Dievu ēdiens

VIII

Kad nelaimīgais Skiners tovakar no Dienvidaus­trumu vilciena izkāpa Eršotā, metās jau krēsla. Vil­ciens bija nokavējies — gan pavisam nedaudz, — un misters Skiners par to izteica aizrādījumu stacijas priekšniekam. Iespējams, viņam šķita, ka stacijas priekšnieks kaut kā zīmīgi viņā paskatās. Pavisam īsu brītiņu vilcinājies, misters Skiners aizlika roku mutei priekšā un, kā noslēpumu uzticēdams, apjau­tājās, vai todien «kaut kas» nav noticis.

— Ko jūs gribat zināt? — apvaicājās stacijas priekšnieks, vīrs, kam balss skanēja skaļi un izteik­smīgi.

— Nu, vai nav dirdēt par laptenēm un tamlīdīgi…

— Mums nu gan nebija laika domāt par lapte­nēm, — stacijas priekšnieks viņu izmēdīja. — Pietika ar jūsu pasprukušajām vistām. — Un viņš izgāza pār misteru Skineru jaunākos notikumus ar vistām tieši tā, kā dažkārt mēdz izgāzt logus politiska pretinieka namam.

— Par mitit Tkineri jūt neko neetat dirdējit? — Skiners mēģināja pārtraukt kodolīgās informācijas un dzēlīgo piezīmju krusu.

— Ne prātā nenāk! — atcirta stacijas priekšnieks, it kā, pat kaut ko zinādams, viņš nepūlētos lieki tērēt vārdus.

— Vajadēt notkaidrot, kat tur lētiet, — sacīja misters Skiners, kopdamies drīzāk projām, lai vairs nedzirdētu stacijas priekšnieka secinājumus par at­bildību, kas jāuzņemas tiem, kuri pārbaro vistas …

Kad misters Skiners devās cauri Eršotai, viņu uz­runāja kāds kaļķu cepļa strādnieks no Henkijas, apvaicādamies, vai viņš varbūt meklējot savas vistas.

— Vai jūt neetat kaut ko dirdējit par mitit Tki­neri? — jautāja misters Skiners.

Kaļķu deģis — viņa vārdus precīzi necentīsimies atkārtot — atbildēja, ka viņu vairāk gan interesējot vistas …

Bija jau pavisam tumšs — cik vien tumša var būt neapmākusies jūnija nakts Anglijā, — kad Skiners vai, pareizāk sakot, viņa galva pa durvju spraugu parādījās krodziņā «Pie jautrā lopu dzinēja» un sa­cīja:

— Tveiki! Vai neetat dirdējuķi tāt patakat par manām vitām?

— Un kā vēl! — atbildēja misters Falčers. — Kas tur ko dzirdēt, ja viena no tām pasakām ielauza ma­nai kūtij jumtu, bet otra izsita caurumu mācītāja kundzes lecektīm … tas ir … piedošanu … siltum­nīcai.

Skiners ienāca krogā.

— Iedodiet kaut ko dūķat uttaitīķanai, — viņš sa­cīja. — Kārtu ģinu ar ūdeni, tat tik ir ko vērt.

Un ikviens centās viņam pastāstīt, ko zināja par vistām.

— Apģēlojietiet! — dvesa Skiners.

— Vai par mitit Tkineri nevient neko nav dir­dējit? — viņš jautāja brīdī, kad iestājās klusums.

— Nav gan, — atbildēja misters Viterspūns. — Pat domājis nav. Ne par viņu, ne jums mēs nav domājuši.

— Vai tad jūs šodien nemaz mājās neesat bijis? — apjautājās Falčers, paceldams galvu no alus kausa.

— Ja kāds no tiem pasprukušajiem putniem iecir­tis viņai ar knābi, — misters Viterspūns iesāka, ļau­dams, lai katrs patstāvīgi iztēlojas šausmu ainu…

Visiem klātesošajiem šķita, ka notikumiem pārba­gātajai dienai iznāktu īsti atbilstošs noslēgums, ja viņi dotos līdzi Skineram palūkot, vai ar misis Ski- neri patiešām nav kas lēcies. Šādās reizēs nekad nevar zināt, kur uzsmaidīs laime ieraudzīt kaut ko interesantu. Taču Skiners, atspiedies pret leti un dzerdams džinu, kamēr viena acs maldījās gar pude­lēm bufetē, bet otra neatņemdamās blenza mūžībā, pats palaida šo izdevību garām.

