V ARABIJAS TUNELĪ

Tai pašā dienā es arī Konselam un Nedam Lendam pastāstīju to mūsu sarunas daļu, kura tos tieši varēja interesēt. Kad es viņiem pateicu, ka pēc divām dienām mēs būsim Vidusjūrā, Konsels sasila rokas, bet kanadietis raustīja plecus.

— Apakšzemes tunelis! — viņš iesaucās. — Divu jūru savienojums! Kas jums sastāstījis tādus niekus?

— Draugs Ned, — Konsels atsaucās. — Vai jūs kādreiz esat dzirdējis stāstam par «Nautilu»? Nē! Un tomēr tas eksistē. Tādēļ neraustiet tik viegli plecus un nenoliedziet neka tikai tāpēc, ka jūs par to līdz šim neka neesat dzirdējis.

Tai pašā vakarā uz 21° 30' ziemeļu platuma «Nautils», turēdamies virs ūdens, tuvojās Arabijas krastam. Es ieraudzīju Džedu, ostas pilsētu, kurai bij liela nozīme tirdzniecības sakaros ar Ēģipti, Siriju, Turciju un Indiju.

Bet drīz vien Džeda nogrima vakara krēslā un «Nautils» ienira viegli fosforescējošā ūdenī.

Otrā rītā, 10. janvarī, mēs ieraudzījām vairākus pretimbraucošus kuģus. «Nautils» atkal nolaidās zem ūdens; tieši ap pusdienas laiku jura bij gluži klaja un kuģis no jauna pacēlās līdz savai peldlīnijai.

Neda Lenda un Konsela pavadīts, es izgāju uz klāja. Krasts austrumu pusē tikko bij saskatāms biezajā, miklajā miglā.

Pret laivas sienām atspiedušies, mēs runājām par šo un to, bet Neds Lends, ar roku rādīdams, iesaucās:

— Vai jūs tur kaut ko redzat, profesora kungs?

— Nē, Ned, — es atbildēju. — Bet jūs jau zināt, ka manas acis nav tik skaidras kā jūsējās.

— Paskatieties labi, — Neds Lends turpināja, — tur priekšā, vairāk pa labi, gandrīz prožektora augstumā. Vai jūs nepamanāt kādu kustīgu masu?

— Patiešām, — es atbildēju, ciešāk ieskatījies. — Es redzu tādu kā tumšu garu priekšmetu kustamies ūdenī.

— Vai tas būtu otrs «Nautils»? — Konsels vaicāja.

Nē, — kanadietis teica, — bet es ne visai maldītos, ja teiktu, ka tas ir kāds jūras dzīvnieks.

— Vai Sarkanajā jūrā ir arī vaļi? — Konsels jautāja.

— Jā, mīļais, — es paskaidroju, — dažkārt atgadās.

— Tas nav valis, — Neds Lends teica, acu no pamanītā priekšmeta nenovērsdams. — Ar vaļiem mēs esam veci paziņas, viņu gaita man labi pazīstama.

— Pagaidīsim, — Konsels sacīja, — mēs virzāmies uz to pusi un drīz vien zināsim, ar ko mums darīšana.

Tumšais priekšmets patiesi nebij tālāk par jūdzi no mums. Tas likās it kā klajā jūras vidu pacēlusies klints. Kas tas varēja būt? Es to nevarēju vēl noteikt.

— Raug! — Neds Lends iesaucās. — Viņš peld! Viņš ienirst ūdenī! Kas tas gan varētu būt par dzīvnieku? Viņam nav šķeltas astes kā valim vai kašalotam, bet tā spuras ir līdzīgas nocirstām ekstremitātēm.

— Bet tādā gadījumā … — es ieminējos.

— Paskat! — Neds Lends sauca. — Viņš peld uz muguras, krūtis izrie- zis augšup.

— Tā ir sirēna, — Konsels paskaidroja. — īstā sirēna, ja profesora kungam nav iebildumu.

Šis vārds man piepeši atgādināja, ka mūsu priekšā viens no tiem jūras

dzīvniekiem, par kuriem radusies leģenda, ka tie esot pa pusei zivs, pa pusei sieviete.

