20000 lje pa jūras dzelmi

XVII NO HORNA RAGA LĪDZ AMAZONEI

Neatminos, kā es biju izkļuvis uz klāja. Varbūt kanadietis bij mani tur uznesis. Bet es elpoju, es riju spirgto jūras gaisu. Abi mani biedri turpat līdzās tāpat dzēra dzīvinošo jūras elpu. Nelaimīgie, kas ilgu laiku cietuši izsalkumu, vispār nedrīkst kāri mesties uz pirmo pagadījušos ēdienu. Tur­pretim mums nevajadzēja atturēties, pilnu krūti mēs ieelpojām šo svaigo, jūras vēja atpūsto gaisu un gandrīz vai noreibām no tīksmīgās baudas.

— Ak! — Konsels iesaucās. — Cik skābeklis tomēr ir patīkams! Profe­sora kungs lai nemaz nekautrējas ieelpot papilnam. Tagad jau te pietiks visiem.

Neds Lends nesacīja nekā, bet plātīja muti tā. ka pat haizivis nobītos. Un kādiem malkiem viņš elpoja! Viņš «rāva iekšā» gaisu kā krāsns, spē­cīgi kuroties.

Drīz vien atjaunojās arī mūsu spēki, un, kad es sāku palūkoties apkārt, uz klāja, izņemot mūs, neviena vairs nebij. Neviena no kuģa ļaudīm. Arī kapteiņa Nemo ne. Savādajiem «Nautila» matrožiem laikam pietika tā gaisa, kas ieplūda kuģa iekšienē. Neviens no tiem nebij iznācis paelpot uz brīvā klāja.

Pirmie vārdi, ko es dabūju pār lupām, bij pateicība maniem biedriem. Neds Lends un Konsels bij izglābuši man dzīvību, kad sākās agonija. Vis­sirsnīgākā pateicība nevarēja atalgot viņu uzupurēšanos.

— Diezgan, profesora kungs, — Neds Lends atsaucās, — par to nav vērts runāt! Kāds tad mums tur nopelns? Nekāds! Vienkāršs aritmētisks jau­tājums. Jūsu dzīvība vairāk vērta nekā mūsējās. Tāpēc tā arī bij jāglābj.

— Ne, Ned, — es atbildēju. — Vairāk vērta tā nav. Nekas nav vērtī­gāks par labu un augstsirdīgu cilvēku, un jūs tāds esat!

— Būs jau labi! — kanadietis atbildēja apmulsis.

— Un tu, Konsel, arī dabūji krietni vien ciest.

— Ne pārāk daudz. Taisnību sakot, profesora kungs, man pietrūka pāra malku tīra gaisa, bet man liekas, ka ari pie tā es varētu pierast. Bez tam es redzēju, ka profesora kungs zaudē samaņu, un tacl man pārgāja kāre pa­šam elpot. Tas, kā teic, mani pavisam. . .

Sakaunējies Konsels nenobeidza savu teikumu.

— Mīļie draugi! — es iesaucos aizkustināts. — Uz visiem laikiem mēs esam vienoti savā starpā, un jums ir pilnīga tiesība mani.. .

— Es šo tiesību arī gribu izmantot, — kanadietis ieminējās.

— Kā tā? — Konsels ievaicājās.

— Jā, — Neds Lends turpināja, — tiesību ņemt jūs līdzi, kad reiz pame­tīšu šo velnišķīgo «Nautilu».

— Starp citu, — Konsels vaicāja, — vai mēs arī braucam labvēlīgā vir­zienā?

— Jā, — es atbildēju, — mēs braucam saulei pretī, bet šeit saule ir zie­meļu pusē.

— Bez šaubām, — Neds Lends piezīmēja, — bet vēl vajadzētu uzzināt, vai mēs esam Klusajā vai Atlantijas okeānā, apkuģojatnā vai tuksnešainā jūrā.

Uz to atbildēt es nevarēju un baidījos, ka kapteinis Nemo atkal aizved mūs tajā plašajā okeānā, kurš apskalo Āzijas un Amerikas krastus. Viņš no­beidza savu pasaules apceļojumu un vadīja «Nautilu» atpakaļ uz to jūru, kur tas varēja būt visneatkarīgāks. Bet ja nu mēs atgriežamies Klusajā okeānā, tālu prom no visām apdzīvotām zemēm, kas tad notiks ar Neda Lenda plāniem?

Mazliet vēlāk mēs jau tikām' skaidrībā par šo svarīgo jautājumu. «Nau­tils» brauca ātri. Polarlokam drīz vien bijām pāri un virzījāmies pret augsto Horna ragu. 31. martā pulksten astoņos vakarā mēs bijām iepretim Amerikas lejasgalam.

Visas mūsu līdzšinējās ciešanas bij aizmirstas. Pamazām izgaisa at­miņas par ledus ieslodzījumā pavadītajām dienām. Tagad mēs domājām tikai par nākotni. Kapteinis Nemo vairs nerādījās ne salonā, ne uz klāja. Viņa palīgs katru dienu taisīja atzīmes pusložu kartē, no tām es skaidri redzēju «Nautila» virzienu. Šovakar es pārliecinājos ar lielu patiku, ka mēs braucam uz ziemeļiem pa Atlantijas okeānu.

Ari kanadietim un Konselam es pastāstīju savus novērojumus.

Laba ziņa, — kanadietis teica, — bet uz kurieni īsti «Nautils» do­das?

— To es nevaru pateikt, Ned.

— Varbūt, ka pēc dienvidpola kapteinis mēģinās aizsniegt arī vēl zie­meļpolu un atgriezties Klusajā okeānā pa slaveno ziemeļrietumu šaurumu.

— Par to nevarētu šaubīties, — Konsels piebilda.

— Tā ir viņa darīšana, — kanadietis sacīja. — Tikai mēs viņu gan vairs turp nepavadīsim.

