20000 lje pa jūras dzelmi

x JŪRAS CILVĒKS

Runāja kuģa kapteinis.

To izdzirdis, Neds Lends tūliņ pietrūkās kājās. Kalpotājs tikko dzīvs pēc kunga dotās zīmes grīļodamies aizgāja. Kapteiņa vara uz kuģa acīm redzot bij tik liela, ka šis cilvēks nekādi neizrādīja savas dusmas, ko, bez šaubām, juta pret kanadieti. Konsels — negribot ieinteresēts — un es — apstulbis — abi klusi gaidījām, kā tas viss īsti beigsies.

Pret galda stūri atspiedies, rokas sakrustojis, kapteinis cieši mūs uzlū­koja. Vai viņš vilcinājās runāt? Varbūt viņš nožēloja franču valodā teiktos vārdus? Tas ari bij ticams.

Pēc klusuma brīža, ko traucēt mums nevienam nenāca ne prātā, viņš atkal ierunājās:

— Kungi, — viņš teica rāmā, bet pārliecinošā balsī, — es runāju tikpat labi franciski, angliski, vāciski un latiniski. Es būtu varējis atbildēt jums jau mūsu sastapšanās pirmajā brīdī, bet vispirms gribēju iepazīt jūs un sevī visu apsvērt. Jūsu četrkārtējais, saturā vienādais nostāsts mani pārlie­cināja, ka jūs runājat patiesību. Tagad es zinu, ka gadījums savedis mani kopā ar Pjeru Aronaksa kungu, Parizes muzeja dabas zinātņu vēstures pro­fesoru, kas sūtīts uz ārzemēm zinātnisku pētījumu nolūkos. Ar viņa sulaini Konselu un kanadieti Nedu Lendu, Amerikas Savienoto Valstu flotes fregates «Ābrams Linkolns» harpunistu.

Es palocījos piekrizdams. Kapteinis man neuzstādīja nekādu jautājumu, tātad arī atbilde nebij vajadzīga. Viņš runāja pilnīgi brīvi un bez mazākās izloksnes. Viņa teikumi bij skaidri, atsevišķie vārdi pareizi un visa runa ārkārtīgi veikla. Bet tomēr es viņā nejutu tautieti.

Viņš atsāka atkal:

— Jūs, kungi, droši vien domāsiet, ka es pārāk ilgi esmu vilcinājies jūs še otrreiz apmeklēt. Bet tas tāpēc, ka, pārliecinājies par jūsu nostāstu patie­sību, es tomēr gribēju visu rūpīgi apsvērt, lai zinātu, kā pret jums izturēties. Ilgu laiku es šaubījos. Visnepatīkamākais gadījums jūs savedis kopa ar cilvēku, kas pilnīgi aizgājis no pasaules. Jūs esat ieradušies traucēt manu parasto dzīvi …

— Pašiem negribot, — es iebildu.

— Negribot? — svešais atsaucās mazliet paceltā balsī. — Vai gan «Ābrams Linkolns» negribot meklēja mani pa visām jūrām? Vai gan ne­gribot jūs braucāt uz šīs fregates? Vai gan negribot jūsu lodes trāpīja manu kuģi? Vai gan negribot Neds Lends meta uz mums savu harpunu?

Sājos vārdos es sadzirdu aizturētas dusmas. Bet pret šiem apvainoju­miem bij viegla atbilde:

— Mans kungs, — es teicu, — jums droši vien nebūs zināms, kādi strīdi par jums notiek Amerikā un Eiropā. Jūs nezināt, kā sadursmes gadījumi ar jūsu zemūdens kuģi saviļņo visus prātus abās pasaules da|ās. Es negribu jūs apgrūtināt ar tām neskaitāmām hipotēzēm, ar kurām mēģina izskaidrot šo mīklaino noslēpumu, ko jūs vienīgais zināt. Bet to es jums varu teikt, ka, vajādams jūs lidz vistālakām Klusā okeana nomalēm, «Ābrams Linkolns» domājās vajājam kādu iznīcināmu jūras nezvēru.

Viegls smaids pārlidoja pār kapteiņa seju. Tad viņš teica rāmā balsī:

— Aronaksa kungs, vai varat apgalvot, ka jūsu fregate nebūtu šāvusi uz zemūdens kuģi tāpat kā uz jusu minēto nezvēru?

