20000 lje pa jūras dzelmi

XXII KAPTEIŅA NEMO ZIBENS

Mēs visi trīs nepieceldamies paskatījāmies uz meža pusi — es, apturē­dams roku pusceļā uz muti, Neds Lends, nobeigdams savus virēja pienāku­mus.

— Akmens nekrīt no debesīm, — Konsels teica, — vai arī tādā gadījumā tos sauc par aeroliticm.

Otrs rūpīgi nogludināts akmens izsita Konselam garšīgu putna kājiņu no rokas un ar to pievērsa vēl vairāk uzmanības viņa piezīmei.

Visi trīs, pietrūkušies kājās, piespieduši šautenes pie pleca, mēs bijām gatavi atbildēt katram uzbrukumam.

— Vai tie varētu būt pērtiķi? — Neds Lends iesaucās.

— Gandrīz, — Konsels mierīgi atteica. —• Tie ir mežoņi.

— Uz laivu! — es saucu, pats virzīdamies turp.

Mums tiešām neatlika nekas cits kā atkāpties: pāra desmit, lokiem un lingām bruņojušies, iedzimtie parādījās kāda mežiņa malā, kurš aizslēpa apvārsni labajā pusē tikko simts soļu attālu.

Mūsu laiva bij asis desmit no mums.

Mežoņi netuvojās skriešus, bet no viņu izturēšanās bij sagaidāms tas ļaunākais. Bultas un akmeņi lidoja uz mums.

Neds Lends neparko negribēja pamest savākto pārtiku. Par spīti drau­došajām briesmām viņš pamiedza cūku vienā un ķengurus otrā padusē, bet ar visu to tomēr vēl diezgan ātri tika uz priekšu.

Pēc divām minūtēm mēs jau bijām krastmalā. Vienā acumirkli medījums bij novietots laivā, tā ūdent un abi airi rokās. Mēs nepaguvām pabraukt divas kabeļtauvas tālu, kad kāds simts mežoņu žestikulēdami un kaukdami metās līdz viducim ūdenī. Es palūkojos, vai viņu aurošana neizvilinās kādu cilvēku uz «Nautila» klāja. Nē, neviens nebij redzams. Klajā jūrā iegūlis, lielais kuģis palika tukšs, kā bijis.

Brīdi vēlāk mēs jau kāpām uz «Nautila». Ieejas lūka bij vaļā. Laivu pie­sējuši, mēs nokāpām kuģa iekšienē.

Es iesteidzos salonā, no kurienes atskanēja daži akordi. Kaptcnis Nemo, pār savu instrumentu noliecies, likās pavisam aizmirsies mūzikas ekstāzē.

— Kaptein! — es viņam uzsaucu.

Viņš nedzirdēja.

— Kaptein! — es atkārtoju, pieskardamies tā rokai.

Viņš notrīsēja un pagriezās.

— Ak, tas esat jūs, profesora kungs, — viņš teica. — Nu kā, vai jums bij izdevīgas medības? Daudz ievācāt saviem botāniskiem pētījumiem?

— Jā gan, kapteiņa kungs, — es atbildēju. — Tikai nelaimīgā kārtā mēs esam atveduši līdzi baru divkāju, un viņu klātbūtne man liekas bīstama.

— Kas tie par divkājiem?

— Mežoņi.

— Mežoņi! — kapteinis Nemo ironiski atsaucās. — Un jūs vēl brīnāties, profesora kungs, ka, paspēruši kāju uz viena no mūsu zemeslodes apvidiem, sastopat mežoņus? Starp citu, vai tie, kurus jūs saucat par mežoņiem, ir sliktāki par tiem pārējiem?

— Bet, kapteiņa kungs …

— Es, profesora kungs, mežoņus esmu sastapis it visur.

— Nu lai arī tā būtu, — es atbildēju. — Bet, ja negribat viņus sagaidīt šeit uz «Nautila», jūs darītu labi, gādādami par kādu aizsardzību.

— Apmierinieties, profesora kungs, te nekas nav jāgādā.

— Bet iedzimto ir daudz.

— Cik daudz jūs viņus rēķināt?

— Mazākais vienu simtu.

