cauri austrumu pusē sablīvētiem mākoņiem, mirdzošais spīdeklis ātri cēlās augšup.

Nu es skaidri saskatīju zemi ar dažiem izklaidus augošiem kokiem.

Laiva pavērsās pret Manaras salu, kura apaļiski izliecās dienvidos. Kap­teinis Nemo bij piecēlies no sava sola un vēroja jūru.

Pēc viņa dotās zīmes izmeta enkuru, bet ķēde tikko pastiepās, jo ūdens te bij ja daudz, tad metru dziļš. Mēs bijām atbraukuši pērleņu sēkļa vissek­lākajā vietā. Bēguma virzīta, laiva tūliņ aplieca loku enkuram apkārt un paslīda uz klajās juras pusi.

Mēs esam pie mērķa, Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo teica. — Jūs redzat šo šauro juras līci? Te pēc viena mēneša pulcēsies daudzas zvej­nieku laivas un drošsirdīgi nirēji pārmeklēs šos ūdeņus. Šis jūras līcis lai­mīgā kārtā tādai zvejai ir sevišķi piemērots. Līcis aizsargāts pret visiem stiprākiem vējiem, un šī jura nav pārāk vētraina un netraucē nirējus darbā. Mēs tūliņ apģērbsim skafandras un uzsāksim savu gājienu.

Es nekā neatbildēju, tikai noraudzījos šajos aizdomīgajos ūdeņos un ar matrožu palīdzību sāku apģērbt smago jūras uzvalku. Arī kapteinis Nemo un abi mani biedri ģērbās tāpat. Neviens cits 110 «Nautila» ļaudīm mūs nepa­vadīs šajā jaunajā ekskursijā.

Drīz jau mēs līdz kaklam bijām iesprostoti kaučuka apģērbos, bet gaisa aparatus mums piesēja uz muguras. Rumkorfa aparatu nebij. Iekams iebāzu galvu metala čaulā, es par to ieminējos kapteinim.

— Šoreiz šie aparati mums nebūs vajadzīgi, — viņš man atbildēja. — Mēs neiesim visai dziļi, saules gaismas mums pietiks, iai saredzētu ceļu. Vispār nav ieteicams šajos ūdeņos rādīties ar elektrisku laternu. Gaisma var pievilināt kāda bīstama šo apvidu apdzīvotāja uzmanību.

12 — Žils Verns

Kapteinim Nemo tā runājot, es pagriezos pret Nedu Lendu un Konselu, bet abiem maniem draugiem galvas jau bij metāla čaulā, tie nevarēja ne dzirdēt, ne arī atbildēt.

Man atlika tikai vēl viens jautājums kapteinim Nemo.

— Un mūsu ieroči? — es vaicāju. — Mūsu šautenes?

— Šautenes? Kam mums tās? Vai jusu kalnieši neuzbrūk lācim ar dunci rokā, un vai tērauds nav drošāks nekā svins? Te jums bus krietns asmens. Aizbāziet to aiz jostas, un tad iesim.

Es palūkojos uz saviem biedriem. Tie bij apbruņoti tāpat kā mēs, bez tam Nedam Lendam bij rokā vēl milzīga harpūna, kuru viņš bij paspējis novietot laivā pirms aizbraukšanas no «Nautila».

Tad, sekodams kapteiņa paraugam, es ļāvu uzmaukt galvā smago vara ķiveri. Mūsu gaisa rezervuāri tūliņ sāka darboties.

Pēc acumirkļa matroži mūs citu pēc cita izcēla no laivas, un pusotra metra zem ūdens mēs ar kājām sataustījām gludu smilkšu dibenu. Kaptei­nis Nemo deva ar roku zīmi, mēs sekojām viņam un pa slaidu slīpumu pa­mazām nogājām zem ūdens.

Tur izgaisa manas moku pilnās iedomas. Es jutos brīnišķīgi mierīgs. Vieglā kustēšanās iespēja radīja drosmi, bet svešādās apkārtnes ainas sais­tīja iztēli.

Saule jau pietiekoši sniedza zem ūdens savu gaismu. Vissīkākie priekš­meti bij saredzami pietiekoši labi. Pēc desmit minūtēm mēs bijām jau piecu metru dziļumā, un jūras dibens kļuva gandrīz gluži līdzens.

