XXIV KORĀĻU VALSTĪBĀ

Otrā rītā es pamodos ar dīvaini tukšu galvu. Par lielu pārsteigumu es atrados pats savā kajitē. Bez šaubām, mani biedri tāpat bij aizvesti savā kajitē gluži kā es, nekā nemanījuši. Tāpat kā es, arī viņi nezināja nekā, kas šajā naktī noticis, šā noslēpuma atrisinājums bij iespējams tikai nākotnē.

Es iedomājos iziet laukā no savas kajites. Bet vai es patlaban biju brīvs vai vēl cietumnieks? Izrādījās, ka esmu pilnīgi brīvs. Es atvēru durvis, izgāju pa šauro gaiteni un devos augšup pa centra kāpnēm. Vakar noslēgtās lūkas tagad bij vaļā. Es izgāju uz klāja.

Neds Lends un Konsels tur bij jau priekšā. Es sāku viņus izvaicāt. Viņi nezināja itin nekā. Vakarā smagā miegā iemiguši, viņi šorīt ar pārsteigumu atmodušies paši savā kajitē.

«Nautils» mums likās tikpat mierīgs un noslēpumains kā vienmēr. Mē­renā ātrumā tas slīda pa ūdens līmeni. Nekas te nelikās mainījies.

Neds Lends ar savām asajām acīm vēroja jūru. Tā bij gluži klaja. Kana­dietis apvarsnī nevarēja saskatīt nekā jauna — ne kādu buru, ne cietzemi. Pūta spēcīgs rietumu vējš, slaidi viļņu vāli manāmi šūpoja kuģi.

Papildinājis savus gaisa krājumus, «Nautils» ienira metru piecpadsmit dziļi, lai kuru katru brīdi atkal varētu pacelties ūdens virspusē — tas bij neparasts paņēmiens, pie kura pieturējāmies, sākot no viņējās 19. janvara dienas. Kapteiņa palīgs ieradās klājā, un atkal atskanēja parastais sau­ciens.

Kapteinis Nemo nerādījās. No kuģa ļaudīm es dabūju redzēt tikai veco stjuartu, kurš mani apkalpoja pie galda tikpat uzmanīgi un klusi kā vienmēr.

Ap pulksten diviem, kad es salonā nodarbojos, kārtodams savas piezī­mes, durvis atvērās un parādījās kapteinis Nemo. Es to sveicināju, bet viņš tikko manāmi atbildēja un neteica neviena vārda. Es atkal ķēros pie darba, cerēdams, ka viņš man pastāstīs kaut ko par pagājušās nakts notikumiem. Bet arī par to viņš nerunāja ne vārda. Es palūkojos viņā. Viņš izskatījās sa­guris, apsarkušām acīm, negulējis un dziļi noskumis. Viņš pastaigājās šurp un turp, apsēdās un no jauna cēlās, neviļus paņēma kādu grāmatu un tūliņ atkal nometa, uzmeta acis saviem instrumentiem, bet netaisīja parastās at­zīmes — vispār likās, ka viņš ne mirkli nevarēja palikt mierā.

Beidzot viņš pienāca man klāt un teica:

— Vai jūs neesat ārsts, Aronaksa kungs?

Tādu jautājumu es nepavisam nebiju gaidījis un labu brīdi lūkojos viņā, nekā neatbildēdams.

— Vai jūs neesat ārsts? — viņš atkārtoja. — Vairāki no jūsu kolēģiem ir studējuši medicinu: Gresiolē, Mokens-Tandons un arī citi.

— Patiešām, — es atteicu, — es esmu ārsts un mēdzu apmeklēt slim­nīcas. Dažus gadus pirms iestāšanās Botāniskā muzejā esmu praktizējis kā ārsts.

— Tad ir labi, profesora kungs.

Kā redzams, mana atbilde apmierināja kapteini Nemo. Bet, nezinādams, ko īsti viņš vēlas, es pataupīju tuvākus paskaidrojumus nākotnei un jauniem apstākļiem.

