20000 lje pa jūras dzelmi

XXIII aegrl somnia1

10. janvarī «Nautils» turpināja savu zemūdens braucienu, paveikdams caurmērā trīsdesmit piecas jūdzes stundā. Tā skrūves apgriezienu ātrums bij tik liels, ka es nevarēju ne aptvert, ne aprēķināt.

Kad es domāju par šo elektrisko spēku, kas «Nautilā» tika izlietots kā dzinējs, apsildītājs un apgaismotājs un bez tam vēl kā aizsargs pret ārē­jiem uzbrukumiem, kuri mūsu kuģi padarīja par zibeņotu un nezinātājam pilnīgi neaizskaramu, tad manai apbrīnai nebij robežas un vēl jo vairāk es apbrīnoju šā kuģa radītāju — inženieri.

Mēs braucām tieši uz rietumiem un 11. janvarī bijām jau garām Vesela ragam, kas atrodas starp 135° garumu un 10° ziemeļu platumu Karpenta- rijas jūras līča austrumu galā. Zemūdens rifu arī te vēl bij daudz, bet

1 Smags sapnis (lat.). Red.

vairāk izklaidus un uz kartēm noteikti apzīmēti. «Nautils» bez kavēkļiem pabrauca garām Minēja klintīm labajā un Viktorijas kraujām kreisajā pusē, pastāvīgi turēdamies 130° platuma un desmitās paralēlēs virzienā.

13. janvarī kapteinis Nemo nokļuva Timora jūrā un pie salas ar tādu pašu nosaukumu uz 122° garuma. Šo tūkstots seši simti divdesmit piecas kvad- ratljē lielo salu pārvalda radži. Tie dēvējas par krokodilu dēliem — tas ir vis­aristokrātiskākais dzimums, kādu vien cilvēks var iedomāties. Viņu zvīņainie priekšteči mājo turienes upēs un tiek ārkārtīgi cienīti. Tos saudzē, lutina, glabā un baro, mielastam tiem met jaunas meitenes; lai piesargās katrs svešzemnieks, kas gribētu piedurt roku šīm svētajām šķirzakām.

Bet «Nautilam» tomēr negadījās sastapties ar šiem dzīvniekiem. Timoru mēs tikai pusdienā nelielu brīdi dabūjām redzēt, kamēr kapteiņa palīgs no­vēroja un atzīmēja tās vietu kartē. Tāpat garām mums paslīdēja tās pašas grupas nelielā Roti sala, kuras sievietes sava skaistuma pēc sevišķi iecie­nītas malajiešu sieviešu tirgos.

No šejienes «Nautils» pavērsās dienvidrietumu virzienā uz Indijas oke­ānu. Kurp gan mūs veda kapteiņa Nemo fantazija? Vai mēs braucām uz Āziju? Varbūt tuvojāmies Eiropas krastiem? Uz to cerēt nebij nekāda ie­mesla, jo šis cilvēks taču vairījās apdzīvotās zemes. Varbūt viņš devās dien­vidu virzienā garām Labās Cerības un Ilorna ragam uz dienvidpolu? Var­būt viņš griezās atpakaļ Klusajā okeānā, kur «Nautils» varēja braukāt mie­rīgi un netraucēts? To rādīs nākotne.

Nobraukuši garām Kartjē, Llibernijas, Seringapatama un Skota rifiem, kur cietzeme pēdējiem spēkiem vēl cīnījās pret jūru, 14. janvarī mēs atra­dāmies pilnīgi klajos okeana ūdeņos. «Nautils» brauca pavisam lēnām, itin kā rotaļādamies reizēm pa ūdens līmeni, reizēm ienirdams dzelmē.

Šajā ceļojuma laikā kapteinis Nemo izdarīja interesantus siltuma pētīju­mus dažādos ūdens slāņos. Parastos apstākļos šos mērījumus izdara ar diez­gan sarežģītiem instrumentiem, uz kuriem tomēr nedroši paļauties — tās ir termometriskas zondes, kam stikls bieži vien plīsa no lielā ūdens spiediena, vai arī sevišķi elektriskās strāvas aparati, kuru darbība pielāgota to metālu nevienādai elektrības caurlaidībai. Šādā kārtā iegūtos novērojumus pienā­cīgi kontrolēt nav nemaz iespējams. Turpretim kapteinis Nemo pats nolai­dās okeana dziļumos tieši pārbaudīt temperaturu, un viņa termometrs, ie­gremdēts dažādos ūdens slāņos, nemaldīgi un neapšaubāmi rādīja patieso siltuma grādu.

Un tā «Nautils», piepildījis rezervuārus, ar savu slīpo plātņu palīdzību

It kā salamandras. Šajās nededzinošā uguns plīvās es redzēju slaidos un veiklos delfinus, nenogurstošos jūras klaunus, zobenzivis triju metru ga­rumā, nemaldīgus vētras vēstnešus, kuru šausmīgie pīķi reižu reizēm atdū­rās salona logos. Bez tam tur vēl bij dažādas mazākas zivis: balistas, skum­brijas, degunzivis, kuras ņirbēja pa visu šo spīdošo ūdens klajumu.

