20000 lje pa jūras dzelmi

IV SARKANĀ JŪRA

29. janvari Ceilonas sala pazuda no mūsu apvaršņa un «Nautils» ar div­desmit jūdžu ātrumu stundā iebrauca kanalu labirintā, kas šķir Maldivu salas no Lakadivu salām. Vistuvāk tas nobrauca garām Kitana korāļu salai,

vienai no galvenajām Lakadivu archipelaga deviņpadsmit salām, ko Vasko de Gama atklāja 1499. gadā; šī sala atrodas starp 10° un 14° 30' ziemeļu platumu un 69° un 50° 72' austrumu garumu.

Tātad mēs bijām jau nobraukuši sešpadsmit tūkstoši divi simti divdesmit jūdzes, kopš izbraucām no Japanas jūras.

Otrā dienā, 30 janvarī, kad «Nautils» atkal pacēlās juras virspusē, cietzeme nekur vairs nebij redzama. Mēs braucām ziemeļ-ziemeļ-rietumu virzienā uz Omana jūru starp Arabiju un Indijas pussalu, kas noder par ieeju Persijas jūras līcī. Likās, ka tas ir juras apvidus bez kādas izejas. Kurp gan kapteinis Nemo mūs veda? Es to nevarēju pateikt. Protams, kana­dietis, mani to dienu izvaicādams, bij pavisam neapmierināts.

— Meistar Ned, mēs braucam turp, kur kapteinis iedomājas.

— Tālu mūs viņa iedoma neaizvedīs, — kanadietis atbildēja. — Persijas jūras līcim nav izejas, tur iebraukuši, mēs drīz vien būsim spiesti griezties atpakaļ.

— Kas par to, meistar Lend, — ja arī griezīsimies atpakaļ, tad «Nau- tilam» tomēr vēl priekšā Sarkanā jūra un no turienes tālāks ceļš pa Bab-el- Mandebas šaurumu.

— Vai man jums, profesora kungs, būtu vēl jāpaskaidro, — Neds Lends. atbildēja, — ka Sarkanā jūra ir tāpat noslēgta un bez izejas kā Persijas jūras līcis. Succas kanals vēl nav galīgi izrakts, un tāds mistisks kuģis kā mūsējais neuzdrošināsies doties tā aizsprostiem nožogotajā kanalā. Tātad pa Sarkano jūru mēs nenokļūsim līdz Eiropai.

— Vai tad es saku, ka mēs braucam uz Eiropu?

Bet ko tad jus domājat?

— Man liekas, ka, izbraukājis pa interesantajiem Arabijas un Ēģiptes, apvidiem, «Nautils» griezīsies atpakaļ Indijas okeānā varbūt pa Mozam- bikas kanalu, varbūt pa Maskarenas jūras šaurumu, lai tā sasniegtu Labās. Cerības ragu.

— Un sasniedzis Labās Cerības ragu? — kanadietis vaicāja ar sevišķu uzmanību.

— Tad mēs, bez šaubām, iekļūsim tajā Atlantijas okeānā, kuru vēl ne­pazīstam. Bet vai tad, draugs Ned, šis zemūdens ceļojums jūs garlaiko? Vai tad jūs nemaz nevaldzina šie nemitīgi mainošie zemūdens brīnumi? Es no savas puses gan ārkārtīgi nožēlotu, ja izbeigtos šis ceļojums, kāds atgadījies tikai retam cilvēkam.

— Aronaksa kungs, — kanadietis atbildēja, — liekas, jūs zināt, ka pagājuši trīs mēneši, kopš mēs esam ieslodzīti šajā «Nautilā».

— Nē, Ned, to es nezinu un negribu zināt, es neskaitu ne dienas, ne stundas.

— Bet kā tas viss beigsies?

— Beigas nāks savā laikā. Vispār mēs te nespējam nekā un strīdamies velti. Ja jūs, mīļais Ned, reiz atnāktu un teiktu: «Tagad mums izdevība izbēgt,» es apspriestos ar jums. Bet patlaban tāda gadījuma nav, un, vaļ­sirdīgi runājot, es neticu, ka kapteinis Nemo jel kad dosies uz Eiropas jūrām.