— Aronaksa kungs, — kapteinis ierunājās atkal, — vai jūs būtu ar mieru palīdzēt kādam no mana kuģa ļaudīm?

— Vai kāds saslimis?

— Jā.

— Es esmu gatavs pakalpot.

— Tad nāciet līdzi.

Atzīstos, ka sirds man pukstēja stipri. Es nezinu, kāpēc, bet man likās, ka šī kuģa cilvēka slimība stāv kādā sakarā ar vakarējiem notikumiem, un šis noslēpums mani uztrauca tikpat daudz kā šī slimība.

Kapteinis Nemo aizvadīja mani uz kuģa pakaļējo galu un ieveda kādā telpā līdzās matrožu kajitei.

Tur gultā gulēja kāds apmēram četrdesmit gadu vecs, spēcīgs anglo­sakšu tipa vīrs.

Es noliecos pār to. Tas nebij vienkārši slims, bet gan ievainots. Apsējiem aptītā galva gulēja uz diviem spilveniem. Es atraisīju apsējus, bet ievainotais platām acīm un neievaidēdamies vērās mani.

Ievainojums bij bīstams. Galvaskauss bij pāršķelts ar neasu ieroci, nāca redzamas vaļējās un dziļi iedragātās smadzenes. Asiņu recekļi izplūdušajā masā izskatījās kā vīna traipi. Slimais vienā un tai pašā laikā bij dabūjis kontuziju un smadzeņu satricinājumu. Viņš elpoja pavisam lēni. Seja reižu reizēm noraustījās krampjos. Smadzeņu paralizei pievienojās sajūtu un kustību trieka.

Es paraudzīju ievainotā pulsu. Tas bij nevienāds. Kājas un rokas sāka jau sastingt, es redzēju, ka nāve tuvojas, un nekā tur nevarēju līdzēt. Sakārto­jis šim nelaimīgajam galvas apsējus, es pavērsos kapteinī Nemo.

— No kurienes viņam tāds ievainojums? — es vaicāju.

— Vai nav vienalga? — kapteinis izvairīdamies atbildēja. — «Nautils» atdūrās pret klinti, un pārlūzušās sviras gals ķēra šo cilvēku. Mans palīgs stāvēja turpat līdzās, un šis vīrs metās to aizsargāt . .. Brālis uzupurējās brāļa un draugs drauga labā, nekas nav vienkāršāk. Tāds mums uz «Nau­tila» likums! Bet ko domājat jūs par šo gadījumu?

Es acumirklī nevarēju attapties, ko atbildēt.

— Jūs varat runāt droši, — kapteinis teica. — Šis cilvēks nesaprot franciski.

— Apmēram divu stundu laikā viņš būs miris.

— Un nekas viņu nevar glābt?

— Itin nekas.

Kapteinis Nemo sažņaudza rokas. Pāris asaru noritēja pār viņa vai­giem, lai gan es nekad nebiju iedomājies, ka viņš ir spējīgs raudāt.

Vēl kādu brīdi es vēroju mirēju, kura dzīvība neatturami aizritēja mirkli pēc mirkļa. Elektriskajā gaismā viņa bālums izcēlās vēl vairāk. Es skatījos tā nelaikā grumbām izvagotajā, inteliģentajā sejā, kurai nelaime vai naba­dzība jau sen bij uzspiedusi savu zīmogu, un mēģināju izdibināt viņa dzīves noslēpumu pēdējos vārdos, kas vēl spiedās pār viņa lūpām.

— Tagad jūs varat iet, Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo teica.

Es pametu kapteini Nemo mirēja kajitē un ārkārtīgi uztraukts atgriezos

savā istabā. Visu dienu es netiku vajā no drūmiem paredzējumiem. Nakti lāgā nevarēju gulēt, bieži vien uzmozdamies, es dzirdēju itin kā attālu sēru mu­ziķu un nopūtas. Varbūt tā bij man nesaprotamā valodā skaitīta aizlūgšana par mirušiem …

Otrā rītā es atkal izgāju uz klāja. Kapteinis Nemo tur bij jau priekšā. Mani ieraudzījis, viņš tūliņ pienāca klāt.