— Aronaksa kungs, — kapteinis atbildēja, rokas no instrumenta tausti­ņiem nenoņēmis, — ja arī visi Jaungvinejas iedzimtie sapulcētos uz šā krasta, «Nautilam» tomēr nebūtu jābaidās no viņu uzbrukuma.

Kapteiņa pirksti atkal slīda pār instrumenta klaviatūru; es ievēroju, ka tie skāra tikai melnos taustiņus, kas melodijai piešķīra reizē graciozu un vienaldzīgu noskaņu. Drīz vien viņš šķita pavisam aizmirsis manu klātbūtni un no jauna nogrima savos sapņos, kurus traucēt es negribēju.

Es atkal devos uz klāja. Ārā jau bij pilnīgi tumšs, jo šajos zemajos pla­tuma grādu apvidos nakts uznāk spēji un bez mijkrēšļa. Gveboroara rēgojās tikai kā izplūdusi masa. Bet daudzie' krastmalā sakurtie ugunskuri liecināja, ka mežoņi nedomā iet projām.

Vairākas stundas es paliku te augšā, domādams par šiem iedzimtajiem, lai gan no viņiem vairs nebaidījos, jo kapteiņa nesatricināmā pašpaļaušanās arī mani bij nomierinājusi. Tad atkal pilnīgi tos aizmirsu, apbrīnodams tro­piskās nakts krāšņumu. Manas atmiņas traucās uz Franciju līdzi zodiaka zvaigznājiem, kuri pēc dažām stundām to apmirdzēs. Mēness spīdēja zenitā starp zvaigznāju grupām. Un tad es iedomāju, ka šis uzticamākais un labvē-

Ilgākais pavadonis parit atkal atnāks šajā pašā vietā pacelt ūdeni un novir­zīt «Nautilu» no tā korāļu sēdekļa. Ap pusnakti, pārliecinājies, ka virs sa- tumsušajiem ūdeņiem, tāpat kā zem krastmalas kokiem, viss klusu, es nokāpu savā kajitē un mierīgi iemigu.

Nakts pagāja bez kādiem ļauniem starpgadījumiem. Mežoņi droši vien bij nobijušies no jūras šaurumā guļošā nezvēra, jo lūka visu nakti palika atvērta un viņi viegli varētu iebrukt «Nautila» iekšējās telpās.

8. janvara rītā ap sešiem es atkal izgāju uz klāja. Rīta krēsla patlaban klīda. Tūliņ arī pret atskaidroto apvārsni bij saredzama sala — vispirms lēzenās krastmalas, tad kalnāju virsotnes.

Iedzimtie bij turpat, tikai daudz lielākā skaitā nekā vakar — ap pieci vai seši simti. Daži no tiem, izlietodami zemo ūdens līmeni, bij atbriduši un sarāpušies uz korāļu klinšu augstākajiem pauguriem, tepat vai tikai divu kabeļtauvu attālumā no «Nautila». Es viņus labi varēju saskatīt. Tie katrā ziņā bij īsti papuasi, skaistas rases piederīgi, milzeņu auguma, augstām un platām pierēm, lieliem, bet tomēr nesaspiestiem deguniem un baltiem zo­biem. Viņu kuplie, sarkani izkrāsotie mati spilgti atplaiksnījās pret nubijie- šiem līdzīgo, melni spīdīgo augumu. Pārgriezto un izstiepto ausu apakšā bij ievērtas kaula krelles. Lielāko tiesu šie mežoņi bij kaili. Starp tiem es saska­tīju arī dažas sievietes ar īstam krinolinam līdzīgu, no zālēm pagatavotu, augu jostas saturētu apģērbu no vidukļa līdz ceļiem. Dažu virsaišu kaklus greznoja pusmēnessveidīga rota un sarkanu un baltu stikla kreļļu virknes. Gandrīz visi bij bruņojušies ar loku, bultām un vairogiem, bet plecos katram karājās tīklveidīga soma ar apaļiem akmeņiem, kurus tie veikli met ar savām lingām.

Viens no virsaišiem, pienācis diezgan tuvu «Nautilam», uzmanīgi to ap­lūkoja. Viņš likās kādas augstākas šķiras «mado», tāpēc ka bij apsedzies ar malās izrotātu, dažādām spilgtām krāsām austu bananu lapu pinumu.