Četras dienas, līdz 3. februārim, «Nautils» brauca pa Omana jūru ar dažādu ātrumu un dažādā dziļumā. Likās, itin kā kuģis brauktu uz labu laimi, itin kā vilcinoties izvēlēties īsto ceļu. Bet Vēža tropam pāri tas ne­devās. ^

Izbraukdami no šās jūras, mēs uz kādu laiciņu dabūjām redzēt Omana zemes galveno pilsētu Maskatu. Bet tā bij tikai mirkļa aina, un «Nautils» no jauna nogrima šo drūmo apvidu ūdeņos.

Tad viņš sešu jūdžu atstatumā nobrauca gar Arabijas Machras un Hadramantas kalnainajiem krastiem ar vairākām senatnes celtņu drupām. Beidzot, 5. februārī, mēs iegriezāmies Adenas juras līcī, kas piltuvei līdzīgi ievada Bab-el-Mandebas šaurumā, pa kuru Indijas okeāna ūdeņi ieplūst Sarkanajā jūrā.

6. februārī «Nautils» brauca garām Adenai, kura atrodas uz cietzemes raga, ko tikai šaura josla savieno ar kontinentu.

Es cerēju, ka, līdz šejienei nokļuvis, kapteinis Nemo griezīsies atpakaļ, bet biju maldījies; man par lielu pārsteigumu viņš to nedarīja.

Otrā dienā, 7. februārī, mēs iebraucām Bab-el-Mandebas jūras šaurumā, kura nosaukums arabu valodā nozīmē «Asaru vārti». Šis šaurums ir piecas jūdzes plats un tikai piecdesmit divus kilometrus garš, «Nautila» ātrumam tur bij tikko stundas brauciens; bet es neredzēju nekā, pat ne Perima salu, no kuras angļi aizsargā Adenu. Pārāk daudz angļu un franču tvaikoņu šķērso šo līniju no Suecas uz Bombeju, Kalkutu, Melburnu, Burbornu un Mauriciju, tāpēc «Nautils» nedrīkstēja tur rādīties. Visu laiku tas apdomīgi turējās zem ūdens.

Pēdīgi, ap pusdienas laiku, mēs jau šķēlām Sarkanās jūras ūdeņus.

Sarkanā jūra ir bībeles teiku ievērojamais ezers, kuru neviens lietus ne- atsvaidzina, kurā neieplūst neviena upe un kura katru gadu aiz ārkārtīga izgarojumu daudzuma noplok veselu pusotru metru! Dīvains juras līcis, kas, noslēgts kā ezers, patiešām varētu pilnīgi izžūt.

Es pat nemēģināju uzminēt, aiz kādām dīvainām iedomām kapteinis Nemo mūs ievadīja šajā jūras līcī, bet tomēr biju pilnīgi apmierināts, ka «Nautils» brauca pa to. Kuģis turējās vidējā ātrumā, gan paceldamies ūdens virspusē, gan atkal nonirdams dzīlē, lai izvairītos no kāda pretimbraucēja kuģa, un es varēju noverot kā šās interesantās jūras virspusi, tā dziļumus.

Pēc tam «Nautils» pievērsās tuvāk Āfrikas krastiem, kur jūra ievērojami dziļāka. Tur pa atvērtajiem logiem divu straumju kristāldzidrajā ūdenī mēs varējām aplūkot brīnišķos spilgtos korāļu krūmājus un veselus zaļām aļģu vītnēm un fukusiem apaugušus klinšu klajus. Kāds neaprakstāmi pievil­cīgs un mainīgs skats atvērās uz šīm vulkāniskajām klintīm un salām Libijas piekrastē, bet visķrāšņākā audzelība tomēr bij saskatāma austrumu krastā, kuram «Nautils» piebrauca tuvāk. Veseli zoofitu slāņi Tehama pusē ne tikvien ziedēja juras dzelmē, bet, krāšņām vītnēm sapinušies, gleznaini sniecās arī augšup virs ūdens līmeņa; tie' bij brīnišķīgāk veidoti, bet krāsā mazāk spilgti nekā tie, kurus ūdens dzīle uztur allaž svaigus.

