VII NEPAZĪSTAMAS SUGAS VALIS

Šis kritiens man nāca pilnīgi negaidīts, bet tomēr es visos sīkumos atce­ros savas izjūtas.

Vispirms es nogrimu pēdas divdesmit dziļi. Esmu labs peldētājs, lai gan negribu lielīties, ka šajā ziņā varu sacensties ar lordu Baironu vai Edgaru Po, bet apziņu es nezaudēju. Pāra reižu kājām spēcīgi atspēries, es atkal izniru virs ūdens.

Protams, vispirms es ar acīm meklēju fregati. Vai tie tur bij pamanījusi manu nozušanu? Vai «Ābrams Linkolns» ir mainījis virzienu? Vai kapteinis Faraguts licis nolaist laivu? Vai mari ir cerība izglābties?

Visapkārt bij dziļa tumsa. Tomēr austrumu pusē es saskatīju melnu blīvu, kuras signalugunis pamazām nodzisa tālē. Tā bij fregate. Sapratu, ka bojā eja nenovēršama.

— Palīgā! palīgā! — es kliedzu un visiem spēkiem centos peldēt uz kuģa pusi.

Apģērbs mani stipri kavēja; pielipis miesai, tas traucēja locekļu kustības. Es jutu, ka grimstu. Elpa aizrāvās! …

— Palīgā!

Vairāk kliegt es nevarēju. Mute bij ūdens pilna. Sāku ķepuroties; es jutu, ka grimstu.

Piepeši stipra roka satvēra mani aiz svārkiem. Es manīju, ka mani iz­ceļ virs ūdens, un tad pie auss izdzirdu šādus vārdus:

— Profesora kungam būs vieglāk peldēt, ja viņš pieturēsies man pie pleca.

Es ar savu roku satvēru uzticamā Konsela roku.

— Tas esi tu! — es iesaucos. — Tu!

— Kas tad cits! — Konsels atbildēja. — Esmu profesora kunga rīcībā.

— Vai tu līdz ar mani iekriti jūrā?

— Nē, es neiekritu. Bet, tā kā kalpoju profesora kungam, tad sekoju viņam.

Šim lāga zēnam tas šķita pavisam dabiski.

— Bet fregate? —es vaicāju.

— Fregate? — Konsels atsaucās, atmezdamies uz muguras. — Es ieteiktu profesora kungam vairāk nedomāt par to!

— Ko tu saki?

— Tikai to, ka, ielēkdams jūrā, es dzirdēju sardzes matrozi kliedzam: «Skrūve un stūre ir salauztas!»

— Salauztas?

— Jā—briesmoņa zoba salauztas. Man liekas, ka «Ābrams Linkolns» tika cauri ar šiem bojājumiem vien. Bet mums šis atgadījums ir ārkārtīgi nepatīkams. Fregate nevar vairs ieturēt savu virzienu.

— Tad mēs esam pagalam!

— Var jau būt, — Konsels mierīgi atbildēja. — Tomēr dažas stundas vēl ir mūsu rīcībā, un pa to laiku daudz ko var izdarīt.

Konsela nesatricināmā aukstasinība sadrošināja arī mani. Es sāku pel­dēt ar jaunu sparu, bet piemirkušās, svina smagās drēbes kavēja katru kus­tību, un es tikai ar lielām pūlēm turējos virs ūdens. Konsels to bij novērojis.

— Varbūt profesora kungs atļaus man mazu griezumu? — viņš vaicāja.

Un, pabāzis atvāztu nazi zem mana uzvalka, viņš ar vienu rāvienu pār­grieza to no augšas līdz apakšai un steigšus norāva to man nost, kamēr es viņu pašu turēju uz ūdens.

Es no savas puses izdarīju Konselam tādu pašu pakalpojumu, un tad abi peldejām tāpat blakus.

Tomēr stāvoklis bij tikpat briesmīgs. Varbūt mūsu nozušanu neviens ne­bij pamanījis, un, ja arī pamanītu, fregate bez stūres tik un tā nespēja pret vēju steigties mums palīgā. Tikai ar laiviņu bij vēl iespējams mūs glābt.

Konsels mierīgi apsvēra šīs iespējamības un sastādīja mūsu rīcības plānu. Apbrīnojams cilvēks! Viņš palika tikpat nosvērts kā ikdienišķā dzīvē!