Sis jautājums mani apmulsināja, jo es zināju labi, ka kapteinis Faraguts. nebūtu vilcinājies šaut arī uz zemūdens kuģi. Viņš būtu turējis par savu pienākumu to iznīcināt tāpat kā bīstamo narvali.

— Jūs sapratīsiet, kungi, — svešais turpināja, — ka man bij tiesības, uzskatīt jūs par saviem ienaidniekiem.

Uz to es neko nevarēju atbildēt. Kāpēc lai strīdētos, ja viņš viegli varēja apgāzt visus manus apgalvojumus?

— Es ilgi vilcinājos, — kapteinis atsāka. — Man nebij nekāda pienā­kuma dot jums patvērumu. Ja jau man jātiek vaļā no jums, kādēļ gan tad vēl apmeklēt un runāties? Es vienkārši varēju likt izvest jūs uz klāja, kur sākumā patvērāties. Ar savu kuģi es nolaistos dzelmē un aizmirstu, ka jūs arī reiz bijuši pasaulē. Vai man nebij tiesības uz to?

— Tās varētu gan būt mežoņa tiesības, — es atbildēju, — bet nevis kul- turas cilvēka.

Profesora kungs, — kapteinis strauji atsaucās, — es neesmu tas, ko jūs saucat par kulturas cilvēku! Esmu pārtraucis visus sakarus ar sabiedrību man vienam zināmu iemeslu pēc. Es nerēķinos vairs ar tās likumiem un lūdzu tos man nekad neatgādināt.

Tas bij teikts pietiekoši skaidri. Naids un nicinājums paplaiksnījās svešā acīs, un es nojaudu, ka šim cilvēkam pagātnē ir bijuši drausmīgi pār­dzīvojumi. Viņš ne tikvien kā nerēķinājās ar cilvēku sabiedrības likumiem, bet bij pratis nodrošināt savu patstāvību un neatkarību visplašākajā nozīmē. Kas gan mēģinātu sekot viņam jūras dzelmēs, ja jau virspusē visi uzbru­kumi piedzīvoja pilnīgu neveiksmi? Kāds kuģis varētu atturēties pretī viņa zemūdenes triecienam? Kādas bruņas varētu izturēt tās ilkņa cirtienus? Nevienam viņš neatbildēja par saviem darbiem. Tikai dievs, ja viņš ticēja tam, un paša sirdsapziņa, ja viņam tāda bij, vienīgie varēja tiesāt viņu. Tādas domas strauji rosījās manā galvā, kamēr svešais klusēja, it kā sevī aizmirsies. Ieinteresēts un sabiedēts es vēroju viņu, tā kā Edips savā laikā bij vērojis Sfinksu. Pēc ilgāka klusuma brīža kapteinis atkal atsāka:

— Es tātad vilcinājos, — viņš teica, — līdz beidzot nācu pie. secinājuma, ka manas intereses tomēr savienojamas ar to žēlsirdību, uz kādu ir tiesības ikvienam cilvēkam. Es paturēšu jūs uz šā kuģa, kur liktenis jūs novietojis. Jūs būsiet brīvi, varbūt mazliet citādi nekā līdz šim, bet tikai ar vienu notei­kumu. Man pietiek, ja jūs apsolāties padoties šim noteikumam.

— Runājiet, — es atbildēju, — man liekas, šis noteikums ir tāds, kam godīgs cilvēks var padoties.

— Jā, kungs, un noteikums ir šāds: var notikt, ka neparedzētu iemeslu dēļ būšu spiests ieslēgt jūs kajitē uz dažām stundām vai pat uz dienām. Es vēlētos, lai man tad nebūtu jālieto vara kā šajā, tā visos citos gadījumos, un es prasu no jums labprātīgu paklausību. Tā rīkodamies, es noņemu no jums visu atbildību, jo jūs neredzēsiet to, kas jums nav jāredz. Vai pieņemat šo noteikumu?

Tātad še notiek vairāk vai mazāk dīvaini gadījumi, ko nedrīkst redzēt cilvēki, kas nav pārtraukuši sakarus ar pārējo cilvēci! Šis nebij mazākais starp tiem pārsteigumiem, ko liktenis man nodomājis nākotnei.

— Mēs pieņemam, — es atteicu, — tikai atļaujiet vēl vienu jautājumu — vienu pašu.

— Runājiet, profesora kungs!

— Jūs teicāt, ka mēs uz šā kuģa būsim brīvi?

— Pilnīgi brīvi.

— Bet es gribu zināt, kā jūs domājat šo brīvību?