Mūsu soļu iztraucētas, kā slokas no kāda purva bariem vien cēlās aug­šup vienspuraiņu sugas zivis, kurām nav citu spuru kā tikai aste. Es tur pamanīju Javas čūskveidīgo zivi — tiešām īstu čūsku astoņu decimetru garumā; ja viņai nebūtu zeltītā svītra sānos, to tās zilganā vēdera pēc viegli varētu samainīt ar jūras zuti. No stromateidu sugas ar saspiesta­jiem ovalajiern ķermeņiem te bij tā sauktās buru zivis spilgtās krāsās, ar izkaptij līdzīgām muguras spurām; barībai īsti noderīgas zivis, kuras var žāvēt un marinēt un kuras sagatavotā veidā pazīstamas ar nosaukumu «ka- ravade». Bez tam vēl trankvebaras no apsiforoidu sugas, kam ķermenis apklāts bruņveidīgām zvīņām, uz muguras tām astoņas iegarenas rievas.

Augšup kāpjošā saule arvien skaidrāk apgaismoja ūdens dzīles. Jūras dibens pamazām mainījās. Aiz gludās smilkts sakās apaļiem akmens grau­diem noklāts, moluskiem un zoofitiem pārsegts klajums. No šīm abām pē­dējām sugām te bij placenas ar plāniem un nevienādiem vākiem; tās ir austeru dzimtas un mājo galvenokārt Indijas okeānā un Sarkanajā jurā; oranždzeltenās lūciņas ar gredzenveidīgiem vākiem; Persijas purpurglie- meži, no kuriem «Nautils» dabūja brīnišķu krāsu; vienpadsmit centimetru garie ragainie klinteni, kas vērpās kā rokas ar izplestiem tvarstošiem pirk­stiem; dzeloņainām adatām pārklātā turbinnella cornigcra; lingilas, hyantas. anatinas, ēdamie gliemji, ko pārdod Indostanas tirgos, liegi" vizošās pelagi- jas un, beidzot, šo jūru viskrāšņākie, vēdekļveidīgiem augiem līdzīgie* gliemji — okulinas.

Pa šiem dzīvajiem augiem zem hidrofitu velvēm ņirbēja neskaitāmi posmkāji, starp citu, jūras bullis, kura čaula apaļa trijstūra veidā, šim jūras, šaurumam raksturīgie krabji un riebīgā partenopa. Vairāku lāgu man te gadījās redzēt arī kādu citu tikpat riebīgu kustoni, Darvina aprakstīto mil­zīgo vēzi, kuru daba apveltījusi ar instinktu un spēju baroties no kokosa riekstiem: dzīvnieks uzrāpjas krastmalas kokos, noplūc un nomet zeme riekstu, tas pārplīst, un vēzis to atver ar savām stiprajām spīlēm. Te gai­šajā jūras dzīlē vēzis skraidīja apbrīnojami veikli, kamēr īstie jūras rupuči; Malabaras krastu apvidos tikai lēnītiņām rāpuļo starp zoofitu apklātām, it. kā kustīgām klintīm.

Beidzot, ap pulksten septiņiem, mēs aizsniedzām sēkli, kur mājo miljo­niem pērleņu gliemežu.

Šie dārgie moluski ar saviem bruņo gļotu izdalījumiem pieaug tik cieši klintij, ka nevar vairs brīvi kustēties; šajā ziņā tie stāv zemāk par paras­tajiem gliemjiem, kuriem daba gluži nav laupījusi kustēšanās spēju.

Pērlenei meleagrina — «pērļu mātei» abi vāki gandrīz vienāda lieluma, ieapaļi, biezi un ārpusē stipri grubuļaini. Dažām gliemežnīcas lapotas un rievotas, zaļganām, augšmalā spīdošām svītrām. Tās ir jaunākās paau­dzes.

Pārējās, no ārpuses cietas un melnas, desmit un vairāk gadu vecas,— piecpadsmit centimetru platas.