Cik skaistas stundas es tā pavadīju pie salona logiem! Cik daudzas jaunas zemūdens augu un dzīvnieku sugas dabūju novērot elektriskā prožek­tora spožumā! Šampiņjonveidīgās fungijas, šifera krāsas aktinijas, starp citu thalassianthus aster un tubiporas fleitas veidā, itin kā radītas lielā Pana stabulēm; neskaitāmas šai jūrai īpatnējas gliemežu pasugas korāļu sazarojumos ar spirālveidīgiem apakšgaliem un, beidzot, tūkstošiem vēl līdz šim neredzētu polipu — parasto sūkļu.

Pirmā polipu grupa, proti, sūklis, ir interesants un neapstrīdami derīgs dabas produkts. Tas nebūt nav augs, kā to vēl domā daudzi dabas zināt­nieki, bet gan zemākās kārtas dzīvnieks, pat zemāks par korāli. Neapšau­bāmi, ka tas pieder pie dzīvnieku valsts, nevar pat piekrist senatnes zināt­niekiem, ka tā ir pārejas būtne starp augu un dzīvnieku. Man jāpiezīmē, ka zinātnieki paši vēl nav skaidrībā un vienis prātis par sūkļa uzbūvi. Daži domā, ka tas ir vesela polipu kolonija, citi atkal, kā, piem., Milns Edvards, ka tas ir atsevišķs individs.

Sūkļu klase aptver ap trīs simti dažādu pasugu; tās lielā daudzumā sastopamas vairākās jūrās, citas pat zināmās upēs, tā saucamās fluviatilis, bet to īstā dzimtene ir Sarkanā jūra un Grieķijas archipelags Vidusjūra pret Sirijas krastu. Tur aug un attīstās vislabākās un smalkākās sūkļu pasugas, kuru vērtība dažkārt aizsniedz simts piecdesmit franku, baltais

Sirijas sūklis, Āfrikas asais utt. Bet, necerēdams šos zoofitus izpētīt Tuvo Austrumu apvidos, no kuriem mūs šķīra necaurejamais Suecas jūras šau­rums, es apmierinājos, novērodams tos Sarkanās jūras ūdeņos.

Tur auga visdažādāko veidu sūkļi — gan kā stiebri, gan kā ķepiņas, la­pas, bumbas, pirksti. Tie patiešām attaisnoja savus nosaukumus: kurvīši, tasītes, ratiņi, briežragi, lauvas ķetnas, pāvu astes, Neptuna cimdi, kādus tiem veltījuši zvejnieki, dzejiskāki par zinātņu vīriem. No viņu šķiedrainā, pusšķidras recekļa vielas piesātinātā ķermeņa nemitīgi sīkām strūkliņām teceja laukā ūdens, kas tika uzņemts, lai pienestu barību pašai mazākai poriņai, un tad ar sevišķa saraušanās mechanisma palīdzību atkal izstumts laukā. Šī viela, polipam nobeidzoties, pazūd un pūdama ož pec amonjaka. Tad paliek tikai cietais vai šūnainais audums rūsainā krāsā, parastais sūk­lis, ko lieto visdažādākām vajadzībām, skatoties pēc tā elastības, sūceklības un izturības spējām.

Šie sūkļi aug pie' klintīm, gliemju vākiem un pat pie ūdens augu stieb­riem. Tie aizpilda vismazāko iedobumu. Daži guļ izstiepušies, citi vērpjas augšup, citi atkal nokarājas lejup līdzīgi korāļu zariem. Es pastāstīju Kon- selatn, ka sūkļus zvejo divējādā veidā — vai nu ar bagarmašinu, vai vienkār­ši ar rokām. Visvairāk iecienits pēdējais veids, kam nepieciešami ūdenslīdēji, jo tā iespējams dabūt sūkli nesaplosītā veidā, un tā vērtība tad sevišķi augsta.