Tā bij apžilbinoši burvīga aina! Varbūt kaut kādi atmosferiski apstākļi pastiprināja šīs parādības spilgtumu? Varbūt jūras virspusē plosījās vētra? Bet «Nautils» dažu metru dziļumā no tās nemanīja nekā, tas rāmi šūpojās pilnīgi mierīgajos ūdeņos.

Un tā mēs braucām arvien tālāk, allaž jaunus brīnumus vērodami. Konsels pētīja un klasificēja savus zoofitus, posmkājus, gliemjus un zivis. Diena pakaļ dienai pagāja ātri, es tās nemaz vairs neskaitīju. Neds pēc savas paražas nopūlējās sagādāt dažādību parastajos kuģa ēdienos. Kā gliemeži mēs tupējām savos apvalkos, un es gribētu apgalvot, ka nemaz nav grūti pārvērsties par īstu gliemezi.

Mēs bijām jau pavisam pieraduši pie šādas dzīves un aizmirsuši, ka ir vēl citāda zemeslodes virspusē, kad atkal kāds sevišķs notikums spieda mūs atcerēties sava stāvokļa dīvainību.

18. janvarī «Nautils» atradās starp 105° garumu un 15° dienvidu pla­tumu. Laiks bij draudošs, jūra bangoja. Pūta spēcīgs austrumu vējš. Vai­rākas dienas jau krities, barometrs nepārprotami vēstīja vētras tuvošanos.

Es biju izgājis uz klāja tieši tajā brīdī, kad kapteiņa palīgs vēroja pulksteņa leņķus. Pa paradumam es gaidīju atkal atskanam zināmo teikumu. Bet šodien tā vietā es izdzirdu citu tikpat nesaprotamu. Un tūliņ pēc tam iznāca kapteinis Nemo un sāka ar tālskati lūkoties kaut kur apvārsnī.

Labu brīdi viņš palika nekustoši stāvam, nenovērsdamies no sava novē­rojuma punkta. Tad viņš nolaida tālskati un parunāja pāris desmit vārdu ar savu palīgu. Tas likās uztraukts un velti pulējās savaldīties. Kapteinis Nemo turpretī bij aukstasinīgs un mierīgs kā vienmēr. Likās, ka viņš kaut ko iebilda, bet palīgs ko apgalvoja. Vismaz es to tā sapratu pēc viņu balsīm un žestiem.

Pats es arī ar vislielāko uzmanību skatījos kapteiņa izlūkotā virzienā, bet itin nekā nevarēju ieraudzīt. Ūdens ar debesīm apvāršņa lokā šķita pil­nīgi saplūstam kopā.

Pa to laiku kateinis Nemo bij sācis staigāt pa klāju no viena gala uz otru, mani nemaz neuzlūkodams, varbūt pat nepamanījis. Viņa gaita bij stingra, bet tomēr ne tik nosvērta kā parasti. Reizēm viņš apstājās un, rokas uz krūtīm sakrustojis, lūkojās jūrā. Ko gan viņš vēroja šajā bezgalīgajā ūdens klajumā? «Nautils» taču atradās vairāk simts jūdžu tālu no tuvākā cietzemes krasta!

Palīgs atkal bij paņēmis savu tālskati, ilgi un cieši vēroja apvārsni, šurp un turp staigādams, piespēra kāju un vispār ar savu nervozitāti bij pilnīgs pretstats kapteinim Nemo.

Tajā acumirklī palīgs atkal vērsa priekšnieka uzmanību uz kaut ko jūrā. Tas mitējās staigāt un pagrieza savu tālskati pret norādīto punktu. Labu laiku viņš tā skatījās. Nopietni ieinteresēts, arī es nokāpu salonā un paņemu savu parasti lietojamo labo tālskati. Tad, atbalstījies pret prožektora iedobumu klāja priekšgalā, sagatavojos aplūkot visu ūdens un debess saskarsmes loku apvārsnī.

Bet vēl es nebiju aci piespiedis stiklam, kad instruments man tika spēji izrauts no rokām.

Es apgriezos. Kapteinis Nemo stāvēja manā priekšā, bet es viņu tikko vairs varēju pazīt. Viņa seja bij pilnīgi pārvērtusies. Acis draudoši spul­goja zem sarauktām uzacīm. Zobi spīdēja aiz pusatvērtām lūpām. No sa­sprindzinātā auguma, savilktām dūrēm un plecos ierautās galvas bij redzams, ka visu viņa būtni pārņēmis svešāds niknums. Viņš stāvēja ne­kustēdamies. No rokām izkritis, mans tālskatis gulēja pie viņa kājām.

Vai patiešām es negribēdams biju viņu tā aizkaitinājis? Vai šis nesapro­tamais cilvēks iedomājās, ka es esmu atklājis kādu «Nautila» viesiem aiz­liegtu noslēpumu?