Kapteinis Nemo man ar roku norādīja šo pērleņu milzīgo daudzumu, un es sapratu, ka to krājums te patiešām neizsmeļams: radošais dabas spēks sīksti pretojas cilvēka iznīcināšanas tieksmei. Neds Lends, allaž uzti­cīgs savam mednieka instinktam, nekavējās uzlasīt skaistākos moluskus un sabāzt tīkla somā, kura viņam karājās pie sāniem.

Bet šeit mēs nevarējām uzkavēties. Bij jāseko kapteinim, kas, likās, va­dīja mūs pa viņam vienīgajam zināmām ejām. Juras dibens manāmi sliecās augšup, un reizēm, paceldams roku, es manīju, ka ta izlien ūdens virspuse.

Bet tad zeme zem mūsu kājām atkal niķīgi sāka slīgt lejup. Mums bieži nācās mest līkumu ap piramidveidīgi noasotām klinšu šķautnēm. No to tumši ēnotiem iedobumiem it kā kara rīki mums pretim slejās lielie jūras vēži un skatījas savām nekustīgajām acīm, bet ap kājām ložņāja mirianas, : gliceras, aricijas, annelidas un citi posmkāji, izstiepuši taustekļus.

Tajā acumirklī dīvaini sablīvētu klinšu grēdā mūsu priekšā pavērās kāda plata ala, izklāta visdažādāku gleznainu zemūdens augu gobeleniem. Pir­mēja mirklī šī ala man likās pilnīgi tumša. Saules stari, šķita, šeit zaudēja savu spožumu. Blāvā gaisma bij tikai vājš atspīdums.

Kapteins Nemo iegāja iekšā. Mēs tam sekojām. Drīz manas acis aprada .ar samērā ne visai tumšo krēslu. Es labi saskatīju dīvaini izliekto velvju spraišļus, kuri balstījās uz dabiskām granita kolonām, resnām pie pamat­nes; tās atgādināja smagnējo Toskanas arehitekturu. Kādēļ mūsu neizpro­tamais vadonis mūs veda šīs zemūdens alas dziļumos? To es dabūju zināt .mazliet vēlāk.

Nogājuši pa diezgan stāvu slīpumu, mēs atradāmies it kā apaļā akā. Tur kapteinis Nemo apstājās un ar roku norādīja mums uz kādu priekš­metu, kuru es līdz šim vēl nebiju pamanījis.

Tas bij ārkārtīga lieluma gliemezis, milzeņa tridakna. Ja viņa vāku iz­lietotu baznīcas vajadzībām, tajā varētu saliet veselu ezeru svētīta ūdens; tas bij vesels baseins, vairāk kā divi metri plats un tātad lielāks par to, kurš greznoja Nautila salonu.

Es piegāju tuvāk šim fenomenālajam moluskam. Ar savām gļotām tas bij pielipinājies kādai granita plāksnei un tur alas rāmajos ūdeņos vien­tulīgi attīstījās. Es rēķināju šīs tridaknas svaru uz trīs simti kilogramiem. Ja gaļas vien šādai «austerei» ir ap piecdesmit kilogramu, būtu vajadzīgs patiešām Gargantua vēders, lai norītu kādu duci šādu austeru.

Kapteinim Nemo katrā ziņā jau agrāk bij zināma šī tridakna. Droši vien 'viņš šodien to neapmeklēja pirmo reizi, un man šķita, ka tieši tāpēc viņš at­vedis mūs šurp, lai parādītu šādu dabas brīnumu. Bet es maldījos. Kaptei­nis Nemo bij atnācis tikai tāpēc, lai pats pārliecinātos, kādā stāvoklī pat­laban atrodas tridakna.

Abi gliemežnīcas vāki bij pusviru. Kapteinis piegāja klāt un iebāza savu •dunci spraugā, lai neļautu tai aizvērties, tad ar roku pacēla plēvaino, gar malām izroboto seģeni, kas kā mētelis pārklāja dzīvnieku.

Tur gliemenes kroku starpā es ieraudzīju pilnīgi vaļīgi guļam pērli ko­kosa riekstu lielumā. Ar savu apaļo formu, ar savu ideālo dzidrumu un

;i 80 apbrīnojami zaigaino nokrāsu tas bij nenovērtējams dārgums. Nevaldāmas, ziņkāres dzīts, es pastiepu roku, lai to saņemtu, pasvērtu saujā, aptaustītu!' Bet kapteinis Nemo satvēra manu roku, noraidoši pamāja, ātri izvilka savu dunci no spraugas un ļāva vākiem spēji aizvērties.