— Lai nu kā, — Konsels piebilda, — bet ievērojams cilvēks ir šis kap­teinis Nemo, un mums nav ko nožēlot, ka esam' ar viņu iepazinušies.

— It sevišķi, kad būsim tikuši vaļā no viņa, — Neds Lends piebilda..

1. aprilī, kad «Nautils» īsi pirms pusdienas pacēlās virs ūdens, mēs

rietumu pusē saskatījām sauszemi. Tā bij Ugunszeme, ko pirmie pasaules apceļotāji tā nosaukuši pēc daudzajām dūmu strūklām, kuras paceļas no iedzimto būdām. Šī Ugunszeme ir plašs salu kopums, ap trīsdesmit ljē garumā un astoņdesmit platumā, starp 53° 56' dienvidu platumu un 67° 50' un 77° 15' rietumu garumu. Pats krasts man likās zems, bet tālumā redzēju paceļamies augstus kalnus. Man pat šķita, ka saskatu Sarmiento virsotni, kura paceļas divi tūkstoši septiņdesmit metru pār jūras līmeni kā pirami- dala klinšu masa ar visai smailu šķautni. Neds Lends man pastāstīja, ka pēc tā, vai smaile skaidri redzama vai tvaikos tīta, varot zināt, vai gaidāms labs vai slikts laiks.

Šajā acumirklī kalna smaile kļuva skaidri saredzama pret debess fonu. Tas vēstīja labu laiku, un tāds arī patiešām iestājās.

«Nautils» nonira zem ūdens, turējās tuvu pie krasta, bet tikai dažas jūdzes brauca gar to. Pa salona vaļējo logu es redzēju garas lianas un tās pašas milzīgās fukusas, kuru dažas pasugas biju jau novērojis klajā po­lārjūrā; ar visām savām gludajām un lipīgajām skarām tās aizsniedza trīs simti metru lielu garumu; īstas virves īkšķa resnumā un ļoti stipras; tās dažkārt arī lietotas kuģu vajadzībām. Kāds cits augs, ko sauc par velpi,. ar četri pēdu garām, korāļu atkrišņu aplipušām lapām apklāja jūras dibenu. Tās noder par ligzdām un barību neskaitāmiem dzīvniekiem un moluskiem', krabjiem un tintes zivīm.

Pa šo audzelīgo un dzīvības pilno dibenu «Nautils» nobrauca ārkār­tīgi ātri.

Šajos ūdeņos mūsu tīkli izzvejoja vairākas skaistas aļģes, sevišķi kādu fukusas pasugu, kurai saknēs mēdz ieķerties vislabākās austeres pa­saulē. Zosis un pīles desmitiem metās uz «Nautila» klāja un tūliņ tika no­vietotas mūsu pārtikas krājumos. No zivīm es it sevišķi novēroju kaula zi­vis, grunduļu dzimtas, divus decimetrus garas ar balsnējiem un dzelte­niem raibumiem.

Bez tam vēl te bij sastopamas neskaitāmas medūzas un vienīgi Malui- nu ūdeņos atrodamās skaistās chrizaoras. Dažas no tām bij pusapaļa gludena saulsarga veidā ar divpadsmit vienādām, galos izmargotām svīt­rām; citas atkal līdzīgas kurvjiem, no kuriem graciozi liecās laukā pla­tas lapas un gari sarkani zariņi. Tās peldeja, airēdamās ar savām četrām lapveidīgām lāpstiņām, kamēr maigo tausteklīšu pušķis plīvoja viļņos. Es ļoti vēlējos uzglabāt dažus no šiem skaistajiem zoofitiem, bet tie jau nav nekas vairāk kā mākonīši, kā ēnas, kā vienkārša parādība, kura savīst un izkust ārpus savas ūdens dzimtenes.

Kad Ma.uinu pēdējie augstumi bij nozuduši aiz apvāršņa, «Nautils» nonirās aptuveni divdesmit — divdesmit pieci metri dziļi un brauca gar Amerikas krastu. Kapteinis Nemo nerādījās.

Līdz 3. aprilim mēs gan virs, gan zem ūdens turējāmies Patagonijas krasta tuvumā. «Nautils» aizbrauca garām Laplatas grīvas platajam līcim un 4. aprilī atradās klajā jūrā ap piecdesmit jūdžu no Urugvajas krasta. Kuģis turējās virzienā uz ziemeļiem un slaidos lokos lieca apkārt Dienvid­amerikas krastu izrobojumiem. No ceļa sākuma Japanas jūrā mes bijām jau nobraukuši pavisam sešpadsmit tūkstoši ljc.

Aj) vienpadsmitiem rītā mēs pārbraucām pāri Mežāža tropam un, lu- rēdamies trīsdesmit septītā meridiānā virzienā, aizsniedzām Frio raga pla­tuma grādu. Nedam Lendatn par lielām sirdssāpēm kapteinis Nemo vairī­jās no Brazilijas apdzīvotiem krastiem un reibinošā ātrumā brauca tiem garām.

Tādā ātrumā braucām vairākas dienas un 9. apriļa vakarā atradāmies pret Sanroka ragu Dienvidamerikas vistālākajā austrumu daļā. Tur «Nau­tils» atkal attālinājās no krasta un aizsniedza lielāku dziļumu tajā zem­ūdens ielejā, kura stiepjas gar Siera-Leona ragu un Āfrikas krastiem. Šī ieleja pie Antiļu salām sadalās divās joslās un pret ziemeļiem nobeidzas ar plašu deviņi tūkstoši metru lielu dziļumu. Ap šo vietu līdz pat mazajām Antiļu salām okeana ģeoloģiskais šķērsgriezums rāda seši kilometri aug­stu klinšu krauju, bet pretim Zaļā raga salām otru ne mazāk ievērojamu sienu, kura tādā kārtā ieslēdz visu nogrimušo Atlantidas kontinentu. Šīs bezgala plašās ielejas dibenā slejas vairāki kalni, kas piešķir sevišķi krāšņu izskatu šai zemūdens pasaulei. Es to visu uzzināju no «Nautila» bibliotēkā atrodamām, laikam gan kapteiņa Nemo paša rokas zīmētām un personīgām vajadzībām lietojamām kartēm.