— Nu gluži vienkārši — staigāt pēc patikas, redzēt visu, kas še notiek, atskaitot dažus atsevišķus gadījumus, vārdu sakot, jums būs tāda pati brī­vība kā mums visiem.

Bij skaidri redzams, ka mēs viens otru nesapratām.

— Atvainojiet, kungs, — es teicu, — bet šī brīvība nozīmē tikai cie­tumnieka brīvību pastaigāties pa savu cietumu. Ar to mēs nevaram būt mierā.

— Un tomēr jums ar to būs jāpietiek!

— Jūs gribat teikt, ka mums uz visiem laikiem jāatsakās no cerībām redzēt savu tēvzemi, draugus un radus?

— Jā gan, profesora kungs. Bet nemaz nav tik grūti, kā jūs domājat, atmest to nepatīkamo jūgu, ko jūs saucat par brīvību!

— Tā tikai vēl trūka! — Neds Lends iekliedzās. — Es nekad jums ne­došu solījumu, ka nemēģināšu izglābties!

— Jūsu solījumu es nemaz neprasu, — kapteinis vēsi atbildēja.

— Kapteiņa kungs, — es iebildu,— jūs aplam izlietojat savu varu pret mums. Tā ir cietsirdība!

— Gluži otrādi, profesora kungs, tā ir žēlsirdība! Jūs pēc cīņas esat kļu­vuši mani cietumnieki. Es saudzu jūs, lai gan mana pirksta mājiena pie­tiktu nogremdēt jūs okeana dzelmē! Jūs man uzbrukāt! Jūs gribējāt atklāt noslēpumu, ko neviens cilvēks pasaulē nedrīkst zināt, — manas eksistences noslēpumu! Un tad vēl jūs cerat, ka es jūs izcelšu malā uz tās zemes, kurai par mani nekas nav jāzina! Nekad! Jus aizturēdams, es nedomāju tik daudz par jums, cik pats par sevi!

Sājos vārdos bij dzirdama tāda noteiktība, pret kuru strīdēties būtu gluži velti.

Tātad, kapteiņa kungs,—es iebildu, — jūs pavisam vienkārši ļaujat mums izvēlēties dzīvību vai nāvi.

— Pavisam vienkārši.

— Mani draugi, —es teicu, — uz tādu jautājumu nav vērts pat atbildēt. Bet arī nekādu solījumu mēs šā kuģa kapteinim neesam devuši.

— Nekādu, — svešais atbildēja.

Tad vēl piebilda mazliet maigākā balsī:

— Atļaujiet man pabeigt to, ko es gribēju jums teikt. Es pazīstu jūs, Aronaksa kungs. Ja nebūtu jūsu biedru, jūs personīgi nevarētu žēloties, ka esat kļuvis mana likteņa dalībnieks. Starp manām mīļākajām grāmatām ir ari tā, ko jūs esat sarakstījis par juras dzelmes noslēpumiem. Es to bieži lasu. Jūs tur esat attēlojis visu tiktāl, cik to atļauj jūsu sauszemes zinātne. Bet jūs nezināt visu, visu jūs neesat redzējis. Atļaujiet man teikt, profesora kungs, ka jūs nenožēlosiet uz mana kuģa pavadīto laiku. Jūs izceļosiet brī­nišķus apvidus. Droši vien jūs vienmēr jutīsieties dziļi pārsteigts un sajūs­mināts. Tik drīz jums nemaz neapniks ainas, kas nemitīgi pavērsies jūsu acīm. Kas to lai zina, varbūt es pēdējo reizi tagad apbraukāšu tik daudzkārt jau izceļoto zemjūras pasauli, un jūs būsiet mans pavadonis. Ar šo dienu sā­kot, jūs pārcelsieties citā pasaulē un redzēsiet to, ko vēl neviens cilvēks nav re­dzējis, jo es un mani ļaudis nav skaitāmi. Ar manu starpniecību mūsu ze­meslode atklās jums savus pēdējos noslēpumus.

Es neliegšos, ka kapteiņa vārdi atstāja uz mani dziļu iespaidu. Es biju paļāvies savai vājībai un acumirkli aizmirsis, ka visbrīnišķīgāko ainu pie­redze neatsver taču pazaudēto brīvību. Bet šā smagā jautājuma atrisinā­šanu es atstāju nākotnei. Pagaidām es tikai atteicu:

— Kapteiņa kungs, ja arī jūs esat sarāvis sakarus ar cilvēci, es tomēr ceru, ka visas cilvēciskās jutas nebūsiet atmetis. Mēs neaizmirsīsim, ka esam slīcēji, kurus jūs žēlsirdīgi paglābāt uz sava kuģa. Par sevi pašu varu teikt tikai to — ja zinātniskās intereses var atsvērt brīvības zaudējumu, tad mūsu sastapšanās man ir liels ieguvums.