Tad es sapratu kapteiņa Nemo nodomu. Pamezdams šo pērli turpat tridaknas mēteļa krokās, viņš tai ļāva pieaugt vēl lielākai. Katru gadu glie­meža atdalītās gļotas veidoja jaunu koncentrisku kārtiņu. Tikai vienam pašam kapteinim bij zināma šī ala, kur «nogatavojās» tāds brīnišķīgs da­bas auglis; tikai viņš pats to savā laikā «noraus» un ievietos savu dārgumu krājumos. Bij iespējams, ka viņš pcc ķīniešu un indiešu parauga bij māk­slīgi ieaudzējis šo pērli, iemezdams gliemeža krokās kādu metala vai stikla, gabaliņu, kas tad palēnām sāka apkaļķoties perlamutra kārtām. Lai nu ka,, bet, salīdzinādams šo pērli ar visām līdz šim redzētām, arī ar tām, kas mir­dzēja kapteiņa paša kolekcijā, es to novērtēju uz desmit miljoniem franku.. Tas bij lielisks dabas brīnums, ne vairs greznuma un rotas lieta, jo nezinu,, kuras sievietes auss to varētu panest.

Milzīgās tridaknas apskate bij beigusies. Kapteinis Nemo griezās at­pakaļ uz alas izeju, mēs izgājām augšā pērleņu sēklī, skaidro ūdeņu ap­vidū, ko nirēji vēl nebij paspējuši saduļķot.

Kā īstā pastaigā mēs gājām izklaidus, ikviens pēc patikas apstājās vai aizklīda sāņus. Mani vairs it nemaz nemocīja bailes, kas iepriekš tik smieklīgā kārtā saviļņoja manu iztēli. Juras uzkalns manāmi sliecās aug­šup un tuvināja mūs līmenim, līdz kamēr viena metra dziļumā mana galva izcēlās klajā gaisā. Konsels piebiedrojās man un, piebāzis savu lielo me­tālā galvas čaulu manējai, acīm draudzīgi mani pasveicināja. Bet šis pla­kanais paugurs te bij tikai dažas asis garš, tūliņ mums atkal bij jāatgrie­žas «savā elementā». Šķiet, ka tagad man tiesības to tā nosaukt.

Pec minūtēm desmit kapteinis Nemo piepeši apstājās. Man likās, ka' viņš grib griezties atpakaļ. Nē. Ar žestu viņš pavēlēja mums saspiesties aiz viņa kādā platā klints dobumā. Viņa roka izstiepās pret kādu vietu ūdens masā, un es ar lielāko uzmanību skatījos turp.

Pieci metri atstatu no manis parādījās kāda tumša ēna un nolaidās līdz pašam dibenam. Manī pavīdēja šalkainas domas par haizivīm; bet es mal­dījos, — šoreiz mums vēl nebij darīšanas ar okeāna nezvēru.

Tas bij cilvēks, dzīvs cilvēks, melnīgsnējs indietis, zvejnieks, bez šau­bām, kāds nabaga puisis, kurš pasteidzās uzlasīt vārpas, pirms pļauja vel sākusies. Es saskatīju arī viņa laivas dibenu, laiva bij noenkurota dažas pēdas virs tā galvas. Viņš te nonira, te atkal cēlās augšup. Cukurgalvas veidā apcirstu akmeni kājās iemiedzis, viņš ātri nonira dibenā, pēc tam, ■laivā uzpeldējis, to ar virvi vilka augšā. Tā bij visa viņa zvejas ierīce. Nokļuvis apmēram piecu metru dziļumā, viņš rāpās uz ceļiem un pildīja ■savu somu ar gliemežiem, kas pagadījās pie rokas. Tad viņš iznira augšā, izbēra savu lomu laivā, uzvilka akmeni un laidās atkal lejā turpināt zveju, ikura neilga vairāk par 30 sekundēm.