Tā kā mūsu izglābšanās bij atkarīga vienīgi no «Ābrama Linkolna» lai­vas, tad jāmēģina noturēties pēc iespējas ilgāk virs ūdens. Lai abi nepatē­rētu spēkus reizē, mēs vienojāmies rīkoties šādā kārtā: kamēr viens mierīgi sakrustotām rokām un izstieptām kājām gulēja uz muguras, otrs peldēja un virzīja viņu uz priekšu. Tā mēs mainījāmies katras desmit minūtes un cerējām noturēties dažas stundas, varbūt pat līdz gaismai.

Vāja cerība! un tomēr viņa tik sīksti turas cilvēka sirdī! Mēs taču bijām divi. Turklāt es varu apgalvot, ka, pat gribēdams, es nebūtu varējis atmest dzīvības instinktu un laisties dibenā!

Fregates sadursme ar narvali notika apmēram vienpadsmitos vakarā. Es aprēķināju, ka varēsim noturēties astoņas stundas—līdz saules lēktam. Ar dažiem atpūtas brīžiem tāds ceļojums varbūt bij iespējams. Jūra bij pus­līdz rāma, un mēs pārāk nenomocījāmies. Laiku pa laikam es mēģināju ar skatieniem iespiesties dziļajā tumsā, kur tikai lāgu lāgiem atspīda rnusu saviļņotā ūdens fosforiskais mirdzums. Es raudzījos savu roku sakultajos ■ .indīgajos viļņos, kuru virspuse vizuļoja zilganiem lāsumiem. Mēs it kā peldējām dzīvsudraba baseinā.

Ap vieniem naktī mani pārņēma ārkārtīgs nogurums. Viss mans augums saka raustīties krampjos. Konselam bij jātur mani un vienam jārūpējas par mūsu abu glābšanu. Bet drīz vien viņš sāka smagi elsot, acīm redzami arī viņš ilgi vairs nespēs turēties.

— Laid mani vaļā! Laid vaļā! — es viņam uzsaucu.

— Pamest profesora kungu? Nekad! —viņš atbildēja. — Es ceru, ka no­slīkšu pirmais.

Tajā acumirklī mēness parādījās skaraiņu mākoņu sprauga, kurus vējš dzina pret austrumiem. Jūras līmenis iezaigojās tā staros. Šis labdarīgais spīdums atjaunoja mūsu spēkus. Es pagriezu galvu atpakaļ. Mani skatieni nosilda visgarām apvārsnim. Un tad es pamanīju fregati. Tā atradās ap­mēram piecas jūdzes tālu un bij saskatāma tikai kā tumša, tikko saredzama masa. Bet nevienas glābšanas laivas!

Es gribēju kliegt. Taču kāda tam nozīme tādā atstatumā! Pār manām uzpampušām lūpām nenāca neviena skaņa. Konsels vēl varēja izrunāt da­žus vārdus, es dzirdēju viņu vairākkārt murminām:

— Palīdziet! Šurp!

Mirkli palikuši mierā, mes sākām klausīties. Var jau būt, ka manas pār­kairinātās ausis maldījās, bet tomēr man likās, ka kaut kas atsaucās uz Konsela kliedzieniem.

— Vai tu dzirdēji? — es čukstēju.

— Jā! Jā!

Un Konsels izmisis kliedza atkal.

Šoreiz vairs nebij ko šaubīties! Kāda cilvēka balss atsaucās mūsējām.

Vai tas bij vēl kāds nelaimīgais, tāpat kā mēs, kuģa katastrofas izmests jūrā? Vai varbūt no fregates izsūtītas laivas mūs saukāja, meklēdamas tumsā?

Konsels saņēmās ar visu sparu; kamēr es vēl cīnījos beidzamiem spē­kiem, viņš atbalstījās pret manu plecu, pa pusei paslējās virs līmeņa un tū­liņ atkal slīga atpakaļ.

— Ko tu tur redzēji?

— Es redzēju… — viņš čukstēja. — Es redzēju… Bet labāk nerunā­sim … saudzēsim pēdējos spēkus! …

Ko gan viņš bij redzējis? Nezinu, kāpēc šajā acumirklī es pirmo reizi iedomājos nezvēru! … Bet kur tad te varēja rasties cilvēka balss? … Nav taču vairs tie laiki, kad Jonass patvērās vaļa vēderā!