Es viegli būtu varējis nošaut šo mežoni, jo viņš slaistījās tikai pusšā- viena attālu, bet aprēķināju, ka labāk nogaidīt tiešu uzbrukumu no viņu puses. Eiropiešu un mežoņu sadursmē eiropietim katrreiz jāaizstāvas, nevis jāuzbrūk.

Pa visu bēguma laiku iedzimtie klaiņoja ap «Nautilu», bet neko daudz netrokšņoja. Es bieži dzirdēju saucienu «assai» un no viņu mājieniem nopratu, ka tie aicina mani malā; tomēr man šķita, ka prātīgāk šo laipno ielūgumu noraidīt.

Tajā dienā laiva palika turpat pie kuģa — meistaram Lendam par lielām sirdssāpēm, kurš tā kāroja vēl papildināt savus pārtikas krājumus. Izveicī­gais kanadietis izlietoja šo laiku, konservēdams gaļu un sagatavodams miltus, ko bij pārvedis no Gveboroaras salas. Mežoņi ap pulksten vienpa­dsmitiem devās atpakaļ krastā, jo korāļu virsotnes lēnām augošā paisumā sāka pazust zem ūdens. Bet es tomēr novēroju, ka salas krastmalā viņu skaits ievērojami pieauga. Bij iespējams, ka tie te saradās no kaimiņu salām vai, pareizāk sakot, no īstās Jaungvinejas. Bet laivas es nevienas nekur nevarēju ieraudzīt.

Nezinādams nekā labāka, es iedomāju pazvejot šajā jauki dzidrajā ūdenī, kur lielā daudzumā bij redzami gliemeži, zoofiti un jūras augi. Tā arī bij beidzamā diena, kad «Nautils» vēl kavējās šajā jūras šaurumā, jo rīt viņam, pēc kapteiņa Nemo solījuma, bij jau jādodas klajā jūrā.

Es pasaucu Konselu un liku atnest mazu vieglu ķeseli, līdzīgu tām, kuras lieto austeru zvejai.

— Bet šie mežoņi? — Konsels ievaicājās. — Lai profesora kungs neņem ļaunā, taču man viņi neliekas nemaz tik bīstami.

— Tomēr tie ir cilvēkēdāji, mīļais.

— Var but arī cilvēkēdājs un tomēr lāga cilvēks, — Konsels atbildēja, — tāpat kā var būt gardēdis un pie tam godīgs. Viena īpašība nemaz neiz­slēdz otro.

— Labi, Konsel. Lai arī būtu tā, kā tu saki, — ka tie ir godīgi cilvēk­ēdāji un godīgā kārtā notiesā savus gūstekņus. Tomēr, tā kā es nevēlos tikt apēsts, arī godīgi ne, tad atzīstu par vajadzīgu uzmanīties pats, jo «Nautila» kapteinis negādā ne par kādu aizsardzību. Un nu pie darba!

Mūsu zveja ilga stundas divas, bet nekāda sevišķa retuma mēs nesagūs­tījām. Ķesele pildījās ar gliemjiem, kurus sauc par «Midasa austiņām», arfām un melanijām un it sevišķi ar visskaistākajiem «āmuriņiem», kādus es līdz šai dienai nebiju redzējis. Mēs izzvejojām arī dažas holoturijas pērlenes un kādu pusduci mazu bruņurupuču, kurus nodomājām atdot kuģa virtuvē.

Bet tajā acumirklī, kad es vismazāk biju gaidījis, man rokās nokļuva īsts brīnums, es gribētu teikt, dabas kroplums, kādus sastop gaužām reti. Konsels bij izmetis ķeseli un izcēla to atkal laukā pilnu dažādiem diezgan parastiem gliemežiem. Bet tad viņš piepeši pamanīja, ka es iegrūžu roku tīkliņā, izvelku kādu gliemezi un iekliedzos konchiliologa sajūsmā tik skaļi, cik cilvēkam vispār iespējams.

— Kas tad nu, profesora kungs? — Konsels iesaucās pārsteigts. — Vai profesora kungam kas iedzēla?