Starp daudziem citiem zoofitiern, kas ņudzēja starp sūkļiem, galvenokārt bij redzamas sevišķi pievilcīga izskata medūzas; no moluskiem dažādu paraugu kalmari, kuri, pēc Dobrinjē domām, mājo sevišķi Sarkanajā jūrā, bet no rāpuļiem — bruņurupuči virgata, kuri mums uz kuģa sniedza gar­šīgu un veselīgu barību.

Zivju bij ārkārtīgi daudz un pie tam daudzas ļoti ievēroja­mas. «Nautila» tīkli visbiežāk izvilka uz klāja šādas zivis: gludo raju ar ovālu formu ķieģeļu krāsā, zilganiem plankumiem pārklātu ķermeni un asiem divkāršiem zobiem; arnakus sudrabotām mugurām; pastenakus sašķeltām astēm; bokatus, kas it kā plati, divus metrus gari mēteļi plan­dīja pa ūdeni; pilnīgi bezzobainos dižzvīņu dzimtas juras asarus; savrup- niekus jūras kamieļus, kuru kupris nobeidzas ar līku dzeloni, pusotras pēdas garus; murenas, zilganām mugurām un sudrabainām astēm, brūnām krūšu spurām ar pelēku maliņu; stromateidu sugas fiatolas ar šaurām zeltainām svītriņām un greznotas ar Francijas trim krāsām; četri decimetri garās blemijas — garamitas; skaistās bastardmakreles, rotātas ar septiņām tnel- nām šķērssvītrām, zili dzeltenām spurām un zeltaini sudrabotām zvīņām; korāļu zivis un sarkanās mulles ar dzeltenu galvu, lēverzivis, lupzivis, balis- tas, grunduļus un tūkstošiem citas «Nautila» ceļojumā jau redzētas zivis.

9. februārī «Nautils» iebrauca jūras visplatākajā vietā, kura starp Sua- kinu rietumu un Konfondu austrumu krastiem simts deviņdesmit jūdžu plata.

Todien ap pusdienas laiku kapteinis Nemo iznāca uz klāja, kur es jau biju priekšā. Es tūliņ apņēmos nelaist viņu lejā, iekams aptuveni nebūšu izdibinā­jis tā turpmākos nodomus. Ieraudzījis mani, viņš pienāca klāt, laipni pie­dāvāja cigāru un teica:

— Nu, profesora kungs? Vai jums patīk Sarkanā jūra? Vai jūs uzmanīgi esat aplūkojis noslēpumus, kurus tā glabā, — zivis, zoofitus, sūkļus un korāļu mežus? Vai redzējāt pilsētas tās krastos?

— Jā, kapteiņa kungs, — es atbildēju, — «Nautils» ir ārkārtīgi labi pie­lāgots tādiem novērojumiem. Tiešām, tas ir saprātīgs kuģis!

— Jā gan, profesora kungs, saprātīgs, drosmīgs un neievainojams. Tas nebaidās ne Sarkanās juras briesmīgās vētras, ne straumes, ne zemūdens klintis.

— Patiešām, — es teicu, — šo jūru uzskata par vienu no visbīstamāka­jām, un, ja nemaldos, senajos laikos viņai bij vissliktākā slava.

— Vissliktākā, Aronaksa kungs. Grieķu un romiešu vēsturnieki nestāsta nekā laba par to, un Strabons saka, ka sevišķi bīstama tā esot pastāvīgo vēju un lietus laikmetos. Arābs Edrisi, kas to dēvē par Kolzuma līci, stāsta, ka daudzi kuģi gājuši bojā uz tās smilkšu sēkļiem un naktīs neviens neuzdro­šinājies braukt pa to. Tā, viņš saka, ir jūra, kur nemitīgi plosās briesmīgas vētras, neviesmīlīgām salām piekaisīta, tajā nav atrodams nekas labs ne virspusē, ne dziļumos.

Tūliņ redzams, — es piebildu, — ka šie vēsturnieki nav braukuši uz «Nautila».