Es biju gaidījis, ka kapteins spiedīs man roku par mūsu norunas apstip­rinājuma zīmi. Bet viņš to nemaz nedomāja darīt. Es to nožēloju viņa vietā.

— Atļaujiet man vēl beidzamo jautājumu, — es teicu, redzēdams, ka šis noslēpumainais cilvēks grasās aiziet.

— Runājiet, profesora kungs.

— Kā lai es jūs saucu?

— Jums es esmu tikai kapteinis Nemo, — viņš atbildēja. — Un man jūs un jūsu biedri esat tikai «Nautila» pasažieri.

Kapteinis Nemo sauca. Ieradās kalpotājs. Kapteinis deva viņam kādu pavēli tajā svešajā valodā, kuru es nesapratu. Un tad piebilda, pagriezies pret kanadieti un Konselu.

— Jūs varat atdusēties savā kajitē. Sekojiet šim vīram.

— Pret to man nav ko iebilst, — harpunists atsaucās.

Viņš un Konsels atstāja šo kameru, kur bij ieslēgti kopš trīsdesmit stun­dām.

— Un tagad, Aronaksa kungs, iesim brokastīs. Atļaujiet man jūs pava­dīt.

— Esmu jūsu rīcībā, kaptein.

Es sekoju kapteinim Nemo un vispirms atrados elektriski apgaismotā gaitenī, kas bij līdzīgs visiem kuģu gaiteņiem. Pēc metriem desmit atkal kādas durvis atvērās manā priekšā.

Es iegāju noteiktā stilā iekārtotā ēdamistabā. Augsti, melnkoka inkrus- tacijām greznoti ozolkoka skapji pacēlās abos telpas galos, to izloku plauk­tos mirdzēja neaprēķināmi dārgi fajansa, porcelānā un kristālā trauki. Sud­raba galda rīki vizēja izgleznoto griestu blāvajā gaismā.

Telpas vidū bij bagātīgi klāts galds. Kapteinis Nemo norādīja man vietu.

— Apsēdieties un ēdiet. Jūs droši vien nomocījis izsalkums.

Brokastīs bij jūras dzīvnieku ēdieni un bez tam vēl daži man pavisam

sveši un nenoteicami. Garšīgi tie bij, bet es tikai pamazām varēju pierast pie tiem. Es noģidu tajos stipru fosfora garšu un biju pārliecināts, ka arī tie zvejoti tepat jūrā.

Kapteinis Nemo vēroja mani. Es viņam nekā nevaicāju, bet viņš uzmi­nēja manas domas un pats atbildēja uz tiem jautājumiem, kas man nedeva miera.

— Lielākā daļa manu ēdienu jums ir sveši, — viņš teica.—Tomēr jūs. tos varat ēst bez bažām. Tie ir veselīgi un barojoši. Jau ilgāku laiku esmu atmetis visu sauszemes pārtiku un nemaz nejūtos slikti. Visi mani ļaudis lieto tos pašus ēdienus un tomēr ir spēcīgi un braši.

— Tātad, — es teicu, — visa šī pārtika ir tepat no jūras?

— Jā, profesora kungs, jūra man piegādā visu, kas vien vajadzīgs. Daž­kārt es izmetu tīklus un tūliņ tos ievelku pārpilnus. Dažkārt atkal nolaižos, savās cilvēkam šķietami nepieejamās dzīlēs un lencu medījumu savos zem­ūdens mežos. Ka veca gana Neptuna gānāmie pulki, manējie bez bailēm klejo okeana bezgalīgās prērijās. Manā rīcībā ir plaši apvidi, kurus es iz­mantoju.

Izbrīnījies es skatījos kapteinī Nemo un teicu:

— Es saprotu, kapteiņa kungs, ka jūsu tīklos ieķeras tās visugaršīgā- kās zivis, grūtāk man saprast, kā jūs piekļūstat savam ūdens medījumam šajos zemūdens mežos, bet pagalam nesaprotami man, kā jel tā vismazākā kripatiņa lopu gaļas var nokļūt uz jusu galda.