— Nē, mīļais, bet es esmu gatavs labprātīgi atdot vienu pirkstu par šo atradumu.

— Par kādu atradumu?

Te par šo gliemezi, — es teicu, parādīdams viņam savas sajūsmas priekšmetu.

— Bet tā taču ir vienkāršā purpurotā oliva — olivu ģints, skaraini žau- naino kārtas, vēderkāju klases, molusku nodalījuma .. .

— Jā gan, Konsel. Bet viņš nesaritinās vis no labās uz kreiso kā citi, bet no kreisās uz labo pusi.

— Vai tas ir iespējams? — Konsels iesaucās.

— Jā gan, mīļais. Tas ir ķeira gliemezis!

— Ķeira gliemezis! … — Konsels pukstošu sirdi atkārtoja.

— Palūko viņa spirāli.

— Ak, profesora kungs var man ticēt! — Konsels čukstēja, paņemdams gliemezi drebošā rokā, — vēl nekad savā mūžā neesmu piedzīvojis tādu uz­traukumu.

Bet te arī bij ko uztraukties! Pēc dabas pētnieku novērojumiem, visiem zināms, ka labās puses valdonība ir vispārīgs dabas likums. Zvaigznes ar saviem pavadoņiem griežas no labās uz kreiso pusi. Cilvēks daudz vairāk lieto savu labo nekā kreiso roku, un saskaņā ar to visas ierīces un instru­menti, kāpnes, atslēgas, pulksteņu atsperes utt. iekārtotas lietošanai no labās uz kreiso pusi. Šo pašu likumu daba vispār pielāgojusi arī gliemežvītņoša- nai. Visi tie ir labpusnieki, tikai retumis kā nejaušs izņēmums gadās kāds ķeiris, ko cienītāji vērtē zelta svarā.

Mēs abi ar Konselu bijām nogrimuši sava dārguma aplūkošanā. Es pat­laban domāju, ka uzdāvināšu šo retumu muzejam, kad piepeši kāds iedzimtā mests akmens sašķaidīja nesamaksājamo dzīvnieku Konsela saujā.

Izmisuma kliedziens izlauzās man pār lūpām. Konsels paķēra manu šau­teni un tēmēja uz mežoni, kas desmit soļu atstatu vicināja pret viņu savu lingu. Es mēģināju aizturēt viņu, bet šāviens jau norībēja un lode sadragāja amuletu aproci uz iedzimtā rokas.

— Konsel! — es saucu. — Konsel!

— Ak ko! Vai tad profesora kungs neredz, ka šis kanibals uzbruka pir­mais.

— Gliemezis neatsver cilvēka dzīvību! — es teicu.

— Ak, nelietis tāds! — Konsels lādējās. — Vai tad būtu labāk, ja viņš būtu sadragājis man plecu!

Konsels runāja neliekuļoti, bet es nevarēju piekrist viņam. Tomēr situā­cijā pēdējā brīdī bij mainījusies, tikai mēs to nebijām pamanījuši. Kādas divdesmit laivas jau bij ieslēgušas «Nautilu». No izdobta koka stumbra paga­tavotas, garas un šauras, labi piemērotas braukšanai, šīs laivas balansēja ār divkāršu, ūdenī peldošu bambukniedru svārstekļu palīdzību. Ar lielām bažām es vēroju, kā tās tuvojas, izveicīgu puskailu airētāju virzītas.

Skaidri noprotams, ka šiem papuasiem jau bijušas darīšanas ar eiropie­šiem un ka tie pazīst viņu kuģus. Bet ko gan tie lai domā par šo garo dzelzs cilindru bez mastiem un skursteņa viņu jūras līcī? Katrā ziņā nekā laba, jo visu laiku viņi bij turējušies pienācīgā atstatumā. Bet, redzēdami to visu laiku nekustoši guļam, pamazām bij sadūšojušies un nu mēģināja to aplūkot mazliet tuvāk. Tieši tas nu bij jāaizkavē. Mūsu šautenes ar nestipriem rībie­niem uz iedzimtajiem nevarēja atstāt pietiekoši lielu iespaidu, tie baidās tikai dārdošus ieročus. Zibeni bez pērkona cilvēki baidās maz, lai gan patiesībā nāvējošs ir zibens, nevis dārdiens.