Divas dienas no vietas «Nautils», ar savu slīpo plātņu palīdzību nolai­dies dziļumā, visādā augstumā un dažādos virzienos apbraukāja šos pla­šos un tuksnešainos ūdens klajumus. Bet 11 aprilī tas piepeši atkal pacēlās un mēs no jauna ieraudzījām zemi pie Amazones grīvas platā līča; šī upe tik milzīga, ka jūras ūdens no tās vairāk jūdžu lielā apgabalā kļūst salds.

Mēs pārbraucām ekvatoram pāri; divdesmit jūdžu pret rietumiem pa­lika franču kolonija Gviana, kur mēs viegli būtu atraduši patvērumu. Bet plosījās stipra vētra, augstu sitās niknas bangas, un ar vienkāršu laiviņu nebij ko domāt doties tajās. Bez šaubām, arī Neds Lends to saprata, jo par bēgšanu nerunāja. Es no savas puses arī neieminējos ne vārda par viņa no­domiem, negribēdams uzmudināt to uz mēģinājumu, kas acīm redzami ne­varēja izdoties.

Kā atalgojumu par šo atteikšanos es guvu interesantus novērojumus. Divu dienu laikā, 11. un 12. aprilī, «Nautils» palika virs ūdens un tā tīkli izzvejoja bagātīgu lomu ar neskaitāmiem zoofitiem, zivīm un rāpu­ļiem.

Dažus zoofitus bij norāvusi tīkla ķēde. Pa lielākai daļai tās bij skaistās fiotalinijas ar stāvām svītrām, sarkaniem raibumiem un brīnišķi izples­tiem tausteklīšiem, starp citām šim okeana apvidum raksturīgās phyctalis protexta ar mazu cilindrisku rumpi, vertikālām svītrām un sarkaniem punktiem, rumpis nobeidzās ar brīnišķīgu taustekļu vainagu.

Te bij arī vairāk man līdz šim nepazīstamu zivju sugu. Vispievilcīgākā no skrimšļa zivīm — jūras nēģis, piecpadsmit collu garš, ar zaļganu galvu, violetām spurām, pelēkzilganu muguru, tumšbrūnu, sudrabotu gaišplanku- motu vēderu un zelta gredzentiņu ap acu zīlīti; šie pievilcīgie dzīvnieki droši vien te bij iepeldējuši no Amazones, jo dzīvo tikai saldūdeņos; tā­lāk ar tuberkuliem nosētās rajas asiem purniem, tievu garu asti un garu robainu durkli; nelielas, pelēki balsnējas, metru garas haizivis ar vairākām rindām līku zobu; sarkanējas, pusmetru garās trijstūrim līdzīgās lofijas, ku­rām krūšu spuras pieaugušas savādām plēvēm, tāpēc tās arī mazliet atgā­dina sikspārņus, bet ragveida dzeloņa pēc pie nāsīm tās iesaukuši par jū­ras degunradžiem; vēl dažas balistu pasugas, kirasavjenas, kuru raibie sāni zaigo košā zelta krāsā; gaiši violetās kapriskas, to vizmainā krāsa ir līdzīga dūju kaklu krāsai.

Es varētu vēl pakavēties pie kaula zivīm, bet minēšu tikai vietiu, kuru Konsels ne bez iemesla vēl ilgi atminējās.

Viens no mūsu tīkliem reiz izzvejoja sevišķas sugas raju, ārkārtīgi pla­kanu, bez astes — tā bij pilnīgi ripai līdzīga un svēra divdesmit kilogra­mus. Apakšā balta, mugurpusē iesarkana, ar lieliem, apaļiem, tumšziliem, melnu gredzenu apvilktiem lāsumiem; āda tai ļoti gluma, bet astes galā

19 — Žils Verns rtivžuburu spuras. Uz klāja izvilkta, tā kūlās un ar konvulsīvām kustībām lūkoja nokļūt atpakaļ ūdenī. Ar beidzamo lēcienu tas viņai arī būtu iz­devies, ja Konsels, kas no tās neparko negribēja šķirties, nemestos uz to un, iekams es paspēju aizkavēt, nesagrābtu zivi ar abām rokām.

Bet tai pašā acumirklī viņš jau bij atsviests atpakaļ; gaisā izslietām kā­jām un paralizētu vienu auguma pusi viņš kliedza:

— Profesora kungs! Profesora kungs! Nāciet palīgā!

Tā bij pirmā reize, kad šis krietnais puisis neuzrunāja mani kā trešo personu.

Mēs ar kanadieti pacēlām viņu un sākām spēcīgi berzēt; samaņu at­guvis, mūžīgais klasificētājs nomurmināja aizlauztā balsī:

— Skrimšļaino klase, nekustināmo žaunu apakšklase, klachiju nodaļa, raju dzimta, elektrisko raju ģints!

— Jā, mīļais draugs, — es teicu, — elektriskā raja tev deva šo trie­cienu.

— Lai profesora kungs nemaz nedomā, — Konsels attrauca. — Gan es atriebšos tam nelieša kustonim.

— Kādā veidā?

— Es viņu apēdīšu.

Tas tai pašā vakarā arī tika izdarīts, bet vienīgi tikai aiz atriebības, jo, vaļsirdīgi sakot, gaļa bij stipri cieta.

Nelaimīgais Konsels bij pieskāries visbīstamākai elektriskai zivij — kumanai. Šis dīvainais dzīvnieks tik labā vadītājā elementā kā ūdens ci­tas zivis nogalina vairāk metru lielā atstatumā; tik liels elektrības spēks iemīt viņa augumā, kura virspuse aptver divdesmit septiņas kvadratpē- das.