Tomēr Konsels turpināja joprojām virzīt mani uz priekšu. Laiku pa lai­kam viņš paslēja galvu, lūkoja kaut ko saskatīt savā priekšā un iekliedzās, bet otra balss atsaucās arvien tuvāk un tuvāk. Es to tikai pa pusei vairs dzirdēju. Mani spēki bij galā; pirksti sāka izplesties; rokas vairs nejaudāja turēt augumu virs ūdens, konvulsivi atvērtā mute pieplūda ar sāļu ūdeni; aukstums stindzināja locekļus. Vēl pēdējo reizi es pacēlu galvu, tad sāku grimt…

Šajā acumirklī man uzgrudās kāds ciets priekšmets. Es krampjaini pie­ķēros tam. Tad manīju, ka mani velk un paceļ virs ūdens, ka krūtis atkal atvelk elpu, un es zaudēju samaņu … Tiesa, es drīz vien atžirbu, tāpēc ka manu augumu spēcīgi berzēja. Pa pusei atvēru acis…

— Konsel! — es čukstēju.

— Vai profesora kungs mani sauca? — Konsels atbildēja.

Tajā brīdī es norietošā mēness pēdējā spīdumā pamanīju kāda cilvēka augumu — Konsels tas nebij, bet es viņu tūliņ pazinu.

— Ned! — es iesaucos.

— Es pats tas esmu, profesora kungs. Es dzenos pēc savas godalgas, — kanadietis atteica.

— Vai jūs arī trieciens iemeta jūrā no fregates?

— Jā, profesora kungs, tikai laimīgāk nekā jūs. Man gandrīz tūliņ lai­mējās patverties uz kādas peldošas saliņas.

— Uz saliņas?

— Jā, vai, labāk sakot, uz jūsu milzeņa narvaļa.

— Paskaidrojiet tuvāk, Ned.

— Es tūliņ sapratu, kāpēc mana harpūna nespēja viņu caururbt, bet at­sitās pret tā ādu.

— Kāpēc tad, Ned, kāpēc?

— Tāpēc, profesora kungs, ka šis zvērs aizsargāts ar tērauda plāksnēm!

Nu man bij jāsaņem kopā visi prāti, jāatsvaidzina atmiņa un jākontrolē

agrākie secinājumi.

Kanadieša pēdējie vārdi spēji saviļņoja manas smadzenes. Es steigšus pacēlos stāvus uz šās ūdenī pa pusei iegrimušās būtnes vai priekšmeta, kur mēs bijām patvērušies. Es tam piesitu ar kāju. Bez šaubām, tas bij ciets,

un nesairdināms ķermenis, pilnīgi citāds nekā lielajiem jūras zīdītāju kusto­ņiem.

Bet tas varēja būt arī kaulots kustonis no aizvēsturisko laikmetu dzīv­nieku sugas, un tad man nāktos ierindot viņu zināmā rāpuļu amfibiju kārtā, pie bruņu rupučiem vai aligatoriem.

Tomēr nē! Melnīgsnējā mugura, uz kuras es stāvēju, nebij zvīņaina, bet gludi pulēta. Ja tai piedauzīja, tā skanēja kā metāls, un, lai cik neticami tas arī izklausītos, likās — ko likās — skaidri bij redzams, ka tā darināta no sakniedētām tērauda plāksnēm.

Šaubām te nebij vietas. Šis dzīvnieks, šis nezvērs un dabas fenomens, kas bij saviļņojis visas pasaules zinātniekus, uztraucis un izbiedejis abu zemes pusložu jūrniekus, tas acīm redzamā un brīnišķā kārtā izrādījās par cilvēka rokas darinājumu.

Kāda teiksmaina, mitoloģiska dzīvnieka atradums mani nebūtu pār­steidzis vairāk. Ka daba spēj veidot brīnišķus radījumus, tas viegli sapro­tams. Bet prāts apjūk, ja savām acīm redzat, ka cilvēks veidojis kaut ko pārdabisku un apbrīnojamu.

Taču nevarēja vairs šaubīties. Mēs gulējām gluži kā uz zemūdens kuģa muguras, cik varēja spriest, milzīgas tērauda zivs veidā. Neda Lenda ieskats par šo jautājumu jau bij pilnīgi noteikts. Mums ar Konselu atlika tikai pie­vienoties viņam.

— Bet tādā gadījumā, — es teicu, — šim kuģim taču ir kāds dzinēja mechanisms un cilvēki, kas to vada.

— Bez šaubām, — harpunists atsaucās, — un tomēr visu to triju stundu laikā, kamēr es atrodos uz šīs peldošās salas, neesmu manījis ne mazākās dzīvības zīmes.

— Vai tad šis kuģis nemaz nav kustējies?

— Nē, Aronaksa kungs. Viņš ļaujas viļņiem šūpoties, bet pats nekustas.

— Mēs taču neapšaubāmi zinām, ka kuģis spēj kustēties ārkārtīgi ātri. Un, tā kā šī ātruma attīstīšanai tam ir mechanisms un mechaniķi mašinu vadībai, tad man šķiet, mēs esam glābti.