Šis zvejnieks mūs neredzēja. Klints ēna mūs aizslēpa no viņa acīm. Un vispār, kā gan šis nabaga indietis lai iedomātos, ka cilvēki, viņam pa­šam radniecīgas būtnes, slēpjas turpat zem ūdens un novēro katru viņa Ikustību? Vairāk reižu viņš tā pacēlās augšup un atkal nonira dibenā. Ik­reiz viņš salasīja ne vairāk kā kādu duci gliemežu, atplēšot tos no klints, kur tie ar savām gļotām bij cieši pielipinājušies. Un cik daudziem no šiem gliemjiem nemaz nebūs pērļu, kuru dēļ viņš riskēja ar savu dzīvību!

Es viņu vēroju ar dziļu uzmanību. Viņš kārtīgi peldēja augšup un at­kal nonira lejā, un pusstundas laikā viņam nekādas briesmas nedraudēja. Biju pavisam nogrimis šā pievilcīgā skata vērošanā, kad piepeši, indietim •ceļos nometoties, es ieraudzīju viņu izbailēs saraujamies, pielecam kājās un mēģinām aizsniegt ūdens virspusi.

Tūliņ es arī sapratu viņa izbaiļu cēloni. Pāri nelaimīgajam nirējam parādījās melna ēna. Tā bij milzīga haizivs, kura ugunīgi spīdošām acīm un atplestām žaunām diagonali šāvās lejup.

Es kļuvu mēms no šausmām un nespēju pakustināt ne locekļa.

Spēcīgu spuru vēcieniem rijīgais kustonis traucās indietim virsū, kurš •metās sāņus un tā izvairījās gan no haizivs zobiem, bet ne no viņas astes: .stiprs sitiens trāpīja viņa krūtis un nogāza zemē.

Šis skats ilga tikai dažas sekundes. Haizivs griezās atpakaļ, apvēlās uz muguras un taisījās pāršķelt indieti pušu. Šajā acumirklī es samanīju, ka man blakus stāvošais kapteinis Nemo spēji piecēlās. Tad dunci rokā viņš •gāja tieši nezvēram pretī, gatavs cīnīties ar to krūti pret krūti.

Haizivs, kura patlaban grasījās sakampt indieti, pamanīja jauno preti­nieku, apsviedās uz vēdera un ātri traucās tam pretī.

Vēl šodien es it kā redzu kapteiņa Nemo pozu. Visus gribas spēkus sa­ņēmis, viņš ar apbrīnojamu aukstasinību gaidīja briesmīgo haizivi, kad tā viņam tuvojās, ar strauju lēcienu sāņus izvairījās no tās trieciena un no­gremdēja savu dunci haizivs vēderā. Bet ar to vēl nebij gana. Iesākās draus­mīga cīņa.

Haizivs, figurali sakot, norecās. Asinis aumaļām plūda no tās ievaino­juma. Odens visapkārt kļuva sarkans, un cauri šim blāvajam šķidrumam es vairs nekā skaidri nevarēju saskatīt.

Līdz tam mirklim, kad kādā skaidrākā plankumā es atkal ieraudzīju kapteini Nemo, pieķērušos kādai kustoņa spurai un augumu pret augumu cīnāmies ar šo nezvēru, dūrienu pēc dūriena raidot tā vēderā, tomēr nespē­jot trāpīt nāvīgi pašā sirdī. Haizivs cīnīdamās tik spēcīgi sakūla ūdeni, ka tā mutulis draudēja aizskalot mani.

Es gribēju steigties kapteinim palīgā, bet šausmas bij mani pavisam sastindzinājušas.

Stulbām acīm es skatījos, kas tur notiek. Vēroju, ka cīņas paņēmieni mainās. Smagā ķermeņa spiests, kapteinis nokrita zemē. Tad haizivs žokļi atpletās plati vaļā kā milzīgas fabrikas dzirkles, un šoreiz kapteiņa pēdējais mirklis droši būtu klāt, ja palīgā nepiesteigtos Neds Lends, ietriekdams savu šausmīgo ieroci nezvēra ķermenī.

Veseli asiņu mutuļi izšļācās ūdenī. Ar neaprakstāmu niknumu haizivs to sakūla milzīgos viļņos. Neds Lends bij labi trāpījis. Nezvērs mocījās nāves konvulsijās. Sirdī ķerts, tas tik drausmīgi raustījās, ka ūdens mu­tulis Konselu pagāza zemē.