— Vai jūs, profesora kungs, nevēlaties atkal izdarīt kādu zemūdens ekskursij u?

— Kopā ar saviem biedriem? — es jautāju.

— Ja jūs to vēlaties.

— Mēs esam jūsu rīcībā, kapteiņa kungs.

— Tad esiet tik laipni, uzvelciet savu skafandru.

Par mirstošo vai mirušo ne vārds netika minēts. Es uzmeklēju Nedu Lendu un Konselu un paziņoju tiem kapteiņa Nemo aicinājumu. Konsels tam piekrita bez vārda runas, bet arī kanadietis šoreiz bij gatavs mūs pa­vadīt.

Bij ap astoņiem no rīta. Pusdeviņos mēs jau bijām pienācīgi apģērbušies jaunajai ekskursijai un apgādājušies ar abiem apgaismojuma un elpošanas aparatiem. Divkāršās durvis bij vaļā, mēs kapteiņa Nemo un kādu divpa­dsmit kuģa ļaužu pavadībā izgājām jūras dibenā apmēram desmit metru zem ūdens, kur patlaban atradās mūsu «Nautils».

Pa nelielu slīpumu mēs gājām apmēram divdesmit jūras asu lielā dzi­ļumā. Šī dzīle tomēr bij pavisam citāda, nekā es to biju iepazinis savā pir­majā ekskursijā Klusajā okeānā. Te vairs nebij nekāda smalka smilkšu paklāja, ne zemūdens zālāju, ne zemūdens mežu. Es tūliņ nomanīju, ka šodien kapteinis Nemo mūs novadījis pavisam citos brīnišķos apvidos. Tā te bij korāļu valstība.

Zoofitu nodalījumā, alcionariju klasē ievērojama ir gorgoniju kārta, kura savukārt sadalās trijās grupās: gorgonijās, izidijās un korāļos. Pie pēdējās arī skaitāms korālis, savāds radījums, ko pieskaita tiklab minerālu, kā augu un dzīvnieku valstij. Senatnes tautas to uzskatīja par ārstniecības līdzekli, modernie cilvēki par rotaslietu, bet tikai 1694. gadā marselietis Peizonels noteikti konstatēja, ka tas pieder dzīvnieku valstij.

Korālis — tā ir vesela sīciņu dzīvnieku kolonija, kura nometusies uz trausla un akmeņota polipa. Polips ir viens kopīgs radītājs, no kura atse­višķie sīkākie rodas atvasinājuma ceļā, tie dzīvo katrs par sevi, bet tomēr arī nešķiramā savstarpējā sakarā. Te novērojam kaut ko līdzīgu dabas socia- lismam. Man zināmi dabas zinātnieku visjaunākie pētījumi par šo dīvaino zoofitu dzīvi, saskaņā ar kuriem viņi pārakmeņojas koku veidā, un tāpēc bij bezgala interesanti aplūkot šos akmeņotos mežus jūras dibenā.

Iedarbinājuši Rumkorfa aparatus, mēs gājām pa kādu korāļu slāni, kas ■atradās veidošanās stadijā un kuram turpmākos laikos būs lemts aizņemt veselu daļu no Indijas okeana. Gar abām pusēm stiepās necaurejami kok- veidīgi korāļu krūmāji ar sīkām balti ziedošām ziedu zvaigznītēm. Vienīgā .starpība ar sauszemes augiem bij tā, ka šie krūmāji auga no augšas lejup.

Mūsu lukturu ugunis tūkstoškārtējām nospulgām atmirdza šajos spilgti krāsainajos zemūdens augos. Man visi šie cauruļveidīgie un cilindriskie augi likās līgojamies viļņu šūpotnēs. Es tā kāroju ievākt svaigos maigi taus- tekļainos korāļus, starp kuriem daži bij tikko izplaukuši un citi tikko radu­šies, un ap tiem, spurām viegli pieskardamās, kā putni bariem laidelējās zivis. Bet, tikko mana roka- grasījās pieskarties šīm dzīvajām puķēm, šīm jutīgajām mimozām, visā kolonijā tūliņ bij samanāms uztraukums. Baltie vainadziņi acumirklī ierāvās savos sarkanajos apvalkos, ziedi acumirklī savīta, un viss dzīvais krūmājs pārvērtās akmeņotā paugurājā.