27. aprilī «Nautils» piebrauca tuvāk Holandes krastam iepretim Maro- nas ietekai. Tur brālīgā dzimtā dzīvoja vairāki lamantinu pūļi. Tie bij ma- noti, kas, tāpat kā dugongi un juras govis, pieder sirēnu dzimtai. Šie skais­tie, rāmie un nekustīgie dzīvnieki ir seši līdz septiņi metri gari un sver ap četri tūkstoši kilogramu.

Tai pašā dienā arī izdevīga zveja šajos dzīvnieku bagātos ūdeņos stipri papildināja mūsu iztikas noliktavas. Tiklos bij ieķērušās vairākas zivis, kurām galva nobeidzās ar ovālu, gaļīgu plāksni. Tās bij zivis piesūkļi, rnak- reļu pasugas. Mutes plāksne tām sastāv no kustīgām, šķērseniskām sloksnītēm, zivs pa to starpu pēc patikas var izlaist gaisu un kā dēle pie- zīsties pie priekšmetiem.

Pēc pabeigtas zvejas «Nautils» piebrauca tuvāk krastam. Tur daudz bruņurupuču gulēja, virs ūdens izlaidušies. Tos sagūstīt ir visai grūti, jo no mazākā trokšņa tie uzmostas un harpūna viegli nelien cauri viņu bie­zajam bruņu kažokam. Bet nu mūsu zivis piesūkļi izrādījās par vērtīgu un drošu medību palīgu. Šis dzīvnieks ir kā dzīva makšķere, par ko no­priecātos katrs makšķernieks, kas parasti rīkojas ar auklu un ar āķi.

«Nautila» matroži uzmauca šīm zivīm astē gredzenu — pietiekoši lielu, lai netraucētu viņu kustības, bet pie gredzena piesēja kuģa malai piestip­rinātu garu auklu.

Jūrā iemestas, zivis piesūkļi tūliņ ķērās pie sava amata darba, metās uz rupučiem un piesūcās tiem tik cieši, ka drīzāk tos varēja pārplēst nekā atraut nost. Tad zivis uzvilka atpakaļ uz kuģa un tām līdzi arī rupu­čus, kuriem' tās bij pieķērušās.

Tādā kārtā izvilka vairākus metrus platus un divi simti kilogramus smagus kakuanus. Tie ir bruņurupuči, pārklāti lielām, caurspīdīgām bru­ņām, baltiem un dzelteniem lāsumiem izraibotām, ļoti vērtīgām raga plāk­snēm. Bez tam tic ievērojami arī no gastronomijas viedokļa, jo gaļa viņiem tikpat garšīga kā parastajiem bruņurupučiem.

Ar šo zveju arī nobeidzās mūsu uzkavēšanās Amazones apkaimē; naktī «Nautils» atgriezās atpakaļ klajā jūrā.

XVIII astoŅkĀji

Vairāk dienu no vietas «Nautils» brauca prom no Amerikas krastiem. Acīm redzams tas vairījās iegriezties Meksikas līcī un Antiļu jūrā. Ūdens zem kuģa tur arī netrūktu, jo jūra šajā apvidū ir caurmērā astoņi simti metru dziļa; bet, kā likās, kapteinim Nemo nebij pa prātam šie salām pie­bārstītie un daudzu tvaikoņu šķērsotie ūdeņi.

16. aprilī mēs trīsdesmit judžu attālumā ieraudzījām Martinikas un Gvadelupas salas. īsu brīdi es varēju saskatīt to kalnu augstās šķautnes.

Kanadietis atkal likās ārkārtīgi neapmierināts, jo bij rēķinājis Meksi­kas līcī mēģināt bēgšanu, lai vai nu sasniegtu kādu krastu, vai sastaptu kādu no tiēm daudzajiem kabotažas kuģiem, kuri te braukāja no vienas sa­las uz otru. Bēgšana tur bij visai iespējama, ja Nedaru Lendam izdotos bez kapteiņa Nemo ziņas piesavināties laivu. Bet klajā okeānā par to vairs nebij ko domāt.

Kanādietim, Konselam un man bij garāka saruna par šo jautājumu. Jau sešus mēnešus mēs bijām «Nautila» gūstekņi, nobraukuši septiņpadsmit tūkstoš ljē; un, pēc Neda Lenda domām, nebij ne mazākās cerības, ka ce­ļojums kādreiz beigsies. Viņš man ieteica tādu priekšlikumu, ko es gan nebiju gaidījis. Uzstādīt kapteinim Nemo jautājumu: vai viņš uz visiem laikiem domā paturēt mūs uz kuģa?

No tādas uzstāšanās es baidījos. Pēc mana ieskata, tai nebūtu nekāda panākuma. Uz kapteini Nemo cerēt mums nebij ne mazākā iemesla, bet jā­palaižas vienīgi pašiem uz sevi. Turklāt jau kopš kāda laika šis cilvēks bij kļuvis drūmāks, atturīgāks un sevī noslēdzies. Likās, ka viņš no manis iz­vairās. Tikai pēc lieliem starplaikiem man izdevās viņu sastapt. Citkārt viņš bieži vien rādīja un paskaidroja man zemūdens brīnumus; tagad viņš bij mani pilnīgi pametis vienu saviem pētījumiem un salonā vairs nerā­dījās.

Kāda pārvērtība viņā gan bij notikusi? Aiz kādiem cēloņiem? Es nekā­das vainas neapzinājos. Varbūt mūsu klātbūtne uz kuģa viņam bij nepa­tīkama? Es tomēr necerēju, ka šis cilvēks gribētu atlaist mūs brīvībā.