— Domāt, ar tām mildu laptenēm ķodien nekādat klipat nav gadījuķāt? — viņš jautāja, tīši izlikda­mies bezrūpīgs.

— Pietika liku likām, ko rauties ar jūsu vistām, — atbildēja Falčers.

— Domāt, tāt jau kaut kur aidlidojuķat, — teica Skiners.

— Kas — vistas?

— Et gan vairāk domāju par tām laptenēm, — sa­cīja Skiners.

Un tad ar apsvaru, kas saceltu aizdomas pat nedēļu vecam zīdainim, rūpīgi izceldams gandrīz ikvienu izraudzīto vārdu, viņš apvaicājās:

— Domāt, nevient nav neko dirdējit par kādiem titiem lieliem radījumiem? Par mildu tuņiem, kaķiem vai tamlīdīgiem ērmiem? Ja jau parādījuķāt lielāt vitat. un laptenet… — Skiners palaida smiekliņu, lai visi saprot, ka viņš runā tāpat gara laika pēc.

Taču Hiklijbravas vīru sejās tūdaļ iegūla rūpju izteiksme. Falčers pirmais izteica vārdos domu, kas nodarbināja visu prātus.

— Kaķis, kas spētu mēroties ar šiten tām vis­tām … — iesāka Falčers.

— Kā tad! — piekrita Viterspūns. — Kaķis, kas spētu mēroties ar šiten tām vistām …

— Tas jau būs tīģeris, — sacīja Falčers.

— Lielāks nekā tīģeris, — teica Viterspūns.

Kad beidzot Skiners pa vientuļo taciņu devās pāri paugurainajam klajumam, kas stiepjas starp Hiklij- bravu un drūmo ieplaku priežu aizvējā, kur dziļā tumsībā milzu mežvītenis klusu, bet neatlaidīgi cen­tās pārmākt izmēģinājumu fermu, — viņš bija pa­licis viens. Sarunas biedru interese tālāk vairs ne­sniedzās.

Skaidri varēja redzēt, kā viņš uzkāpj kalnā, kā tumšais stāvs izslējās pret apvārsni, kur blāvs un bezgalīgs plešas debesu jums, un pēc tam pazūd tumsā, no kuras, šķiet, nemūžam vairs neatgriezīsies. Viņš aizgāja nebūtībā. Vēl šobaltdien neviens ne­zina, kas notika ar Skineru pēc tam, kad viņš pazuda aiz kalna kraujas. Kad pēc brīža abi Falčeri un Viter­spūns, nelāgu nojautu dzīti, arī uzkāpa kalnā un pa­lūkojās turp, kur aizgāja Skiners, viņu jau bija apņē­musi nakts tumsa.

Trīs vīri stāvēja cieši plecu pie pleca. Tumšajā mežā, kas paslēpa fermu viņu acīm, nedzirdēja ne skaņas.

— Viss kārtībā, — iztraucēdams klusumu, ierunā­jās jaunais Falčers.

— Nevienu gaismiņu nemana, — sacīja Viter­spūns.

— No šejienes jau nevar saskatīt.

— Ir sacēlusies migla, — piebilda vecais Falčers.

Nevarēdami izšķirties, ko darīt, viņi vēl brīdi pa­stāvēja.

— Ja jau tur būtu lēcies kas nelāgs, šis tak nāktu atpakaļ, — sacīja jaunais Falčers, un viņa vārdi iz­skanēja tik pārliecinoši, ka vecais Falčers vēl tikai piebilda:

— Labs ir.

Un visi trīs devās mājās gulēt, lai gan, jāatzīst, pa­visam domīgi.

Gans pie Hakstera fermas naktī izdzirdēja nelāgu spiegšanu un nodomāja, ka tur plēšas lapsas, bet otrā rītā atklājās, ka no ganāmpulka pazudis jērs, ko vē­lāk viņš pusapgrauztu atrada ceļā uz Hiklijbravu.

Nepavisam nav izskaidrojams fakts, ka netika at­rasts ne mazākais nieks, kas būtu varējis palikt pāri no Skinera!