Gadījums man sniedza izdevību novērot šo zoofitu visinteresantākās pasugas.

Šie korāļi bij pilnīgi līdzvērtīgi tiem, kurus izzvejo Vidusjūrā pie Fran­cijas, Italijas un Āfrikas krastiem. Ar savām spilgtajām krāsām tie pilnīgi •attaisno savus pārdevēju izdomātos «asins ziedu» un «asins putu» no­saukumus. Korāļus vispār var pārdot par pieci simti franku kilogramā, bet šo apvidu ūdeņos to bij ārkārtīga bagātība. Šos vērtīgos atradumus bieži vien samaina ar citiem līdzīgiem polipiem, kurus dēvē par «macciota», un lā rada tikai jucekli. Starp tiem es saskatīju arī brīnišķos rozā korāļus.

Bet drīz vien krūmājs palika biezāks un koki lielāki. Mūsu priekšā izple­tās visbrīnišķīgākās fantazijas radītas birzes ar slaidām spraugām pa star­pām.

Kapteinis Nemo novērsās kādā tumšā galerijā, kur pa slīpo eju mēs nokļuvām savus simts metrus lielā dziļumā. Mūsu lukturu gaisma brīniš­ķi spoguļojās rievainajās dabiskajās velvēs un atkarās, kuras spīdēja kā prizmaini lukturi. Starp korāļu kokiem es novēroju arī citus tikpat pievilcī­gus polipu darinājumus — melitus un irisus posmainiem zariem, zaļas un sarkanas koralinas, kaļķiem pārklātas aļģes, kuras dabas pētnieki pēc ilgiem strīdiem beidzot pieskaitījuši augu valstij. Pēc kāda dabas zinātnieka iztei­ciena, «te dzīvība itin kā raisas vaļa no savas ieakmeņojušas snaudas, bet vēl nav paspējusi pilnīgi atraisīties».

Pec kādu divu stundu gājiena inēs bijām nokļuvuši aptuveni trīs simti metru lielā dziļumā, kur sākās pirmās korāļu formācijas. Tur nu vairs nebij atsevišķi krūmāji vai birzes ar īsslumbru augiem, bet bezgalīgs mežs, lie­liska mineralkoku aur/.e, neskaitāmu krāsu un nokrāsu eleganto plurnariju un jūras liānu vītnēm sapīņota. Mēs ērti staigājām zem šīm augstajām vel­vēm, it kā maldīdamies viļņu nokrēslī pa tubiporu, meandrinu, juras zvaigz­nīšu, fungiju un kariofiliju ziedaino, ar dārgiem akmeņiem nokaisīto pa­klāju.

Tā bij neaprakstāma aina! Kā lai es pasaku, ko toreiz izjutu un pārdzī­voju? Kādēļ gan mēs bijām ieslodzīti šajā metala un stikla cietumā? Kāpēc mums bij liegts saprotami sarunāties savā starpā? Kāpēc mēs nespējam būt ka tās zivis vai amfībijas, kuras to visu laiku varēja pēc patikas rotaļāties un dzīvot vai nu ūdenī, vai uz sauszemes!

Tad kapteinis Nemo bij apstājies. Apstājos arī es ar saviem biedriem un, pagriezies atpakaļ, redzēju, ka kuģa ļaudis puslokā ieslēdza savu pavēlnieku. Tuvāk palūkojot, es ievēroju, ka četriem no viņa cilvekiem mugurā bij kaut kādi garāki uzvalki.

Mēs patlaban atradāmies spilgti apgaismotā, augstu korāļu koku apjoztā klajumā. Mūsu laternas meta blāvu gaismu, kas izveidoja garas ēnas. No­riņu apņēma dziļa tumsa, un tikai atsevišķu korāļu šķautnes vēl spilgti mir­dzēja.