— Bez šaubām, — kapteinis atbildēja pasmaidīdams, — un šajā ziņā modernie cilvēki nav tikuši tālāk par senajiem. Gadu simteņiem vajadzēja paiet, iekams atklāja tvaika mechanisko dzinējspēku! Kas zina, vai simts gadu laikā vēl radīsies otrs «Nautils»! Progresa gaita ir ļoti lēna, Aronaksa kungs.

— Protams, — es atteicu, — jūsu kuģis par vienu vai pat vairākiem gadu simteņiem aizsteidzies savam laikam priekšā. Cik žēl, ka mechanisma noslēpums aizies kapā līdz ar tā izgudrotāju.

Uz to kapteinis Nemo nekā neatbildēja. Brīdi klusējis, viņš atsāka:

— Liekas, Sarkanās juras nosaukums būs cēlies no ebreju vārda «edron» tulkojuma un senatnes cilvēki to tā nosaukuši pēc tās ūdens īpatnējās krāsas.

— Es līdz šim esmu redzējis tikai pilnīgi dzidru ūdeni, bez kādas se­višķas nokrāsas.

— Bez šaubām. Bet, tālāk braucot, jus novērosiet šo savādo parādību. Es atceros Tora līcī redzējis ūdeni gluži sarkanu, asins ezeram līdzīgu.

— Un jūs domājat, ka šī krāsa rodas no kāda mikroskopiska ūdens auga piemaisījuma?

— Jā, no kādas gļotainas vielas, ko atdala sīciņi augi ar nosaukumu trichodesmijas. Vienā kvadratmilimetrā to rēķina uz četrdesmit tūkstošiem. Varbūt arī jums izdosies to novērot, kad nokļūsim Tora līcī.

— Acīm redzot, kapteiņa kungs, šī nav pirmā reize, kad jus braucat pa Sarkano jūru?

— Nē, profesora kungs.

— Bet Suecas kanals, manuprāt, «Nautila» braucienam ir nelietojams^

— Taisnība, — kapteinis Nemo teica. — Bet tomēr noderīgs visai pasau­lei. Jau senlaiku cilvēki labi sapratuši, kāda nozīme tirdzniecībai ierīkot satiksmi starp Sarkano un Vidusjūru. Tikai tie nedomāja pašu spēkiem izrakt kanalu, bet lūdza Nilu talkā. Ja ticēt senajiem nostāstiem, tad kanalu, kas Nilu savienotu ar Sarkano jūru, iesākuši rakt Sezoftrisa laikā. Noteikti zināms tikai tas, ka 615. gadā pirms mūsu eras Necho iesācis kanala rak­šanas darbus; kanals pildījies ar Nilas ūdeni un stiepies pāri Ēģiptes līdze­numam, kas pavērsts pret Arabiju. Pa šo kanalu varējuši braukt četras dienas, un tas bijis tik plats, ka trīs trireinas pa to varējušas braukt blakus. Rakšanas darbus turpinājis Darijs, Iliztapa dēls, un laikam nobeidzis Ptole- majs II. Strabons sakās redzējis to jau izlietojam kuģošanai; bet tā gultnes slīpums no sākuma punkta pie Bubastes līdz Sarkanajai jūrai bijis tik niecīgs, ka kuģot pa to varējuši tikai dažus mēnešus gadā. Šis kanals kalpo­jis tirdzniecības vajadzībām līdz Antoninu laikiem. Pamests, aizsērējis tas pēc kalifa Omara pavēlēs atkal atrakts, bet ticis pilnīgi aizbērts 761. vai 762. gadā, kalifa Almanzora laikā, lai pārtrauktu pārtikas produktu piegādāšanu dumpiniekam Muhamedam-ben-Abdalam.

— Jā, kapteiņa kungs, senatnes cilvēki nebij iedrošinājušies mēģināt savienot divas juras, lai par deviņi tūkstoši kilometriem saīsinātu ceļu no Kadiksas līdz Indijai. To ir paveicis inženieris Leseps, kas drīz vien Āfriku pārvērtīs par milzīgu salu.