Pēc vairākām nedēļām izmēģinājumu fermas krās­matās uzgāja kaulu, kas šķita līdzīgs cilvēka_ lāpsti­ņai, bet drupu kaudzes otrā galā mētājās vel kads

garš, apgrauzts nenoteiktas izcelsmes kauls. Pie paša žoga Aibraitas pusē atrada stikla aci, un daudziem kļuva skaidrs, ka tieši šim krāšņumam Skiners palicis parādā pateicību par savas personas pievilcību. Acs raudzījās pasaulē ar to pašu nepārprotami izklaidīgo skatienu, ar to pašu bargo grūtsirdību, kas pievērsa uzmanību viņa citādi tik nenozīmīgajai sejai.

Rūpīgi pārmeklējot krāsmatas, vēl tika atrastas divu pārogļojušos auduma pogu metāla pamatnes, trīs veselas auduma pogas un viena metāla poga 110 tās vietas vīriešu apģērbā, kas parasti netiek izrādīta citu skatieniem. Autoritatīvas personas atzina šīs pa­liekas par apliecinājumu tam, ka Skiners ticis noga­lināts un saplosīts, taču es par to neesmu sevišķi pār­liecināts, jo, labi zinot viņam raksturīgo nepatiku pret dažiem apģērba elementiem, man, jāatzīst, šie pierādījumi liktos daudz pārliecinošāki, ja tiktu at­rasts mazāk pogu, toties vairāk kaulu.

Stikla acs, bez šaubām, šķiet neapgāžams pierādī­jums, taču, ja tā patiesi piederējusi Skineram — lai gan pat misis Skinere nejutās īsti pārliecināta, vai viņas vīra nekustīgā acs bijusi no stikla, — kaut kādu neizprotamu iemeslu dēļ tā no gaiši brūnas bija pārvērtusies dzidri zilā. Lāpstiņa ir gaužām apšau­bāms pierādījums: lai atzītu, ka tā nāk no cilvēka skeleta, man vispirms gribētos to nolikt blakus jeb­kura visparastākā mājkustoņa tikpat apgrauztiem kauliņiem.

Un kur, piemēram, palikuši Skinera zābaki? Lai cik samaitāta un ērmota būtu žurku gaume, kā gan var iedomāties, ka, pametušas jēru pusēstu, tās aprītu Skineru ar visiem matiem, kauliem, zobiem un zā­bakiem?

Es rūpīgi izjautāju ikvienu cilvēku, kas cik necik tuvu pazinis Skineru, un tie visi kā viens apgalvoja, ka pat nevar iedomāties radījumu, kas spētu aprīt Skineru. Kāds izbijis jūrnieks, kas dzīvoja vienā no mistera V. V. Džeikobsa mājām Dantongrīnā, ar šā apvidus iemītniekiem raksturīgo savaldību un sva­rīgumu man pastāstīja, ka Skiners piederējis pie tiem ļautiņiem, kas mazgājas reti un «pa roku galam», bet, ja kāds runājot par aprīšanu, tad no šāda ku­mosa pat «visbadīgākajam negausim ēstgriba pārietu». Viņaprāt, briesmas tikt aprītam Skineram nedraudētu pat uz vientuļa plosta okeāna vidū. Izbi­jušais jūrnieks vēl piebilda, ka nepavisam negribot runāt ļaunu par Skineru, taču, kas esot, tas esot. Bet, ja vajadzētu Skineram uzticēt uzvalka šūšanu, tad nu gan viņš, izbijušais jūrnieks, ar lielāku prieku ietu cietumā. Visi šie vērojumi apliecina, ka īpašu ēstgribu Skiners nu gan nevienam nav spējis izraisīt.

Teikšu saviem lasītājiem skaidri un gaiši — es ne­ticu, ka Skiners vispār atgriezās izmēģinājumu fermā. Drīzāk gan domāju, ka viņš svārstīdamies ilgi klimta pa Hiklijbravas apkaimes ārēm un, kad sākās trakā spiegšana, izraudzījās vieglākās pretestības ceļu, lai izkultos no sarežģītā stāvokļa, un kļuva par nezi­nāmo.

Un tā nu nezināms — vai nu šajā, vai kādā citā mums svešā pasaulē — viņš nelokāmi un neapstrī­dami palicis vēl šobaltdien …