— Nē, — es atbildēju Konselam, — sirēna tā nav, bet gan viens no tiem interesantajiem dzīvniekiem, kuru dažas pasugas vēl uzglabājušās Sarka­najā jūrā. Tas ir dugongs.

— Sirēnu kārta, zivveidīgo grupa, monodelīinu apakšklase, zīdītāju klase, mugurkaulnieku nodalījums, — Konsels paskaidroja.

Vairāk tur nebij ko teikt.

Neds Lends vēl vienmēr vēroja. Dzīvnieku pamanījušas, viņa acis iede­gās iekārē. Roka jau likās gatava mest harpunu. Varētu domāt, ka viņš tikai gaida izdevīgu brīdi, lai mestos jūrā uzbrukt kustonim.

- Ak profesora kungs, — viņš teica no uztraukuma drebošā balsī. — Ne­kad man nav vēl gadījies nonāvēt kaut ko tādu.

Šajā vienā teikumā izpaudās visa harpunista daba.

Tobrīd uz klāja parādījās kapteinis Nemo. Viņš tūliņ pamanīja dugongu. Kapteinis saprata kanadieša uztraukumu un vērsās tieši pie tā.

— Ja jums tagad būtu harpūna, meistar Lend, es domāju, tā svilinātu jums roku.

— Tiešām tā, kapteiņa kungs.

Un jums nekas nebutu pretī vēlreiz izmēģināt savu amatu un arī šo dzīvnieku pievienot savu medījumu sarakstam?

— Nepatīkami tas nebūtu.

— Labi, tad varat pamēģināt.

— Paldies, kapteiņa kungs, — Neds Lends atsaucās, un viņa acis aiz- liesmojās vēl vairāk.

— Tikai, — kapteinis vēl piebilda, — jūsu pašu labā ieteicu neaizsviest harpunu garām šim kustonim.

— Vai dugongu medīt tik bīstami? — es apjautājos, neskatoties uz kanadieša plecu paraustījumu.

— Dažreiz ja, — kapteinis Nemo atbildēja. — Sis dzīvnieks uzbruk saviem vajātājiem un apgāž viņu laivu. Bet meistaram Lendam no tā nav jābaidās. Viņa skatiens ir ass un roka droša. Ja es jums ieteicu neaizsviest garām, tad tikai tāpēc, ka dugongs tiešām ir lielisks medījums. Un es zinu, ka meistars Lends labprāt bauda gardu kumosu.

— Ko! — kanadietis izsaucās. — Šis kustonis ir vēl ari tik laipns, ka sniedz mums gardu cepeti!

— Protams, meistar Lend. Viņam ir īsta četrkāju kustoņa gaļa, un tā visa Melanezijā grezno valdnieku galdus. Tāpēc arī viņu medī tik uzcītīgi; kā šās dzimtas dzīvnieki, tāpat tiem radniecīgie lamantini kļūst arvien retāki.

— Tādā gadījumā, kapteiņa kungs, — Konsels iebilda, — ja nu šis gadījuma pēc ir savas rases pēdējais pārstāvis, vai tad nevajadzētu to sau­dzēt — zinātnes labā?

- Tas var gan būt, — kanadietis atteica, — bet virtuves labā viņš jādabū rokā.

— Ķerieties pie darba, meistar Lend, — kapteinis Nemo mudināja.

Sajā acumirklī uz klāja izkāpa septiņi no kuģa ļaudīm, mierīgi un klusi

kā vienmēr. Viens no tiem nesa harpunu un tievu virvi, kādas parasti lieto vaļu zvejai. Laiva tika atskrūvēta, izcelta no tās nišas un nolaista jūrā. Seši vīri sēdās pie airiem, stūrmanis ieņēma savu vietu. Neds, Konsels un es novietojāmies priekšgalā.

— Vai jūs nebrauksiet līdzi, kapteiņa kungs? — es vaicāju.

— Nē, profesora kungs, bet jums es novēlu laimīgas medības.

Laivu atstūma no kuģa, un, sešu airu dzīta, tā ātri peldēja uz dugonga

pusi. Tas atradās apmēram divas jūdzes attālu 110 «Nautila».