Es lūdzu Nedam Lendam atļaut man pārdomāt, iekams to daru. Ja sarunai nebūtu rezultātu, tā tikai radītu vēl lielākas aizdomas, padarītu mūsu stāvokli vēl ļaunāku un galīgi izjauktu kanadieša projektus. Jāpie­zīmē, ka mums nebij nekāda iemesla sūroties par savu veselības stāvokli. Ja atskaita pārdzīvojumu dienvidpola ledus sablīvējumā, mums visiem trim te allaž bij klājies visai labi. Veselīgā pārtika, sāļainais jūras gaiss, kārtīgā dzīve un vienādā temperatūra pasargāja mūs no katras slimības. Es pilnīgi sapratu, ka šāda dzīve varēja valdzināt kapteini Nemo, cilvēku, kuru nemocīja ilgas pēc sauszemes dzīves, kurš varēja darīt, kas viņam iepati­kās, un doties, kurp vien iedomāja, kuram bij tikai viņam vienam zināmi nolūki un mērķis. Bet mēs taču nebijām pārtraukuši sakarus ar cilvēci. Es nebūt negribēju, lai līdz ar mani aiziet neziņā arī mani jaunie un svarīgie pē­tījumi. Tagad man bij tiesība rakstīt īstu grāmatu par jūru, un es vēlējos, lai šī grāmata agrāk vai vēlāk ierauga dienas gaismu.

Nupat te Antiļu jūra, desmit metru zem ūdens līmeņa, — kādus inte­resantus novērojumus pa salona vaļējo logu es varēju pievienot savās ik­dienas atzīmēs! Starp citiem zoofitiem, kas pazīstami ar nosaukumu fiza- lijas-pelagijas, es tur redzēju pūslenes iegarena pūšļa izskatā ar perla­mutra krāsu plaiksnījumiem, tās izplata vējā savu plēves buru, bet zil­ganos taustekļus kā zīda dzijas nokarina ūdenī; no izskata skaistās me­dūzas, bet kodīga šķidruma pilnas un dzeļošas kā nātres, kad tām ar roku pieskaras. No zivīm milzīgās desmit pēdu garās un divi simti kilogramu smagās kaula zivis — rajas ar trīsstūrainām krūšu spurām, izliektu mu­guru un acīm pašā smailās galvas galā; kā bojā gājušu kuģu paliekas tās klīda pa ūdeni un reizēm kā cieši slēdzami aizvirtņi pielipa mūsu loga stik­lam.

Šeit bij Amerikas balistas, kurām daba piešķīrusi tikai divas krāsas: baltu un melnu, iegarenās un gaļīgās makreles ar izdobtiem žokļiem, seš­padsmit decimetru garās albicoru pasugas skumbrijas ar īsiem un asiem zobiem, pārklātas ar sīkām zvīņām. Tālāk veseliem bariem peldēja surrnu- letas, greznotas zeltotām svītrām no galvas līdz astei, kustinādamas sa­vas mirdzošās spuras. Beidzot kā cēlās siņjoras Veroneza gleznās gar mūsu acīm aizslīda dzeltenās korāļu zivis, rotātas ar smaragda lentītēm un it kā ieģērbtas samtā un zīdā; adatainās jūras karūsas izklīda uz visām pusēm, kustinādamas savas žiglās krūšu spuras; sarkanās mulles ar savām1 spēcīgajām spurām it kā pļāva ūdeni, bet sudrabotās mēness zivis, sava nosaukuma cienīgas, peldēja pret ūdens apvārsni gluži kā zaigainas mē­ness atspulgas.

20. aprilī mēs bijām pacēlušies ap tūkstoš pieci simti metru augstāk. Tuvākā cietzeme te bij Bahamu salu archipelags, kas gluži kā laukakmeņi iznira no ūdens. Tur slējās augšup zemūdens klintis un stāvās noberztu akmeņu sienas uz platiem pamatiem, bet pa starpām rēgojās melnas alas, līdz kuru dibenam pat mūsu elektriskās ugunis nesniedza. Šīs klintis bij apaugušas lielām zālēm — milzīgām laminerijām un fukusām, īstiem ti­tānu valstības augiem.

Par šiem milzu augiem pārrunādami, mēs ar Nedu Lendu un Konselu, dabiski, atminējāmies arī milzīgos jūras dzīvniekus. Daži no tiem itin kā radīti citiem par barību. Taču patlaban pa gandrīz uz vietas stāvošā «Nau­tila» logu es saskatīju tikai galvenos posmkājus, garkājainās lambras, vio­letos krabjus un Antiļu jūrai raksturīgos clios.

Bij tā ap pulksten vienpadsmitiem', kad Neds Lends man norādīja uz kādu drausmīgu ņudzoņu lielo augu mudžeklī.

— Nu jā, — es teicu, — tur ir īstas astoņkāju mītnes, es nebrīnītos, ja dabūtu redzēt dažus no šiem briesmoņiem.

— Ko? — Konsels atsaucās. — Vienkāršos galvkāju klases kalmarus?

— Nē, — es atbildēju, — bet lielos astoņkājus. Draugs Neds laikam būs maldījies, jo es nekā neredzu.

— Tas būtu gan žēl, — Konsels piebilda. — Es labprāt gribētu redzēt savām acīm kādu no tiem astoņkājiem, par kuriem tik daudz stāstīts un kuri veselus kuģus ieraujot bezdibenī. Šos dzīvniekus sauc par krak …

— Krāks un diezgan, — kanadietis ironiski pārtrauca.

— Krakeniem, — uzsvēra Konsels, nobeigdams aizsākto vārdu un ne­piegriezdams nekādu vērību biedra zobgalībām.

— Man to neviens nekad neiestāstīs, — Neds Lends tielējās, — ka tādi dzīvnieki vispār sastopami pasaulē.

— Kāpēc gan ne? — Konsels atsaucās. — Mēs taču noticējām profesora kunga vienzobim.

— Un kļūdījāmies, Konsel.