Profesora kungs, — kapteinis Nemo atsaucās,—jums jāzina, ka es nekad neēdu sauszemes dzīvnieku gaļu.

— Bet kas tad tas? … —es ieminējos, norādīdams uz trauku ar kādām cepeša paliekām.

— Tas, ko jūs, profesora kungs, domājat esam gaļu, ir tikai jūras bru­ņurupuča cepetis. Un, ko jūs ēdat kā cūkas ragū, ir delfina aknas. Mans pavārs ārkārtīgi labi prot pagatavot ēdienus no dažādiem okeāna produk­tiem. Nobaudiet visu, kas te uz galda. Šos holoturiju konservus mans mala­jietis uzskata par vislabākajiem pasaule. Šis krerns ir no vaļu piena, bet cu­kurs no Ziemeļjūru lielajiem augiem. Un vispēdīgi atļaujiet man piedāvāt jums juras anemoņu ievārījumu, kas atsver pašus sulīgākos augļus.

Un es baudīju no visa vairāk aiz ziņkārības nekā aiz ēstgribas, kamēr kapteinis Ncrrio valdzināja mani ar saviem brīnišķajiem stāstiem.

— Aronaksa kungs, — viņš teica, — jūra mani ne tikai pārpilnam baro, tā mani arī apģērbj. Drebes, kuras jums patlaban mugurā, austas no bisolita[6], tās krāsotas vecpurpura krāsā un atmirdz ari violetā, kuru es dabuju no Vidusjūras moluskiem — jūras zaķiem. Smaržas, ko jūs atradīsiet uz savas kajites tualetes galda, ir jūras augu destilācijas pro­dukts. Jūsu gultas matracis darināts 110 vismīkstākajām okeana zālēm. Spalva jums būs taisīta no vaļa bārdas, bet tinte no tintes zivs dziedzeru sekreta. Visu, kas vajadzīgs, man sniedz jūra, un visu tā savā laikā paņems atpa­kaļ.

— Jus mīlat jūru, kaptein?

— Jā, es mīlu jūru! Jūra, tā man ir viss! Jūra aizņem septiņas desmit­daļas no visas zemeslodes. Tās elpa ir tīra un veselīga. Tas ir bezgalīgs tuk­snesis, kur cilvēks nekad nav atstāts, tāpēc ka jūt sev apkārt virmojam ne­rimtīgu dzīvību. Jura slēpj sevi pārdabiskas, neiedomājamas būtnes; mū­žam tā kustas, mūžam tajā rosās mīlas dzīve; tā ir mūžīgā dzīvība, kā to teicis kāds no jūsu dzejniekiem. Jo galu galā, profesora kungs, daba tajā izpaužas trijos veidos: minerālos, stādos un dzīvniekos. Šie pēdējie šeit plaši pārstāvēti ar četrām zoofitu grupām, trijām posmkāju, piecām mo­lusku, trijām mugurkaulnieku klasēm, zīdītājiem, rāpuļiem un neskaitā­miem zivju bariem; šajā bezgalīgajā dzīvnieku kārtā skaitās kādas trīspa- dsmittūkstoš sugas, no kurām tikai desmitā daļa dzīvo saldajos ūdeņos. Jūra ir visplašākā dabas krātuve. Var teikt, ka no jūras zemeslode cēlusies, un, kas zina, vai jūrā tā arī neaizies bojā. Jūrā slēpjas vislielākais miers. Jūra nepieder despotiem. Tās virspusē viņi vēl var izlietot savus netaisnos likumus, savstarpēji cīnīties, iznīcināt cits citu, veikt visas sauszemes šaus­mas. Bet trīsdesmit pēdu zem līmeņa viņu vara beidzas, viņu iespaids iz­dziest, viņu spēks zūd! Ak profesora kungs, dzīvojiet, dzīvojiet jūras klēpī! Vienīgi tur rodama īstā neatkarība! Tikai šeit nav neviena kaklakunga! Tikai šeit ir pilnīga brīvība!

Kapteinis Nemo spēji pārtrauca savu pārāk jūsmīgo runu. Vai viņš bij pārkāpis savu parasto savaldības robežu? Varbūt izrunājies par daudz? Brīdi viņš staigāja ļoti uzbudināts. Bet pamazām atkal nomierinājās, tā seja kļuva salta kā vienmēr, man pievērsies, viņš sacīja:

— Ja jūs, profesora kungs, vēlētos tagad aplūkot «Nautilu», esmu jūsu rīcībā.