Šajā acumirklī laivas jau bij gluži tuvu «Nautilam». Vesels bultu māko­nis atdūrās tā sānos.

— Velns lai parauj! — Konsels iekliedzās. — Krusa sāk birt — un var­būt vēl saindēta!

—• Jābrīdina kapteinis Nemo, — es teicu un metos pa lūku lejā.

Es iesteidzos salonā. Tur nebij neviena paša. Tad steidzos un pieklau­vēju pie durvīm, kuras veda uz kapteiņa istabu.

Dzirdēju, ka aicina mani iekšā. Es iegāju un ieraudzīju kapteini nogri­mušu aprēķinos: vai iksā un citās algebriskās zīmēs nav kādas nepilnības.

— Vai es jūs traucēju? — es atvainodamies vaicāju.

— Jā gan, Aronaksa kungs, — kapteinis atteica, — bet es ticu, ka jums bij nopietns iemesls mani traucēt.

— Ļoti nopietns. Iedzimto laivas ir mums visapkārt, pēc dažām minūtēm mūs droši vien ieslēgs vairāki simti mežoņu.

— Ak tā! — kapteinis Nemo mierīgi atbildēja. — Viņi atbraukuši savās laivās?

— Jā, kapteiņa kungs.

— Labi. Tad pietiek tikai noslēgt lūku.

— Katrā ziņā, un tieši tāpēc es ierados pie jums …

— Nekas jau nav vieglāk, — kapteinis Nemo atteica.

Un, piespiezdams kādu pogu, viņš deva pavēli kuģa dežurējošiem ļaudīm.

— Tā, profesora kungs, tas nu ir padarīts, — viņš pēc kāda brīža teica. — Laiva ir savā vietā un lūkas noslēgtas. Jeb vai jūs baidāties, ka šie kungi nesalauž «Nautila» sienas, kuras jūs ar savas fregates lielgabalu lodēm nespējāt cauršaut?

— To nē, kapteiņa kungs. Bet ir vēl citas briesmas.

— Kādas, profesora kungs?

— Rīt lūkas tik un tā atkal jāver vaļā, lai piegādātu «Nautilam» svaigu gaisu…

— Bez šaubām, profesora kungs, jo musu kuģis elpo līdzīgi valim.

— Bet, ja nu papuasi tajā brīdī ieņem kuģa virsu, es nesaprotu, kas viņus aizturēs salīst iekšā.

— Tātad jūs domājat, ka viņi rāpsies arī uz kuģa?

— Par to es esmu pārliecināts.

— Labi, profesora kungs, lai viņi kāpj. Man nav nekāda iemesla viņiem to liegt. Šie papuasi taču ir nožēlojami cilvēciņi, un es nevēlos, ka mans Gveboroaras salas apciemojums maksā jel viena vienīga nelaimīgā radījuma dzīvību!

To noklausījies, es devos projām. Bet kapteinis Nemo pasauca mani atpakaļ un aicināja nosēsties viņam blakus. Ar redzamu interesi viņš izvai­cāja mani par mūsu ekskursiju pa sauszemi un medībām, bet, man likās» nemaz nesaprata kanadieša neapvaldāmo gaļas kāri. Pēc tam mūsu saruna novērsās uz dažādiem citiem jautājumiem, pie kam kapteinis Nemo gan nepalika atklātāks, bet vismaz laipnāks.

Starp citu, mēs pārrunājām arī «Nautila» avariju tieši tai pašā jūras šaurumā, kur Dimons Dirvils tikko neaizgāja bojā. Sakarā ar to kapteinis teica:

— Dimons Dirvils bij no jūsu izcilākajiem jūrniekiem, viens no inteliģen­tākajiem kuģotājiem! Un tāpat jūsu kapteinis Kuks. Nelaimīgais zinātnieks! Izbraukušam dienvidpola Iedus jūras, Okeanijas korāļu salas, Klusā okeana kanibalu apvidus, viņam nožēlojamā kārtā bij jāiet bojā dzelzceļa katastrofā! Ja šis enerģiskais vīrs savas dzīvības pēdējos acumirkļos vēl būtu varējis pārdomāt, vai jūs varat nojaust, kāda būtu bijusi viņa doma?