— Bez šaubām! Bet iespējams, ka citi tam tic vēl šodien.

— Tas var būt, — es piebildu Konselam. — Bet es gan esmu nolēmis tikai tad ticēt šim briesmonim, kad būšu vismaz vienu no tiem uzšķērdis savām paša rokām.

— Tātad, — Konsels taujāja, — profesora kungs netic milzeņu astoņkā­jiem?

— Kāds velns tad tiem tic? — kanadietis iesaucās.

— Daudzi cilvēki, draugs Ned.

— Zvejnieki ne. Varbūt zinātnieki!

— Atvainojiet, Ned. Zvejnieki un zinātnieki!

— Es jums apgalvoju, — Konsels teica, savilcis visnopietnāko seju, — ka pats personīgi esmu redzējis lielu kuģi tāda astoņkāja norautu jūras dibenā.

— Un jūs to redzējāt? — kanadietis vaicāja.

— Jā, Ned.

— Pats savām acīm?

— Pats savām acīm.

— Kur, ja atļaujiet zināt?

— Senmalo, — Konsels nestomīdamies atbildēja.

— Ostā? — Neds Lends atkal ironiski taujāja.

— Nē, kādā baznīcā, — Konsels atteica.

— Baznīcā! — kanadietis iesaucās.

— Jā, draugs Ned. Tā bij kāda glezna, kur uzzīmēts tāds astoņkājis, par kādu mēs runājām.

— Jauki! — Neds Lends atsaucās smiedamies. — Konsela kungs vien­kārši dzen jokus ar mani!

— Tomēr viņam ir taisnība, — es piemetināju. — Esmu dzirdējis stās­tām par to gleznu. Bet sižets tai ņemts no kādas teikas, un jūs zināt, cii: dabas zinātnei vērts tādas teikas. Bet, ja runā par nezvēriem, tad fantazija tūliņ sāk rosīties. Ne tikai to runā, ka šie astoņkāji kuģus noraujot dibenā, bet kāds Olavs Magnuss stāsta pat par jūdzi garu, vairāk salai nekā dzīv­niekam līdzīgu galvkāji. Un vēl stāsta, ka Nidarosas1 biskaps reiz uzcēlis altari uz milzīgas klints. Kad viņš savu dievkalpojumu beidzis, klints sākusi kustēties un aizgājusi atpakaļ jūrā. Tā neesot bijusi nekāda klints, bet astoņ­kājis.

— Un tas ir viss? — kanadietis jautāja.

— Nē, — es atbildēju. — Kāds cits biskaps, Bergenas Pantopidans, savukārt stāsta par astoņkāji, uz kura muguras varējis manevrēt vesels kavalerijas pulks!

— Redzams, senlaiku biskapi ir pratuši labi melot! — Neds Lends pie­zīmēja.

— Un, beidzot, senlaiku dabas zinātnieki runā par nezvēriem, kuriem rīkle vesela jūras līča platumā un kuriem Gibraltara jūras šaurums par mazu, lai izsprauktos cauri.

— Nu, tas tik ir kustonītis! — kanadietis atkal atsaucās.

— Bet cik patiesības visos šajos nostāstos? — Konsels vaicāja.

— Necik, mīļie draugi; mazākais tur ne, kur stāsts pārsniedz iespēja­mības robežas un izvēršas par pasaku vai leģendu. Tomēr nevar noliegt, ka stāstītāju fantazijām vajag būt kaut kādam cēlonim, vismaz kādai ieros­mei. Jāatzīst, ka ir ļoti lieli astoņkāji un kalmari, lai arī mazāki par vaļiem. Aristotels min kāda kalmara lielumu piecas olektis, tas ir, ap trīs un desmit­daļu metra. Mūsu zvejnieki bieži dabū redzēt tādus, kuru garums pārsniedz metru un astoņdesmit centimetrus. Triestas un Monpeljē muzejos glabājas astoņkāja skeleti divu metru garumā. Pēc dabas pētnieku ziņām, tādam sešas pēdas lielam dzīvniekam taustekļi ir divdesmit septiņas pēdas gari. Ar to jau vien pietiek, lai šis radījums izskatītos kā šausmīgs nezvērs.

— Vai viņus mūsu laikos arī vēl zvejo? — kanadietis jautāja.

— Ja arī nezvejo, tomēr jūrnieki viņus redz. Viens no maniem drau­giem — kapteinis Pols Boss Havrā apgalvo vienu tādu milzīgi lielu nezvēru

' Tagad Trondjema. Red.

sastapis Indijas okeānā. Bet kāds atgadījums, kas pilnīgi pierāda šo gigan­tisko kustoņu eksistenci, noticis vēl nesen, 1861. gadā.

— Kas tas ir par gadījumu?

— Tas ir šāds: 1861. gadā ziemeļaustrumos no Tenerifas, apmēram tajā pašā platuma grādā, kur mēs patlaban atrodamies, kuģa «Alektona» ļaudis pamanījuši milzīgu kalmaru peldam ūdens virspusē. Kapteinis Bugē sācis vajāt šo kustoni ar harpūnām un šauteņu šāvieniem, bet bez kādām lielām sekmēm, jo lodes un harpūnas viņa mīkstajam ķermenim bez kādas atsites kā vienkāršam receklim skrējušas cauri. Pēc vairākkārtējiem veltiem mēģi­nājumiem kuģa ļaudīm beidzot izdevies apmest moluskam apkārt cilpu. Cilpa noslīdējusi līdz pat kustoņa astes spurām un tur aizķērusies. Tagad mēģinājuši nezvēru uzvilkt uz kuģa, bet viņa svars bijis tik liels, ka, virvei sastiepjoties, aste notrūkusi un astoņkājis bez šā greznuma pazudis ūdenī.

— Nu, lūk, — Neds Lends sacīja. — Tas beidzot ir patiess fakts.