Nē! tomēr es nebiju šo dusmu cēlonis, jo kapteinis nemaz neskatījās manī; viņa acis bij pievērstas kādam man nesamanāmam punktam apvārsnī.

Pēdīgi kapteinis Nemo atkal savaldījās. Viņa galīgi pārvērstā seja atda­būja parasto mierīgumu. Viņš pateica savam palīgam dažus vārdus svešajā valodā, tad pagriezās pret mani.

— Aronaksa kungs, — viņš teica diezgan pavēlošā balsī, — es prasu, lai jūs ievērojat vienu noteikumu, kas jūs saista ar mani.

— Kāds tas būtu, kapteiņa kungs?

— Jums un jūsu biedriem jāļaujas ieslēgties tik ilgi, kamēr es jūs atkal palaidīšu brīvē.

— Jūs te esat pavēlnieks, — es atbildēju, cieši lūkodamies viņā. — Bet pirms atļaujiet man vienu jautājumu.

— Nevienu, profesora kungs.

Uz to man vairs nebij ko teikt; atlika tikai paklausīt, jo katra pretestība te būtu bijusi velta.

Es nokāpu kajitē pie Neda Lenda un Konsela un pastāstīju tiem par kap­teiņa rīkojumu. Jūs varat iedomāties, kā kanadietis uzņēma šo ziņu. Bet patlaban nebij laika nekādiem paskaidrojumiem. Četri vīri jau gaidīja pie durvīm un aizveda ieslodzīt mūs tajā pašā telpā, kurā bijām pavadījuši pirmo nakti uz «Nautila».

Neds Lends vēl gribēja pretoties, bet durvis vienkārši aizslēdzās, un neviens viņam neatbildēja.

— Profesora kungs, — Konsels jautāja, — sakiet taču — ko tas no­zīmē?

Es pastāstīju saviem biedriem, ko augšā biju piedzīvojis. Viņi bij tāpat pārsteigti kā es, bet izskaidrojumu zināja tikpat maz.

Pēc tam es nogrimu dziļās domās, kapteiņa Nerno dīvainā izturēšanās man vienmēr vēl bij prātā. Ne pie kāda loģiska secinājuma es nevarēju tikt, visādas pretrunīgas hipotēzēs šaudījās manā galvā, bet tad manas pārdomas iztrauca Neds Lends.

— Skat, brokastis galdā!

Patiešām, ēdiens jau bij galdā. Acīm redzami kapteinis Nemo licis to mums pasniegt reizē ar pavēli paātrināt «Nautila» gaitu.

— Vai profesora kungs atļaus viņam kaut ko ieteikt? — Konsels vai­cāja.

— Jā, mīļais, — es atbildēju.

— Vai profesora kungs tomēr neēstu brokastis? Man liekas, tas būs tas prātīgākais, jo mēs jau nemaz nezinām, kas te vēl var notikt.

— Tev taisnība, Konsel.

— Diemžēl, — Neds Lends piebilda, — mums pasnieguši tikai parastos kuģa ēdienus.

— Draugs Ned, — Konsels atsaucās, — bet ko jūs teiktu, ja mums itin nekā nebūtu pagatavojuši?

Šī iebilduma pietika, lai harpunists mitētos pukoties.

Mēs apsēdāmies pie galda. Ēdām, tikpat kā nemaz nesarunādamies. Es tomēr iebaudīju visai maz. Konsels aiz pieklājības pūlējās, cik spēja, tikai Neds Lends nelikās skubināties. Paēduši mēs nolīdām katrs savā kaktā.

Bet tad izdzisa kajites apgaismotāja apaļā lampa, un mēs palikām pilnīgā tumsā. Neds Lends tūliņ likās uz auss, un arī Konsels man par lielu brī­numu iemiga cieši. Es vēl domāju par šā nejaušā miega cēloņiem, bet sajutu arī, ka manas paša smadzenes apņem itin kā smags gurdums. Ar visu varu es pūlējos acis noturēt vaļā, bet velti. Mani nomāca mocošas halucinācijās. Acīm redzami mūsu ēdienam bij piejauktas kādas iemidzinošas vielas. Kap­teinim Nemo nepietika ar mūsu ieslodzīšanu vien, arī iemidzināt viņam va­jadzēja mūs!

Es vēl dzirdēju, ka lūkas tika noslēgtas. Viļņu šūpotā kuģa līgošanās ari mitējās. Vai «Nautils» atkal bij ieniris jūras dzīlē? Varbūt atkal nolai­dies nekustīgos jūras slāņos?

Es ar varu mēģināju atturēties miegam pretī. Bet tas nebij iespējams, elpa kļuva arvien vārgāka. Es jutu, ka aukstums pamazām sastindzina ma­nus smaguma pielijušos un itin kā paralizētos locekļus. It kā svina svara pilni acu plaksti vērās ciet. Es vairs nejaudāju piecelties kājās. Rēgu pilns miegs pārmāca visu manu būtni. Vēlāk arī murgi izbeidzās un es iegrimu pilnīgā neapziņā.