Dažu kabeļtauvu atstatumā no kustoņa laivas gaita kļuva lēnāka, airi bez trokšņa grima rāmajā ūdenī. Ar harpunu rokā Neds Lends aizgāja un ieņēma vietu laivas priekšgalā. Vaļu nāvējamo harpunu parasti piesien ļoti garai virvei, kura atritinās, kad trāpītais dzīvnieks ātri šaujas projām. Turpretī šī virve bij tikai pāri desmit metru gara, tās otrā galā bij piesieta maza muciņa, kas, peldēdama virs ūdens, norāda dugonga gaitu zem ūdens.

Es biju pacēlies kājās un uzmanīgi aplūkoju kanadieša pretinieku. So dzīvnieku sauc arī par halikoru, un viņš stipri līdzinās lamantinam. Tā iega­renais ķermenis nobeidzas ar ļoti garu asti, bet sānējās spuras ar īstiem pirkstiem.

No lamantina viņš atšķiras ar diviem gariem un asiem zobiem, kuri kā ilkņi liecas laukā no viņa virsējā žokļa.

Dugongs, kam Neds Lends grasījās uzbrukt, bij ļoti liels, mazākais sep­tiņi metri garš. Tas nemaz nekustējās, kā iesnaudies šūpojās viļņos un tādā kārtā uzbrukumu padarīja vieglāku. Laiva uzmanīgi piebrauca dzīvniekam piecus sešus metrus tuvu. Airi nekustīgi karājās duļļos. Es atkal pa pusei pacēlos kājās. Atliecies mazliet atpakaļ, Neds Lends ar ievingrinātu roku meta savu harpunu. Piepeši atskanēja svilpiens, un dugongs pazuda. Ar milzu spēku mestā harpūna droši vien bij ķērusi tikai ūdeni.

— Velns un elle!—kanadietis iekliedzās satracināts. — Vai tad es ne­būtu trāpījis!

— Tomēr, — es teicu, — dzīvnieks ir ievainots, redziet — ūdenī asinis. Tikai jūsu ierocis iekritis ūdenī.

— Mana harpūna! mana harpūna! — Neds Lends izmisis sauca.

Matroži atkal sāka airčt, stūrmanis stūrēja laivu uz to pusi, kur muciņa

peldēja pa ūdeni. Izzvejojuši harpunu, sākām meklēt kustoni.

Tas lāgu lāgiem iznira no ūdens atvilkt elpu. Ievainojums to nebij ma­nāmi vājinājis, jo viņš peldeja ārkārtīgi ātri. Spēcīgu roku dzīta, laiva li­doja pa viņa sliedi. Vairāk reižu atstatums bij vairs tikai nedaudz metru, un kanadietis atkal grasījās mest, bet dugongs acumirklī noslēpās zem ūdens, un viņu aizsniegt vairs nebij iespējams.

Jūs varat iedomāties, kādas dusmas bij pārņēmušas nepacietīgo Lendu. Angļu valodā viņš ar visstiprākajiem vārdiem lamāja šo sasodīto kustoni. Es biju sašutis tikai par to, ka dugongs pratis izvairīties no visām mūsu viltībām.

Veselu stundu mes viņu vajājām bez apstājas. Man jau sāka likties, ka būs visai grūti piekļūt tam klāt, kad dzīvniekam piepeši ienāca prātā ļauna doma atriebties vajātājiem, un to viņam nācās nožēlot. Dugongs tuvojās laivai ar nolūku uzbrukt no savas puses.

Kanadietis to tūliņ pamanīja.

— Uzmanību! — viņš uzsauca.

Stūrmanis pateica airētājiem dažus vārdus savā nesaprotamajā va­lodā — bez šaubām, viņš brīdināja tos uzmanīties.

Pedu divdesmit no mums dugongs apstājās, šņācoši ievilka elpu caur savām platajām nāsīm, kuras rēgojās nevis purna lejasgalā, bet augšgalā, tad ar visu sparu gāzās mums virsū.

Laivai vairs nebij iespējams izvairīties no trieciena; pa pusei sagāztā, tajā ieplūda viena vai divas tonnas ūdens, kas bij jāizsūknē, bet, pateicoties stūrmaņa izveicībai, trieciens nāca iesāņus, ne taisni, un tāpēc laiva neap­gāzās. Priekšgalā uzmeties, Neds Lends zibeņātriem harpūnas dūrieniem apstrādāja milzīgo dzīvnieku, kurš, ar zobiem laivas malā iekodies, pacēla to no ūdens kā lauva kazlēnu. Mēs bijām sakrituši vienā čupā, un es nezinu, kā tas viss beigtos, ja saniknotais kanadietis beidzot netrāpītu kustoni pašā sirdī.