— Hm! … — Neds Lends kā šaubīdamies noņurdēja.

Itin kā apstiprinot mūsu secinājumu, kaut kas sāka kult ūdeni šā brīnišķā kuģa pakaļējā galā, kur droši vien tā dzenamam bij pierīkota skrūve, un tas sāka slīdēt uz priekšu. Mēs tikko paspējām uzrāpties tā augstākajā daļā, kura apmēram astoņdesmti centimetru pacēlās virs ūdens. Par laimi kuģis nebrauca pārāk ātri.

— Kamēr tas turas horizontāli, — Neds Lends murmināja, — man nav nekas pretī. Bet, ja viņš iedomājas nolaisties dziļāk, es pat divus dolārus nedodu par savu ādu.

— Vēl mazāk, — kanadietis varēja sacīt. Skaidrs, ka bij nepieciešams mēģināt sazināties ar tām būtnēm, kuras mājoja šajā mašinā. Es sāku meklēt tā virspusē kādu spraugu, kādu paceļamo luku vai, zinātniskā valodā runājot, ieeju un izeju cilvēkam. Bet serdeņu rindas gar plākšņu malām bij vienmuļas un cieti pienaglotas.

Pa to laiku arī mēness bij norietējis, un mēs atradāmies pilnīgā tumsā. Atlika tikai nogaidīt rītu, lai aplūkotu, kā iespējams iekļūt šā zemūdens kuģa iekšienē.

Tātad mūsu glābiņš bij atkarīgs no šo noslēpumaino kuģotāju iedo­mām, — ja viņiem ienāktu prātā nolaisties dzīlē, mēs būtu pazuduši! Izņemot šo gadījumu, es nešaubījos, ka mums izdosies stāties ar viņiem sakaros. Patiešām, ja tie paši nepagatavoja sev nepieciešamo gaisu, reižu reizēm viņiem bij jāpaceļas virs ūdens, lai atjaunotu elpojamās vielas krājumus. Bet tad katrā ziņā nepieciešama kāda sprauga, lai ārienes atmosfēra iekļūtu kuģī.

Uz kapteiņa Faraguta palīdzību un glābiņu mums it nepavisam vairs nebij ko cerēt. Mēs braucām projām uz rietumiem, lai gan ne pārāk ātri, tomēr man šķita, jūdzes divpadsmit stundā. Skrūve, vienmērīgi ar matemā­tisku precizitāti šķēla ūdeni, reizēm uzšļākdama augstu gaisā fosforiski spī­došas šļakatas.

Ap četriem rītā mūsu kuģa ātrums manāmi pieņēmās. Mēs tikai ar mo­kām noturējāmies šajā straujajā skrejā, viļņu bangu apskaloti. Par laimi Neds bij sataustījis plākšņu mugurā iestiprinātu lielu riņķi, un mēs cieši turējāmies pie tā.

Beidzot šī garā nakts bij pagājusi. Manā atmiņā visi šie pārdzīvojumi uzglabājušies nepilnīgi. Tikai viens sīkums palicis prātā. Viļņu un vēja ap- rimas mirkļos man vairākkārt šķita, ka dzirdu itin kā vāju, tālumā skanošu izklaidu akordu harmoniju. Kādu noslēpumu gan glabāja šis zemūdens kuģis, kuram izskaidrojumu meklēja visa pasaule? Kādas būtnes mājoja tajā? Ar kāda brīnišķa mechanisma palīdzību tas tik ātri varēja pārvietoties no vienas vietas uz otru?

Atausa diena. Mūs vēl ietīstīja rīta migla, bet arī tā jau sāka izklīst. Es patlaban biju sācis pamatīgāk izpētīt kuģa korpusu, kura augšējā daļā bij ierīkota it kā horizontālā platforma, kad piepeši manīju, ka tas palēnām grimst.

— Velns un elle! — Neds Lends iekliedzās, pasperdams kāju pret ska­nošo tērauda plāksni. — Atveriet taču, neviesmīlīgie kuģotāji!

Bet skrūves apdullinošo troksni pārkliegt bija grūti. Par laimi kuģis mitējās grimt.

Piepeši kuģa iekšienē atskanēja spēcīgi klaudzieni, tika atgrūsti aizšauja­mie. Kāda plāksne pacēlās, kāds vīrs pabāza galvu, savādi iekliedzās un atkal pazuda.

Mirkli vēlāk parādījās astoņi spēcīgi vīri maskētām sejām un, ne vārda nerunājuši, ievilka mūs sava drausmīgā kuģa iekštelpās.

Загрузка...