— Diemžēl, — viņš atsāka, — es nevaru izvest jūs pa Suecas kanalu. Bet jūs varesiet novērot Portsaidas garos dambjus parīt, kad mēs būsim Vidusjūrā.

— Vidusjurā! — es iekliedzos.

— Jā gan, profesora kungs. Jums par to brīnums?

— Mani pārsteidz tas, ka mēs tur būsim jau parīt.

— Patiešām?

— Jā, kapteiņa kungs, lai gan, še uz jūsu kuģa dzīvodams, esmu atra­dis vispār par kaut ko brīnīties.

— Bet kas tad jūs tā īsti pārsteidz?

— Tas šausmīgais ātrums, kāds jāattīsta «Nautilam», lai līdz parītam apbrauktu Āfrikai un Labās Cerības ragam apkārt un aizsniegtu Vidus- jūru!

— Bet kas jums, profesora kungs, teic, ka «Nautils» brauks Āfrikai un Labās Cerības ragam apkārt?

— Tomēr, ja «Nautils nebrauc pa sauszemi un nedodas pāri Suecas. šaurumam…

— Vai pa apakšu šim šaurumam, Aronaksa kungs?

— Pa apakšu?

— Bez šaubām, — kapteinis Nemo mierīgi atbildēja. — Kopš seniem laikiem daba pazemē veikusi to, ko cilvēks patlaban mēģina tās virspusē.

— Kā! Vai tad tur ir kāda izeja?

Jā, apakšzemes tunelis, kuru es esmu nosaucis par Arabijas tuneli. Tas sākas pie Suecas un nobeidzas Peluzijas jūras līcī.

— Bet tas zemes šaurums taču sastāv tikai no plūstošās smilkts?

- Līdz zināmam dziļumam. Bet piecdesmit metru dziļumā sākas nesa­graujams klinšu slānis.

— Vai jus šo tuneli atradāt nejauši? — es vaicāju, arvien vairāk un vairāk pārsteigts.

— Nejauši un ar saprātu, profesora kungs, un pie tam vairāk ar saprātu neka nejauši.

— Kapteiņa kungs, es dzirdu, ko jūs stāstāt, bet manas ausis liedzas tam ticēt.

— Ak profesora kungs, aurēs habent et non audient\ tā tas bijis visos laikos. Tāds tunelis tur ir, es to jau vairākkārt esmu izlietojis. Ja tā nebūtu, es vis nebrauktu šajā noslēgtajā Sarkanajā jūrā.

' Ausis ir, bet nedzird (lat.). Red.

— Un vai atļauts jautāt, kapteiņa kungs, kā jus to atradāt?

— Profesora kungs, starp cilvēkiem, kuriem nolemts visu mūžu palikt kopā, nedrīkst būt noslēpumu.

Uz šo zīmīgo aizrādījumu es neatbildēju nekā, tikai klausījos kapteiņa nostāstu.

— Profesora kungs, — viņš teica, — vienīgi ar dabas pētnieka pārdomu esmu atradis to zemūdens ceļu, kurš tikai man vienīgajam zināms. Es novē­roju, ka Sarkanajā jūrā un Vidusjūrā ir dažas pilnīgi vienādas zivju sugas- kā ofidas, fiatolas, lidojošas zivis u. c. Pārliecinājies par šā fakta pareizību, es vaicāju sev, vai starp abām šīm jūrām nav kāds sakars. Ja tāds būtu, tad abu jūru nevienādā līmeņa dēļ straumei no Sarkanās jūras spēcīgi jā­plūst uz Vidusjūru. Es sazvejoju Sarkanajā jūrā Suecas kanala tuvumā lielu daudzumu zivju. Uzmaucu tām uz astēm vara gredzenus un salaidu at­pakaļ jūrā. Dažus mēnešus vēlāk es pie Sirijas krastiem atkal izzvejoju zivis ar maniem gredzeniem. Jūru sakaru pierādījums man nu bij rokā. Es ar savu «Nautilu» braucu meklēt to, atradu un riskēju tajā iebraukt. Drīz arī jūs, profesora kungs, brauksiet pa manu Arabijas tuneli!