— Neapšaubāms fakts, mīļo Ned. Tāpēc arī ieteikts nosaukt to astoņkāji par «Bugē kalmaru».

— Un cik garš bijis tas kustonis? — Neds vaicāja.

— Varbūt apmēram1 seši metri? — ievaicājās Konsels, kurš, atkal pie loga nostājies, vēroja zemūdens zālāja izdobumus.

— Tieši tā, — es atbildēju.

— Vai viņa galvai nebij pieauguši astoņi taustekļi, kuri locījās pa ūdens virsu kā vesels čūsku midzenis?

— Pilnīgi pareizi.

— Vai viņam galvas virspusē novietotās acis nebij ārkārtīgi lielas?

— Jā gan, Konsel.

— Un vai viņa purns nebij līdzīgs papagaiļa knābim, bet tikai šausmī­gam knābim?

— Jā, Konsel.

— Tātad, — Konsels mierīgi turpināja, — ja profesora kungam nekas nav pretī, te ir tas Bugē kalmars vai vismaz kāds no viņa brāļiem.

Es pārsteigts pavēros Konselā. Neds Lends steidzās pie loga.

— Cik šausmīgs kustonis! — viņš iesaucās.

Tad savukārt arī es piegāju palūkot un nevarēju apspiest riebumu. Manā acu priekšā ķepurojās briesmīgs nezvērs, seno teiku cienīgs radījums.

Tas bij milzīga lieluma kalmars, ap astoņi metri garš. Ārkārtīgi ātri viņš ačgārniski tuvojās «Nautilam». Viņa milzīgās nekustīgās acis glūnēja šurp. Tā astoņas rokas vai, labāk sakot, kājas pieaugušas tieši galvai, kāpēc šos dzīvniekus sauc ari par galvkājiem; tās bij divreiz garākas par viņa rumpi un plīvoja kā fūrijas mati. Skaidri bij saskatāmi uz viņa taustekļu ārpuses divi simti piecdesmit pusapaļie piesūkļa pauguri. Brīžiem šie piesūkļi pie­spiedās «Nautila» logam un izspieda gaisu no iekšienes. Papagaiļa knābim līdzīgais raga purns atpletās un aizvērās vertikāli. Mēle, tāpat no raga vie­las ar vairākām asu zobu rindām, šaudījās laukā no mutes. Kāds dabas izdzimtenis! Molusks ar putna knābi! Viņa vārpstveidīgais, vidū resnais ķer­menis ar visu gaļīgo masu varēja svērt savus divdesmit pieci tūkstoši kilo­gramus. Atkarībā no saniknojuma krāsa tam mainījās ārkārtīgi ātri — no zaļganpelēkas līdz sarkanbrūnai.

Par ko šis molusks tā niknojās? Bez šaubām, par «Nautilu», kurš bij bīstamāks nekā viņš pats un kuram viņa ar piesūkļiem pārklātās rokas un zobi nekā nevarēja padarīt. Un tomēr, kādi apbrīnojami radījumi šie taus- tekļainie, kas apveltīti ar tādu lunkanību un spēku, jo viņiem ir trīs sirdis!

Gadījums mūs bij savedis kopā ar šo kalmaru, tāpēc es negribēju palaist izdevību izpētīt labi šādas sugas galvkāji. Es apspiedu bailes un, zīmuli paņēmis, sāku to attēlot uz papīra.

— Varbūt, ka tas tiešām ir tas pats, ko gūstīja «Alektona» ļaudis, — Konsels ieminējās.

— Nē, tas nevar būt, — kanadietis sprieda, — tāpēc, ka šis ir vesels, bet tas otrais bez astes.

— Tā vēl nav nekāda pazīme, — es teicu. — Šim kustonim rokas un aste var pieaugt no jauna. Septiņos gados Bugē kalmaram aste droši vien varēja atkal izveidoties visā pilnībā.

— Vispār, — Neds Lends prātoja, — ja šis nav tas pats, tad vismaz viens no tiem.

Patiešām, aiz loga labajā pusē sāka salasīties arī citi astoņkāji. Es sa­skatīju septiņus gabalus. Tie barā pavadīja «Nautilu», es varēju sadzirdēt viņu knābjus šņirkstam gar tērauda sienām. Labi, ka mēs bijām drošībā.

Es turpināju savu darbu. Šie nezvēri tik noteikti turējās mums līdzi, ka likās stāvam nekustīgi uz vietas, un es tos viegli varēju pamazinātā veidā nozīmēt pa logu. Starp citu, mēs arī nebraucām visai ātri.

Piepeši «Nautils» apstājās. Kāds trieciens sašūpoja to no viena gala līdz otram.

— Vai mēs esam uzskrējuši sēklī? — es vaicāju.

— Ja arī uzskrējuši, tad tomēr jau tikuši nost, — kanadietis atbildēja. — Mēs atkal braucam.

Bez šaubām, «Nautils» virzījās gan uz priekšu, bet nebrauca vairs. Skrū­ves spārni vairs nekūla ūdeni. Pagāja kāds brīdis. Tad kapteinis Nemo, sava palīga pavadīts, ienāca salonā.

Es viņu jau ilgāku laiku nebiju redzējis. Viņš man likās drūms. Nekā mums neteicis, pat acu neuzmetis, viņš piegāja pie salona loga, palūkojās astoņkājos un pateica dažus vārdus savam palīgam. Tas izgāja. Tūliņ logu aizvirtņi noslēdzās un pie griestiem iedegās uguns.

Es tuvojos kapteinim.

— Interesanta astoņkāju kolekcija, — es teicu omulīgā balsī, kādā ama­tieris runātu, pie kāda akvarija vitrinas nostājies.

— Tiešām tā, dabas zinātnieka kungs, — viņš atbildēja. — Un mēs sāksim ar viņiem ciņu krūti pret krūti.