Tā runādams, kapteinis Nemo šķita stipri satraukts, un šis satraukums viņu darīja vērtīgāku manās acīs.

Tad, izklājuši karti uz galda, mēs izsekojām lielā franču kuģotāja ceļus — viņa pasaules apceļojumu, viņa divus mēģinājumus aizsniegt dienvidpolu un Amelijas un Ludviķa-Filipa zemju atklāšanu, un, beidzot, viņa izstrādā­tos Okeanijas galveno salu hidrogrāfiskos plānus.

— To, ko jūsu Dirvils darījis jūras virspusē, — kapteinis Nemo teica, — es esmu paveicis zem okeana ūdeņiem un pie tam daudz vieglāk un pilnī­gāk par viņu. Mūžam vētru svaidītā «Astrolabija» un «Centība» nevarēja mēroties ar «Nautilu», mierīga darba kabinetu, īsto māju ūdeņu dzīlēs!

— Tomēr, kapteiņa kungs, — es ieminējos, — ir arī vienādība starp Dimona Dirvila korvetēm un «Nautilu».

— Kāda, profesora kungs?

— Tā, ka «Nautils» patlaban sēž uz sēkļa, tāpat kā tās savā laikā sēdēja.

— «Nautils» nav uzskrējis sēklī, profesora kungs, — kapteinis Nerno vēsi atbildēja. — «Nautils» ir tā būvēts, ka var atpūsties jūras dibenā. Es nekad neķeršos pie tik smaga darba un manevrēšanas, kāds bij jālieto Dirvilam, lai nodabūtu savas korvetes no sēkļa. «Astrolabija» un «Centība» varēja arī aiziet bojā, kamēr manam «Nautilam» nedraud ne mazākās briesmas. Rīt noteiktā dienā un noteiktā stundā paisums to viegli pacels un kuģis atkal atsāks savu ceļojumu pa jūrām.

— Kapteiņa kungs, — es iebildu, — es nešaubos.. .

— Rīt, — kapteinis Nemo turpināja pieceldamies, — divos četrdesmit minūtēs pēcpusdienā «Nautils» pacelsies un bez dragājuma atstās Toresa jūras šaurumu.

Pec šiem strupi teiktajiem vārdiem kapteinis Nemo viegli palocījās. Tas nozīmēja, ka saruna pabeigta, un es atgriezos savā kajitē.

Tur mani gaidīja Konsels, vēlēdamies zināt manas sarunas panākumu ar kapteini.

— Draudziņ, — es viņam atbildēju, — izdzirdis, ka es domājos «Nautilu» mežoņu apdraudētu, kapi einis ins n atbildēja ironiski. Es tev tikai vienu varu teikt: paļaujies uz viņu un ej mierīgi gulēt.

— Vai profesora kungam mani pakalpojumi nebūs vajadzīgi?

— Nē, mīļais. Ko dara Neds Lends?

— Lai profesora kungs atvaino mani, — Konsels atbildēja, — bet draugs Neds patlaban cep ķengura pastēti, kas būs tīrais pavāra mākslas brīnums.

Palicis viens, es likos gulēt, bet aizmigt lāgā nevarēju. Es dzirdēju, ka mežoņi dauzīja kājas pa kuģa virsu, apdullinoši kliegdami. Tā pagāja nakts, bet kuģa ļaudis, kā parasts, nemanīja. Tie nemaz neuztraucās par kanibalu klātbūtni, gluži tāpat kā blindēta cietokšņa kareivji neuztraucas par skudrām, kas rāpuļo pa cietokšņa tērauda platēm.

Pulksten sešos es piecēlos. Lūkas vēl nebij atvērtas. Tātad ari gaiss iekšpusē vēl nav atjaunots, bet katram gadījumam piepildītie rezervuāri darbojās un ieplūdināja vairāk kubikmetru skābekļa «Nautila» izsīkušajā gaisā.