Neds Lends un Konsels atradās man blakus. Mēs saskatījāmies, un man bij tāda sajūta, ka mēs patlaban pieredzam kaut ko dīvainu. Aplūkodams zemi, es ievēroju ne visai augstus kaļķu nosēšņiem pārklātus paugurus, kuri likās il kā cilvēka rokas darināti.

Apgaismotā lokā uz augstas klints pakājes es saskatīju paceļamies korāļu krustu, kura šķēršļi stiepās itin kā sastingušas asins masas veidotas rokas.

Uz kapteiņa Nemo mājienu kāds 110 viņa kuģa ļaudīm pagājas uz priekšu tuvāk krustam un, atraisījis no jostas lāpstu, sāka rakt bedri.

Tagad es visu sapratu! Šis klajums te bij kapsēta, šī bedre — kaps, bet garenais priekšmets — naktī mirušais cilvēks! Kapteinis Nemo ar savējiem bij atnācis guldīt biedru kopējā mītnē okeana nepieejamos dziļumos.

Nē! nekad es vel nebiju pārdzīvojis tādu dveseles saviļņojumu! Nekad

vēl tik spēcīgas izjūtas nebij satricinājušas manu būtni! Es negribēju redzēt to, ko manas acis skatīja!

Tomēr kaps pamazām padziļinājās. Izbiedētās zivis bēga uz visām pu­sēm. Es dzirdēju, kā kaplis skan, kaļķainā plienā cirzdamies, reižu reizēm tas izšķīla pa dzirkstelei, trāpījis kādu jūras dibenā nogrimušu krama ga­balu. Bedre kļuva arvien garāka, platāka un dziļāka, nu jau tā bij tik liela, ka cilvēka augums tur ērti ietilpa.

Tad tuvojās nesēji. Baltā bisolita audumā ietītais ķermenis lēnām no­grima savā slapjajā kapā. Rokas uz krūtīm sakrustojis, kapteinis Nemo līdz ar visiem, kas nelaiķi bij mīlējuši, it kā lūgšanu skaitīdami, nometās ceļos. Arī es ar saviem abiem biedriem zemu noliecāmies.

Kapu aizbēra ar izrakto zemi, kas izveidoja nelielu pauguru.

Kad tas bij paveikts, kapteinis Nemo kopā ar saviem vīriem piecēlās kā­jās; tad, kapam tuvāk piegājuši, visi vēlreiz nometās ceļos un izstiepa rokas par sirsnīgu atvadīšanās zīmi.

Pēc tam bērinieku pulciņš griezās atpakaļ uz «Nautilu» — pa mežu vel­vēm, gar korāļu birzēm un krūmājiem, vienmēr augšup pa slīpo jūras dibenu.

Pēdīgi atspīda kuģa ugunis. Pa spilgtās gaismas svītru mēs nokļuvām pie «Nautila». Ap vieniem mēs jau bijām mājā.

Apģērbies parastajās drēbēs un smagu domu nomākts, es izgāju uz klāja un nosēdos pie prožektora iedobuma.

Kapteinis Nemo pienāca man klāt. Es pacēlos un teicu:

— Tātad, kā es jau paredzēju, šis vīrs pagājušo nakti nomira?

— Jā, Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo atbildēja.

— Un tagad viņš atdusas pie saviem biedriem korāļu kapsētā?

— Jā, — visu aizmirsts, atskaitot mūs. Mēs izrokam kapu, bet polipi gādā par to, lai tas mūžam neiznīktu.

Un, seju ar rokām aizslēpis, kapteinis Nemo velti mēģināja apspiest raudas. Tad viņš piebilda:

— Tā ir mūsu klusā kapsēta, vairāk simts pēdu zem ūdens līmeņa!

— Jūsu mirušie tur dus mierā, haizivju netraucēti!

— Jā, profesora kungs, — kapteinis Nemo lēnām atbildēja. — Haizivju un cilvēku netraucēti.

Загрузка...