Pa to laiku Neds Lends atbrīvoja kapteini. Tas piecēlās neievainots un tūliņ steidzās pie indieša, ātri pārgrieza virvi, ar ko tas bij piesējies akme­nim, paņēma viņu uz rokām un ar spēcīgu kājas atspērienu pacēlās virs ūdens.

Mēs pārējie trīs viņam sekojām un pēc dažiem mirkļiem, brīnišķīgi iz­glābti, sasniedzām pērļu zvejnieka laivu.

Kapteiņa Nemo pirmās rūpes bij atdzīvināt nelaimīgo. Es nezināju, vai tas viņam izdosies, tomēr cerēju, jo nabaga vīrs visai ilgi nebij ūdenī. Bet haizivs astes trieciens varēja būt nāvīgs.

Konsels un kapteinis enerģiski to berzēja, un slīkonis par laimi atguva samaņu. Viņš atvēra acis. Kāds gan bij viņa pārsteigums, varbūt pat izbai­les, kad viņš ieraudzīja, ka pār to bij noliekušās četras lielas vara galvas.

Un bez tam vēl, ko gan viņš varēja domāt, kad kapteinis Nemo izvilka no savas kabatas maisiņu ar pērlēm un iespieda to viņam saujā? Nabaga Ceilo­nas indietis drebošu roku saņēma šo ūdens valdnieka ķēnišķīgo dāvanu. Viņa pārbijušās acis nepārprotami liecināja, ka viņam nav ne jausmas, kādām pārcilvēciskām būtnēm jāpateicas reizē par savu bagātību un dzīvību.

Pēc kapteiņa Nemo dotās zīmes mēs gājām atpakaļ uz pērleņu sēkli un tad pa pirmak jau ielo cc|u pec pusstundas aizsniedzām noenkuroto «Nau­tila» laivu.

Tajā sakāpuši, mēs ar matrožu palīdzību atkal atbrīvojāmies no savām smagajam vara galvassegām.

Kapteiņa Nemo pirmais teikums bij domāts Nedam Lendam: Pateicos, meistar Ned Lend, — viņš teica.

Tas bij tikai vienkāršs revanšs, kapteiņa kungs, Neds Lends atbildēja. — Iis nolīdzināju savu parādu.

Viegls smaids pārslida par kapteiņa Nemo lūpām, un ar to ši lieta bij izbeigta.

— Uz «Naulilu»! — viņš sacīja.

Laiva atkal viegli slīdēja pa viļņiem. Pec maza brīža mes sastapām peldošo haizivs ķermeni.

Pēc viņas spuru melnajiem galiem es uzzīmēju šo bīstamāko Indijas jūras laupītāju — īsto haizivju sugas pārstāvi. Tā bij vairāk kā divdesmit piecu pedu gara, viņas žokļi aizņēma trešo daļu rumpja. Ta bij veca haizivs, spriežot pēc sešām trijstūros savirknētām zobu rindām.

Kamēr mēs aplūkojām nedzīvo masu, ap laivu saradās kads ducis šo plēsoņu. Bet mums tās nepiegrieza nekādas vērības, cenzdamās saplosīt haizivi un cita citai izraut gabalu no mutes.

Pusdeviņos mēs jau atkal bijām uz «Nautila».

Tur es nogrimu atcerēs par piedzīvojumiem uz Manaras sēkļa. No visiem šiem novērojumiem es biju skaidrībā par to, ka kapteinis Nemo ir nepārspē­jami drošsirdīgs un ka viņam tomēr ir ārkārtīga līdzjūtība pret dzīvu būtni no sauszemes, pret kādu no tās rases, 110 kuras vairīdamies viņš slēpās zem ūdens. Redzams, ka šis cilvēks tomēr vel nebij paspējis nonāvēt sevī vi­sas simpātijās pret sauszemes apdzīvotājiem.

Kad es viņam par to ieminējos, viņš atbildēja mazliet uztraukts:

Šis indietis ir apspiests zemes iemītnieks, bet es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu visus apspiestos.

Загрузка...