Es dzirdēju zobus nošņirkstam gar laivas malu, un kustonis pazuda, .aizraudams sev līdzi harpunu. Bet muciņa drīz vien atkal izpeldeja virs ūdens, un tūliņ pēc tam parādījās arī dugonga ķermenis, uz muguras apvē­lies. Laiva piebrauca dzīvniekam klāt, piesēja viņu virvē un griezās atpa­kaļ uz «Nautilu». Bij vajadzīgs stipru tauvu un daudz pūļu, kamēr dugongu dabūjām uz klāja. Viņš svēra pieci tūkstoši kilogramu. To sacirta gabalos kanadieša klātbūtnē, kurš sekoja visas šīs operācijās sīkumiem. Tai pašā vakarā kalpotājs atnesa man dažus kuģa pavāra prasmīgi pagatavotus jaunā medījuma gabalus. Cepetis bij patiešām garšīgs, man tas likās labāks par teļa vai pat liellopa gaļu.

Otrā dienā, 11. februārī, «Nautila» pārtikas krājumi palielinājās vēl par vienu smalku medījurtlr Sauszemes bezdelīgu bars sametās uz «Nautila» virsas. Tās bij Ēģiptē dzīvojošo sterna nilolica sugas, melniem knābjiem, pelēkraibu galvu, baltiem plankumiem ap acīm, pelēksnēju muguru, spār­niem un asti, baltu vēderu un kaklu un sarkanām kājām. Nošāvām arī vai­rākus dučus Nilas pīļu — meža putnus ar balti un melni punktētu kaklu un pakausi un ārkārtīgi gardu gaļu.

«Nautils» atkal brauca palēnām, it kā klaiņodams. Es novēroju, ka, Suecai tuvojoties, Sarkanās jūras ūdens paliek arvien mazāk sāļš.

Ap pieciem vakarā mēs ziemeļos ieraudzījām Ras-Muhamcda ragu. Tas atradās Akmeņainās Arabijas lejasgalā starp Suecas un Akabas jūras līčiem.

«Nautils» iebrauca Jubala šaurumā, pa kuru nokļūst Suecas līcī. Es skaidri saskatīju kādu augstu kalnu pāri Ras-Muhamedam starp abiem jū­ras līčiem.

Ap sešiem «Nautils», te nonirdams, te virspusē paceldamies, nobrauca garām Toram, kas atradās pašā līča galā; ūdens tur patiešām likās sarkans, kā to kapteinis Nemo jau agrāk bij novērojis. Uznāca nakts. Dziļo klusumu iztrauca tikai kāds pelikanu un dažu naktsputnu brēciens, viļņu čala pret klintīm vai kāds tvaikoņa šalciens, braucot tālu no mums, saviem ratiem kuldams līča ūdeni.

No astoņiem līdz deviņiem «Nautils» palika dažus metrus zem ūdens. Pēc mana aprēķina, mums nu vajadzēja būt jau pavisam tuvu Suecai. Pa salona vaļējiem logiem es redzēju klinšu pakājes, mūsu elektriskās gaismas spoži apspīdētas. Man likās, ka jūras šaurums saraucas arvien vairāk un vairāk.

Ceturksni uz desmitiem kuģis bij atkal pacēlies virs ūdens. Es izgāju uz klāja. Man pēc iespējas ātrāk gribējās tikt cauri kapteiņa Nemo tunelim, es nevarēju norimties iekštelpās un tāpēc steidzos augšā ieelpot svaigu nakts gaisu. Drīz vien es saskatīju kādu blāvu, miglas apmāktu spīdumu apmē­ram jūdzi attālu no kuģa.

— Ta ir peldoša baka, kāds ierunājās manā tuvuma.

Es apgriezos un ieraudzīju kapteini.

— Ta ir Suecas peldoša uguns, — viņš atsaka. Mes drīzā laikā dosi­mies tunelī iekšā.

— Iebraukšana laikam nebūs viegla?