Es skatījos kapteinī un domāju, ka esmu pārklausījies.

— Krūti pret krūti? — es pārvaicāju.

— Jā, profesora kungs. Skrūve ir apstājusies. Man liekas, ka kāds no šiem kalmariem ar savu kaula galvu iesprūdis starp tās spārniem. Tāpēc mēs arī vairs nevaram pabraukt.

— Un ko jūs tagad domājat darīt?

— Pacelties virs ūdens un iznīcināt visus šos riebekļus.

— Tas ir grūts uzdevums.

— Patiešām. Elektriskās lodes ir nespēcīgas pret šiem recekļainajiem ķermeņiem, jo tur tām nav pietiekoša atspara, lai eksplodētu. Bet mēs uz­bruksim viņiem ar cirvjiem.

— Un ar harpūnām, — kanadietis teica, — ja jūs pieņemat manu līdz­dalību.

— Esmu ar mieru, meistar Lend.

Mēs iesim līdzi, — es teicu. Un kopā ar kapteini Nemo mēs devāmies uz galvenajām kāpnēm.

Tur jau kāds ducis ar cirvjiem apbruņotu vīru stāvēja uzbrukumam gatavi. Arī mēs ar Konselu paņēmām cirvjus. Neds Lends satvēra savu harpunu.

«Nautils» jau bij izcelies virs ūdens. Viens no matrožiem, kāpņu augšā stāvēdams, grieza vaļā atveramās lūkas skrūves. Bet, līdzko tās bij laukā, lūka pati ar milzīgu sparu atsitās vaļā, acīm redzami kāda astoņkāja sucek- ļainā taustekļa atrauta.

Un tūliņ arī viena no šīm garajām rokām kā čūska noslīda kāpņu spraugā, bet kāds divdesmits citu locījās pa augšu. Ar vienu cirtienu kap­teinis Nemo nošķēla šo šausmīgo taustekļi, tas raustīdamies novēlās zemē pa kāpnēm.

Pa to laiku, kamēr mēs spiedāmies cits pēc cita, lai izkļutu uz klāja, divas citas tādas pašas rokas, pa gaisu svilpdamas, nolaidās zeme, satvēra kap­teinim Nemo priekšā stāvošo matrozi un ar neatvairāmu speķu pacēla to gaisā.

Kapteinis Nemo iekliedzās un metās laukā uz klāja. Mēs traucāmies viņam pakaļ.

Cik briesmīgs skats! Nelaimīgais, taustekļu piesukļu sagrābts, šūpojās gaisā. Viņš gārdza, viņš slāpa un kliedza: «Palīgā! palīgā!» Sie franču valodā sauktie vārdi mani ārkārtīgi pārsteidza. Tātad uz kuģa bij viens mans tautietis, varbūt pat vairāki! Šis sirdi plosošais kliedziens man visu mužu palicis atmiņā!

Nelaimīgais katrā ziņā bij pagalam. Kas varētu atsvabināt viņu no šā šausmīgā apkampiena? Tomēr kapteinis Nemo bij piesteidzies astoņkājim un ar cirvja triecienu atšķēla tam vēl vienu taustekli. Viņa palīgs satrakots cīnījās pret citiem nezvēriem, kuri pa «Nautila» sienām rāpās augšup. Arī visi pārējie matroži cirta ar saviem cirvjiem. Kanadietis, Konsels un es tā­pat ar saviem ieročiem skaldījām šīs gaļīgās masas. Nejauka muskusa smaka izplūda gaisā. Tas bij tik briesmīgi!

Vienu acumirkli man šķita, ka astoņkāja saskauto nelaimīgo tomēr izdo­sies atbrīvot. Septiņas no astoņām rokām bij jau nocirstas. Pēdējā raustī­damās kratīja savu upuri kā spalviņu gaisā. Bet tajā acumirklī, kad kapteinis Nemo un viņa palīgs piesteidzās klāt, kustonis izšļāca strūklu melna šķidruma, kas viņam bij glabājies vēderā atsevišķā maisā. Mēs vairs nekā nevarējām saredzēt. Kad melnais mākonis izklīda, kalmars bij nozudis un līdz ar to mans nelaimīgais tautietis!

Kāds niknums mūs pārņēma pret šiem nezvēriem! Neviens vairs nerē­ķinājās ar sevi. Desmit vai divdesmit astoņkāju bij sarāpušies uz «Nautila» klāja un sienām. Mēs juku jukām jaucāmies pa šo sacirsto čūsku gabaliem, kuri raustījās uz klāja asiņu un melna šķidruma peļķēs. Ar katru cirtienu Neda Lenda harpūna trāpīja kalmaru pelēkzaļganās acis un izšķaidīja tās. Bet tad manu drošo biedru pasvieda zemē kāda nezvēra taustekļi, kuriem viņš nebij paguvis izvairīties. Kalmara drausmīgais knābis bij pavērts taisni pret Nedu Lendu. Katru acumirkli viņš varēja tikt pāršķelts vidū pušu. Es metos viņam palīgā. Bet kapteinis Nemo bij jau aizsteidzies man priekšā. Viņa cirvis pazuda starp pavērtajiem žokļiem, un, brīnišķā kārtā izglābies, kanadietis uzlēca kājās un visu savu harpunu ietrieca nezvēram līdz pat viņa trijām sirdīm.

— Es jums šo pakalpojumu biju parādā, — kapteinis Nemo teica kanā­dietim.

Ne vārda neatbildēdams, Neds Lends palocījās.

Cīņa bij ilgusi stundas ceturksni. Uzvarētie nezvēri pēdīgi atkāpās un pazuda zem ūdens.

Pret bākas izdobumu atspiedies, asinīm nošķiests, kapteinis Nemo stā­vēja nekustēdamies un skatījās jūrā, kura bij aprijusi vienu no viņa bied­riem. Lielas asaras viņam ritēja pār vaigiem.