Līdz pusdienai es nostrādāju savā kajitē, bet kapteini Nemo ne mirkli nedabūju redzēt. Visā kuģī nemanīja nekādu sagatavošanos uz aizbrauk­šanu.

Es nogaidīju vēl brīdi, tad devos lielajā salonā. Pulkstenis rādīja pus- trīs. Pēc desmit minūtēm paisums būs aizsniedzis augstāko pakāpi, un, ja kapteiņa Nemo solījums nav bijis tikai lielība, tad «Nautilam» tūliņ jātiek brīvam. Pretējā gadījumā nāksies vēl dažu labu mēnesi nogaidīt, kamēr ku­ģis iespēs pamest savu korāļu gultni.

Bet tai pašā acumirklī kuģa korpuss it kā mozdamies sadrebēja. Es iz­dzirdu, ka tā dibens šņirkst pa korāļu klints muguras kaļķotām grambām.

Divos trīsdesmit piecās minūtēs kapteinis Nemo ienāca salonā.

— Mēs tūliņ dodamies ceļā, — viņš paziņoja.

— Ak tā! —es iesaucos.

— Es tikko devu pavēli attaisīt lūkas.

— Bet papuasi?

— Papuasi? — plecus mazliet paraustīdams, kapteinis Nemo atjautāja pretī.

— Viņi taču iekļūs «Nautila» iekšienē.

— Kā viņi te iekļūs?

— Pa lūkām, kuras jūs esat licis atvērt.

— Aronaksa kungs, — kapteinis Nerno mierīgi atbildēja, — ne ikreiz var iekļūt pa «Nautila» lūkām — pat tad, ja tās vaļā.

Es noraudzījos kapteinī.

— Jus nesaprotat mani?—viņš vaicāja.

— Nepavisam nē.

— Labi, tad nāciet un paskatieties.

Es devos uz centralajām kāpnēm. Neds Lends un Konsels ziņkārīgi vē­roja dažus kuģa ļaudis, kas vēra vaļā lūkas, kamēr no augšas atskanēja sa­trakoto mežoņu bļāvieni un riebīga kaukšana.

Lūkas abas puses tika paceltas katra uz savu pusi. Parādījās kādi des­mit briesmīgi cilvēku augumi. Bet pirmo iedzimto, kurš pielika roku kāpņu margām, kāds neredzams spēks atsvieda atpakaļ, un tas aizbēga, augstu lēkdams un nejauki bļaudams.

Desmit viņa biedru mēģināja darīt tāpat ka viņš un aizbrazās ari tapat.

Konsels kļuva vai negudrs aiz sajūsmas. Neds Lends, sava kareiviskā instinkta dzīts, gribēja mesties pa kāpnēm augšā. Bet, līdzko viņš abām ro­kām pieskārās margām, arī viņu savukārt atsvieda atpakaļ.

— Velns un elle! — viņš iekliedzās. — Vai mani zibens ķēris?

Šis sauciens izskaidroja visu. Tās nebij nekādas margas, bet kuģa elek­trības pielādēti metala kabeļi, kuri sniedzās līdz pašam klājam. Katrs, kas tiem pieskārās, dabūja šausmīgu triecienu, — tas varētu būt pat nāvīgs, ja kapteinis Nemo būtu ielaidis šajos vados visu savu aparatu radīto strāvu. Tiešām var teikt, ka viņš starp kuģi un iebrucējiem bij novilcis elektrisku barjeru, kurai neviens nesodīts nevarēja tikt garām.

Tā šausmu pārņemtie papuasi nu bij atsisti. Mēs, smieklus valdīdami, berzējām un mierinājām nelaimīgo Nedu Lendu, kas lādējās kā apsēsts.

Bet šajā acumirklī, labāk sakot, kapteiņa precizi noteiktā četrdesmitā mi­nūtē, pēdējo uzplūdu viļņu pacelts, «Nautils» nosilda no savas korāļu gult­nes. Tā skrūve majestātiski lēnām kūla ūdeni. Pamazām tā sāka griezties arvien ātrāk un ātrāk; slīdēdams pa ūdens līmeni, «Nautils» nedragāts un neaizskarts pameta aiz sevis bīstamo Toresa jūras šaurumu.