— Nē, profesora kungs. Tāpēc jau es ari parasti novietojos stūrmaņa kabinē un pats vadu kuģi. Un tagad jums būs jādodas lejā, «Nautils» tūliņ nonirs zem ūdens un nepacelsies, iekams nebūs licis cauri Arabijas tunelim.

Es sekoju kapteinim Nemo. Lūka aizslēdzās, ūdens rezervuāri tika pie­plūdināti, kuģis nogrima divpadsmit metru dziļi.

Tajā acumirklī, kad es grasījos ieiet savā istabā, kapteinis mani aiztu­rēja.

Profesora kungs, vai jums patiktos palikt pie manis stūrmaņa telpā?

— Es neuzdrošinājos to jums lūgt.

— Nāciet vien. Tur jūs redzēsiet visu, kas iespējams Šajā reize zem­ūdens un arī apakšzemes braucienā.

Kapteinis aizvadīja mani atkal atpakaļ pie centra kāpnēm. Pa daļai pa tām nokāpis, viņš atvēra kādas durvis, iegāja augšējā gaitenī un tad stūr­maņa kabinē, kura, ka zināms, atrodas kuģa priekšgalā.

Ta bij sešas pēdas gara un tikpat plata telpa, mazliet līdzīga Misisipi un Hudzonas tvaikoņu stūrmaņu kajitem. Pašā vidu bij vertikāli grozāms rats, savienots ar stūres trosēm līdz pašai kuģa pakaļējai daļai. Pa četriem lēcveidīgiem, kabines sienās ierīkotiem stikla iluminatoriem stūrmanis va­rēja redzēt uz visām pusēm. Kabinē bij tumša. Bet drīz manas acis pierada šajā tumsā, un es ieraudzīju stūrmani, spēcīgi noaugušu vīru, kas stāvēja, ar rokām ratu aptvēris. Ārā jūru spilgti apgaismoja kabines aizmugurē, klaja pakaļējā galā ierīkotais prožektors.

— Un tagad, — kapteinis Nemo teica, — pameklēsim mūsu braucamo ceļu.

Elektriskie vadi savienoja stūrmaņa kabini ar mašinu telpām, no šejie­nes kapteinis varēja reizē vadīt «Nautila» ātrumu un arī virzienu. Viņš pa­spieda kādu metala pogu, un tūliņ skrūves griešanās kļuva daudz lēnāka.

Es klusi aplukoju augsto un ļoti stāvo klints sienu, krasta smilksti slāņu nesatricināmo balstu, gar kuru patlaban braucām. Tikai dažu metru atsta­tumā tā mums kādu stundu slīda garām. Kapteinis Nemo nenovērsa acu no

kabinē divos gredzenos pakārtā kompasa. Pēc vienkārša viņa pamājiena stūrmanis katru mirkli mainīja kuģa virzienu.

Es novietojos pie iluminatora labajā pusē un redzēju krāšņus korāļu veidojumus, zoofitus, aļģes un vēžveidīgus rāpuļus, kuri savas milzīgās ķetnas staipīja laukā no klinšu plaisām.

Ceturksni uz vienpadsmitiem kapteinis Nemo pats stājās pie stūres rata. Plata galerija melna un dziļa atvērās mūsu priekšā. «Nautils» droši devās tajā iekšā. Neparasts troksnis sāka skaloties ap viņa sāniem. Tur Sarka­nās jūras ūdens pa tuneļa slīpumu devās uz Vidusjūru. «Nautils», peldē­dams pa straumi, ar bultas ātrumu traucās uz priekšu, lai gan tā mašinas, palēninādamas gaitu, visā spēkā dzina skrūvi alpakaļvirzienā.

Uz šaurās spraugas sienām es redzēju tikai spilgtas un taisnas svītras, ugunīgas stīgas, ko elektriskie aparat'i kuģa skrejā nostiepa gar klinti. Sirds man strauji pukstēja — roku piespiezdams, es lūkoju to apvaldīt.

Desmitos un divdesmit piecās minūtēs kapteinis atdeva stūres ratu stūr­maņa ziņā un pagriezās prel mani.

— Vidusjūra, — viņš teica.

Straumes nests, «Nautils» nepilnās divdesmit minūtēs bij izbraucis cauri Suecas jūras šaurumam.

Загрузка...